Viņi pildīja Jehovas gribu

Vecāku ticība tiek atalgota

IZRAĒLIEŠIEM zēna piedzimšana bija iemesls lielam priekam. Tā nozīmēja, ka radniecības līnija tiks turpināta un mantojamā zeme paliks ģimenei. Bet ap 1593. g. p.m.ē. ebrejiem dēla piedzimšana varēja likties drīzāk nelaime, nevis svētība. Kāpēc? Tāpēc, ka Ēģiptes faraons, noraizējies par izraēliešu straujo pieaugumu teritorijā, pār kuru viņš valdīja, bija pavēlējis visus izraēliešu jaunpiedzimušos zēnus nonāvēt. (2. Mozus 1:12, 15—21.)

Laikā, kad notika šis briesmīgais iznīcināšanas mēģinājums, Amrāms un Johebeda, kāds laulāts ebreju pāris, kļuva par vecākiem brīnišķīgam puisēnam. Ir viegli iedomāties, kā viņu prieku droši vien apēnoja bailes, kad viņi atcerējās faraona izdoto likumu. Un tomēr, uzlūkojuši savu puisēnu, Amrāms un Johebeda cieši apņēmās neatstāt viņu, lai kādas arī būtu šī lēmuma sekas. (2. Mozus 2:1, 2; 6:20.)

Darbos izpaužas ticība

Trīs mēnešus Amrāms un Johebeda savu mazuli slēpa. (2. Mozus 2:2.) Tā kā ebreji un ēģiptieši dzīvoja tuvu kopā, tas bija bīstami. Katrs, kas tiktu pieķerts mēģinājumā neievērot faraona pavēli, visticamāk, tiktu sodīts ar nāvi — un būtu jāmirst arī bērnam. Ko tad šie uzticīgie vecāki varēja darīt, lai paliktu dzīvs gan viņu dēls, gan viņi paši?

Johebeda saplūca papirusniedres. Papirusniedre ir izturīga, līdzīga bambusam, ar trīsšķautņu stiebru aptuveni pirksta resnumā. Tās garums var sasniegt pat 6 metrus. Ēģiptieši papirusniedres izmantoja papīra, mašu, buru, sandaļu un nelielu laivu izgatavošanā.

Johebeda izveidoja no šī auga stiebriem tik lielu grozu, lai tajā varētu ievietot viņas bērnu. Tad ar asfaltu un piķi viņa grozu nostiprināja un padarīja ūdens necaurlaidīgu. Pēc tam Johebeda tajā iecēla savu mazuli un nolika grozu niedrēs Nīlas krastmalā. (2. Mozus 2:3.)

Bērns tiek atrasts

Johebedas meita Mirjama palika tuvumā, lai novērotu, kas notiks tālāk. Tad faraona meita nāca uz Nīlu peldēties.a Varbūt Johebeda zināja, ka princese bieži nāk uz šo vietu pie Nīlas, un tāpēc ar nodomu atstāja grozu tur, kur to būtu viegli atrast. Lai nu kā, faraona meita drīz vien ieraudzīja grozu, kas gulēja starp niedrēm, un lika vienai no savām pavadonēm to atnest. Kad princese tajā ieraudzīja raudošo bērnu, viņu pārņēma līdzjūtība. Viņa saprata, ka tas ir ebreju bērns. Un tomēr viņa nevarēja pieļaut, ka tik brīnišķīgs bērns tiktu nogalināts. Nemaz jau nerunājot par cilvēcisku labestību, faraona meitu, iespējams, bija ietekmējis populārais ēģiptiešu uzskats, ka iekļūšana debesīs ir atkarīga no labajiem darbiem, kas tiek paveikti dzīves laikā.b (2. Mozus 2:5, 6.)

Tad Mirjama, kas visu bija vērojusi no attāluma, vērsās pie faraona meitas. ”Vai man iet un ataicināt tev kādu zīdītāju no ebrējietēm, kas tev bērnu var zīdīt?” viņa jautāja. Princese atbildēja: ”Ej!” Un Mirjama skrēja pie savas mātes. Drīz Johebeda jau stāvēja faraona meitas priekšā. ”Ņem šo bērnu un zīdī to manā vietā,” princese viņai teica. ”Es tev par to maksāšu.” Ļoti iespējams, faraona meita tikmēr jau bija nopratusi, ka Johebeda ir mazuļa māte. (2. Mozus 2:7—9.)

Pie Johebedas bērns palika tik ilgi, kamēr netika atšķirts no krūts.c Tas viņai deva vērtīgu iespēju mācīt puisēnam par patieso Dievu, Jehovu. Pēc tam Johebeda bērnu aizveda atpakaļ faraona meitai, un viņa nosauca zēnu par Mozu, kas nozīmē ’izglābts no ūdens’. (2. Mozus 2:10.)

Ko mēs varam mācīties

Amrāms un Johebeda pilnībā izmantoja īso laiku, kad viņiem bija iespējams mācīt savam dēlam tīrās pielūgsmes principus. Arī mūsdienās vecākiem būtu jārīkojas tāpat. Patiesi, to darīt ir ārkārtīgi svarīgi. Sātans Velns ”staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt”. (1. Pētera 5:8.) Sātans ļoti gribētu, lai viņam par upuri kristu dārgie jaunieši — zēni un meitenes —, kuriem ir izredzes kļūt par labiem Jehovas kalpotājiem. Viņu nelielais vecums neliek Sātanam par viņiem iežēloties. Ņemot to vērā, gudri vecāki māca savus mazos bērnus bīties patieso Dievu Jehovu. (Salamana Pamācības 22:6; 2. Timotejam 3:14, 15.)

Ebrejiem 11:23 Amrāma un Johebedas pūles noslēpt savu bērnu pirmos trīs viņa dzīves mēnešus ir pieminētas kā darbs, kurā izpaudās ticība. Atsacīdamies pamest savu bērnu, šie dievbijīgie vecāki parādīja paļāvību uz Jehovas spēju izglābt, un par to viņi tika svētīti. Arī mums vajadzētu cieši turēties pie Jehovas likumiem un principiem pilnā pārliecībā, ka visam, ko Jehova pieļauj, būs labs iznākums — mūžīga laime un labklājība. (Romiešiem 8:28.)

[Zemsvītras piezīmes]