Dalieties mierinājumā, ko dod Jehova

”Mūsu cerība par jums ir stipra, jo mēs zinām, ka jums ir dalība kā ciešanās, tā arī iepriecā [”mierinājumā”, NW].” (2. KORINTIEŠIEM 1:7)

1., 2. Ko ir pieredzējuši daudzi, kas mūsdienās ir kļuvuši par kristiešiem?

DAUDZI no pašreizējiem Sargtorņa lasītājiem ir uzauguši, nezinot Dieva patiesību. Varbūt to var teikt arī par tevi. Ja tā ir, atceries, kādas bija tavas izjūtas, kad tev sāka atdarīties sapratnes acis. Piemēram, vai tu nebiji atvieglots, sapratis, ka mirušie nevis cieš, bet ir bez samaņas? Un vai nebija mierinoši uzzināt par cerību, kāda ir mirušajiem, — par to, ka miljardiem cilvēku tiks piecelti dzīvei Dieva jaunajā pasaulē? (Salamans Mācītājs 9:5, 10; Jāņa 5:28, 29.)

² Un kā ir ar Dieva solījumu darīt galu ļaunumam un pārveidot zemeslodi par paradīzi? Vai gan zināšanas par to tev nedeva mierinājumu un nepiepildīja tevi ar dedzīgām gaidām? Kā tu juties, uzzinājis par iespēju nekad nemirt un dzīvot, kad drīzumā uz Zemes tiks izveidota paradīze? Bez šaubām, tu biji saviļņots. Tevi bija sasniegusi Dieva mierinošā vēsts, ko patlaban visā pasaulē sludina Jehovas liecinieki. (Psalms 37:9—11, 29; Jāņa 11:26; Atklāsmes 21:3—5.)

3. Kāpēc cilvēki, kas stāsta mierinošo Dieva vēsti citiem, izjūt arī bēdas?

³ Tomēr tad, kad tu mēģināji pastāstīt Bībeles vēsti citiem, tu saprati arī to, ka ”neba visi ir ticīgi”. (2. Tesaloniķiešiem 3:2.) Varbūt daži no agrākajiem draugiem tevi izsmēja, tāpēc ka tu runāji par savu ticību Bībeles solījumiem. Iespējams, tev pat bija jāpieredz vajāšana par to, ka tu turpināji studēt Bībeli kopā ar Jehovas lieciniekiem. Pretestība varbūt pieauga, kad tu iesāki mainīt savu dzīvi, lai saskaņotu to ar Bībeles principiem. Tu sāki izjust bēdas, ko Sātans un viņa pasaule sagādā visiem, kas pieņem mierinājumu no Dieva.

4. Kāda atšķirīga reakcija uz bēdām mēdz būt cilvēkiem, kas nesen ieinteresējušies?

⁴ Diemžēl, kā jau Jēzus paredzēja, dažiem šādas bēdas kļūst par klupšanas akmeni, un viņi pārtrauc biedroties ar kristiešu draudzi. (Mateja 13:5, 6, 20, 21.) Citi turpretī iztur grūtības, pastāvīgi paturēdami prātā mierinošos solījumus, ko viņi uzzina. Vēlāk šie cilvēki veltī savu dzīvi Jehovam un tiek kristīti, kļūstot par Dieva Dēla, Jēzus Kristus, mācekļiem. (Mateja 28:19, 20; Marka 8:34.) Protams, grūtības nemitējas, tiklīdz kāds ir kristījies. Piemēram, cilvēkam ar amorālu pagātni, iespējams, ir nepieciešama liela piepūle, lai dzīvotu tikumīgi. Citiem pastāvīgi jāpārvar neticīgo ģimenes locekļu pretestība. Bet, lai kādas būtu grūtības, visi, kas uzticīgi dzīvo saskaņā ar savu veltīšanos Dievam, var būt pārliecināti par vienu: viņi dziļi personīgi izjutīs Dieva mierinājumu un palīdzību.

”Visas iepriecināšanas Dievs”

5. Ko izjuta Pāvils, kaut arī viņam bija daudz pārbaudījumu?

⁵ Apustulis Pāvils ļoti augstu vērtēja Dieva sniegto mierinājumu. Pēc sevišķi grūtiem pārbaudījumiem Āzijā un Maķedonijā milzīgu atvieglojumu viņam sagādāja vēsts par to, ka Korintas draudze ir labi atsaukusies uz viņa vēstuli, kurā bija izteikti aizrādījumi. Tas Pāvilu pamudināja uzrakstīt korintiešiem otru vēstuli, kurā lasāmi šādi cildinājuma vārdi: ”Slavēts lai ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, žēlastības Tēvs, un iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās.” (2. Korintiešiem 1:3.)

6. Ko mēs mācāmies no Pāvila vārdiem, kas lasāmi 2. Korintiešiem 1:3?

⁶ Šajos Dieva iedvesmotajos vārdos ir pateikts ļoti daudz. Izpētīsim tos. Kad Pāvils savās vēstulēs pauž cildinājumu vai pateicību Dievam vai izsaka kādu lūgumu, viņš parasti iekļauj arī dziļu atzinību par Jēzu — kristiešu draudzes galvu. (Romiešiem 1:8; 7:25; Efeziešiem 1:3; Ebrejiem 13:20, 21.) Tāpēc Pāvils ar cildinājumu vēršas pie ’mūsu Kunga Jēzus Kristus Dieva un Tēva’. Pēc tam viņš pirmo reizi savos darbos lieto grieķu valodas lietvārdu, kas iztulkots ar vārdu ”žēlastība”. Šis lietvārds ir cēlies no vārda, ar kuru tiek izteikts žēlums par kāda cita ciešanām. Tā Pāvils apraksta Dieva maigās jūtas pret ikvienu viņa uzticīgo kalpu, kam ir bēdas, — maigās jūtas, kuras Dievu rosina žēlsirdīgi rīkoties savu kalpu labā. Visbeidzot, Pāvils uzskatīja Jehovu par šīs patīkamās īpašības avotu, jo sauca viņu par ’žēlastības Tēvu’.

7. Kāpēc var teikt, ka Jehova ir ”visas iepriecināšanas Dievs”?

⁷ Dieva žēlastība ļauj gūt atvieglojumu tiem, kam ir bēdas. Tāpēc Pāvils turpinājumā raksta, ka Jehova ir ”visas iepriecināšanas Dievs” (JDP). Lai kādu mierinājumu mums sniegtu ticības biedru laipnība, mēs varam uzskatīt Jehovu par šī mierinājuma avotu. Nepastāv īsts, paliekošs mierinājums, kas nenāk no Dieva. Turklāt tieši Dievs radīja cilvēkus pēc sava tēla, tāpēc mēs spējam mierināt citus. Un tieši Dievs ar svētā gara palīdzību rosina savus kalpus parādīt žēlastību visiem, kam nepieciešams mierinājums.

Mācīti būt par mierinātājiem

8. Kā mums var nākt par labu tas, ka izturam bēdas, ņemot vērā, ka Dievs neizraisa mūsu pārbaudījumus?

⁸ Dievs Jehova gan pieļauj, ka viņa uzticīgie kalpi sastopas ar dažādiem pārbaudījumiem, bet viņš pats nekad tos neizraisa. (Jēkaba 1:13.) Un Dieva sniegtais mierinājums bēdu laikā mums var iemācīt labāk saprast citu cilvēku vajadzības. Kāds ir iznākums? ”Ka mēs tos, kam ir kādas bēdas, varam iepriecināt ar to iepriecu [”mierinājumu”, NW], ko paši no Dieva saņēmuši.” (2. Korintiešiem 1:4.) Tā Jehova mūs māca prasmīgi dalīties viņa sniegtajā mierinājumā ar ticības biedriem un ar cilvēkiem, ko mēs sastopam kalpošanā, kad cenšamies līdzināties Kristum un ”iepriecināt visus noskumušos”. (Jesajas 61:2; Mateja 5:4.)

9. a) Kas mums palīdzēs panest ciešanas? b) Kādā ziņā citi gūst mierinājumu, ja mēs paliekam uzticīgi Dievam bēdās?

⁹ Pāvils spēja panest daudzās ciešanas tāpēc, ka ar Kristus starpniecību saņēma bagātīgu mierinājumu no Dieva. (2. Korintiešiem 1:5.) Arī mēs varam rast bagātīgu mierinājumu, ja pārdomājam dārgos Dieva solījumus, lūdzam viņa svētā gara palīdzību un redzam, kā Dievs atbild uz mūsu lūgšanām. Tā mēs gūsim spēku, lai arī turpmāk atbalstītu Jehovas augstāko varu un pierādītu, ka Velns ir melis. (Ījaba 2:4; Salamana Pamācības 27:11.) Kad esam uzticīgi pārcietuši bēdas, lai kādas tās būtu, mums, tāpat kā Pāvilam, viss gods jādod Jehovam, kura sniegtais mierinājums kristiešiem ļauj palikt uzticīgiem pārbaudījumos. Uzticīgo kristiešu izturība mierinoši ietekmē brāļu saimi un liek arī citiem apņemties ’panest tās pašas ciešanas’. (2. Korintiešiem 1:6.)

10., 11. a) Kādi bija daži ciešanu cēloņi senās Korintas draudzē? b) Kā Pāvils mierināja korintiešu draudzi, un kādu cerību viņš izteica?

¹⁰ Korintiešiem bija jāpiedzīvo ciešanas, kādas ir visiem patiesajiem kristiešiem. Turklāt viņiem bija nepieciešams padoms izslēgt no draudzes kādu netiklu cilvēku, kas nenožēloja savu rīcību. (1. Korintiešiem 5:1, 2, 11, 13.) Korintieši nebija viņu izslēguši, kā arī nebija novērsuši nesaskaņas un šķelšanos, un tas bija kauna traips draudzei. Tomēr beigu beigās viņi paklausīja Pāvila padomam un no sirds nožēloja savu rīcību. Tāpēc Pāvils sirsnīgi uzslavēja korintiešus un teica, ka to labvēlīgā reakcija uz vēstuli viņu ir iepriecinājusi. (2. Korintiešiem 7:8, 10, 11, 13.) Šķiet, arī izslēgtais cilvēks bija nožēlojis savus grēkus. Tāpēc Pāvils korintiešiem ieteica šim cilvēkam ’piedot un to iepriecināt, lai to nenomāc pārāk lielas skumjas’. (2. Korintiešiem 2:7.)

¹¹ Pāvila otrā vēstule noteikti nomierināja korintiešu draudzi. Tas arī bija viens no Pāvila mērķiem. Viņš paskaidroja: ”Mūsu cerība par jums ir stipra, jo mēs zinām, ka jums ir dalība kā ciešanās, tā arī iepriecā [”mierinājumā”, NW].” (2. Korintiešiem 1:7.) Vēstules nobeigumā Pāvils izteica pamudinājumu: ”Iepriecinājieties..; tad mīlestības un miera Dievs būs ar jums.” (2. Korintiešiem 13:11.)

12. Kas ir nepieciešams visiem kristiešiem?

¹² Cik svarīgu mācību mēs no tā varam gūt! Visiem kristiešu draudzes locekļiem ir nepieciešama ’dalība mierinājumā’, ko Dievs sniedz ar savu vārdu, sava svētā gara un savas zemes organizācijas palīdzību. Pat izslēgtiem cilvēkiem varbūt ir vajadzīgs mierinājums, ja viņi ir nožēlojuši un labojuši nepareizo rīcību. Tāpēc ”uzticīgais un gudrais kalps” ir parūpējies par žēlsirdības pilnu iekārtojumu, lai viņiem palīdzētu. Reizi gadā divi vecākie var apmeklēt noteiktus cilvēkus, kas ir izslēgti no draudzes. Iespējams, viņi vairs nav dumpīgi noskaņoti vai iesaistīti nopietnā grēkā, un varbūt šiem cilvēkiem jāpalīdz izdarīt visu nepieciešamo, lai viņus varētu pieņemt atpakaļ draudzē. (Mateja 24:45; Ecēhiēla 34:16.)

Pāvila bēdas Āzijā

13., 14. a) Kā Pāvils aprakstīja laiku, kad viņš bija pieredzējis lielas bēdas Āzijā? b) Par kādu gadījumu Pāvils, iespējams, runāja?

¹³ Ciešanas, ko līdz tam laikam bija pieredzējusi Korintas draudze, nebija pat salīdzināmas ar daudzajām bēdām, kādas bija jāiztur Pāvilam. Tāpēc viņš varēja atgādināt korintiešiem: ”Mēs negribam jūs, brāļi, atstāt bez ziņām par mūsu bēdām, kas mums bija Āzijā; tās bija pārāk smagas un gāja pāri mūsu spēkiem, tā ka jau gandrīz vairs necerējām palikt dzīvi. Pēc mūsu pašu domām bijām jau nāvei lemti, tā ka vairs nepaļāvāmies paši uz sevi, bet uz Dievu, kas uzmodina mirušos. No tādām nāves briesmām viņš mūs ir izglābis un arī turpmāk izglābs. Uz viņu mēs liekam savu cerību, ka viņš mūs joprojām glābs.” (2. Korintiešiem 1:8—10.)

¹⁴ Daži Bībeles pētnieki uzskata, ka Pāvils runāja par dumpi, kas bija noticis Efesā un varēja maksāt dzīvību pašam Pāvilam, kā arī diviem viņa ceļabiedriem — maķedoniešiem Gajam un Aristarham. Abi šie kristieši ar varu bija aizvesti uz teātri, ko bija stāvgrūdām piepildījis pūlis, kurš ”sau[ca] ap divi stundas: ”Varena ir efeziešu [dieviete] Artemida!”” Visbeidzot kādam pilsētas ierēdnim bija izdevies apklusināt ļaudis. Šie draudi Gaja un Aristarha dzīvībai noteikti bija sagādājuši Pāvilam dziļas raizes. Viņš pat bija gribējis iet un diskutēt ar fanātisko pūli, taču citi viņu bija atturējuši tā riskēt ar savu dzīvību. (Apustuļu darbi 19:26—40.)

15. Cik briesmīga, iespējams, bija situācija, ko Pāvils aprakstīja 1. Korintiešiem 15:32?

¹⁵ Tomēr ir iespējams, ka Pāvils aprakstīja situāciju, kas bija daudz briesmīgāka nekā tikko minētais gadījums. Savā pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils jautāja: ”Ja es, tikai mirstīgs cilvēks būdams, esmu Efezā cīnījies ar plēsīgiem zvēriem, kāds labums man tur būtu?” (1. Korintiešiem 15:32.) Šie vārdi var nozīmēt, ka Pāvila dzīvību bija apdraudējuši ne tikai zvēriem līdzīgi cilvēki, bet arī īsti mežonīgi dzīvnieki Efesas stadionā. Dažreiz noziedzniekiem sods tika izpildīts, liekot tiem cīnīties ar plēsīgiem zvēriem, kamēr asinskāri ļaužu pūļi noraudzījās šajā ainā. Ja Pāvils gribēja teikt, ka viņš ir stājies pretī īstiem zvēriem, tad viņš acīmredzot pēdējā brīdī bija brīnumaini izglābts no cietsirdīgas nāves, tāpat kā Daniēls bija ticis izglābts no lauvu rīklēm. (Daniēla 6:22.)

Mūsdienu piemēri

16. a) Kāpēc daudzi Jehovas liecinieki var labi saprast Pāvila pārciestās bēdas? b) Par ko mēs varam būt droši, domājot par tiem, kas ir gājuši bojā ticības dēļ? c) Ko labu ir devuši gadījumi, kuros kristieši ir par mata tiesu izglābušies no nāves?

¹⁶ Mūsdienās daudzi kristieši var labi saprast Pāvila pārciestās bēdas. (2. Korintiešiem 11:23—27.) Arī mūsu laikos kristiešiem ir bijušas ’pārāk smagas bēdas, kas ir gājušas pāri viņu spēkiem’, un viņi ir bijuši situācijās, kurās ’gandrīz vairs nav cerējuši palikt dzīvi’. (2. Korintiešiem 1:8.) Ir tādi, kas ir nogalināti masu slepkavībās un nežēlīgās vajāšanās. Mēs varam būt droši, ka Dieva mierinošais spēks šiem kristiešiem ļāva izturēt un ka mirstot viņu sirds un prāts bija nelokāmi pievērsti cerības piepildījumam — vai tā būtu cerība dzīvot debesīs vai uz Zemes. (1. Korintiešiem 10:13; Filipiešiem 4:13; Atklāsmes 2:10.) Citos gadījumos Jehova ir ietekmējis notikumus un mūsu brāļi ir tikuši izglābti no nāves. Šāds glābiņš viņiem neapšaubāmi ir palīdzējis attīstīt lielāku paļāvību ”uz Dievu, kas uzmodina mirušos”. (2. Korintiešiem 1:9.) Vēlāk viņi varēja runāt ar vēl lielāku pārliecību, stāstot citiem mierinošo Dieva vēsti. (Mateja 24:14.)

17.—19. Kādi gadījumi liecina par to, ka mūsu brāļi Ruandā ir dalījušies ar citiem Dieva sniegtajā mierinājumā?

¹⁷ Nesen mūsu dārgie brāļi Ruandā piedzīvoja kaut ko līdzīgu Pāvila un viņa biedru pieredzētajam. Daudzi gāja bojā, taču Sātana pūliņi salauzt viņu ticību cieta neveiksmi. Mūsu brāļi šajā zemē daudzējādā ziņā personīgi izjuta mierinājumu no Dieva. Kad uzliesmoja genocīds, kas skāra Ruandā dzīvojošos tutsus un hutus, bija huti, kuri riskēja ar savu dzīvību, lai aizsargātu tutsus, un bija tutsi, kas aizsargāja hutus. Dažus ekstrēmisti nogalināja par to, ka viņi aizsargāja savus ticības biedrus. Piemēram, kāds hutu tautības liecinieks, vārdā Gahizi, tika nogalināts tāpēc, ka bija slēpis tutsu tautības māsu Čantalu. Savukārt Čantalas vīru Žanu, kas arī ir tutss, citā vietā slēpa kāda hutu tautības māsa, vārdā Šarlote. 40 dienas Žans un vēl viens tutsu tautības brālis slēpās lielā skurstenī, no kura viņi iznāca tikai uz īsiem brīžiem naktī. Visu šo laiku Šarlote piegādāja abiem brāļiem ēdienu un tos sargāja, kaut arī blakus viņas dzīvesvietai atradās hutu karaspēka nometne. Attēlā šajā lappusē jūs varat redzēt Žanu un Čantalu — viņi atkal ir kopā un ir pateicīgi, ka ticības biedri huti viņu labā ’savu galvu lika ķīlā’, tāpat kā to kādreiz apustuļa Pāvila labā darīja Priska un Akvila. (Romiešiem 16:3, 4.)

¹⁸ Kāds cits hutu tautības Jehovas liecinieks, Rvakabubu, par palīdzību ticības biedriem tutsiem tika cildināts laikrakstā Intaremara.a Tajā bija teikts: ”Rvakabubu, kāds Jehovas liecinieks, pastāvīgi slēpa cilvēkus dažādās vietās pie saviem brāļiem (tā viņa ticības biedri dēvē cits citu). Viņš mēdza pavadīt augu dienu, nesdams tiem pārtiku un dzeramo ūdeni, lai gan pašam ir astma. Dievs viņu darīja neparasti stipru.”

¹⁹ Padomā arī par kādu ieinteresētu hutu pāri — Nikodemu un Atanasiju. Iekams bija uzliesmojis genocīds, kāds tutsu tautības liecinieks, vārdā Alfonss, bija mācījis šiem dzīvesbiedriem Bībeli. Kad sākās genocīds, viņi, riskējot ar dzīvību, paslēpa Alfonsu savā mājā. Vēlāk viņi saprata, ka māja nav droša paslēptuve, jo kaimiņi, kas bija huti, zināja par viņu tutsu tautības draugu. Tāpēc Nikodems un Atanasija noslēpa Alfonsu kādā bedrē savā pagalmā. Tas bija labi darīts, jo kaimiņi sāka nākt gandrīz katru dienu, meklēdami Alfonsu. 28 dienas gulēdams bedrē, Alfonss pārdomāja Bībeles aprakstus, piemēram, stāstījumu par Rahābu, kas paslēpa divus izraēliešus uz savas mājas jumta Jērikā. (Jozuas 6:17.) Tagad Alfonss joprojām kalpo Ruandā par labās vēsts sludinātāju un ir pateicīgs saviem Bībeles skolniekiem hutiem, kas viņa dēļ riskēja ar dzīvību. Bet kas ir noticis ar Nikodemu un Atanasiju? Pašreiz viņi ir kristīti Jehovas liecinieki un vada vairāk nekā 20 Bībeles nodarbību ar interesentiem.

20. Kā Jehova ir mierinājis mūsu brāļus Ruandā, un kas vēl joprojām ir vajadzīgs daudziem no viņiem?

²⁰ Kad Ruandā sākās genocīds, šajā zemē bija 2500 labās vēsts sludinātāju. Kaut gan simtiem brāļu un māsu gāja bojā vai bija spiesti bēgt no valsts, tagad Jehovas liecinieku skaits tur jau ir pārsniedzis 3000. Tas pierāda, ka Dievs tik tiešām mierināja mūsu brāļus. Bet ko var teikt par daudzajiem bāreņiem un atraitnēm Jehovas liecinieku vidū? Ir dabiski, ka viņiem vēl joprojām ir bēdas un ir vajadzīgs pastāvīgs mierinājums. (Jēkaba 1:27.) Šo cilvēku asaras pilnībā nožūs tikai tad, kad notiks augšāmcelšana Dieva jaunajā pasaulē. Tomēr viņi ir spējīgi dzīvot tālāk, tāpēc ka viņus atbalsta brāļi un viņi pielūdz ’visas iepriecināšanas Dievu’.

21. a) Kādās citās pasaules vietās mūsu brāļiem ir bijis ārkārtīgi nepieciešams Dieva sniegtais mierinājums, un kāds ir viens veids, kā mēs varam viņiem palīdzēt? (Skatīt ielogojumu ”Mierinājums četros kara gados”.) b) Kad mūsu vajadzība pēc mierinājuma tiks apmierināta pilnībā?

²¹ Daudzās citās vietās — piemēram, Eritrejā, Singapūrā un bijušajā Dienvidslāvijā — mūsu brāļi turpina kalpot Jehovam par spīti bēdām. Palīdzēsim šiem brāļiem, regulāri lūdzot Dievu par to, lai viņi saņemtu mierinājumu. (2. Korintiešiem 1:11.) Un uzticīgi izturēsim tik ilgi, kamēr Dievs ar Jēzus Kristus starpniecību ”nožāvēs visas asaras no [mūsu] acīm” pavisam. Tad mēs pilnā mērā izjutīsim mierinājumu, ko Jehova sniegs savā taisnīgajā jaunajā pasaulē. (Atklāsmes 7:17; 21:4; 2. Pētera 3:13.)

[Zemsvītras piezīme]

Vai tu zini?

◻ Kāpēc ir teikts, ka Jehova ir ”visas iepriecināšanas Dievs”?

◻ Kādam būtu jābūt mūsu viedoklim par bēdām?

◻ Ar ko mēs varam dalīties mierinājumā?

◻ Kā tiks pilnībā apmierināta mūsu vajadzība pēc mierinājuma?

[Attēls 17. lpp.]

Kaut gan Jehovas liecinieki Žans un Čantala ir tutsi, genocīda laikā Ruandā viņus dažādās vietās slēpa hutu tautības liecinieki

[Attēls 17. lpp.]

Jehovas liecinieki Ruandā joprojām stāsta mierinošo Dieva vēsti saviem tuvākajiem