Visi ir atbildīgi Dievam

”Ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi.” (ROMIEŠIEM 14:12)

1. Kā bija ierobežota Ādama un Ievas brīvība?

DIEVS JEHOVA radīja pirmos cilvēkus, mūsu senčus Ādamu un Ievu, ar izvēles brīvību. Kaut gan cilvēki bija zemākā stāvoklī nekā eņģeļi, viņi bija saprātīgas būtnes un spēja pieņemt gudrus lēmumus. (Psalms 8:5, 6.) Tomēr Dieva piešķirtā brīvība viņiem nedeva atļauju rīkoties patstāvīgi. Ādams un Ieva bija atbildīgi savam Radītājam, un tāda pati atbildība ir arī visiem viņu pēcnācējiem.

2. Kādu norēķinu Jehova drīz prasīs un kāpēc?

² Notikumi šajā ļaunajā sistēmā patlaban tuvojas kulminācijai, un Jehova prasīs norēķinu no zemeslodes iedzīvotājiem. (Salīdzināt Romiešiem 9:28.) Drīz bezdievji būs spiesti atbildēt Dievam Jehovam par Zemes resursu izlaupīšanu, cilvēku dzīvības atņemšanu un jo sevišķi par Dieva kalpu vajāšanu. (Atklāsmes 6:10; 11:18.)

3. Kādus jautājumus mēs apspriedīsim?

³ Tā kā nākotnē ir gaidāms kaut kas tik nopietns, mums der pārdomāt, cik taisnīgi Jehova pagātnē ir izturējies pret savu radību. Kā Raksti mums personīgi var palīdzēt izpelnīties Radītāja labvēlību? Kādiem piemēriem būtu labi sekot, bet kādiem nebūtu jālīdzinās?

Eņģeļi ir atbildīgi

4. Kā mēs zinām, ka Dievs prasa no eņģeļiem atbildību par viņu rīcību?

⁴ Jehovas radītie eņģeļi debesīs ir atbildīgi viņam tieši tāpat kā mēs. Pirms Noas laiku plūdiem bija eņģeļi, kas nepaklausīja Dievam un materializējās, lai stātos dzimumattiecībās ar sievietēm. Šīs garīgās būtnes bija apveltītas ar izvēles brīvību un varēja pieņemt šādu lēmumu, taču Dievs prasīja no tām atbildību. Kad nepaklausīgie eņģeļi atgriezās garu pasaulē, Jehova viņiem vairs neatļāva ieņemt sākotnējo stāvokli. Māceklis Jūda pavēstī, ka Dievs šos eņģeļus ”tur mūžīgās saitēs saistītus ieslēgtus tumsā lielās dienas tiesai”. (Jūdas 6.)

5. Kādu kritienu piedzīvoja Sātans un viņa dēmoni, un kā dumpinieki tiks saukti pie atbildības?

⁵ Nepaklausīgo eņģeļu jeb dēmonu valdnieks ir Sātans Velns. (Mateja 12:24—26.) Šis nekrietnais eņģelis sacēlās pret savu Radītāju un apstrīdēja Jehovas tiesības uz augstāko varu. Sātans panāca, ka pirmie cilvēki sagrēkoja, un grēka dēļ viņi vēlāk nomira. (1. Mozus 3:1—7, 17—19.) Jehova pieļāva, ka Sātans vēl kādu laiku pēc tam varēja nokļūt debesu galmā, taču Bībelē, Atklāsmes grāmatā, tika paredzēts, ka Dieva noteiktā laikā šī ļaunā būtne tiks nomesta Zemes apkārtnē. Pierādījumi liecina, ka tas notika drīz pēc tam, kad Jēzus Kristus 1914. gadā bija saņēmis Ķēniņvalsts varu. Galu galā Velns un viņa dēmoni tiks iznīcināti uz mūžiem. Jautājums par augstāko varu būs galīgi atrisināts, un dumpinieki būs taisnīgi saukti pie atbildības. (Ījaba 1:6—12; 2:1—7; Atklāsmes 12:7—9; 20:10.)

Dieva Dēls ir atbildīgs

6. Ko Jēzus domā par savu atbildību Tēvam?

⁶ Cik brīnišķīgu priekšzīmi rādīja Dieva Dēls Jēzus Kristus! Jēzus bija pilnīgs cilvēks, līdzvērtīgs Ādamam, un viņam bija prieks pildīt Dieva gribu. Tāpat Jēzus priecājās, ka viņam bija jāatbild par to, kā viņš ievēroja Jehovas likumus. Psalmu dziesminieks trāpīgi pravietoja par Jēzu: ”Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi manā sirdī.” (Psalms 40:9; Ebrejiem 10:6—9.)

7. Kāpēc lūgšanā savas nāves priekšvakarā Jēzus varēja teikt vārdus, kas lasāmi Jāņa 17:4, 5?

⁷ Lai gan Jēzus sastapās ar naidpilnu pretestību, viņš pildīja Dieva prātu un palika uzticīgs Dievam līdz pat nāvei pie moku staba. Tā viņš samaksāja izpirkuma maksu, lai atbrīvotu cilvēkus no Ādama grēka sekām, arī no nāves. (Mateja 20:28.) Tāpēc savas nāves priekšvakarā Jēzus varēja ar paļāvību lūgt: ”Es tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt tu man esi uzdevis. Un tagad apskaidro tu mani, Tēvs, ar to skaidrību, kas man bija pie tevis, pirms pasaule bija.” (Jāņa 17:4, 5.) Jēzus varēja teikt šos vārdus debesu Tēvam, jo arī pārbaudījumos viņš labi apzinājās savu atbildību un saglabāja Dieva labvēlību.

8. a) Kā Pāvils norādīja, ka ikvienam no mums jāatbild Dievam Jehovam par sevi? b) Kas mums palīdzēs iegūt Dieva atzinību?

⁸ Atšķirībā no pilnīgā cilvēka Jēzus Kristus mēs esam nepilnīgi. Tomēr mēs esam atbildīgi Dievam. Apustulis Pāvils sacīja: ”Kā tad tu tiesā savu brāli? Jeb arī: kāpēc tu nicini savu brāli? Mēs taču reiz visi stāvēsim Dieva soģa krēsla priekšā! Jo ir rakstīts: ”Tik tiešām, ka es dzīvoju, saka tas Kungs, manā priekšā lieksies visi ceļi un visas mēles atzīsies Dievam.” Tā tad ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi.” (Romiešiem 14:10—12.) Lai mēs varētu to darīt un gūt Jehovas atzinību, viņš mums ar mīlestību ir devis sirdsapziņu un savus iedvesmotos vārdus, Bībeli, tā ka mums ir vadība visā, ko runājam un darām. (Romiešiem 2:14, 15; 2. Timotejam 3:16, 17.) Ja pilnā mērā izmantojam to, ko Jehova sagādā garīgā ziņā, un klausām savai sirdsapziņai, kura mācīta pēc Bībeles, mums izdosies iegūt Dieva atzinību. (Mateja 24:45—47.) Jehovas svētais gars jeb darbīgais spēks ir vēl viens spēka un vadības avots. Ja rīkojamies saskaņā ar gara norādījumiem un sekojam savai pēc Bībeles mācītajai sirdsapziņai, mēs parādām, ka ’nenicinām Dievu’, kuram esam atbildīgi par visu, ko darām. (1. Tesaloniķiešiem 4:3—8; 1. Pētera 3:16, 21.)

Tautu atbildība

9. Kas bija ēdomieši, un kas ar viņiem notika, tāpēc ka viņi slikti izturējās pret izraēliešiem?

⁹ Jehova sauc tautas pie atbildības. (Jeremijas 25:12—14; Cefanjas 3:6, 7.) Padomā par seno Ēdomas valsti, kas atradās dienvidos no Nāves jūras un ziemeļos no Akabas līča. Ēdomieši bija semītu tauta, tuvu radniecīga izraēliešiem. Kaut gan ēdomiešu ciltstēvs bija Ābrahāma mazdēls Ēzavs, viņi aizliedza izraēliešiem, kas bija ceļā uz apsolīto zemi, iziet cauri Ēdomai pa ’ķēniņa ceļu’. (4. Mozus 20:14—21.) Gadsimtu gaitā ēdomiešu naidīgums pret Izraēlu pārauga nesamierināmā naidā. Beigu beigās ēdomiešiem bija jāatbild par to, ka 607. gadā p.m.ē. viņi bija kūdījuši babiloniešus sagraut Jeruzalemi. (Psalms 137:7.) Sestajā gadsimtā p.m.ē. babiloniešu karaspēks valdnieka Nabonīda vadībā iekaroja Ēdomu, un, kā jau Jehova bija nolēmis, šī zeme palika neapdzīvota. (Jeremijas 49:20; Obadjas 9—11.)

10. Kā moābieši izturējās pret izraēliešiem, un kā Dievs sauca moābiešus pie atbildības?

¹⁰ Moābiešiem neklājās labāk. Moābas valsts atradās ziemeļos no Ēdomas un austrumos no Nāves jūras. Pirms izraēlieši iegāja apsolītajā zemē, moābieši nebija viesmīlīgi un apgādāja viņus ar maizi un ūdeni acīmredzot vienīgi peļņas dēļ. (5. Mozus 23:4, 5.) Moābas valdnieks Balaks vienojās ar pravieti Bileāmu, lai tas par atlīdzību nolādētu Izraēlu, savukārt moābietes ievilināja izraēliešus netikumībā un elku pielūgšanā. (4. Mozus 22:2—8; 25:1—9.) Taču Jehova neatstāja bez ievērības moābiešu naidu pret izraēliešiem. Kā bija pravietots, babilonieši izpostīja Moābu. (Jeremijas 9:24, 25; Cefanjas 2:8—11.) Jā, Dievs sauca moābiešus pie atbildības.

11. Kādām pilsētām līdzīgas kļuva Moāba un Amona, un kas Bībelē pravietots par pašreizējo ļauno sistēmu?

¹¹ Ne tikai moābiešiem, bet arī amoniešiem bija jāatbild Dievam. Jehova bija paredzējis: ”Moābam jākļūst kā Sodomai un Amona bērniem kā Gomorai, viņu zemei kā nātrienei, kā sāls bedrei un kā tuksnesim uz mūžīgiem laikiem!” (Cefanjas 2:9.) Moābas un Amonas zeme tika izpostīta, tāpat kā Dievs bija iznīcinājis Sodomas un Gomoras pilsētas. Pēc Londonas Ģeoloģiskās biedrības ziņām, pētnieki apgalvo, ka esot atklājuši sagrautās Sodomas un Gomoras atrašanās vietas Nāves jūras austrumu krastā. Jebkura uzticama liecība, kas šajā jautājumā vēl varētu parādīties, var tikai apstiprināt Bībeles pravietojumus par to, ka Dievs Jehova sauks pie atbildības arī pašreizējo ļauno sistēmu. (2. Pētera 3:6—12.)

12. Kas bija pravietots par jūdu atlikumu, kaut arī izraēliešiem bija jāatbild Dievam par saviem grēkiem?

¹² Lai gan Jehova bija ļoti labvēlīgs pret izraēliešiem, arī viņiem bija jāatbild Dievam par saviem grēkiem. Kad Jēzus Kristus nāca pie Izraēlas tautas, vairākums cilvēku viņu atraidīja. Tikai nedaudzi ticēja Kristum un kļuva par viņa sekotājiem. Pāvils attiecināja noteiktus pravietojumus uz šo jūdu atlikumu, rakstīdams: ”Jesaja izsaucas par Israēlu: ”Kaut arī Israēla bērnu skaits būtu kā jūŗas smiltis — tikai atlikums tiks izglābts! Jo, pildīdams savu vārdu ar steigu, tas Kungs to visu izdarīs virs zemes.” Un kā Jesaja to bija paredzējis: ”Ja Kungs Cebaots mums nebūtu atlicinājis kādu sēklu, mēs būtu kļuvuši kā Sodoma, un līdzinātos Gomorai.”” (Romiešiem 9:27—29; Jesajas 1:9; 10:22, 23.) Apustulis minēja piemēru ar 7000 cilvēku, kas Elijas laikā nebija zemojušies Baālam, un pēc tam teica: ”Gluži tāpat arī šinī laikā ir palicis pāri mazs atlikums pēc Dieva žēlastības izvēles.” (Romiešiem 11:5.) Šo atlikumu veidoja cilvēki, kas bija personīgi atbildīgi Dievam.

Personīgas atbildības piemēri

13. Kas notika ar Kainu, kad Dievs viņu sauca pie atbildības par Ābela noslepkavošanu?

¹³ Daudzi Bībelē aprakstīti gadījumi liecina, ka pastāv personīga atbildība Dievam Jehovam. Piemēram, padomā par Ādama pirmdzimto dēlu — Kainu. Gan viņš, gan viņa brālis Ābels upurēja Jehovam. Ābela upuris Dievam patika, bet Kaina upuris — ne. Saukts pie atbildības par brāļa cietsirdīgo noslepkavošanu, Kains bezjūtīgi iebilda Dievam: ”Vai tad es esmu sava brāļa sargs?” Sava grēka dēļ Kains tika izraidīts uz ’Noda zemi, austrumos no Ēdenes’. Viņš īsti nenožēloja izdarīto noziegumu un bēdājās tikai par taisnīgo sodu. (1. Mozus 4:3—16.)

14. Kā gadījums ar augsto priesteri Ēli un viņa dēliem uzskatāmi parādīja, ka pastāv personīga atbildība Dievam?

¹⁴ Cilvēka personīgo atbildību Dievam uzskatāmi parāda arī gadījums ar Izraēlas augsto priesteri Ēli. Viņa dēli Hofnus un Pinehass kalpoja par priesteriem, taču ”bija netaisni pret cilvēkiem, bez bijības izturējās pret Dievu un nevairījās ne no kāda ļaunuma”, stāsta vēsturnieks Josefs Flāvijs. Šie ’netiklie un bezgodīgie jaunieši’ neatzina Jehovu, uzvedās zaimojoši un bija vainīgi klajā netikumībā. (1. Samuēla 1:3; 2:12—17, 22—25.) Ēlim — abu dēlu tēvam un Izraēlas augstajam priesterim — bija pienākums sodīt dēlus, bet viņš tikai saudzīgi tiem aizrādīja. Ēlis ’savus dēlus vairāk godāja nekā Jehovu’. (1. Samuēla 2:29.) Ēļa nams saņēma atmaksu. Abi dēli nomira vienā dienā ar tēvu, un viņu priesteru līnija vēlāk pilnīgi pārtrūka. Tā viņi tika saukti pie atbildības. (1. Samuēla 3:13, 14; 4:11, 17, 18.)

15. Kāpēc tika atalgots ķēniņa Saula dēls Jonatāns?

¹⁵ Pavisam citādu priekšzīmi rādīja ķēniņa Saula dēls Jonatāns. Drīz pēc tam, kad Dāvids bija nogalinājis Goliātu, ”Jonatāna sirds saistījās ar Dāvida sirdi”, un viņi noslēdza derību par draudzību. (1. Samuēla 18:1, 3.) Jonatāns droši vien pamanīja, ka Dieva gars bija atstājis Saulu, taču viņa paša dedzība patiesajā pielūgsmē nemazinājās. (1. Samuēla 16:14.) Jonatāna atzinība par Dāvida varu, ko tam bija devis Dievs, nekad nesvārstījās. Jonatāns apzinājās savu atbildību Dievam, un Jehova viņu atalgoja par godbijīgo rīcību, nodrošinādams, ka Jonatāna radniecības līnija turpinās paaudzēm ilgi. (1. Laiku 8:33—40.)

Atbildība kristiešu draudzē

16. Kas bija Tits, un kāpēc var teikt, ka viņam bija laba reputācija Dieva acīs?

¹⁶ Kristiešu grieķu rakstos ir lasāmi atzinīgi vārdi par daudziem vīriešiem un sievietēm ar labu reputāciju. Piemēram, bija kāds grieķu kristietis vārdā Tits. Ir izteikts pieņēmums, ka Tits kļuva par kristieti laikā, kad Pāvils veica pirmo misionāra ceļojumu uz Kipru. Tā kā jūdi un prozelīti no Kipras, iespējams, bija Jeruzalemē mūsu ēras 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos, kristietība varēja sasniegt šo salu neilgi pēc tam. (Apustuļu darbi 11:19.) Tomēr Tits bija viens no Pāvila uzticamajiem darba biedriem. Viņš pavadīja Pāvilu un Barnabu ceļojumā uz Jeruzalemi ap 49. gadu m.ē., kad tika izšķirts svarīgais jautājums par apgraizīšanu. Tits bija neapgraizīts, un tas padarīja pārliecinošāku Pāvila argumentāciju, ka cilvēkiem, kas pievērsušies kristietībai, nav jāievēro Mozus bauslība. (Galatiešiem 2:1—3.) Raksti liecina par Tita lielisko kalpošanu, un Pāvils viņam pat uzrakstīja Dieva iedvesmotu vēstuli. (2. Korintiešiem 7:6; Titam 1:1—4.) Pēc visa spriežot, Tits līdz pat savu zemes gaitu beigām saglabāja labu reputāciju Dieva acīs.

17. Kāda bija Timoteja reputācija, un kā viņa piemērs var ietekmēt mūs?

¹⁷ Arī Timotejs bija dedzīgs cilvēks, kas izpelnījās Dieva Jehovas labvēlību. Kaut gan Timotejam bija vāja veselība, viņš pauda ’neliekuļotu ticību’ un ’kalpoja Pāvilam evaņģēlija labā’. Tāpēc apustulis varēja teikt kristiešiem Filipos: ”Man nav neviena ar [Timotejam] līdzīgu dvēseli, kas bez viltus rūpētos par jūsu lietām.” (2. Timotejam 1:5; Filipiešiem 2:20, 22; 1. Timotejam 5:23.) Kad sastopamies ar pārbaudījumiem un cilvēku vājībām, arī mēs ar neliekuļotu ticību varam izpelnīties Dieva labvēlību.

18. Kas bija Lidija, un kas raksturoja viņas rīcību?

¹⁸ Lidija bija kāda Dievam uzticīga sieviete, kas acīmredzot ieguva Dieva atzinību. Kopā ar savu saimi viņa bija starp pirmajiem, kas Eiropā pieņēma kristietību, kad Pāvils darbojās Filipos ap mūsu ēras 50. gadu. Tiatīrā dzimusī Lidija droši vien bija jūdaisma prozelīte, bet Filipos, iespējams, bija maz jūdu un nebija sinagogas. Lidija un citas dievbijīgas sievietes bija sapulcējušās pie upes, kad Pāvils runāja ar viņām. Iznākumā Lidija kļuva par kristieti un pierunāja Pāvilu un tā biedrus palikt pie viņas. (Apustuļu darbi 16:12—15.) Viesmīlība, kādu parādīja Lidija, joprojām ir patieso kristiešu raksturīga īpašība.

19. Ar kādiem darbiem Stirna ieguva Dieva atzinību?

¹⁹ Stirna bija vēl viena sieviete, kas guva Dieva Jehovas atzinību. Kad viņa nomira, Pēteris devās uz Jopi, paklausot tur dzīvojošo mācekļu lūgumam. Divi vīrieši, kas satika Pēteri, ”viņu uzveda augšistabā, un visas atraitnes viņu apstāja, raudādamas un rādīdamas svārkus un drēbes, ko Stirna, pie tiem būdama, bija darinājusi”. Stirna tika atdzīvināta. Bet vai šī sieviete būtu jāatceras tikai viņas cēlsirdīgā gara dēļ? Nē. Stirna bija ”mācekle” un noteikti pati piedalījās mācekļu gatavošanā. Mūsdienās kristietes tāpat ir ’labdares un nabagu apdāvinātājas’. Arī viņas ar prieku aktīvi sludina Valstības labo vēsti un gatavo mācekļus. (Apustuļu darbi 9:36—42; Mateja 24:14; 28:19, 20.)

20. Ko mēs varētu sev pajautāt?

²⁰ Bībelē ir skaidri parādīts, ka tautām un cilvēkiem ir jāatbild Suverēnajam Kungam Jehovam. (Cefanjas 1:7.) Tāpēc, ja esam veltīti Dievam, mēs varētu sev pajautāt: ”Ko es domāju par privilēģijām un uzdevumiem, kādus Dievs man ir devis? Kāda ir mana reputācija Dieva Jehovas un Jēzus Kristus acīs?”

Kā tu atbildētu?

◻ Kā tu pierādītu, ka eņģeļi un Dieva Dēls ir atbildīgi Jehovam?

◻ Kādi piemēri Bībelē liecina, ka Dievs prasa atbildību no tautām?

◻ Kas Bībelē ir teikts par personīgo atbildību Dievam?

◻ Kādi ir daži Bībelē minētie cilvēki, kas ieguva Dieva Jehovas atzinību?

[Attēls 10. lpp.]

Jēzum Kristum bija laba reputācija debesu Tēva acīs

[Attēls 15. lpp.]

Tāpat kā Stirna, kristietes mūsdienās iegūst Dieva Jehovas atzinību

[Norāde par attēla autortiesībām 13. lpp.]

The Death of Abel/The Doré Bible Illustrations/Dover Publications, Inc.