Sargieties piedēvēt citiem nepareizus rīcības motīvus

REIZ kāds plaši pazīstams televīzijas evaņģēlists asi apvainoja citu sludinātāju laulības pārkāpšanā. Bet nepagāja pat gads un evaņģēlists, kas bija izteicis apsūdzību, pats tika pieķerts kopā ar prostitūtu.

Cits gadījums: kāda varena lielvalsts izsūtīja emisārus, kuru uzdevums bija panākt, lai sāktos miera sarunas starp karojošām pusēm. Bet vienlaikus tā pati valsts slepus nosūtīja uz ārzemēm savus ieroču tirgotājus, kuriem bija jāpārdod ieroči miljardiem dolāru vērtībā.

Jā, neslēpta liekulība ir sastopama uz katra soļa — un vai gan ir kāds brīnums, ka uzticības vietā lielā mērā ir stājies skepticisms? Citu cilvēku rīcības motīvu apšaubīšana daudziem ir kļuvusi par kaut ko pašsaprotamu.

Tomēr mums, kristiešiem, jāuzmanās, lai šāda attieksme neietekmētu mūsu attiecības ar Dievam uzticīgajiem ticības biedriem. Lai gan Jēzus Kristus mūs mudināja būt ’piesardzīgiem kā čūskām’, kad esam ienaidnieku vidū, viņš neteica, ka mums ar aizdomām jāizturas pret viņa patiesajiem sekotājiem. (Mateja 10:16, NW.) Bet kas slikts var notikt, ja piedēvējam citiem nepareizus rīcības motīvus? Kādās situācijās mums it īpaši jāvairās no šādas noslieces? Un kā lai mēs pasargājam savas dārgās attiecības ar citiem kristiešiem?

Pamācošs gadījums senatnē

Nepareizu rīcības motīvu piedēvēšana bez pamatota iemesla ir līdzvērtīga citu cilvēku tiesāšanai. Mēs pārsteidzīgi nospriežam, ka viņu vārdi vai rīcība ir tikai apmāns, aiz kura slēpjas kāda viltība vai ļaunprātība. Bieži vien šādu pārpratumu pamatā ir kļūdains priekšstats par situāciju, un to apstiprina apraksts, kas lasāms Bībelē, Jozuas grāmatas 22. nodaļā.

Izraēlieši bija pabeiguši iekarot apsolīto zemi, un katrai ciltij tikko bija iedalīts savs apgabals. Bet tad Rūbena un Gada ciltis, kā arī puse Manases cilts pie Jordānas upes uzbūvēja ”lielu, varenu altāri, ko tālu varēja redzēt”. Pārējās ciltis maldīgi nodomāja, ka šāda rīcība liecina par atkrišanu. Tās secināja, ka trīs ciltis grasās izmantot iespaidīgo celtni upurēšanai un neiet uz saiešanas telti Šilo — oficiālo pielūgsmes vietu. Ciltis, kas bija izteikušas šo apsūdzību, tūlīt pat sagatavojās karam. (Jozuas 22:10—12.)

Šīm ciltīm par godu jāatzīmē, ka tās sazinājās ar saviem tautiešiem izraēliešiem, nosūtot pie tiem pilnvarotus pārstāvjus Pinehasa vadībā. Noklausījušās apsūdzības par neuzticību Dievam, sacelšanos un atkrišanu no Jehovas, ciltis, pret kurām bija vērsti šie pārmetumi, paskaidroja, kādēļ tās ir uzcēlušas milzīgo altāri. Šis altāris nebija domāts upurēšanai — tas ”būtu par liecības zīmi” izraēliešu cilšu vienotībai Jehovas pielūgsmē. (Jozuas 22:26, 27.) Izsūtītie pārstāvji atgriezās mājup pārliecībā, ka ar viņu brāļiem viss ir kārtībā. Bija novērsts pilsoņu karš un šausmīga asinsizliešana.

No šī notikuma mēs mācāmies nekad pārsteidzīgi nepiedēvēt citiem nepareizus rīcības motīvus. Bieži vien iespaids, kāds rodas pirmajā acu uzmetienā, izrādās pilnīgi aplams, kad papētām situāciju sīkāk. Un tā var būt daudzās kristiešu dzīves sfērās.

Mūsu viedoklis par vecākajiem

Pildot savu pienākumu ”ganīt Dieva draudzi”, vecākie reizēm saredz nepieciešamību dot padomus dažiem draudzes locekļiem. (Apustuļu darbi 20:28.) Kā mēs reaģējam, ja, piemēram, kāds vecākais ar mums runā par mūsu bērniem un izsaka aizrādījumu tādos jautājumos kā slikta sabiedrība vai nepiedienīga izturēšanās pret kādu no pretējā dzimuma? Vai mēs nospriežam, ka šim vecākajam ir kāds apslēpts rīcības motīvs un sakām sev: ”Viņam jau nekad nav patikusi mūsu ģimene.”? Ja ļaujamies šādām domām, vēlāk mēs varbūt to nožēlosim. Iespējams, ir apdraudēta mūsu bērnu garīgā labklājība, un mums būtu ar atzinību jāieklausās noderīgos, uz Bībeli balstītos padomos. (Salamana Pamācības 12:15.)

Kad draudzes vecākais mums kaut ko aizrāda, necentīsimies saskatīt viņa rīcībā slēptus motīvus. Labāk pajautāsim paši sev, vai ir iespējams kaut kā gūt labumu no šī padoma, kas balstīts uz Bībeli. Apustulis Pāvils rakstīja: ”Katra pārmācība tai acumirklī neliekas mums par prieku, bet par bēdām, tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli.” (Ebrejiem 12:11.) Tāpēc būsim pateicīgi un pārdomāsim situāciju objektīvi. Atcerēsimies, ka bieži vien vecākajiem ir tikpat grūti dot padomu, kā mums — to saņemt.

Attieksme pret saviem vecākiem

Saskārušies ar vecāku noteiktiem ierobežojumiem, jaunieši reizēm sāk apšaubīt vecāku rīcības motīvus. Daži jaunieši varbūt saka: ”Kāpēc mani vecāki izdomā tik daudz likumu? Viņi droši vien negrib, lai es priecātos par dzīvi.” Tomēr jauniešiem būtu objektīvi jāapdomā situācija, nevis uzreiz jāizdara šāds secinājums.

Vecāki gadiem ilgi ir rūpējušies par saviem bērniem. Tas ir prasījis lielus upurus materiālā un arī citādā ziņā. Vai ir kāds iemesls secināt, ka tagad viņi ir apņēmušies padarīt savu pusauga bērnu dzīvi nelaimīgu? Vai nebūtu saprātīgāk domāt, ka vecāki, mīlestības mudināti, cenšas aizsargāt bērnus un gādāt par tiem? Vai nevarētu būt, ka tieši mīlestība viņiem liek noteikt zināmus ierobežojumus saviem bērniem, kas pašreiz dzīvē sastopas ar jaunām sarežģītām situācijām? Kāda bezsirdība un nepateicība tā būtu — piedēvēt nepareizus motīvus mīlošiem vecākiem! (Efeziešiem 6:1—3.)

Mūsu attieksme pret citiem kristiešiem

Daudziem ir nosliece pārsteidzīgi spriest par citiem un veidot par tiem stereotipus priekšstatus. Ja nu mums pašiem ir bijusi šāda attieksme un mēs esam izturējušies ar zināmām aizdomām pret noteiktiem cilvēkiem? Vai varētu būt, ka mūs šai ziņā ir ietekmējusi pasaule?

Piemēram, varbūt kādam no mūsu garīgajiem brāļiem pieder skaista māja un dārga automašīna. Vai mums tūlīt būtu jāsecina, ka viņš ir materiālists, kas neierāda Valstībai galveno vietu dzīvē? Daži kristieši var atļauties kaut ko īpašu, un tas nebūt nenozīmē, ka viņiem ir slikti rīcības motīvi vai ka viņi ’nedzenas papriekšu pēc valstības’. Iespējams, šie kristieši ļoti daudz dara garīgā ziņā un neskopojoties izmanto savus līdzekļus, lai atbalstītu Valstības darbu, — varbūt kādā neuzkrītošā veidā. (Mateja 6:1—4, 33.)

Pirmajā gadsimtā kristiešu draudzē bija visdažādākie cilvēki — kā bagāti, tā trūcīgi. (Apustuļu darbi 17:34; 1. Timotejam 2:3, 4; 6:17; Jēkaba 2:5.) Dievs nevērtē cilvēku pēc tā, cik viņš ir turīgs, un arī mums tā nav jārīkojas. Mums jāmīl pārbaudītie un uzticīgie ticības biedri, šajā ziņā ’nedarot neko ne aiz naida, ne aiz draudzības’. (1. Timotejam 5:21.)

Šajā pasaulē, pār kuru valda Sātans, stereotipi priekšstati un aizdomīgums izpaužas dažādi. Piemēram, kāds cilvēks varbūt tiek uzskatīts par varmāku vai materiālistu vienkārši savas izcelsmes dēļ. Bet mums, kristiešiem, ir jāsargās no šāda domāšanas veida. Jehovas organizācijā nav vietas neiecietībai un aizdomīgumam. Visiem patiesajiem kristiešiem ir jācenšas līdzināties Dievam Jehovam, kurā ”nav nekādas netaisnības, nedz Viņš uzlūko kāda cilvēka vaigu”. (2. Laiku 19:7; Apustuļu darbi 10:34, 35.)

Lai tevi vada mīlestība

Rakstos ir skaidri teikts, ka ”visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības”. (Romiešiem 3:23.) Tātad mums jāuzskata savi ticības biedri par cilvēkiem, kas kopā ar mums cenšas kalpot Jehovam pieņemamā veidā. Ja esam pieļāvuši, ka aizdomīgums vai citādas negatīvas izjūtas ietekmē mūsu attiecības ar kādu garīgo brāli vai māsu, tad lūgsim Dievam palīdzību cīņā ar šādu domāšanas veidu, lai mēs nekristu par upuri Sātanam. (Mateja 6:13.) Sātans pārliecināja Ievu, ka Jehovam ir slikti rīcības motīvi — ka Jehovam nerūp Ievas labklājība un ka viņš tai liedz kaut ko tādu, kas to padarītu īsti laimīgu. (1. Mozus 3:1—5.) Ja piedēvējam brāļiem nepareizus rīcības motīvus, mēs darbojamies Sātana interesēs. (2. Korintiešiem 2:10b, 11; 1. Pētera 5:8.)

Ja mēs atklājam sevī noslieci piedēvēt citiem nepareizus rīcības motīvus, padomāsim par Jēzus Kristus piemēru. Kaut arī viņš bija pilnīgs Dieva Dēls, viņš nemēģināja saskatīt sliktus motīvus savu mācekļu rīcībā. Gluži otrādi, Jēzus pievērsa uzmanību viņu labajām īpašībām. Kad mācekļi centās cits citu pārspēt, tiekdamies pēc ievērojama stāvokļa, Jēzus nenosprieda, ka viņu rīcībai ir nekrietni motīvi, un neiecēla 12 jaunus apustuļus. (Marka 9:34, 35.) Apustuļi bija nepilnīgi, tāpēc viņus, iespējams, kaut kā bija ietekmējusi atkritušā jūdaisma kultūra, kurā liela nozīme tika pievērsta ārējam stāvoklim un sociālo slāņu atšķirībām. Jēzus zināja, ka viņa sekotāju rīcības galvenais motīvs ir mīlestība pret Jehovu. Tā kā mācekļiem bija šāda mīlestība un viņi apņēmīgi turējās kopā ar Jēzu, viņi tika bagātīgi atalgoti. (Lūkas 22:28—30.)

Ja mēs raudzītos uz Dievam uzticīgajiem ticības biedriem ar aizdomām, mēs it kā skatītos caur deformētām lēcām. Viss izskatītos citādi, nekā tas ir patiesībā. Tāpēc raudzīsimies caur mīlestības lēcām. Ir ļoti daudz pierādījumu, ka uzticīgie kristieši mūs mīl un ir pelnījuši laipnību un uzmanību. (1. Korintiešiem 13:4—8.) Paudīsim viņiem mīlestību un sargāsimies piedēvēt nepareizus rīcības motīvus.

[Attēls 26. lpp.]

Kāda ir tava attieksme pret tiem, kas uzticīgi kalpo Dievam?

[Attēls 27. lpp.]

Savstarpēja uzticība un cieņa padara Jehovas lieciniekus par vienotu, laimīgu ģimeni