Kas noticis ar krietnumu?
NEDAUDZ vairāk nekā pirms simts gadiem dimantu spekulants Bārnijs Barnato no Dienvidāfrikas atgriezās Anglijā. Pēc ierašanās viņam radās iebildumi pret to, kas par viņu bija uzrakstīts kādā avīzē. Tāpēc Barnato iedeva redaktoram ar roku rakstītas piezīmes, lai tiktu publicēts otrs raksts, kurā ”būtu izlaboti daži sīkumi”, un pievienoja čeku par lielu naudas summu.
Redaktors Dž. K. Džeroms iemeta piezīmes papīrgrozā un atdeva čeku. Barnato pārsteigts nekavējoties divkāršoja piedāvāto summu. Arī šis piedāvājums tika noraidīts. ”Cik daudz jūs vēlaties?” Barnato jautāja. Atcerēdamies šo gadījumu, Dž. K. Džeroms stāstīja: ”Es viņam paskaidroju, ka tā nav pieņemts — vismaz Londonā ne.” Jā, redaktors bija krietns, neuzpērkams cilvēks.
”Krietnums” ir skaidrots kā ”morālā skaidrība; godīgums”. Krietnam cilvēkam var uzticēties. Taču mūsdienās visus sabiedrības slāņus postoši ietekmē negodīgums — godprātības un krietnuma trūkums.
Lielbritānijā masu informācijas līdzekļi, lai aprakstītu godīguma trūkumu, ir popularizējuši vārdu sleaze (’tāds, kas ir prasts, nekrietns, pērkams’). Kā teikts laikrakstā The Independent, ar šo vārdu var raksturot ”visu — sākot ar mīlas dēkām un vietējo pašvaldību pirmsvēlēšanu mahinācijām un beidzot ar kukuļņemšanu, kad tiek piešķirti lieli eksporta pasūtījumi”. Neviena dzīves joma nav izņēmums.
Mainīgie godīguma kritēriji
Protams, krietnums nenozīmē nekļūdīgumu, taču tā ir īpašība, kas raksturo cilvēka būtību. Mūsdienu pasaulē, kur cilvēki cenšas ātri kļūt bagāti, godīgumu, iespējams, uzskata par traucēkli, nevis par vērtību. Piemēram, aizvien vairāk studentu eksāmenos norakstīšanai izmanto sarežģītas ierīces, un šīs jaunās ierīces ir gandrīz neiespējami atklāt. Kāds Lielbritānijas universitātes profesors apgalvo, ka vairāk nekā puse britu studentu eksāmenos noraksta, un Lielbritānija šai ziņā noteikti nav vienīgā valsts.
Ir jāņem vērā arī tas, kādu ļaunumu nevainīgiem cilvēkiem ar meliem un krāpšanu nodara negodīgas personas. Kad 1984. gadā Indijas pilsētā Bopalā izplūda indīga gāze, gāja bojā vairāk nekā 2500 vīriešu, sieviešu un bērnu un simtiem tūkstošu saindējās. Laikrakstā The Sunday Times bija ziņots: ”Palīdzības sniegšana cietušajiem ir iestigusi korupcijā. [..] Likumīgu prasību izskatīšanu sarežģī tūkstošiem nepamatotu prasību, viltotu dokumentu un fiktīvu liecību.” Šī iemesla dēļ pēc desmit gadiem no 470 000 000 dolāru, kas bija paredzēti zaudējumu atlīdzināšanai, tikai nepilni 3 500 000 dolāru bija piešķirti tiem, kam pienācās palīdzība.
Bet ko var teikt par reliģiskām organizācijām? Kā tās var vērtēt godīguma un morālās skaidrības ziņā? Diemžēl arī reliģiskajās organizācijās normas bieži vien nav augstākas kā pasaulē. Par to liecina, piemēram, gadījums ar Romas katoļu bīskapu Eimonu Keisiju, kas atzinās, ka viņam ir ārlaulības dēls — tagad jau pusaudzis. Kā bija norādīts Lielbritānijas laikrakstā Guardian, Keisija situācija nebija ”nekas neparasts”. Līdzīgā garā bija rakstīts arī The Times: ”Patiesībā bīskapa Keisija apkaunojošais pārkāpums nebija nekas ārkārtējs — celibāta neievērošana nav nedz kaut kas jauns, nedz arī reti sastopams.” Un Skotijas laikrakstā The Glasgow Herald bija apgalvots, ka Amerikas Savienotajās Valstīs tikai 2 procenti Romas katoļu garīdznieku nav iesaistījušies ne heteroseksuālās, ne homoseksuālās attiecībās. Vienalga, vai šis skaits ir precīzs vai ne, tas norāda, kāda reputācija morāles ziņā ir katoļu priesteriem.
Ņemot vērā šādus gadījumus, rodas jautājums: vai cilvēkam ir iespējams būt godīgam un krietnam? Vai tas ir to vērts? Ko tas prasa, un kāds no tā ir labums?