Mūsu ģimene vienoti kalpo Jehovam

PASTĀSTĪJIS ANTONIU SANTOLERI

Manam tēvam bija 17 gadu, kad viņš 1919. gadā atstāja Itāliju. Viņš pārcēlās uz Brazīliju, meklēdams labāku dzīvi. Pēc kāda laika viņš kļuva par frizētavas īpašnieku mazā pilsētiņā Sanpaulu štata vidienē.

KĀDU dienu 1938. gadā, kad man bija septiņi gadi, tēvs no kāda cilvēka, kas bija iegriezies frizētavā, iegādājās Bībeles izdevumu Brasileira. Pēc diviem gadiem māte smagi saslima un kļuva par invalīdi uz visu atlikušo mūžu. Saslima arī tēvs, tāpēc mēs visi — māte, tēvs, mana māsa Ana un es — pārcēlāmies uz dzīvi pie radiniekiem Sanpaulu pilsētā.

Skolas gados Sanpaulu es kļuvu par aizrautīgu lasītāju, man sevišķi patika vēsturiski darbi. Mani iespaidoja tas, ka šajās grāmatās reizēm bija pieminēta Bībele. Kādā daiļliteratūras darbā, ko biju paņēmis no Sanpaulu publiskās bibliotēkas, vairākkārt bija minēts Kalna sprediķis. Tad es nolēmu dabūt Bībeli, lai pats izlasītu šo sprediķi. Es meklēju Bībeli, ko mans tēvs bija iegādājies pirms daudziem gadiem, un beidzot to atradu kādas ceļasomas dibenā, kur tā bija gulējusi septiņus gadus.

Mēs bijām katoļi, tāpēc es nekad netiku mudināts lasīt Bībeli. Tagad es patstāvīgi mācījos uzmeklēt tajā nodaļas un pantus. Ar lielu patiku izlasīju ne tikai Kalna sprediķi, bet arī visu Mateja evaņģēliju un vēl citas Bībeles grāmatas. Visvairāk mani iespaidoja ticamība, ar kādu bija aprakstītas Jēzus mācības un viņa veiktie brīnumi.

Apzinoties, cik ļoti katoļu reliģija atšķiras no tā, ko es lasīju Bībelē, es sāku apmeklēt prezbiteriāņu baznīcu, un Ana man pievienojās. Tomēr es joprojām sirdī jutu tukšumu. Jau gadiem ilgi es dedzīgi meklēju Dievu. (Apustuļu darbi 17:27.) Kādā zvaigžņotā naktī, kad biju domīgā noskaņojumā, es uzdevu sev jautājumu: ”Kāpēc es esmu šeit? Kāda ir dzīves jēga?” Es uzmeklēju pagalmā nomaļu vietu, nometos ceļos un lūdzu: ”Kungs Dievs! Kas tu esi? Kā lai es tevi iepazīstu?” Atbildi es saņēmu visai drīz.

Uzzinu Bībeles patiesību

Reiz 1949. gadā kāda jauna sieviete piegāja pie tēva, kad viņš kāpa ārā no tramvaja. Viņa piedāvāja tēvam žurnālus Sargtornis un Atmostieties!. Tēvs pasūtīja Sargtorni un uzaicināja sievieti atnākt pie mums uz mājām, paskaidrojot, ka viņam ir divi bērni, kas apmeklē prezbiteriāņu baznīcu. Viesodamās pie mums mājās, šī sieviete iedeva Anai grāmatu Children (Bērni) un sāka ar viņu studēt Bībeli. Vēlāk es pievienojos šīm studijām.

Pēc kāda laika, 1950. gada novembrī, mēs pirmo reizi apmeklējām Jehovas liecinieku kopsanāksmi. Šajā kopsanāksmē tika laista klajā grāmata ”Let God Be True” (”Jānotiek tā, ka Dievs ir patiess”), un mēs turpinājām studēt Bībeli ar šīs grāmatas palīdzību. Drīz vien sapratām, ka esam atraduši patiesību, un 1951. gada aprīlī kristījāmies, simboliski attēlojot savu veltīšanos Jehovam. Tēvs veltīja sevi Jehovam dažus gadus vēlāk; viņš nomira 1982. gadā, saglabājis uzticību Dievam.

Prieks pilnas slodzes kalpošanā

Man bija tikai 22 gadi, kad 1954. gada janvārī es tiku pieņemts kalpot Jehovas liecinieku filiāles birojā, kas tiek saukts par Bēteli. Ieradies tur, es sev par pārsteigumu uzzināju, ka filiāles pārraugs ir Ričards Mūka, kas ir tikai divus gadus vecāks par mani. 1955. gadā, kad radās vajadzība pēc rajona kalpotājiem — tā tolaik sauca ceļojošos pārraugus —, es biju to piecu vīriešu vidū, kas tika uzaicināti veikt šo kalpošanu.

Mana norīkojuma vieta bija Riugrandi du Sulas štats. Kad es sāku kalpot šajā vietā, tur bija tikai 8 Jehovas liecinieku draudzes, bet 18 mēnešu laikā tika nodibinātas 2 jaunas draudzes un 20 atsevišķas grupas. Patlaban šajā teritorijā ir 15 Jehovas liecinieku rajoni, katrā no tiem ir aptuveni 20 draudzes. 1956. gada beigās mani informēja, ka mans rajons ir sadalīts četros mazākos, kuros kalpos četri rajona kalpotāji. Tajā laikā es saņēmu norādījumu atgriezties Bētelē pēc jauna norīkojuma.

Man par prieku un pārsteigumu, es tiku nosūtīts uz Brazīlijas ziemeļiem, lai būtu par apgabala kalpotāju — tas ir ceļojošs kalpotājs, kas pārrauga vairākus rajonus. Tolaik Brazīlijā bija 12 000 Jehovas liecinieku; valstī bija divi apgabali. Rihards Vutke kalpoja dienvidos, bet es — ziemeļu apgabalā. Bētelē mēs bijām apmācīti rīkoties ar projektoru, lai varētu demonstrēt Jehovas liecinieku uzņemtās filmas The New World Society in Action (Jaunās pasaules sabiedrība darbībā) un The Happiness of the New World Society (Jaunās pasaules sabiedrības laime).

Tolaik ceļošana bija pavisam citāda nekā tagad. Nevienam no Jehovas lieciniekiem nebija automašīnas, tāpēc es ceļoju ar kanoe, airu laivu, vēršu vilktiem divričiem, jāju ar zirgu, braucu ratos, kravas mašīnā un reiz pat ar lidmašīnu. Bija saviļņojoši lidot pāri Amazones mežiem, lai nosēstos Santarenā — pilsētā, kas atrodas pusceļā starp Belenu pie Amazones ietekas un Manausu, Amazonasas štata galvaspilsētu. Rajona kopsanāksmes, kurās apgabala kalpotājiem bija jāveic savi pienākumi, tolaik notika reti, tāpēc es daudz laika pavadīju, demonstrēdams biedrības filmas. Lielās pilsētās mēdza būt simtiem skatītāju.

Visdziļākos iespaidus Brazīlijas ziemeļos es guvu Amazones apvidū. Es kalpoju tur, kad 1957. gada aprīlī Amazone un tās pietekas bija pārplūdušas. Man bija priekšrocība rādīt vienu no mūsu filmām mežā uz improvizēta ekrāna, kas bija nostiepts starp kokiem. Elektrība projektoram pienāca no motorlaivas, kas bija noenkurota tuvējā upē. Lielākajai daļai klātesošo tā bija pirmā filma, ko viņi jebkad bija redzējuši.

Drīz pēc tam es atgriezos kalpot Bētelē, un 1958. gadā man bija privilēģija apmeklēt vēsturisko Jehovas liecinieku starptautisko kopsanāksmi ”Dieva griba” Ņujorkā. Starp 253 922 apmeklētājiem, kas piepildīja Yankee stadionu un netālo Polo Grounds stadionu šīs astoņu dienu kopsanāksmes pēdējā dienā, bija delegāti no 123 zemēm.

Patīkamas pārmaiņas manā dzīvē

Drīz pēc atgriešanās Bētelē es iepazinos ar Klāru Berntu, un 1959. gada martā mēs apprecējāmies. Mūs norīkoja kalpot rajona darbā Baijas štatā, kur mēs pavadījām apmēram gadu. Mēs ar Klāru joprojām ar prieku atceramies turienes brāļu pazemību, viesmīlību, dedzību un mīlestību; materiālajā ziņā viņi bija trūcīgi, taču bagāti ar Ķēniņvalsts augļiem. Pēc tam mūs pārcēla uz Sanpaulu štatu. Mēs kalpojām šajā vietā, kad 1960. gadā manai sievai sākās grūtniecība un mums bija jāpārtrauc kalpot pilnu slodzi.

Mēs nolēmām pārcelties uz Santakatarinas štatu, uz to vietu, kur bija dzimusi mana sieva. Mūsu dēls Gerzons bija pirmais no pieciem bērniem. Vēlāk, 1962. gadā, piedzima Gilsons, 1965. gadā — Talita, 1969. gadā — Tarsio un 1974. gadā — Džanisi. Ar Jehovas un viņa brīnišķīgo padomu palīdzību mēs spējām veikt grūto uzdevumu — ’audzināt un pamācīt viņus būt paklausīgiem tam Kungam’. (Efeziešiem 6:4.)

Mums ir dārgs ikviens no mūsu bērniem. Mūsu jūtas labi var izteikt ar psalmu dziesminieka vārdiem: ”Lūk, bērni ir tā Kunga dāvana.” (Psalms 127:3.) Par spīti problēmām, mēs esam rūpējušies par saviem bērniem kā par jebkuru ’tā Kunga dāvanu’, paturēdami prātā Dieva Rakstu pamācības. Atlīdzība ir bijusi bagātīga. Mēs bijām neizsakāmi priecīgi, kad visi pieci bērni pēc kārtas, katrs savā laikā un paši pēc savas gribas, izteica vēlēšanos kristīties, lai simboliski attēlotu savu veltīšanos Jehovam. (Salamans Mācītājs 12:1.)

Mūsu bērnu izvēle

Mēs bijām sajūsmināti, kad Gerzons, kas nesen bija beidzis datu apstrādes kursus, pateica, ka viņš vēlas kalpot Bētelē; profesionālas karjeras vietā viņš bija izvēlējies pilnas slodzes kalpošanu. Tomēr no sākuma dzīve Bētelē Gerzonam nebija viegla. Mēs apciemojām dēlu, kad viņš bija pavadījis Bētelē tikai četrus mēnešus, un mani dziļi ietekmēja skumjas, kas atspoguļojās viņa sejā, mums aizbraucot. Automašīnas spogulī es redzēju, kā viņš noskatījās mums pakaļ, līdz mēs nogriezāmies pirmajā ceļa līkumā. Manas acis bija pilnas asaru, tā ka man bija jāapstājas ceļmalā, pirms mēs varējām turpināt savu 700 kilometru garo ceļojumu mājup.

Gerzonam Bētelē iepatikās. Nodzīvojis tur gandrīz sešus gadus, viņš apprecēja Heidiju Beseri, un viņi vēl divus gadus kopā kalpoja Bētelē. Pēc tam Heidijai sākās grūtniecība, un viņiem vajadzēja doties prom. Viņu meita Sintija, kurai patlaban ir seši gadi, iet līdzi vecākiem, kad viņi dodas strādāt Ķēniņvalsts darbu.

Drīz pēc tam, kad mēs pirmo reizi viesojāmies Bētelē pie Gerzona, Gilsons, kas studēja biznesa vadību un nesen bija beidzis pirmo kursu, pavēstīja, ka arī viņš vēlas kalpot Bētelē. Viņš bija nolēmis turpināt biznesa studijas, kad gadu būs pavadījis Bētelē. Taču viņa plāni mainījās, un viņš palika kalpot Bētelē. 1988. gadā viņš apprecēja Viviānu Gonsalvisu, pionieri, kā tiek saukti pilnas slodzes kalpotāji. Kopš tā laika viņi kalpo Bētelē kopā.

Mūsu prieks turpinājās, kad Talita, mūsu trešais bērns, 1986. gadā nolēma uzsākt kalpot par pionieri pēc rasēšanas kursu beigšanas. Trīs gadus vēlāk arī viņa tika uzaicināta uz Bēteli. 1991. gadā Talita apprecējās ar Žuzē Kosi, kas bija kalpojis Bētelē jau desmit gadus. Viņi abi turpina tur kalpot.

Mēs ar sievu atkal izjutām prieku, kad Tarsio, nākamais pēc vecuma, atkārtoja to pašu frāzi, ko bijām dzirdējuši jau trīs reizes: ”Tēvs, es gribu doties uz Bēteli.” Viņa iesniegums tika pieņemts, un 1991. gadā arī Tarsio sāka kalpot Bētelē; viņš tur kalpoja līdz 1995. gadam. Mēs esam laimīgi, ka viņš izmantoja savu jauneklīgo sparu, lai šādi sekmētu Jehovas Ķēniņvalsts darbu, un strādāja Bētelē vairāk nekā trīs gadus.

Visjaunākā meita, Džanisi, nolēma kalpot Jehovam un tika kristīta 13 gadu vecumā. Mācoties skolā, Džanisi gadu kalpoja par palīgpionieri. Vēlāk, 1993. gada 1. septembrī, viņa kļuva par pastāvīgo pionieri mūsu draudzē Gasparas pilsētā.

Panākumu atslēga

Kas palīdz saglabāt ģimenes vienotību Jehovas pielūgsmē? Es nedomāju, ka pastāv kāds brīnumains līdzeklis. Jehova savos Rakstos ir devis padomus kristiešiem, kam ir bērni, tāpēc tas labais iznākums, ko mēs esam piedzīvojuši, ir viņa nopelns. Mēs vienkārši esam centušies ievērot viņa norādījumus. (Salamana Pamācības 22:6.) No manis visi mūsu bērni ir mantojuši romāņu jūtīgumu, bet no mātes — ģermāņu praktisko garu. Taču visvērtīgākais, ko viņi ir saņēmuši no mums, ir garīgais mantojums.

Mūsu mājas dzīvē vissvarīgākās bija Ķēniņvalsts intereses. Nebija viegli vienmēr veltīt tām galveno vērību. Piemēram, mums bija grūti regulāri rīkot ģimenes Bībeles studijas, tomēr mēs nekad nepadevāmies. Visi bērni kopš pirmajām viņu dzīves dienām tika vesti gan uz kristiešu sapulcēm, gan uz rajona un apgabala kopsanāksmēm. Vienīgi slimība vai kādi citi ārkārtēji apstākļi varēja mūs kavēt ierasties. Turklāt bērni jau no mazām dienām devās kopā ar mums kristīgajā kalpošanā.

Sasnieguši aptuveni desmit gadu vecumu, bērni sāka teikt runas Teokrātiskās kalpošanas skolā. Mēs viņiem palīdzējām sagatavot pirmās runas un mudinājām viņus lietot uzmetumu, nevis pilnu runas tekstu. Vēlāk viņi gatavoja savas runas patstāvīgi. Apmēram 10—12 gadu vecumā viņi sāka regulāri piedalīties sludināšanā. Tas bija vienīgais dzīvesveids, kādu viņi pazina.

Klāra, mana sieva, paveica ārkārtīgi daudz mūsu bērnu audzināšanā. Kad bērni bija pavisam mazi — tas ir laiks, kad bērns kā sūklis uzsūc visu, kas viņam tiek mācīts —, viņa katru vakaru lasīja tiem priekšā kādu Bībeles stāstu un lūdza Dievu kopā ar katru no bērniem. Viņa ar panākumiem izmantoja grāmatas From Paradise Lost to Paradise Regained (No zaudētās līdz atgūtajai paradīzei), Listening to the Great Teacher (Klausies Izcilo Skolotāju) un Mana Bībeles stāstu grāmata.a Kad kļuva pieejami Jehovas liecinieku ražotie audioieraksti un vizuālie palīglīdzekļi, mēs izmantojām arī tos.

Pieredze, ko esam ieguvuši, būdami kristīgi vecāki, apstiprina, ka bērniem jāveltī uzmanība katru dienu. Bērniem ir nepieciešama dziļa mīlestība un individuāla uzmanība, viņiem bagātīgi ir jāveltī laiks. Mēs ne tikai uzskatījām par savu pienākumu apmierināt šīs vajadzības, cik labi vien iespējams, bet arī jutām lielu prieku, pildot savus vecāku pienākumus.

Vecākiem patiešām ir liels gandarījums redzēt, kā piepildās Psalmā 127:3—5 rakstītie vārdi: ”Lūk, bērni ir tā Kunga dāvana un bērnu svētība mums ir Viņa atlīdzība. Jaunības spēkā dzemdinātie dēli ir kā bultas stipra vīra rokā. Svētīgs ir tas vīrs, kas ar tām pildījis savu bultu maksti.” Mūsu ģimene, vienoti kalpojot Jehovam, patiesi ir guvusi prieku!

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 26. lpp.]

Antoniu Santoleri ar savu ģimeni