Līksmi bezprieka pasaulē
”RAUGOTIES no vissliktākās puses, šis ir bijis Sātana gadsimts.” Tā sākās avīzes The New York Times 1995. gada 26. janvāra numura ievadraksts. ”Nevienā no iepriekšējiem gadsimtiem cilvēki nav izrādījuši tik milzīgu tieksmi, pat kāri, nogalināt miljoniem citu cilvēku rases, reliģijas vai kārtas dēļ.”
Nacistu nāves nometnēs ieslodzīto nevainīgo upuru atbrīvošanas 50. gadadiena ir rosinājusi tādus ievadrakstus kā tikko minētais. Tomēr līdzīgas nežēlīgas slepkavošanas joprojām notiek dažādās Āfrikas un Austrumeiropas daļās.
Grautiņi, etniskās tīrīšanas, cilšu slaktiņi — lai arī kā tos sauktu — izraisa lielas bēdas. Tomēr visu šo nemieru vidū ir dzirdamas drošas, priekpilnas cilvēku balsis. Piemēram, ielūkosimies 30. gadu Vācijā.
Hitlers un viņa nacistu partija 1935. gada aprīlī aizliedza Jehovas lieciniekiem strādāt valsts administratīvajos dienestos. Liecinieki tika arī arestēti, ieslodzīti un nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm, tāpēc ka viņi saglabāja savu kristīgo neitralitāti. (Jāņa 17:16.) Augusta beigās 1936. gadā notika Jehovas liecinieku masveida aresti. Tūkstošiem liecinieku tika nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm, kur lielākā daļa no viņiem atradās līdz 1945. gadam, ja vien palika dzīvi. Bet kā liecinieki reaģēja uz necilvēcīgo apiešanos, ar kādu viņi sastapās nometnēs? Tas var šķist pārsteidzoši, taču viņi spēja saglabāt prieku par spīti drūmajai apkārtnei.
”Kā klints dubļu vidū”
Britu vēsturniece Kristīne Kinga intervēja kādu katolieti, kas bija pieredzējusi ieslodzījumu koncentrācijas nometnē. ”Viņa lietoja izteicienu, ko es nevaru aizmirst,” teica Dr. Kinga. ”Viņa ļoti sīki stāstīja par toreizējās dzīves šausmām, par pretīgajiem apstākļiem, kādos viņa mita. Šī sieviete arī teica, ka nometnē viņa pazina lieciniekus un šie liecinieki bija kā klints dubļu vidū. Tie bija kā vieta ar stingru pamatu starp visām tām duļķēm. Viņa teica, ka tie bija vienīgie cilvēki, kas nespļāva, kad sargi gāja garām. Tie bija vienīgie, kas stājās pretī visai šai situācijai nevis ar naidu, bet ar mīlestību un cerību, uzskatīdami, ka tomēr ir kāds mērķis.”
Kas deva Jehovas lieciniekiem spēku būt ”kā klintij dubļu vidū”? Nesatricināma ticība Dievam Jehovam un viņa Dēlam Jēzum Kristum. Tāpēc nekādas Hitlera pūles nespēja noslāpēt viņu kristīgo mīlestību un prieku.
Ieklausies atmiņās, ko stāsta divi no bijušajiem ieslodzītajiem piecdesmit gadus pēc tam, kad viņi veiksmīgi izturēja šo ticības pārbaudījumu. Lūk, ko saka 94 gadus vecā Marija Hombaha: ”Es izjūtu kūsājošu prieku, apzinoties, ka man ir bijusi nesalīdzināma priekšrocība pierādīt savu mīlestību pret Jehovu un savu pateicību viņam visnežēlīgākajos apstākļos. Neviens mani nespieda to darīt! Gluži pretēji, mūsu ienaidnieki bija tie, kas mēģināja mūs piespiest: viņi ar draudiem centās panākt, lai mēs klausītu Hitleram vairāk nekā Dievam, — taču nesekmīgi! Es esmu laimīga ne tikai tagad, es biju laimīga pat toreiz, kad atrados aiz cietuma sienām, jo mana sirdsapziņa bija tīra.”
Otrs liecinieks izsakās šādi: ”Es atceros savas ieslodzījuma dienas ar pateicību un prieku. Hitlera valdīšanas laikā cietumos pavadītie gadi bija smagi un pilni pārbaudījumu. Bet es gan negribētu, ka nebūtu tos pieredzējis, jo tie man mācīja pilnībā paļauties uz Jehovu.” (Johanness Neibahers, 91 gadu vecs.)
”Pilnībā paļauties uz Jehovu” — lūk, Jehovas liecinieku izjustā prieka atslēga. Tāpēc viņi ir līksmi, kaut arī viņus no visām pusēm apņem bezprieka pasaule. Viņu prieks bija acīmredzams nesen notikušajās apgabala kopsanāksmēs ”Līksmi Dieva cildinātāji”. Apskatīsim īsumā šīs priekpilnās sapulces.
[Attēls 4. lpp.]
Marija Hombaha