Kāpēc dot Jehovam?

SPILGTA saules gaisma apspīdēja Sareptu, mazu pilsētiņu Sidonā, un kāda atraitne līkņādama lasīja žagarus. Viņai bija jāiekur uguns, lai pagatavotu trūcīgu maltīti sev un savam mazajam dēlam — varbūt pašu pēdējo maltīti, ko viņi ēdīs. Atraitne bija grūti nopūlējusies, lai viņa pati un viņas zēns paliktu dzīvi ilgajā sausuma un bada laikā, tomēr viņi bija nokļuvuši šajā bēdīgajā situācijā. Viņi cieta badu.

Tuvojās kāds vīrs. Viņa vārds bija Elija, un atraitne drīz vien saprata, ka viņš ir Jehovas pravietis. Šķiet, sieviete jau bija dzirdējusi par Dievu Jehovu. Jehova atšķīrās no Baāla, kura nežēlīgā, netīrā pielūgsme valdīja atraitnes dzimtenē Sidonā. Tāpēc, kad Elija lūdza ūdeni, ko padzerties, viņa labprāt vēlējās palīdzēt. Varbūt atraitne domāja, ka tā viņa iegūs Jehovas labvēlību. (Mateja 10:41, 42.) Bet tad Elija palūdza kaut ko vairāk — viņš lūdza nedaudz pārtikas. Sieviete paskaidroja, ka viņai ir tikai tik daudz pārtikas, lai pagatavotu vienu vienīgu, pēdējo maltīti. Tomēr Elija neatlaidās, apgalvodams sievietei, ka Jehova brīnumainā veidā apgādās viņu ar pārtiku līdz pat sausuma beigām. Ko viņa darīja? Bībelē teikts: ”Un viņa aizgāja un arī izpildīja, kā Elija to bija sacījis.” (1. Ķēniņu 17:10—15.) Šajos vienkāršajos vārdos aprakstīta rīcība, kurā izpaudās izcila ticība; tā bija tik liela ticība, ka Jēzus Kristus ar atzinību pieminēja šo atraitni gandrīz tūkstoš gadus vēlāk! (Lūkas 4:25, 26.)

Tomēr, iespējams, šķiet savādi, ka Jehova varētu prasīt tik daudz no sievietes, kurai piederēja tik maz. Īpaši savādi tas var likties, ja pārdomājam, ko reiz savā lūgšanā teica kāds ļoti ievērojams cilvēks. Kad ķēniņš Dāvids vāca ziedojumus tempļa būvei, ko bija jāveic viņa dēlam Salamanam, ļaudis juta pamudinājumu ziedot ļoti devīgi. Tolaik tika ziedotas dāvanas, kuru vērtība mūsdienu naudā būtu miljardiem dolāru. Taču Dāvids lūgšanā Jehovam teica: ”Kas es esmu, un kas ir mana tauta, ka mēs paši spētu šādā kārtā nest labprātīgus ziedojumus? Bet no Tevis ir viss, un no Tevis paša rokas mēs dodam Tev!” (1. Laiku 29:14.) Kā teica Dāvids, viss pieder Jehovam. Tāpēc vienmēr, kad mēs kaut ko dodam, lai sekmētu tīro pielūgsmi, mēs tikai sniedzam Jehovam to, kas jau ir viņa īpašums. (Psalms 50:10.) Rodas jautājums: kāpēc Jehova vēlas, lai došanai būtu liela nozīme mūsu dzīvē?

Būtiska patiesās pielūgsmes daļa

Visvienkāršākā atbilde ir šāda: jau kopš seniem laikiem Jehova ir padarījis došanu par būtisku tīrās pielūgsmes daļu. Uzticīgais Ābels upurēja Jehovam vairākus no saviem vērtīgajiem mājlopiem. Patriarhi Noa, Ābrahāms, Īzāks, Jēkabs un Ījabs deva līdzīgas upura dāvanas. (1. Mozus 4:4; 8:20; 12:7; 26:25; 31:54; Ījaba 1:5.)

Mozus bauslībā bija pavēlēts dot ziedojumus Jehovam un pat noteikta kārtība, kā tas darāms. Piemēram, visiem izraēliešiem bija pavēlēts dot desmito tiesu — ziedot desmito daļu no lauku ražas un ganāmpulku pieauguma. (4. Mozus 18:25—28.) Citi ziedojumi nebija tik stingri noteikti. Piemēram, no katra izraēlieša tika prasīts dot Jehovam mājlopu pirmdzimtos un zemes pirmos augļus. (2. Mozus 22:28, 29; 23:19.) Taču bauslība ļāva ikvienam pašam izlemt, cik lielu daudzumu no pirmajiem augļiem un lopu pirmdzimtajiem dot, ja vien tika dots pats labākais. Tāpat bauslībā bija paredzēti pateicības un solījuma upuri, kas bija pilnīgi brīvprātīgi. (3. Mozus 7:15, 16.) Jehova mudināja cilvēkus savā tautā dot dāvanas atbilstoši tam, kādu svētību viņš tiem ir piešķīris. (5. Mozus 16:17.) Tāpat kā saiešanas telts un vēlāk tempļa būvēšanas laikā, katrs deva tik, cik sirds viņu skubināja dot. (2. Mozus 35:21; 1. Laiku 29:9.) Bez šaubām, šādi brīvprātīgi ziedojumi Jehovam bija ļoti patīkami!

Pēc ’Kristus likuma’, visiem ziedojumiem jābūt brīvprātīgiem. (Galatiešiem 6:2; 2. Korintiešiem 9:7.) Tas nenozīmē, ka Kristus sekotāji pārtrauca dot vai sāka dot mazāk. Gluži pretēji! Kad Jēzus un viņa apustuļi sludināja Izraēlā, viņiem sekoja grupa sieviešu, kas izmantoja savus līdzekļus, lai viņiem palīdzētu. (Lūkas 8:1—3.) Arī apustulis Pāvils saņēma dāvanas, kas viņam palīdzēja veikt misionāra darbu, un viņš pats savukārt mudināja dažas draudzes vajadzības gadījumā dot līdzekļus citiem. (2. Korintiešiem 8:14; Filipiešiem 1:3—5.) Vadošā padome Jeruzalemē iecēla atbildīgus cilvēkus, kuru uzdevums bija pārliecināties, vai ziedotie līdzekļi tiek izdalīti trūcīgajiem. (Apustuļu darbi 6:2—4.) Nepārprotami, agrīnie kristieši iespēju šādi atbalstīt tīro pielūgsmi uzskatīja par savu privilēģiju.

Tomēr mēs vēl joprojām, iespējams, esam neziņā: kāpēc Jehova ir padarījis došanu par daļu no viņa pielūgsmes? Aplūkosim četrus iemeslus.

Kāpēc mēs dodam

Pirmkārt, Jehova ir padarījis došanu par tīrās pielūgsmes daļu tāpēc, ka dodami mēs paši gūstam labumu. Tas izceļ mūsu pateicību par Dieva labestību. Piemēram, ja bērns nopērk vai pagatavo dāvanu saviem vecākiem, kāpēc vecāki staro priekā? Vai šī dāvana būtu apmierinājusi kādu ārkārtīgi svarīgu vajadzību, ko vecāki citādi nav spējuši apmierināt? Droši vien nē. Drīzāk vecākiem ir prieks redzēt, ka viņu bērns aug pateicīgs un devīgs. Līdzīgu iemeslu dēļ Jehova mūs mudina dot un ir priecīgs, kad mēs to darām. Tā mēs viņam parādām, ka tiešām novērtējam viņa bezgalīgo laipnību un augstsirdīgo izturēšanos pret mums. No viņa nāk ”katrs labs devums un katra pilnīga dāvana”, tāpēc mums nekad nepietrūks iemeslu viņam pateikties. (Jēkaba 1:17.) Vēl vairāk — Jehova atdeva savu mīļoto Dēlu un ļāva viņam mirt, lai mēs varētu dzīvot mūžīgi. (Jāņa 3:16.) Vai mēs jebkad varētu viņam pietiekami pateikties?

Otrkārt, ja devīgums kļūst par mūsu paradumu, mēs mācāmies līdzināties Jehovam un viņa Dēlam Jēzum Kristum ārkārtīgi nozīmīgā aspektā. Jehova vienmēr ir augstsirdīgs un devīgs. Kā teikts Bībelē, viņš dāvā mums ”dzīvību, elpu un visu”. (Apustuļu darbi 17:25.) Mēs pamatoti varam viņam pateikties par katru savu elpas vilcienu, par katru ēdiena kumosu, par katru laimīgu un gandarījuma pilnu brīdi savā dzīvē. (Apustuļu darbi 14:17.) Jēzus līdzīgi savam Tēvam pauda devības garu. Viņš nežēlodams atdeva sevi visu. Vai tu zini, ka Jēzus, darīdams brīnumus, pats kaut ko zaudēja? Svētajos rakstos vairākkārt stāstīts, ka tad, kad Jēzus dziedināja slimos, spēks ”izgāja no viņa”. (Lūkas 6:19; 8:45, 46.) Jēzus bija tik augstsirdīgs, ka pat nodeva savu dvēseli jeb dzīvību nāvē. (Jesajas 53:12.)

Ja mēs atdodam savu laiku, savus spēkus vai savus līdzekļus, mēs atdarinām Jehovu un iepriecinām viņa sirdi. (Salamana Pamācības 27:11; Efeziešiem 5:1.) Tā mēs arī sekojam pilnīgajam cilvēka uzvedības paraugam, ko mums ir rādījis Jēzus Kristus. (1. Pētera 2:21.)

Treškārt, dodot mēs palīdzam apmierināt patiešām svarīgas vajadzības. Tiesa, Jehova bez grūtībām būtu varējis apmierināt visas ar Ķēniņvalsts interesēm saistītās vajadzības bez mūsu palīdzības, tieši tāpat kā viņš būtu varējis nevis izmantot mūs, bet likt akmeņiem kliegt, lai pasludinātu savu gribu. (Lūkas 19:40.) Taču viņš ir nolēmis pagodināt mūs ar šīm privilēģijām. Tāpēc, kad mēs dodam savus līdzekļus, lai sekmētu Ķēniņvalsts intereses, mēs ar lielu gandarījumu apzināmies, ka patiešām piedalāmies vissvarīgākajā darbā, kāds notiek pasaulē. (Mateja 24:14.)

Nav grūti saprast, ka Jehovas liecinieku pasaules mēroga darba finansēšanai ir nepieciešama nauda. 1995. kalpošanas gadā tam vien, lai parūpētos par speciālajiem pionieriem, misionāriem un ceļojošajiem pārraugiem viņu tīruma kalpošanas norīkojuma vietās, biedrība iztērēja gandrīz 60 miljonus dolāru. Turklāt šī summa ir samērā neliela, ja to salīdzina ar izdevumiem, kas saistīti ar filiāļu biroju un spiestuvju celtniecību dažādās pasaules malās, kā arī ar šo biroju darbību un spiestuvju ekspluatāciju. Taču tas viss ir iespējams ar brīvprātīgu ziedojumu palīdzību!

Jehovas kalpotāji kopumā nedomā, ka tad, ja viņi nav pārtikuši, viņi var mierīgi ļaut, lai par šiem līdzekļiem gādā citi. Ja mēs tā uzskatītu, mēs varētu atstāt novārtā šo mūsu pielūgsmes daļu. Saskaņā ar apustuļa Pāvila vārdiem, Maķedonijas kristieši dzīvoja ”lielā nabadzībā”. Tomēr viņi lūdza, lai viņiem tiktu piešķirta privilēģija dot dāvanas. Un šo kristiešu devums, kā Pāvils apliecināja, bija ”pāri [viņu] spējām”. (2. Korintiešiem 8:1—3; 8:4, LB-26.)

Ceturtkārt, Jehova ir padarījis došanu par daļu no patiesās pielūgsmes tāpēc, ka dodot mēs iegūsim laimi. Pats Jēzus teica: ”Svētīgāki ir dot nekā ņemt.” (Apustuļu darbi 20:35.) Jehova mūs tādus ir izveidojis. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc mēs varam just, ka nekad nespēsim pilnībā izteikt to pateicību, ko savās sirdīs jūtam pret viņu, vienalga, lai cik daudz mēs arī viņam dotu. Par laimi, Jehova negaida no mums vairāk, kā mēs varam dot. Mēs varam būt pārliecināti, ka viņam ir prieks, kad mēs līksmi dodam to, ko spējam. (2. Korintiešiem 8:12; 9:7.)

Mēs saņemam svētības, ja mums ir devīgs gars

Atsaucot atmiņā sākumā minēto gadījumu, iedomājies, ka atraitne no Sareptas būtu nospriedusi: par pārtiku Elijam var parūpēties arī kāds cits. Kādas svētības viņai būtu gājušas secen!

Nav šaubu, ka Jehova svētī tos, kas pauž devīgu garu. (Salamana Pamācības 11:25.) Atraitnei no Sareptas nebija jācieš tāpēc, ka viņa bija atdevusi to, kas, pēc viņas domām, bija pats pēdējais. Jehova atalgoja šo sievieti, izdarot brīnumu. Kā Elija bija solījis, milti un eļļa atraitnes traukos neizsīka līdz pat sausuma beigām. Turklāt viņa saņēma pat vēl lielāku balvu. Kad viņas dēls saslima un nomira, Elija, patiesā Dieva kalps, atdzīvināja zēnu un atdeva to mātei. Tas noteikti atraitni garīgi stiprināja! (1. Ķēniņu 17:16—24.)

Mūsdienās mēs negaidām, ka tiksim svētīti ar brīnumu palīdzību. (1. Korintiešiem 13:8.) Bet Jehova mums tiešām apsola, ka viņš atbalstīs tos, kas viņam kalpo no visas sirds. (Mateja 6:33.) Tāpēc mēs varam līdzināties Sareptas atraitnei, devīgi dodami dāvanas un būdami pārliecināti, ka Jehova par mums parūpēsies. Tāpat kā šī sieviete, mēs varam saņemt lielas garīgas balvas, ja esam devīgi. Ir daudz iespēju, kā mēs varam dot ziedojumus. Daudzi atlicina vai paredz savā budžetā noteiktu summu, ko viņi iemet Ķēniņvalsts zālē novietotajā ziedojumu kastītē ar uzrakstu ”Ziedojumi pasaules mēroga Ķēniņvalsts sludināšanas darbam (Mateja 24:14)”. Tā ir laba un slavējama rīcība. Ja došana būs mūsu paradums, nevis kaut kas tāds, ko mēs darām tikai reizēm, mirkļa impulsa vadīti, tā palīdzēs mums saglabāt savu garīgo skatienu skaidru un pastāvīgi koncentrēt šo skatienu uz Ķēniņvalsts interesēm, kā ieteica Jēzus. (Lūkas 11:34; salīdzināt 1. Korintiešiem 16:1, 2.) Tā mums arī palīdzēs just lielāku tuvību ar Jehovu un Jēzu, jo mēs būsim viņu darba biedri. (1. Korintiešiem 3:9.) Un šāda došana vairos to augstsirdības un devības garu, kas jau tagad ir raksturīgs Jehovas kalpiem visā pasaulē.