Noas šķirsts — glābšanas līdzeklis

NOAS šķirsts bija līdzeklis, kas visas cilvēces pirmtēviem ļāva palikt dzīviem pasaules plūdos, kuri notika 2370.—2369. gadā p.m.ē. Dievs Jehova Noam deva sīkus norādījumus par šķirsta izmēriem, formu, apgaismojuma un ventilācijas iekārtošanu, kā arī par materiāliem, no kādiem tas jābūvē. (1. Mozus 6:14—16.)

Šķirsts bija taisnstūrains, kastveida kuģis, kā domājams, ar taisnleņķa stūriem un plakanu apakšu. Tam nebija vajadzīga ieapaļa apakša vai smails priekšgals; nebija vajadzīga stūre; tā vienīgais uzdevums bija nelaist cauri ūdeni un turēties virs ūdens. Šādas formas kuģis ir ļoti stabils, tas nav viegli apgāžams, un tā tilpums ir apmēram par vienu trešdaļu lielāks nekā parastas uzbūves kuģiem. Šķirsta sānos bija durvis, kas bija paredzētas kuģa iekraušanai un izkraušanai.

Šķirsts bija 300 olektis garš, 50 olektis plats un 30 olektis augsts. Aptuveni rēķinot 44,5 cm olektī, šķirsta izmēri bija 133,5×22,3×13,4 m, tātad tas bija apmēram divreiz īsāks par okeāna laineri ”Karaliene Elizabete II”. Šādu garuma un platuma attiecību (6 pret 1) mūsdienās izmanto kuģu būvētāji. Šķirsta kopējais tilpums bija apmēram 40 000 m³. Ir aprēķināts, ka šādam kuģim bija jābūt gandrīz tikpat lielai tonnāžai kā 20. gadsimtā uzbūvētajam kuģim ”Titāniks”. Neviens no senatnes kravas kuģiem nespēja pat nedaudz līdzināties šķirstam grandiozo izmēru ziņā. No iekšpuses to stiprināja divas grīdas, un šādi radītie trīs klāji kopumā aizņēma 8900 m² platību.

Noam tika pateikts: ”Jumtu [cōhar] šķirstam tev būs taisīt.” (1. Mozus 6:16.) Kas tieši tas bija un kā tas tika būvēts, nav pilnībā skaidrs. Daži zinātnieki domā, ka cōhar ir saistīts ar vārdu ”gaisma”, un tāpēc viņi to tulko kā ”logs”, ”gaisma”, ”vieta gaismai”. Savukārt citi cōhar saista ar vēlāku arābu valodas sakni, kas nozīmē ’(plaukstas) virspuse’, ’(dzīvnieka) mugura’, ’(kuģa) klājs’, tas ir, tā daļa, kura ir tālāk no zemes vai ūdens, tāpēc viņi to tulko ar vārdu ”jumts”. Noam tika pateikts, ka šis cōhar jāpabeidz ”olekti uz augšu”. (1. Mozus 6:16, NW.)

Tāpēc ir iespējams, ka cōhar nodrošināja pietiekamu apgaismojumu un ventilāciju un bija nevis viena pati olekti reiz olekti liela ”lūka”, bet gan olekti augsts atvērums zem jumta visu četru sienu garumā; šāda atvēruma platība būtu gandrīz 140 m². Turklāt jumtam varēja būt nedaudz slīpas malas, un arī tad paliktu vieta pietiekami lielam ventilācijas atvērumam zem jumta vai kādā citā vietā. Par šādu iespēju Džeimss Ārmstrongs publikācijā Vetus Testamentum (Leidene, 1960, 333. lpp.) rakstīja: ””Olekti uz augšpusi tev tas jāpabeidz” ir grūti saprotama frāze, ja cōhar tiek tulkots kā ’gaisma (= logs)’ vai arī ’(plakans) jumts’. Bet tad, ja pieņem, ka tas bija divslīpju jumts, frāze ”olekti uz augšpusi” var norādīt uz jumta kores pacēlumu virs sienu augšējām malām. Runājot mūsdienu arhitektūras terminos, ”viena olekts” būtu tas, cik gariem jābūt statņiem, uz kuriem balstās kore. [..] Ņemot vērā tikko minētos argumentus, var domāt, ka Noas šķirsta jumtam bija četrprocentīgs slīpums (1 olekti liels pacēlums — 25 olektis no sienas līdz korei), kas būtu pietiekami, lai novadītu lietusūdeni.”

Jehova skaidri norādīja, no kā jābūvē šis milzīgais šķirsts: ”Taisi sev šķirstu no sveķainiem skuju kokiem.” (1. Mozus 6:14.) Daži uzskata, ka sveķainais koks, par ko šeit runāts, ir ciprese vai kāds līdzīgs koks. Tajā pasaules daļā koku, kas mūsdienās tiek saukti par cipresēm, bija ļoti daudz; feniķieši un Aleksandrs Lielais bija īpaši iecienījuši šo koksni un izmantoja to kuģu būvē, un arī mūsdienās tā ir tikpat iecienīta; šī koksne ir īpaši noturīga pret ūdeni un pūšanu. Ir liecības par to, ka no cipreses izgatavotās durvis un stabi ir saglabājušies 1100 gadus. Turklāt Noam tika pateikts nevis vienkārši aizdrīvēt savienojuma vietas, bet ”no iekšpuses un no ārpuses.. iztriept [šķirstu] ar darvu”.

Diezgan iespaidīgs bija šķirsta pasažieru skaits. Šķirstā bija jāieiet ne tikai Noam ar sievu, viņu trīs dēliem un to sievām, bet arī ”no katras radības pa divi”. ”Tēviņam un mātītei tiem būs būt. No putniem pēc viņu kārtas un no lopiem pēc viņu kārtas, no visiem zemes rāpuļiem pēc to veidiem ik pa divi lai ieiet šķirstā līdz ar tevi, lai viņi tiktu saglabāti dzīvi.” Šķīstus dzīvniekus un putnus bija jāņem pa septiņiem no katra ”veida”. Tāpat bija jāsagādā ļoti daudz un dažādas barības, lai tās pietiktu visām šīm būtnēm vairāk nekā gadam. (1. Mozus 6:18—21; 7:2, 3.)

Norādījums izvēlēties dzīvniekus pēc to ”veidiem” bija saistīts ar skaidrajām un nemainīgajām robežām, ko bija noteicis Radītājs; šo robežu ietvaros būtnes spēj vairoties ”pēc to veidiem”. Ir aprēķināts, ka mūsdienās eksistējošās dzīvnieku sugas, kuru skaits sniedzas simtos tūkstošu, var samazināt līdz samērā nedaudziem dzimtu ”veidiem”; kā piemēru var minēt kaut vai divus ”veidus” — zirgus un govis. Ierobežojumu vairoties pēc sava ”veida”, ko Jehova noteica, nedrīkstēja un nebija iespējams pārkāpt. Ņemot vērā šo faktu, daži pētnieki apgalvo, ka tad, ja šķirstā būtu bijuši tikai 43 zīdītāju ”veidi”, 74 putnu ”veidi” un 10 rāpuļu ”veidi”, tie būtu varējuši radīt daudzās sugas, kas ir pazīstamas mūsdienās. Citi ir izdarījuši brīvākus aprēķinus un uzskata, ka bija vajadzīgi tikai 72 četrkāju ”veidi” un mazāk nekā 200 putnu ”veidu”. Dzīvnieku pasaules lielā dažādība, kas pazīstama mūsdienās, pēc plūdiem varēja rasties, dzīvniekiem vairojoties nedaudzo ”veidu” ietvaros; šādu iespēju apliecina bezgalīgā dažādība cilvēku vidū — viņi ir īsi, gari, resni, tievi, viņiem ir neskaitāmas matu, acu un ādas krāsu kombinācijas, un visi viņi ir Noas ģimenes pēcteči.

Kādam šādi aprēķini varētu likties pārāk ierobežojoši, jo tādos avotos kā The Encyclopedia Americana tiek norādīts, ka ir apmēram 1 300 000 dzīvnieku sugu. Bet vairāk nekā 60 procentu no šī skaita ir kukaiņi. Tālāk sadalot šos skaitļus, kļūst skaidrs, ka no 24 000 abinieku, rāpuļu, putnu un zīdītāju 10 000 ir putni, 9000 ir rāpuļi un abinieki, no kuriem daudzi varēja palikt dzīvi ārpus šķirsta, un tikai 5000 ir zīdītāji, to vidū arī vaļi un delfīni, kas tāpat varēja palikt ārpus šķirsta. Citi pētnieki lēš, ka ir tikai 290 sauszemes zīdītāju sugu, kuri ir lielāki par aitu, un apmēram 1360 sugu, kuru pārstāvji ir mazāki par žurkām. Tātad, ņemot vērā pat šādus izvērstus skaitļus, šķirstā bez grūtībām varēja ietilpt pa pārim no visiem šiem dzīvniekiem.

Piecus mēnešus pēc plūdu sākuma šķirsts ”nolaidās uz Ararata kalniem”, taču acīmredzot tas palika nevis uz augstākās smailes (gandrīz 5165 m), bet gan kādā piemērotā vietā, kur visi, palikdami šķirstā, varēja ērti dzīvot vēl vairākus mēnešus. Kad kopš plūdu sākuma bija pagājis gads un desmit dienas, durvis atkal tika atvērtas un visi, kas bija atradušies šķirstā, iznāca ārā. (1. Mozus 7:11; 8:4, 14.)