”Liecības kaudze” — ”Dieva kalna” zemē

JA TU ielūkosies Āfrikas kartē un virzīsi skatienu gar kontinenta rietumu krastu, un gar Gvinejas līča malu nogriezīsies uz austrumiem, tad tajā vietā, kur krasta līnija atkal pagriežas uz dienvidiem, tu atradīsi Kamerūnu. Turpinot ceļu gar krastmalu tālāk uz dienvidiem, tu nonāksi pie bezgala gariem melnu smilšu liedagiem. Šīs melnās smiltis ir Kamerūna kalna vulkāniskās darbības rezultāts.

Kamerūna kalna koniskā, 4070 m augstā virsotne paceļas pāri visai apkārtnei. Kad rietošās saules stari apspīd Kamerūna nogāzes, sākas aizraujoša krāsu parāde — ainava iemirdzas gaiši violetos, oranžos, zeltainos un tumšsārtos toņos. Jūrā un tuvīnajos purvājos visas šīs nokrāsas atstarojas kā spogulī, tā ka ir gandrīz neiespējami atšķirt, kur beidzas debesis un sākas zeme. Nav grūti saprast, kāpēc vietējās animistu ciltis ir devušas kalnam nosaukumu Mongo Ma Loba, tulkojumā — ”Dievu rati” vai, kā to parasti tulko, ”Dieva kalns”.

Tālāk dienvidos stiepjas jūdzēm gari baltu smilšu liedagi, gar kuriem rindojas kokospalmas. Lielāko zemes daļu, izņemot šo idillisko piekrastes joslu, sedz biezi ekvatoriālie meži, kas sniedzas līdz pat robežai ar Kongo un Centrālāfrikas Republiku, bet ziemeļos — līdz Nigērijai un Čadas dienvidu reģioniem. Valsts rietumu daļa ir kalnaina, tā ceļotājam atgādina dažas Eiropas daļas. Tomēr karstais klimats neļauj aizmirst, ka ekvators no šejienes gandrīz vai ar roku aizsniedzams. Daudzveidīgo dabas ainu dēļ tūristu ceļvežos Kamerūna bieži tiek saukta par Āfrikas reprodukciju miniatūrā. Šo iespaidu vēl pastiprina dažādās etniskās grupas, kā arī vairāk nekā 220 valodas un dialekti, kas reģistrēti šajā zemē.

Ja tu viesotos Kamerūnā, tu varētu apmesties kādā lielā viesnīcā ostas pilsētā Dualā vai galvaspilsētā Jaundē. Bet tā tu palaistu garām iespēju kaut ko uzzināt par vietējo iedzīvotāju dzīvi, īpaši — par vairāk nekā 24 000 Jehovas liecinieku, kas rosīgi veido ”liecības kaudzi”a visā šajā ”Dieva kalna” zemē. Varbūt dosimies ceļojumā cauri valstij, lai sastaptu dažus no viņiem? Iepazīšanās ar šo Rietumāfrikas zemi tev noteikti dos lielu labumu.

Ceļot ar dobtu kanoe, ar džungļu taksometru vai ar velosipēdu?

Garākā Kamerūnas upe, Sanaga, sasniegusi okeānu, veido lielu deltu. Lai nokļūtu pie visiem šī plašā apgabala iedzīvotājiem, Jehovas lieciniekiem nereti ir jābrauc dobtās kanoe. Tā dara, piemēram, deviņi Ķēniņvalsts sludinātāji no nelielās grupas, kas pulcējas Mbiako. Divi no viņiem dzīvo 25 kilometru attālumā, Jojo ciemā. Lai sasniegtu Mbiako, viņiem ir sparīgi jāairē, tomēr viņi vienmēr ir klāt kristiešu sapulcēs. Viesodamies pie šīs grupas, ceļojošais pārraugs ieteica parādīt videofilmu Jehovah’s Witnesses — The Organization Behind the Name (Jehovas liecinieki — organizācija ar šādu nosaukumu). Bet to bija vieglāk pateikt nekā izdarīt. Kur gan tādā nomaļā ciemā viņš varētu sameklēt videomagnetofonu un televizoru, kā arī elektrības avotu, lai šie aparāti darbotos?

Tajā nedēļā, kad pārraugs viesojās Mbiako, daži sludinātāji iegriezās pie vietējās baznīcas mācītāja. Viņiem par pārsteigumu, mācītājs sludinātājus laipni uzņēma, un notika dzīva saruna par Bībeli. Brāļi ievēroja, ka mācītājam ir ne tikai videomagnetofons, bet arī elektroģenerators, un viņi saņēma drosmi un palūdza aizdot viņiem šo aparatūru. Mācītājs, kuram saruna par Bībeli bija sagādājusi prieku, piekrita palīdzēt. Sestdienas vakarā 102 cilvēki, to vidū arī mācītājs un gandrīz visi viņa baznīcas draudzes locekļi, ieradās noskatīties filmu. Abi liecinieki no Jojo atveda divās laivās daudz ieinteresētu cilvēku. Viņi nenieka nebēdāja par to, ka bija jāairē pret paisuma straumi. Noskatījušies videofilmu, viņi bija dziļi aizkustināti un jutās uzmundrināti un lepni, ka pieder pie tādas lielas organizācijas, kuras mērķis ir godināt Jehovu.

Lai piekļūtu tiem apgabaliem, kur nevar aizbraukt ar kanoe, ir iespējams izmantot džungļu taksometru. Stāvvietās, kur šie taksometri parasti gaida savus pasažierus, vienmēr valda liela rosība. Auksta ūdens tirgotāju, banānu pārdevēju un nesēju pūļa vidū ceļotājs viegli var pavisam apmulst. Nesēju uzdevums ir pavadīt pasažierus uz džungļu taksometriem, kas saskaņā ar nesēju apgalvojumu visi ir ”gatavi doties ceļā”. Tomēr ”gatavi” ir jāsaprot šī vārda visplašākajā nozīmē. Ceļotājiem ir jāgaida stundām, reizēm pat dienām ilgi. Kad beidzot visi pasažieri ir saspiedušies iekšā un šoferis ir iekrāvis viņu bagāžu, somas ar produktiem un dažreiz pat dzīvus cāļus un kazas bagāžas nodalījumā uz jumta, tad džungļu taksometrs sāk kustēties uz priekšu pa bedrainajiem, putekļainajiem ceļiem.

Kādu ceļojošo kalpotāju tik ļoti bija nogurdinājusi šāda pārvietošanās, ka viņš nolēma dot priekšroku citam transporta līdzeklim. Tagad viņš visur brauc ar velosipēdu. Viņš saka: ”Kopš es nolēmu izmantot velosipēdu, lai nokļūtu no vienas draudzes līdz otrai, es vienmēr ierodos galā paredzētajā laikā. Tiesa, ceļā varbūt paiet vairākas stundas, bet katrā ziņā man nav veselu dienu vai divas jāgaida džungļu taksometri. Lietus sezonā daži ceļi gandrīz pilnīgi pazūd zem ūdens. Ja tu gribi tikt pāri šiem dubļu un ūdens klajiem, kurpes ir jāvelk nost. Reiz viena no manām kurpēm iekrita straumē un atradās tikai pēc vairākām nedēļām, kad kāda Jehovas liecinieka meita gluži nejauši to izvilka, zvejodama zivis. Man prieks, ka atkal varu nēsāt šo kurpju pāri, pēc tam kad viena no kurpēm kādu laiku bija pavadījusi zivju sabiedrībā. Reizēm es šķērsoju apgabalus, kur Jehovas liecinieki vēl nekad nav sludinājuši. Ciemu iedzīvotāji man vienmēr jautā, ko es esmu atvedis. Tāpēc man arvien pie rokas ir žurnāli un brošūras. Visur, kur es apstājos, es piedāvāju uz Bībeli balstītās publikācijas un dodu īsu liecību. Es ticu, ka Jehova liks šīm patiesības sēklām uzdīgt.”

Dziļi iekšzemē

Jehovas liecinieki cenšas dalīties labajā vēstī par Ķēniņvalsti arī ar tiem, kas dzīvo dziļi Kamerūnas sirdī, ciematos, kuri paslēpušies meža biezoknī. Šajā darbā ir jāiegulda lielas pūles, taču tā rezultāti iepriecina sirdi.

Marija, pilnas slodzes kalpotāja, sāka studēt Bībeli ar kādu jaunu meiteni, vārdā Arlete. Kad bija beigusies pirmā Bībeles stunda, Marija palūdza Arletei, vai tā viņu nevarētu pavadīt līdz durvīm, kā ir parasts šajā Āfrikas daļā. Taču meitene paskaidroja, ka viņa tik tikko spēj paiet, jo ļoti sāp pēdas. Arletes pēdās bija ieperinājušās blusas, kuru mātītes ieurbjas miesā, izraisot sastrutojumu. Marija drosmīgi izvilka blusas citu pēc citas. Vēlāk viņa uzzināja, ka naktīs šo meiteni moka dēmoni. Marija meitenei pacietīgi izskaidroja, kā paļauties uz Jehovu un cik svarīgi ir skaļi piesaukt viņa vārdu lūgšanās. (Salamana Pamācības 18:10.)

Arletes izaugsme bija strauja. Sākumā piederīgajiem nebija nekādu iebildumu pret meitenes studijām, jo ievērojami uzlabojās gan viņas prāta spējas, gan fiziskais stāvoklis. Taču, kad tuvinieki saprata, ka Arlete vēlas kļūt par Jehovas liecinieci, viņi aizliedza turpināt Bībeles studijas. Pēc trim nedēļām Arletes māte, redzēdama, cik nelaimīga ir viņas meita, sazinājās ar Mariju un lūdza to atsākt studēt Bībeli ar Arleti.

Kad pienāca laiks doties uz rajona kopsanāksmi, Marija samaksāja kādam šoferim, lai tas aizvestu Arleti un meitene varētu būt klāt abās kopsanāksmes dienās. Taču šoferis atteicās piebraukt pie Arletes mājas, jo viņš uzskatīja, ka pievedceļš pie šīm mājām nav izbraucams. Tāpēc Marija aiznesa meiteni līdz braucamajam ceļam. Jehova nepārprotami svētīja šīs pūles. Šobrīd Arlete apmeklē visas draudzes sapulces. Marija nenogurstoši palīdz Arletei to darīt un pastāvīgi iegriežas pie viņas, lai paņemtu līdzi uz sapulci. Kopā viņas vienā virzienā iet 75 minūtes. Tā kā svētdienās sapulce sākas 8.30, Marijai ir jāiziet no mājām 6.30, tomēr viņām izdodas ierasties laikā. Arlete cer drīzumā simboliski attēlot savu veltīšanos Jehovam, kristījoties ūdenī. Marija stāsta: ”Tie, kas nav Arleti redzējuši tolaik, kad viņa sāka studēt Bībeli, nevar iedomāties, cik ļoti viņa ir mainījusies. Es no sirds pateicos Jehovam par to, kā viņš meiteni ir svētījis.” Marija patiešām ir brīnišķīgs pašaizliedzīgas mīlestības piemērs.

Tālu ziemeļos

Kamerūnas ziemeļu daļa ir kontrastu un pārsteigumu pilna. Lietus sezonas laikā tā pārvēršas par milzīgu, zaļojošu dārzu. Bet, kad virsroku gūst svelošā saule, zāle drīz vien novīst. Pusdienlaikā, kad saule ir zenītā un ēnu atrast ir grūti, aitas spiežas pie kleķa būdu sarkanajām sienām. Vienīgās zaļuma pēdas smilšu un izkaltušās zāles vidū ir nedaudzās baobabu lapas. Kaut gan šie koki te nav tik milzīgi kā viņu radinieki ekvatoriālajos mežos, tomēr tie ir tikpat izturīgi. Ar baobabu spēju izturēt nelabvēlīgus dabas apstākļus ļoti labi var salīdzināt to degsmi un drošsirdību, kas piemīt nedaudzajiem Jehovas lieciniekiem, kuri apmetušies uz dzīvi šajā reģionā, lai liktu mirdzēt patiesības gaismai.

Dažas draudzes šajā apvidū citu no citas atdala 500 līdz 800 kilometru liels attālums, un nošķirtības sajūta patiešām ir reāla. Bet te ir arī daudz ieinteresētu cilvēku. Liecinieki no citiem apgabaliem pārceļas uz šejieni, lai palīdzētu. Ja viņi grib būt sekmīgi kalpošanā, viņiem jāiemācās vietējais dialekts — fulfulde.

Kāds liecinieks no Garvas nolēma dažas dienas sludināt savā dzimtajā ciematā, kas atradās apmēram 160 kilometru attālumā. Daži cilvēki ieinteresējās, taču transports bija dārgs, tāpēc šis liecinieks nevarēja regulāri braukt uz turieni. Pēc pāris nedēļām viņš saņēma vēstuli, ko bija uzrakstījis viens no ieinteresētajiem cilvēkiem, kurš lūdza, lai šis liecinieks vēlreiz viņu apciemotu. Tā kā lieciniekam naudas ceļam joprojām nebija, viņš nevarēja aizbraukt. Iedomājies, cik viņš bija pārsteigts, kad vēstules autors ieradās Garvā pie viņa mājās un pastāstīja, ka ciematā desmit cilvēki gaida viņu atbraucam!

Kādā citā ciemā netālu no Čadas robežas 50 ieinteresēti cilvēki bija izveidojuši savu Bībeles studiju grupu. Viņi bija iekārtojuši tā, lai trīs no viņiem varētu apmeklēt vistuvākās draudzes sapulces Čadā. Atgriezušies no Čadas, šie cilvēki vadīja Bībeles nodarbības visai grupai. Šeit patiešām vietā ir Jēzus vārdi: ”Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš izsūta strādniekus savā pļaujamā.” (Mateja 9:37, 38.)

Liecināšana pilsētās

Daudzus gadus Kamerūnā nebija brīvi pieejami žurnāli Sargtornis un Atmostieties!, taču aptuveni pirms diviem gadiem situācija mainījās. Cilvēki ļoti vēlas saņemt šos žurnālus un interesējas par tiem, jo daudzi tos lasa pirmo reizi. Kāds jauns pāris, speciālie pionieri, kas norīkoti kalpot vienā no Kamerūnas pilsētām, pirmajā rītā, kad viņi sludināja savā jaunajā teritorijā, izplatīja 86 žurnālus. Daži sludinātāji vienā mēnesī izplata pat 250 žurnālu! Kāda ir viņu panākumu atslēga? Žurnāli jāpiedāvā ikvienam.

Kāds liecinieks, kas strādā birojā, kur mēdz iegriezties cilvēki, vienmēr izliek žurnālus redzamā vietā. Reiz kāda sieviete aplūkoja žurnālus, bet nevienu no tiem nepaņēma. Liecinieks ievēroja viņas interesi un piedāvāja vienu no žurnāliem; sieviete to paņēma. Viņš bija pārsteigts, kad nākamajā dienā sieviete atnāca atkal. Viņa ne tikai vēlējās dot ziedojumu par saņemto žurnālu, bet arī lūdza vēl citus žurnālus. Kāpēc? Šī sieviete bija izvarošanas upuris, tāpēc viņa bija izvēlējusies žurnālu par šādu tēmu. Visu nakti viņa bija lasījusi un atkal pārlasījusi tur dotos padomus. Juzdamās ļoti atvieglota, viņa gribēja kaut ko vairāk uzzināt par Jehovas lieciniekiem.

Pat mazi bērni var izplatīt Bībeles vēsti par cerību. Kad sešgadīgai Jehovas liecinieku meitenei skolotājs lika dziedāt katoļu baznīcas dziesmu, meitene atteicās to darīt un paskaidroja, ka viņa ir Jehovas lieciniece. Tad skolotājs palūdza meiteni nodziedāt kādu no viņas pašas reliģiskajām dziesmām, lai viņš varētu ielikt atzīmi. Viņa izraudzījās dziesmu ”Dieva apsolītā paradīze” un nodziedāja to pēc atmiņas. Skolotājs uzdeva jautājumu: ”Tu dziesmā pieminēji paradīzi. Kur atrodas šī paradīze?” Meitene pastāstīja par Dieva nodomu drīzumā izveidot paradīzi uz Zemes. Izbrīnīts par šādu atbildi, skolotājs lūdza, lai meitenes vecāki viņam iedod grāmatu, no kuras meitene mācās. Skolotājs gribēja ielikt viņai atzīmi par to, ko viņa bija iemācījusies no šīs grāmatas, nevis par to, kas viņai par reliģiju bija mācīts skolā. Vecāki ieteica, ka skolotājam vispirms pašam būtu jāstudē šī grāmata, ja viņš grib pareizi novērtēt meitenes zināšanas. Ar viņu tika uzsāktas Bībeles studijas.

Vai tu domā kādreiz šeit paviesoties?

Mūsdienās daudzās pasaules malās cilvēki ir vienaldzīgi pret labo vēsti par Ķēniņvalsti. Viņus neinteresē ne Dievs, ne Bībele. Citi dzīvo bailēs un tāpēc atsakās runāt ar jebkuru svešinieku, kas pienācis pie viņu durvīm. Šādi apstākļi Jehovas lieciniekiem rada nopietnas grūtības kalpošanā. Bet Kamerūnā situācija ir pavisam citāda!

Šajā zemē sludināšana no durvīm pie durvīm sagādā īstu baudu. Te ir pieņemts nevis klauvēt pie durvīm, bet izsaukties: ”Kong, kong, kong!” Tad balss no mājas iekšienes jautā: ”Kas tur ir?” Mēs stādāmies priekšā un sakām, ka esam Jehovas liecinieki. Vecāki parasti palūdz bērniem atnest soliņus un novietot tos kāda koka ēnā, piemēram, zem mango koka. Pēc tam tiek ļoti patīkami pavadīts laiks, izskaidrojot, kas ir Dieva Ķēniņvalsts un ko tā paveiks, lai atbrīvotu cilvēci no pašreizējā bēdīgā stāvokļa.

Reiz pēc šādas sarunas kāda sieviete izteica to, kas viņai bija uz sirds: ”Man ir skumji, ka patiesība, ko esmu meklējusi, nav atrodama tajā reliģijā, pie kuras esmu piederējusi no dzimšanas līdz vecuma dienām. Es pateicos Dievam, ka viņš ir parādījis man patiesību. Savā baznīcā es biju diakons. Katra diakona mājā uz nedēļu tika novietota jaunavas Marijas statuja, lai ikviens varētu izteikt viņai savus lūgumus. Es vienmēr lūdzu Mariju, lai viņa palīdz man uzzināt patiesību. Tagad Dievs man ir parādījis, ka patiesība nav atrodama pie Marijas. Es esmu pateicīga Jehovam.”

Ja kādu dienu tu sajūti vajadzību pieredzēt dziļo prieku, ko var sniegt Dieva Ķēniņvalsts labās vēsts sludināšana, kāpēc gan neapciemot šo Rietumāfrikas zemi? Tu ne tikai atklāsi ”Āfriku miniatūrā” — vienalga, vai brauksi ar kanoe, džungļu taksometru vai velosipēdu —, bet arī dosi savu ieguldījumu ”liecības kaudzes” veidošanā, kas patlaban notiek ”Dieva kalna” zemē.

[Zemsvītras piezīme]

[Norāde par attēla autortiesībām 22. lpp.]

Karte: Mountain High Maps® Copyright © 1995 Digital Wisdom, Inc.