Vai tās visas ir dievišķas atklāsmes?

VAI varētu būt, ka Dieva gars, kas ir iedvesmojis Svētos rakstus, Bībeli, būtu ierosinājis uzrakstīt arī citas grāmatas, kuras daži uzskata par svētām? (2. Timotejam 3:16.) Šāds jautājums bija izvirzīts kādā itāliešu jezuītu žurnālā (La Civiltà Cattolica), kas tiek izdots ”[Vatikāna] valsts sekretariāta uzraudzībā” un tāpēc katoļu aprindās tiek uzskatīts par autoritatīvu.

”Ar Svētā Gara darbības palīdzību Dievs ir iekaisījis Vārda sēklas pat dažās svētajās grāmatās, kas nepieder pie jūdaisma un kristietisma tradīcijas,” bija teikts šajā jezuītu žurnālā. Pēc šo jezuītu domām, tādu ”svēto” grāmatu kā zoroastrisma Avestas un konfūcisma Četru grāmatu uzrakstīšana ”nav notikusi bez zināmas Svētā Gara ietekmes un tāpēc tās kaut kādā mērā satur ”dievišķu atklāsmi””.

Tomēr šajā rakstā ir dots arī paskaidrojums. ”Ne viss šādu svēto grāmatu saturs ir Dieva vārdi,” rakstā teikts un piebilsts, ka šo grāmatu sarakstītājus varēja ”ietekmēt politeistiskā vide vai filozofiskie uzskati”, kas valdīja tajā sabiedrībā, kurā viņi dzīvoja un darbojās. Kā izteicās Marko Politi, Vatikāna ziņu korespondents itāliešu laikrakstā La Repubblica, šāda nostāja ”paver agrāk neiedomājamas iespējas veidot saikni starp katoļu baznīcu un lielajām vēsturiskajām reliģijām”, atgriežoties pie tā gara, kas izpaudās tādās starpkonfesionālās lūgšanu sapulcēs kā, piemēram, 1986. gadā Asīzē sarīkotajā sanāksmē, kuru aktīvi atbalstīja Jānis Pāvils II.

Jehova nav nekārtības un neskaidrības Dievs. (1. Korintiešiem 14:33.) Tāpēc mums nav nekāda pamata secināt, ka viņa svētais gars jeb darbīgais spēks būtu iedvesmojis kaut vai tikai fragmentus no jebkādām grāmatām, kas nav pilnīgā saskaņā ar viņa Rakstiem — Bībeli. Kristiešu apustulis Pāvils nemudināja uz ekumenisku tuvināšanos starp dažādām ”reliģiskām tradīcijām”; gluži pretēji, viņš rakstīja, ka pastāv ’viena cerība, viens Kungs, viena ticība, viena kristība’. (Efeziešiem 4:4, 5.)

Šī ’viena cerība’ ir atkarīga no ticības Jēzum Kristum. Bībelē pamatoti ir teikts: ”Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kuŗā mums lemta pestīšana.” (Apustuļu darbi 4:12.) Nevienā citā ”svētajā grāmatā” nav parādīts, ka Jēzum ir galvenā nozīme Dieva nodomu īstenošanā. Vienīgi tad, ja mēs atzīstam Bībeli par Dieva vārdiem, mēs varam no tās iemācīties, ko Dievs ar mīlestību ir sagādājis, lai padarītu iespējamu glābšanu. (Jāņa 17:3; 1. Tesaloniķiešiem 2:13.)