Japānā tiek aizstāvēta reliģijas brīvība

JAU daudzus gadus Japānā skolēniem un studentiem, kas ir Jehovas liecinieki, jāsastopas ar dilemmu: paklausīt savai sirdsapziņai, kura mācīta saskaņā ar Bībeli, vai ievērot skolas mācību plānu, kurš ir pretrunā ar viņu sirdsapziņu? Kāpēc rodas šāda dilemma? Tāpēc, ka viņu skolās fiziskās audzināšanas kursā ietilpst vingrinājumi cīņas mākslā. Šie jaunie liecinieki uzskata, ka tādi vingrinājumi ir pretrunā ar Bībeles principiem, piemēram, ar Jesajas grāmatas 2. nodaļas 4. pantu. Tur ir rakstīts: ”Viņi tad pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par vīna dārza dārznieku nažiem. Tauta pret tautu nepacels vairs zobena un nemācīsies vairs kaŗot.”

Nevēlēdamies mācīties kara mākslu, kas saistīta ar ļaunuma nodarīšanu citam cilvēkam, jaunie kristieši ir izskaidrojuši saviem skolotājiem, ka viņi nevar ar tīru sirdsapziņu piedalīties cīņas mākslas nodarbībās. Pēc mēģinājumiem pārliecināt šos skolēnus ievērot skolas mācību plānu daudzi iejūtīgi skolotāji galu galā ir piekrituši cienīt viņu sirdsapziņu un piedāvājuši kādas citas nodarbības.

Tomēr dažus skolotājus jauniešu nostāja ir aizkaitinājusi, un dažas skolas ir atteikušās dot jaunajiem Jehovas lieciniekiem ieskaiti fiziskajā audzināšanā. 1993. gadā vismaz deviņiem lieciniekiem tika liegta iespēja mācīties nākamajā kursā, un šie jaunieši tika piespiesti izstāties no skolas vai arī tika izslēgti par nepiedalīšanos cīņas mākslas nodarbībās.

Nepārprotami, bija pienācis laiks aizstāvēt jauno kristiešu tiesības iegūt izglītību tā, lai viņi netiktu spiesti rīkoties pretēji savai sirdsapziņai. Pieci studenti, kas netika pārcelti uz otro kursu Kobes Municipālajā industriāli tehniskajā koledžā (saīsināti — Kobes Tehniskā koledža), nolēma griezties tiesā.

Kas bija uzmanības centrā?

Kad šie pieci studenti 1990. gada pavasarī iestājās Kobes Tehniskajā koledžā, viņi izskaidroja skolotājiem, ka savu uz Bībeli balstīto uzskatu dēļ viņi nevar piedalīties kendo (japāņu zobenu cīņas) treniņos. Taču fiziskās audzināšanas pasniedzēji bija ļoti nepiekāpīgi noskaņoti un atteicās dot viņiem iespēju nopelnīt ieskaiti fiziskajā audzināšanā jebkādā citā veidā. Iznākumā šie studenti bija nesekmīgi fiziskajā audzināšanā un tāpēc bija spiesti otrreiz mācīties koledžas pirmajā kursā. 1991. gada aprīlī viņi Kobes rajona tiesā iesniedza prasību pret koledžu, paziņojot, ka skolas rīcība ir pretrunā ar konstitūcijas garantēto reliģijas brīvību.a

Skolas pārstāvji apgalvoja, ka alternatīvu nodarbību piedāvāšana nozīmētu labvēlības parādīšanu noteiktai reliģijai un tā tiktu pārkāpta valsts izglītības neitralitāte. Turklāt viņi teica, ka skolai nav ne iekārtu, ne darbinieku, lai piedāvātu kādu citu fizisko vingrinājumu programmu.

Rajona tiesas lēmums satrauc informētus cilvēkus

Kamēr notika lietas iztiesāšana, divi no pieciem studentiem vēlreiz saņēma neapmierinošu vērtējumu fiziskajā audzināšanā, bet trīs pārējie ar grūtībām tomēr nokārtoja ieskaiti un tika pārcelti uz nākamo kursu. Koledžas noteikumos bija paredzēts, ka studenti, kam ir sliktas sekmes mācībās un kas divus gadus pēc kārtas paliek uz otru gadu, var tikt izslēgti no skolas. Ņemot to vērā, viens no šiem diviem studentiem nolēma aiziet no skolas, pirms viņš tiek izslēgts, bet otrs — Kuņihito Kobajasi — atteicās izstāties. Tāpēc viņš tika izslēgts. Interesanti atzīmēt, ka Kuņihito vidējais sekmju līmenis visos priekšmetos, ieskaitot fizisko audzināšanu, kurā viņš bija nesekmīgs, jo bija ieguvis tikai 48 balles, bija 90,2 balles no 100 iespējamām. Sekmju ziņā viņš bija pirmais no visiem 42 studentiem grupā.

Kobes rajona tiesa 1993. gada 22. februārī pieņēma lēmumu par labu Kobes Tehniskajai koledžai un paziņoja, ka ”skola ar savu rīcību nav pārkāpusi konstitūciju”, kaut gan tiesa atzina, ka ”skolas prasība piedalīties kendo treniņos, nenoliedzami, zināmā mērā ierobežoja prasītāju ticības brīvību”.

Līdzīgi apustulim Pāvilam pirmajā gadsimtā, prasītāji nolēma griezties augstākās tiesu instancēs. (Apustuļu darbi 25:11, 12.) Lieta tika nodota Osakas augstākās instances tiesai.

Prasītāju nesavtīgā attieksme

Pazīstams zinātnieks, profesors Tecuo Simomura no Cukubas universitātes, piekrita kā eksperts liecināt Osakas augstākās instances tiesā. Būdams izglītības un tieslietu speciālists, viņš uzsvēra, cik neiejūtīga bijusi skolas izturēšanās pret šiem studentiem. Kuņihito Kobajasi tiesā izteica savas domas, un viņa neliekuļotība aizkustināja tiesas zālē sēdošos. Vēlāk, 1994. gada 22. februārī, Kobes juristu apvienība paziņoja, ka skolas rīcība ir ierobežojusi Kuņihito ticības brīvību, kā arī viņa tiesības uz izglītību, un ieteica uzņemt Kuņihito atpakaļ koledžā.

Tuvojoties laikam, kad Osakas augstākās instances tiesai bija jāpieņem lēmums šajā lietā, visi jaunie kristieši, kas bija tajā iesaistīti, dedzīgi vēlējās piedalīties cīņā līdz galam. Viņi juta, ka izcīna juridisku cīņu, aizstāvot tūkstošiem jaunu Jehovas liecinieku, kas sastopas ar to pašu problēmu daudzās Japānas skolās. Taču viņi nebija izslēgti no skolas, tāpēc bija ļoti iespējams, ka tiesa izbeigtu viņu lietu. Turklāt viņi saprata, ka tad, ja viņi atsauks savas sūdzības, sevišķi skaidri būs redzams, cik nesaprātīgi skola bija rīkojusies, izslēdzot Kuņihito. Tāpēc visi studenti, izņemot Kuņihito, nolēma izbeigt tiesāties.

Osakas augstākās instances tiesas priekšsēdētājs Reisuke Simada 1994. gada 22. decembrī pieņēma Kobes rajona tiesas spriedumam pretēju lēmumu, atceļot Kobes rajona tiesas spriedumu. Tiesa konstatēja, ka Kuņihito ir bijis nopietns iemesls atteikties no piedalīšanās kendo treniņos un kaitējums, kas Kuņihito nodarīts viņa reliģisko uzskatu diktētās rīcības dēļ, ir ļoti liels. Tiesas priekšsēdētājs Simada sacīja, ka skolai būtu bijis jāpiedāvā alternatīvas nodarbības. Šis nozīmīgais lēmums izraisīja labvēlīgu atsauksmi tajos cilvēkos, kam rūp cilvēku tiesības. Taču skola pārsūdzēja lietu Japānas Augstākajā tiesā, vēl vairāk nekā uz gadu liedzot Kuņihito iespēju mācīties.

Augstākajā tiesā

Vēlāk laikraksta Kobe Shimbun ievadrakstā bija teikts: ”Kobes Skolu padomei un šai skolai būtu bijis jāuzņem Kobajasi kungs atpakaļ skolā jau tajā laikā [kad bija paziņots Osakas augstākās instances tiesas lēmums]. [..] Viņu nevajadzīgi strīdīgā attieksme ir atņēmusi cilvēkam nozīmīgu viņa jaunības posmu.” Tomēr Kobes Tehniskā koledža šajā lietā ieņēma nesamierināmu nostāju. Tā šis gadījums nokļuva valsts masu informācijas līdzekļu uzmanības centrā. Par to interesējās skolotāji un skolu darbinieki no dažādām valsts daļām, un valsts visaugstākās tiesas lēmumam bija jākļūst par ietekmīgu juridisku precedentu līdzīgām lietām nākotnē.

Apmēram nedēļu pēc tam, kad skola pārsūdzēja lietu Augstākajā tiesā, 1995. gada 17. janvārī, Kobes zemestrīce skāra Asiju — pilsētu, kurā dzīvoja Kuņihito un viņa vecāki. Ap pussešiem no rīta, dažas minūtes pirms zemestrīces sākuma šajā rajonā, Kuņihito bija izgājis no mājām, lai dotos uz savu darbavietu, kur viņš strādāja nepilnu darba dienu. Kuņihito brauca ar velosipēdu pa ceļu zem Hansina ātrgaitas automaģistrāles, un, kad sākās pazemes grūdieni, sagruva tieši tas estakādes posms, kuram viņš patlaban tuvojās. Kuņihito nekavējoties devās mājup un atklāja, ka viņa mājas pirmais stāvs ir pilnīgi sabrucis. Viņš saprata, ka daudz netrūka, lai viņš zemestrīcē būtu aizgājis bojā, un pateicās Jehovam, ka ir palicis dzīvs. Ja viņš būtu miris, droši vien kendo lieta tiktu izbeigta bez Augstākās tiesas lēmuma.

Japānas Augstākā tiesa parasti izskata apelācijas sūdzības, balstoties tikai uz dokumentiem, un izlemj, vai pirmās instances tiesas spriedumi ir bijuši pareizi vai ne. Ja nav nopietna iemesla grozīt pirmās instances tiesas spriedumu, liecinieku nopratināšana nenotiek. Tiesa neinformē ieinteresētās puses par datumu, kad tiks paziņots lēmums. Tāpēc Kuņihito bija ļoti pārsteigts, kad 1996. gada 8. marta rītā viņam pateica, ka tajā pašā rītā tiks pieņemts tiesas lēmums. Sev par lielu prieku, Kuņihito uzzināja, ka Augstākā tiesa ir atbalstījusi Osakas augstākās instances tiesas lēmumu.

Četri tiesneši, to vidū tiesas sēdes priekšsēdētājs Siniči Kavai, vienprātīgi nosprieda, ka ”aplūkojamā rīcība uzskatāma par ārkārtīgi nepareizu no sabiedrībā pieņemto normu viedokļa, tā pārkāpj pieļaujamās rīcības brīvības robežas, un tāpēc tā uzskatāma par pretlikumīgu”. Tiesa atzina, ka Kuņihito atteicies izpildīt kendo vingrinājumus, godīgu motīvu vadīts, un paziņoja: ”Iemesls, kāpēc atbildētājs atteicies piedalīties kendo treniņos, ir bijis nopietns un cieši saistīts ar pašu būtiskāko viņa ticībā.” Augstākā tiesa nosprieda, ka skola būtu varējusi piedāvāt un tai ir bijis jāpiedāvā kādas citas nodarbības, lai tiktu respektēta atbildētāja reliģiskā pārliecība.

Tālejošas sekas

Šis lēmums, bez šaubām, ir labs precedents, kas palīdzēs aizstāvēt ticības brīvību skolās. Laikrakstā The Japan Times bija teikts: ”Šis ir pirmais Augstākās tiesas spriedums jautājumā par izglītību un reliģijas brīvību.” Tomēr šis lēmums neatbrīvo skolēnus un studentus, kas sastopas ar ticības pārbaudījumiem, no pienākuma ieņemt pašiem savu nostāju, balstoties uz savu sirdsapziņu.

Kā izteicās profesors Masajuki Učino no Cukubas universitātes, viens no faktoriem, kas pamudināja tiesnešus piešķirt uzvaru Kuņihito, bija tas, ka viņš bija ”godprātīgs students, kura sekmes mācībās bija izcilas”. Kristiešiem, kas sastopas ar ticības pārbaudījumiem, Bībele dod šādu padomu: ”Dzīvojiet krietni (godīgi) pagānu starpā, lai tie, kas jūs aprunā kā ļaundaŗus, redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu piemeklēšanas dienā.” (1. Pētera 2:12.) Vienmēr dzīvodami saskaņā ar Bībeles normām, uzticīgie jaunie kristieši var pierādīt, ka viņu uz Bībeli balstītā nostāja ir pelnījusi cilvēku cieņu.

Pēc Augstākās tiesas lēmuma Kuņihito Kobajasi tika uzņemts atpakaļ Kobes Tehniskajā koledžā. Lielākā daļa studentu, kas iestājās skolā reizē ar Kuņihito, tagad skolu ir jau beiguši. Kuņihito patlaban mācās kopā ar studentiem, kas ir piecus gadus jaunāki par viņu. Daudziem pasaules cilvēkiem šķiet, ka viņš ir zaudējis piecus vērtīgus gadus no savas jaunības. Taču Kuņihito uzticība ir dārga Dieva Jehovas acīs, un šī jaunieša upuris noteikti nav veltīgs.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 20. lpp.]

Pa kreisi: Kuņihito māja pēc zemestrīces

Apakšā: Kuņihito tagad