”Dievs mūs tā ir mīlējis”
”Ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt.” (1. JĀŅA 4:11)
1. Kāpēc 23. martā pēc saules rieta miljoniem cilvēku pulcēsies Ķēniņvalsts zālēs un citās sapulču vietās pa visu zemeslodi?
SVĒTDIEN, 1997. gada 23. martā, pēc saules rieta noteikti vairāk nekā 13 000 000 cilvēku visā pasaulē pulcēsies Ķēniņvalsts zālēs un citās vietās, ko savām sapulcēm izmanto Jehovas liecinieki. Kāpēc? Šo cilvēku sirdi ir aizkustinājusi vislielākā Dieva mīlestības izpausme, kādu ir pieredzējusi cilvēce. Jēzus Kristus pievērsa uzmanību šim izcilajam Dieva mīlestības apliecinājumam, teikdams: ”Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16.)
2. Kādus jautājumus par savu attieksmi pret Dieva mīlestību mums visiem būtu labi sev uzdot?
2 Kad domājam par Dieva mīlestību, ir labi sev pajautāt: vai es patiešām atzinīgi novērtēju to, ko Dievs ir paveicis? Un vai šī atzinība izpaužas manā dzīvē?
”Dievs ir mīlestība”
3. a) Kāpēc nav nekas neparasts, ka Dievs parāda mīlestību? b) Kā Dieva radītajā izpaužas viņa spēks un gudrība?
3 Pats par sevi nav nekas neparasts, ka Dievs parāda mīlestību, jo ”Dievs ir mīlestība”. (1. Jāņa 4:8.) Mīlestība ir īpašība, kas viņu raksturo visspilgtāk. Kad Dievs, gatavodams zemi par mājvietu cilvēkiem, izveidoja kalnus un lika ūdeņiem saplūst ezeros un okeānos, tā bija elpu aizraujoša spēka izpausme. (1. Mozus 1:9, 10.) Kad Dievs iedibināja ūdens riņķojumu un skābekļa apriti, kad viņš iekārtoja tā, lai neskaitāmie mikroorganismi un daudzveidīgie augi pārvērstu zemes ķīmiskos elementus par kaut ko tādu, ko cilvēki var lietot dzīvības uzturēšanai, kad viņš noregulēja mūsu bioloģiskā pulksteņa gaitu atbilstoši dienu un mēnešu ilgumam uz zemeslodes, — tad kļuva redzama izcila gudrība. (Psalms 104:24; Jeremijas 10:12.) Un tomēr vēl iespaidīgāk Dieva radītā materiālā pasaule liecina par viņa mīlestību.
4. Kādi Dieva mīlestības apliecinājumi mums būtu jāsaskata un jānovērtē radītajā materiālajā pasaulē?
4 Par Dieva mīlestību stāsta mūsu mute, kad nogaršojam sulīgu, nogatavojušos augli, kas neapšaubāmi ir radīts ne tikai tādēļ, lai mēs varētu paēst, bet arī tādēļ, lai mēs gūtu prieku. Mūsu acis saskata neapstrīdamu Dieva mīlestības pierādījumu aizraujošajos saulrietos, zvaigznēm nosētajās debesīs skaidrā naktī, puķu daudzveidīgajās formās un košajās krāsās, jaunu dzīvnieku rotaļās un draugu sirsnīgajos smaidos. Par Dieva mīlestību liek domāt mūsu deguns, kad ieelpojam pavasara puķu saldo smaržu. To uztver mūsu ausis, kad klausāmies ūdenskrituma šalkoņā, putnu dziesmās un dārgu cilvēku balsīs. Mēs jūtam Dieva mīlestību, kad mūs apskauj mīļš cilvēks. Daži dzīvnieki var saredzēt, sadzirdēt un saost to, ko cilvēki nespēj. Taču cilvēki, kas ir radīti pēc Dieva tēla un līdzības, spēj saprast Dieva mīlestību tā, kā to nesaprot neviens dzīvnieks. (1. Mozus 1:27.)
5. Kā bagātīgi izpaudās Jehovas mīlestība pret Ādamu un Ievu?
5 Kad Dievs Jehova bija radījis pirmos cilvēkus, Ādamu un Ievu, viņiem visapkārt bija Dieva mīlestības apliecinājumi. Dievs bija iestādījis dārzu — paradīzi — un licis tajā augt visādiem kokiem. Viņš bija parūpējies par upi, kas apgādāja dārzu ar ūdeni, un bija piepildījis dārzu ar apburošiem putniem un dzīvniekiem. To visu Dievs piešķīra Ādamam un Ievai — tās bija viņu mājas. (1. Mozus 2:8—10, 19.) Jehova izturējās pret viņiem kā pret saviem bērniem, savas visaptverošās ģimenes locekļiem. (Lūkas 3:38.) Devis Ēdenes dārzu par paraugu, debesu Tēvs uzticēja abiem pirmajiem cilvēkiem darbu, kas sniegtu gandarījumu: paplašināt paradīzi pa visu zemeslodi. Pirmo cilvēku pēcnācējiem bija jāapdzīvo visa zeme. (1. Mozus 1:28.)
6. a) Ko tu domā par Ādama un Ievas dumpīgo rīcību? b) Kas varētu liecināt par to, ka mēs esam kaut ko iemācījušies no notikumiem Ēdenē un ka šīs zināšanas mums ir nākušas par labu?
6 Taču pēc neilga laika tika pārbaudīta Ādama un Ievas paklausība, viņu lojalitāte. Vispirms vienam un pēc tam arī otram pietrūka atzinības par viņiem parādīto mīlestību. Viņi izdarīja kaut ko briesmīgu. Tam nebija attaisnojuma! Tāpēc abi cilvēki zaudēja jebkādas attiecības ar Dievu, tika izslēgti no Dieva ģimenes un padzīti no Ēdenes. Mēs vēl joprojām izjūtam viņu grēka sekas. (1. Mozus 2:16, 17; 3:1—6, 16—19, 24; Romiešiem 5:12.) Bet vai mēs esam kaut ko iemācījušies no notikušā? Kā mēs atsaucamies uz Dieva mīlestību? Vai lēmumi, ko pieņemam katru dienu, rāda, ka mēs novērtējam Dieva mīlestību? (1. Jāņa 5:3.)
7. Kā Jehova parādīja mīlestību Ādama un Ievas pēcnācējiem pat pēc tā, ko pirmie cilvēki bija izdarījuši?
7 Pat pirmo cilvēku, mūsu senču, klajā nepateicība par visu, ko Dievs viņu labā bija darījis, neapslāpēja Dieva mīlestību. Parādīdams līdzjūtību tolaik vēl nedzimušajiem cilvēkiem — arī mums, pašreiz dzīvojošajiem —, Dievs ļāva Ādamam un Ievai pirms nāves izaudzināt bērnus. (1. Mozus 5:1—5; Mateja 5:44, 45.) Ja viņš tā nebūtu rīkojies, neviens no mums vispār nebūtu piedzimis. Turklāt, pakāpeniski atklādams savu gribu, Jehova visiem ticīgajiem Ādama pēcnācējiem deva pamatu cerībai. (1. Mozus 3:15; 22:18; Jesajas 9:5, 6.) Dieva pasākumā ietilpa kaut kas tāds, ar kā palīdzību cilvēki no visām tautām var atgūt to, ko Ādams zaudēja, proti: pilnību un atzītu stāvokli Dieva visaptverošajā ģimenē. Lai tas būtu iespējams, Dievs parūpējās par izpirkumu.
Kāpēc bija vajadzīgs izpirkums?
8. Kāpēc Dievs nevarēja vienkārši nolemt, ka Ādamam un Ievai ir jāmirst, taču nevienam no viņu paklausīgajiem pēcnācējiem nebūs jāmirst?
8 Vai tiešām bija nepieciešams samaksāt izpirkumu — cilvēka dzīvību? Vai Dievs nevarēja vienkārši nolemt, ka Ādamam un Ievai gan ir jāmirst par savu sacelšanos, taču visi viņu pēcnācēji, kas paklausīs Dievam, varēs dzīvot mūžīgi? Raugoties no šaurā cilvēku viedokļa, tas varētu likties saprātīgi. Taču Jehova ”mīl taisnību un tiesu”. (Psalms 33:5.) Ādamam un Ievai dzima bērni tikai pēc tam, kad viņi bija sagrēkojuši, tāpēc neviens no šiem bērniem nepiedzima pilnīgs. (Psalms 51:7.) Tie visi bija mantojuši grēku, bet sods par grēku ir nāve. Kāda priekšzīme būtu parādīta Jehovas visaptverošās ģimenes locekļiem, ja Dievs būtu ignorējis šo principu? Viņš nevarēja atkāpties no savām taisnīgajām normām. Dievs ievēroja taisnīguma prasības. Neviens nekad nevarēja pamatoti kritizēt veidu, kā Dievs rīkojās, lai atrisinātu radušos jautājumus. (Romiešiem 3:21—23.)
9. Kāds izpirkums bija nepieciešams saskaņā ar Dieva taisnīguma normām?
9 Bet kā varēja likt pienācīgu pamatu, lai atbrīvotu tos Ādama pēcnācējus, kas ar mīlestību paklausītu Jehovam? Ja upura nāvē nomirtu pilnīgs cilvēks, viņa pilnīgās dzīvības vērtība atbilstoši taisnīguma prasībām spētu apklāt to cilvēku grēkus, kas tic šim izpirkumam un to pieņem. Tā kā viena cilvēka — Ādama — grēka dēļ visi cilvēki kļuva par grēciniekiem, cita pilnīga cilvēka izlietās asinis, kurām ir tāda pati vērtība, līdzsvarotu taisnīguma svaru kausus. (1. Timotejam 2:5, 6.) Taču kur lai atrod šādu cilvēku?
Cik liela bija maksa?
10. Kāpēc Ādama pēcnācējiem nebija pa spēkam samaksāt nepieciešamo izpirkumu?
10 Grēcinieka Ādama pēcnācēju vidū nebija neviena, kurš varētu piedāvāt to, kas bija nepieciešams, lai atpirktu Ādama zaudētās iespējas dzīvot. ”Neviens ar naudu nevar savu brāli izpirkt nedz Dievam dot par viņu atpirkšanas maksu no nāves, — visai augsta būtu viņu dvēseles cena, tā ka viņam no tā jāatsakās uz mūžiem —, lai tas dzīvotu mūžīgi un kapu neredzētu.” (Psalms 49:8—10.) Un tomēr Jehova neatstāja cilvēkus bezizejas stāvoklī — viņš pats žēlsirdīgi parūpējās par to, kas bija vajadzīgs.
11. Kā Jehova sagādāja pilnīga cilvēka dzīvību, kas bija nepieciešama, lai samaksātu pienācīgu izpirkumu?
11 Jehova nesūtīja uz zemi kādu eņģeli, lai tas izliktos nomirstam, bet īstenībā tikai atbrīvotos no ķermeņa, kurā būtu iemiesojies, un turpinātu dzīvot, būdams gars. Nē, Jehova paveica brīnumu, kas bija pa spēkam vienīgi Dievam, Radītājam: viņš pārvietoja kāda sava debesu dēla dzīvības spēku un personību ar visām tās īpatnībām sievietes klēpī; šī sieviete bija Ēļa meita Marija no Jūdas cilts. Dieva darbīgais spēks — viņa svētais gars — nodrošināja netraucētu bērna attīstību mātes klēpī, un tas piedzima par pilnīgu cilvēku. (Lūkas 1:35; 1. Pētera 2:22.) Šī cilvēka rīcībā bija nepieciešamā maksa, lai dotu izpirkumu, kas pilnībā apmierina Dieva taisnīguma prasības. (Ebrejiem 10:5.)
12. a) Kādā nozīmē Jēzus ir Dieva ’vienpiedzimušais Dēls’? b) Kāpēc tas, ka Dievs tieši viņu sūtīja samaksāt izpirkumu, izceļ Dieva mīlestību pret mums?
12 Kuram no saviem neskaitāmajiem debesu dēliem Jehova uzticēja šo uzdevumu? Tam, kas Rakstos ir saukts par viņa ”vienpiedzimušo Dēlu”. (1. Jāņa 4:9.) Šis apzīmējums tiek lietots, nevis lai raksturotu šī Dēla stāvokli pēc tam, kad viņš bija piedzimis par cilvēku, bet lai norādītu uz stāvokli, kāds viņam jau pirms tam bija debesīs. Šis Dēls ir vienīgais, ko Jehova radīja tieši, bez kāda cita līdzdalības. Viņš ir visas radības pirmdzimtais. Viņš ir tas, ar kura starpniecību Dievs radīja visas pārējās būtnes. Eņģeļi ir Dieva dēli, tāpat kā Ādams bija Dieva dēls. Taču tikai par Jēzu ir rakstīts, ka viņam bija ’tāda godība kā Tēva vienpiedzimušā Dēla’ godība. Ir teikts, ka Jēzus mājvieta ir ”pie Tēva krūts”. (Jāņa 1:14, 18.) Jēzum ir tuvas, uzticības pilnas, maigas attiecības ar Tēvu. Tāpat kā Tēvs, viņš mīl cilvēkus. Salamana Pamācībās 8:30, 31 ir aprakstītas Tēva jūtas pret Dēlu un Dēla jūtas pret cilvēkiem: ”Es.. biju viņa [Jehovas] prieks dienu dienas un lī[k]smojos viņa priekšā vienumēr.. un mans [Jēzus, Jehovas priekšstrādnieka, personificētās gudrības] prieks ir pie cilvēku bērniem.” (LB-26.) Un tieši šo visdārgāko Dēlu Dievs sūtīja uz zemi, lai tas samaksātu izpirkumu. Cik daudz ir pateikts Jēzus vārdos: ”Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu.”! (Jāņa 3:16.)
13., 14. Kā Bībeles stāstījums par Ābrahāma mēģinājumu upurēt Īzāku mums palīdz saprast to, ko izdarīja Jehova? (1. Jāņa 4:10.)
13 Lai mēs kaut kādā mērā spētu aptvert, ko tas nozīmē, aptuveni pirms 3890 gadiem — jau ilgi pirms tam, kad Jēzus nāca uz zemi, — Dievs deva Ābrahāmam šādu norādījumu: ”Ņem savu vienīgo dēlu, kuŗu tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuŗu Es tev norādīšu.” (1. Mozus 22:1, 2.) Ābrahāmam bija ticība, un viņš paklausīja. Iedomājies sevi Ābrahāma vietā. Ja nu tas būtu bijis tavs dēls, tavs vienīgais dēls, ko tu sirsnīgi mīli? Kā tu būtu juties, cērtot malku dedzināmajam upurim, pavadot vairākas dienas ceļā uz Morija zemi un tad uzliekot savu dēlu uz altāra?
14 Kāpēc līdzjūtīgiem vecākiem ir šādas jūtas? 1. Mozus 1:27 ir teikts, ka Dievs radīja cilvēkus pēc sava tēla un līdzības. Mīlestība un līdzjūtība, ko jūtam mēs, atspoguļo paša Jehovas mīlestību un līdzjūtību, tikai daudz mazākā mērā. Dievs iejaucās notikumā ar Ābrahāmu, un Īzāks patiesībā netika upurēts. (1. Mozus 22:12, 13; Ebrejiem 11:17—19.) Taču Jehova neapstājās pussoli pirms izpirkuma došanas, kaut arī tas ļoti daudz prasīja gan no viņa paša, gan no viņa Dēla. Tas, ko Dievs izdarīja, bija nevis viņa pienākums, bet neparastas žēlastības izpausme. Vai mēs to pilnībā novērtējam? (Ebrejiem 2:9.)
Ko izpirkums padara iespējamu
15. Kā izpirkums ir ietekmējis cilvēku dzīvi jau pašreizējā lietu sistēmā?
15 Šī Dieva mīlestības izpausme dziļi ietekmē cilvēkus, kas tai tic un to pieņem. Agrāk šie cilvēki grēka dēļ bija atsvešinājušies no Dieva. Kā teikts Dieva vārdos, viņi bija ”ienaidā ar Dievu sava sirdsprāta un ļauno darbu dēļ”. (Kolosiešiem 1:21—23.) Taču viņi tika ”salīdzināti ar [Dievu] viņa Dēla nāvē”. (Romiešiem 5:8—10.) Tā kā šie cilvēki ir izmainījuši savu dzīves veidu un saņēmuši piedošanu, ko Dievs padara iespējamu tiem, kuri tic Kristus upurim, viņi ir apveltīti ar tīru sirdsapziņu. (Ebrejiem 9:14; 1. Pētera 3:21.)
16. Kādas svētības tiek piešķirtas mazā ganāmā pulciņa locekļiem, tāpēc ka viņi tic izpirkumam?
16 Ierobežotam skaitam cilvēku — mazam ganāmam pulciņam — Jehova ir parādījis nepelnītu labvēlību, dodams viņiem perspektīvu būt kopā ar savu Dēlu debesu Ķēniņvalstī, lai īstenotu uz zemes sākotnējo Dieva nodomu. (Lūkas 12:32.) Šie cilvēki ir izraudzīti ”no visām ciltīm, valodām, tautām un tautībām.. mūsu Dievam par ķēniņiem un priesteŗiem, kas valdīs pār visu zemi”. (Atklāsmes 5:9, 10.) Viņiem apustulis Pāvils rakstīja: ”Jūs esat saņēmuši dievbērnības garu, kas mums liek saukt: Aba — Tēvs! Šis pats gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni. Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki, — Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki.” (Romiešiem 8:15—17.) Tā kā Dievs šos cilvēkus pieņem par saviem dēliem, viņiem ar Dievu izveidojas ciešas attiecības, kādas Ādams zaudēja; taču šiem dēliem tiks piešķirtas arī papildu privilēģijas, kādu Ādamam nekad nebija, — viņi varēs kalpot debesīs. Nav brīnums, ka apustulis Jānis sacīja: ”Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni.” (1. Jāņa 3:1.) Dievs pret viņiem izjūt ne tikai uz principiem balstītu mīlestību (agapē), bet arī maigu pieķeršanos (filia), kas ir raksturīga saitēm starp patiesiem draugiem. (Jāņa 16:27.)
17. a) Kāda iespēja ir dota visiem, kas tic izpirkumam? b) Ko šiem cilvēkiem nozīmēs ’Dieva bērnu apskaidrība un svabadība’?
17 Arī citiem — visiem, kas tic dzīvinošajam pasākumam, kuru Dievs augstsirdīgi ir īstenojis ar Jēzus Kristus starpniecību, — Jehova dod iespēju veidot ar viņu ciešas attiecības, kādas zaudēja Ādams. Apustulis Pāvils paskaidroja: ”Visa radība [cilvēki, kas cēlušies no Ādama] ilgodamās gaida to dienu, kad Dieva bērni parādīsies savā godībā [tas ir, gaida laiku, kad kļūs skaidri redzams, ka Dieva dēli, kas kopā ar Kristu ir debesu Ķēniņvalsts mantinieki, izšķirīgi rīkojas cilvēces labā]. Jo radība pakļauta iznīcībai [cilvēki ir dzimuši grēkā, viņus gaida nāve, un viņi nekādā veidā nespēj paši sevi atbrīvot], nevis aiz savas patikas, bet aiz tā gribas, kas viņu tai pakļāvis; tomēr viņai dota cerība [to ir devis Dievs]. Jo arī pati radība reiz tiks atsvabināta no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību.” (Romiešiem 8:19—21.) Kāda brīvība tā būs? Cilvēki būs brīvi no grēka un nāves gūsta. Viņu prāts un ķermenis būs pilnīgs, viņu mājvieta būs paradīze, un viņi varēs dzīvot mūžīgi, priecādamies par savu pilnību un pateikdamies Jehovam, vienīgajam patiesajam Dievam. Un kā tas viss ir kļuvis iespējams? Ar Dieva vienpiedzimušā Dēla izpirkuma upura palīdzību.
18. Ko mēs darīsim 23. martā pēc saules rieta un kāpēc?
18 Mūsu ēras 33. gada 14. nīsanā kādā augšistabā Jeruzalemē Jēzus iedibināja savas nāves Atceres vakaru. Viņa nāves gadskārtēja pieminēšana ir kļuvusi par nozīmīgu notikumu visu patieso kristiešu dzīvē. Jēzus pats pavēlēja: ”To darait mani pieminēdami!” (Lūkas 22:19.) 1997. gadā Atceres vakars notiks 23. martā pēc saules rieta (tad sāksies 14. nīsans). Šajā dienā nekas nevarēs būt svarīgāks par klātbūtni Jēzus nāves atceres pasākumā.
Kā tu atbildētu?
◻ Kā Dievs ir parādījis cilvēkiem mīlestības pārpilnību?
◻ Kāpēc bija nepieciešama pilnīga cilvēka dzīvība, lai atpirktu Ādama pēcnācējus?
◻ Cik dārgi Jehovam maksāja tas, ka viņš parūpējās par izpirkumu?
◻ Ko izpirkums padara iespējamu?
[Attēls 10. lpp.]
Dievs atdeva savu vienpiedzimušo Dēlu