”Māci mums Dievu lūgt”
”KUNGS, māci mums Dievu lūgt.” Šādu lūgumu izteica kāds no Jēzus Kristus mācekļiem. (Lūkas 11:1.) Šis māceklis, kura vārds nav minēts, noteikti ļoti augstu vērtēja lūgšanu. Līdzīgi arī mūsdienās patiesie Dieva kalpotāji atzīst, ka tā ir ārkārtīgi svarīga. Patiešām, lūgšana taču mums dod iespēju runāt ar visvarenāko Personu Visumā! Iedomājies! ’Lūgšanu uzklausītājs’ pievērš uzmanību mūsu rūpēm un raizēm. (Psalms 65:3.) Vēl svarīgāk ir tas, ka ar lūgšanas palīdzību mēs pateicamies Dievam un slavinām viņu. (Filipiešiem 4:6.)
Tomēr vārdi ”māci mums Dievu lūgt” liek domāt par vairākiem nopietniem jautājumiem. Pasaulē ir dažādas reliģijas, un tās izmanto dažādus paņēmienus, kā griezties pie Dieva. Bet vai veids, kā cilvēks vēršas pie Dieva, var būt pareizs vai nepareizs? Lai atrastu atbildi, vispirms aplūkosim dažus populārus reliģiskus paradumus, kas saistīti ar lūgšanu. Pievērsīsim uzmanību tām tradīcijām, kas izplatītas Latīņamerikā.
Tēli un ”patroni”
Lielākā daļa Latīņamerikas iedzīvotāju ir dziļi reliģiozi cilvēki. Piemēram, visā Meksikā populārs paradums ir lūgšanas, ar kurām ļaudis griežas pie ”patroniem”. Meksikas pilsētām parasti ir savi ”patroni” — ”svētie” —, un tiem par godu noteiktās dienās tiek rīkoti svētki. Meksikas katoļi savās lūgšanās vēršas arī pie visdažādākajiem tēliem. Atkarībā no tā, kādu lūgumu cilvēks grib izteikt, viņš izvēlas, kuru ”svēto” piesaukt. Ja kāds meklē sev dzīvesbiedru, viņš varbūt aizdedz sveci ”svētajam” Antonijam. Savukārt cilvēks, kas gatavojas doties ceļojumā ar automašīnu, iespējams, uztic sevi ”svētajam” Kristoferam — ceļotāju, it īpaši autobraucēju, ”patronam”.
Taču kur meklējama šādu paražu izcelsme? No vēstures ir zināms, ka spānieši, ieradušies Meksikā, sastapa tur iedzīvotājus, kas dedzīgi pielūdza pagānu dievus. Viktors Volfgangs fon Hāgens savā grāmatā Los Aztecas, Hombre y Tribu (Acteki: cilvēks un cilts) stāsta: ”Katrai lietai un parādībai bija savs dievs, katram augam bija savs dievs, katrai nodarbībai — dievs vai dieviete, pat pašnāvniekiem bija savs dievs. Jakatekutli bija tirgotāju dievība. Šajā politeistiskajā sabiedrībā katram dievam bija skaidri noteikti mērķi un funkcijas.”
Šo dievu līdzība ar katoļu ”svētajiem” bija tik nepārprotama, ka tad, kad spāņu iekarotāji mēģināja ”kristianizēt” vietējos iedzīvotājus, tie gluži vienkārši sāka godināt baznīcas ”svētos” tāpat, kā bija godinājuši savus elkus. Kādā rakstā, kas bija publicēts laikrakstā The Wall Street Journal, bija norādīts, kādas ir dažās Meksikas vietās praktizētā katolicisma pagāniskās saknes. Tajā bija atzīmēts, ka lielākā daļa no 64 ”svētajiem”, ko pielūdz kāda apvidus iedzīvotāji, atbilst ”noteiktiem maiju dieviem”.
Enciklopēdijā New Catholic Encyclopedia apgalvots, ka ”starp svēto un cilvēkiem uz zemes izveidojas paļāvīgas tuvības saite, ..saite, kas nevis traucē attiecības ar Kristu un ar Dievu, bet bagātina un padziļina tās”. Bet kā gan saikne, kas nepārprotami ir pagānisma atliekas, var padziļināt cilvēka attiecības ar patieso Dievu? Vai tiešām lūgšanas, ar kurām cilvēki vēršas pie šādiem ”svētajiem”, var iepriecināt Dievu?
Rožukroņa izcelsme
Kāda cita populāra paraža ir saistīta ar rožukroņa lietošanu. Diccionario Enciclopédico Hispano-Americano (Spāņu-amerikāņu enciklopēdiskajā vārdnīcā) rožukronis aprakstīts šādi: tā ir ”virkne, kas sastāv no piecdesmit vai arī simt piecdesmit kreļļu zīlēm, kuras ar citu, lielāku zīļu palīdzību sadalītas grupās pa desmit, un tās gali savienoti ar krucifiksu; mūsdienās pirms krucifiksa ir vēl trīs kreļļu zīles”.
Paskaidrojot, kā rožukronis tiek lietots, kādā katoļu publikācijā ir teikts: ”Svētais rožukronis ir mutiska un garīga lūgšana par mūsu pestīšanas mistērijām. To veido piecpadsmit daļas. Katrā daļā vienreiz tiek skaitīta Mūsu Tēvs, desmit reizes Ave Maria un vienu reizi Gloria Patri. Katras daļas laikā tiek pārdomāta kāda no mistērijām.” Mistērijas ir doktrīnas jeb mācības, kas jāzina katoļiem, šajā gadījumā tās saistītas ar Jēzus Kristus dzīvi, ciešanām un nāvi.
Enciklopēdijā The World Book Encyclopedia teikts: ”Agrīnās lūgšanu formas, kas bija saistītas ar rožukroņa lietošanu, kristīgajā pasaulē parādījās viduslaikos, taču plašu izplatību tās ieguva tikai 15., 16. gadsimtā.” Vai lūgšanu kreļļu izmantošana ir raksturīga vienīgi katolicismam? Nē. Vārdnīcā Diccionario Enciclopédico Hispano-Americano rakstīts: ”Līdzīgas lūgšanu krelles tiek izmantotas islamā, lamaismā un budismā.” Enciklopēdijā Encyclopedia of Religion and Religions pat ir atzīmēts: ”Pastāv uzskats, ka muhamedāņi, iespējams, ir pārņēmuši savas lūgšanu krelles no budistiem, savukārt kristieši — no muhamedāņiem krusta karu laikā.”
Daži apgalvo, ka rožukronis ir tikai līdzeklis, kas palīdz atcerēties daudzās lūgšanas, kuras ir atkārtoti jāskaita. Bet vai Dievam ir patīkama rožukroņa lietošana?
Mums nav nepieciešams gari prātot un debatēt par to, cik piemērotas vai derīgas ir šādas paražas. Jēzus deva autoritatīvu atbildi uz lūgumu iemācīt saviem sekotājiem, kā lūgt Dievu. Jēzus vārdi palīdzēs lasītājiem saprast šo jautājumu un, iespējams, pārsteigs dažus no viņiem.
[Attēli 3. lpp.]
Katoļi bieži izmanto rožukroni. Kāda ir tā izcelsme?