Glābšanās pilsētas — Dieva žēlsirdības izpausme
”Šīs sešas pilsētas lai ir.. par glābšanās vietām, lai turp varētu bēgt ikviens, kas kādu cilvēku ir netīšām nogalinājis.” (4. MOZUS 35:15)
1. Kāds ir Dieva viedoklis par dzīvību un par vainu asinsizliešanā?
DIEVS JEHOVA uzskata cilvēka dzīvību par svētu. Un dzīvība ir asinīs. (3. Mozus 17:11, 14.) Tātad Kains, pirmais cilvēks, kas piedzima uz Zemes, kļuva vainīgs asinsizliešanā, kad noslepkavoja savu brāli Ābelu. Tāpēc Dievs Kainam sacīja: ”Tava brāļa asinis brēc uz Mani no zemes.” Asinis, kas notraipīja zemi slepkavības vietā, mēmi, bet izteiksmīgi liecināja par dzīvi, kura bija nežēlīgi aprauta. Ābela asinis sauca pēc Dieva atriebības. (1. Mozus 4:4—11.)
2. Kā pēc plūdiem tika uzsvērta Jehovas cieņa pret dzīvību?
2 Dieva cieņa pret cilvēka dzīvību tika uzsvērta, kad Noa ar savu ģimeni iznāca no šķirsta, palikuši dzīvi pēc pasaules plūdiem. Toreiz Jehova cilvēkiem atļāva lietot uzturā dzīvnieku gaļu — bet ne asinis. Viņš arī noteica: ”Par jūsu pašu dzīvām asinīm Es prasīšu atbildību no visiem dzīvniekiem, Es to prasīšu, un no katra cilvēka, no ikviena jūsu vidū Es to prasīšu; cilvēka dzīvību Es atprasīšu. Kas izlej cilvēka asinis, tā asinis caur cilvēkiem tiks izlietas, jo pēc Dieva tēla Viņš cilvēku ir radījis.” (1. Mozus 9:5, 6.) Jehova atzina upura tuvākā radinieka tiesības nonāvēt slepkavu, kad viņš to sastop. (4. Mozus 35:19.)
3. Kā Mozus bauslībā tika uzsvērts dzīvības svētums?
3 Bauslībā, ko izraēlieši saņēma ar pravieša Mozus starpniecību, atkārtoti tika uzsvērts dzīvības svētums. Piemēram, Dievs pavēlēja: ”Tev nebūs nokaut.” (2. Mozus 20:13.) Cieņa pret dzīvību bija skaidri redzama arī no tā, kas Mozus bauslībā bija teikts par nelaimes gadījumu, kurā cietusi grūtniece. Bauslībā bija konkrēti norādīts: ja grūtniece vai viņas vēl nedzimušais bērns nejauši bija gājis bojā divu vīriešu kautiņa dēļ, tad tiesnešiem bija jāapsver apstākļi un rīcības tīšums, taču sods varēja būt ”dzīvību pret dzīvību”. (2. Mozus 21:22—25, NW.) Bet vai izraēlietim, kas bija nogalinājis cilvēku, bija iespējams kaut kā izvairīties no savas vardarbīgās rīcības sekām?
Patvērums slepkavām?
4. Kādas patvēruma vietas senatnē pastāvēja aiz Izraēlas robežām?
4 Neizraēliešu tautās slepkavām un citiem noziedzniekiem tika piešķirts patvērums. Šāds patvērums bija, piemēram, dievietes Artemīdas templis senajā Efesā. Par tamlīdzīgām vietām ir rakstīts: ”Dažas svētnīcas bija noziedznieku perēkļi, un bieži kļuva nepieciešams ierobežot patvērumu skaitu. Atēnās likums atzina par patvērumiem tikai noteiktas svētnīcas (piemēram, Tēseja templi par patvērumu vergiem); Tiberija laikā bandītu grupas svētnīcās bija kļuvušas tik bīstamas, ka patvēruma tiesības atstāja tikai nedaudzām pilsētām (22. gadā).” (The Jewish Encyclopedia, 1909, II sējums, 256. lappuse.) Vēlāk par patvēruma vietām kļuva kristīgās pasaules baznīcas, taču šāds stāvoklis veicināja varas pāriešanu no likumīgajām varas iestādēm garīdznieku rokās un traucēja pienācīgi spriest tiesu. Ļaunprātīgas izmantošanas dēļ šis iekārtojums visbeidzot tika likvidēts.
5. Kas pierāda, ka pēc bauslības nevērība nebija aizbildinājums, kurš ļautu pretendēt uz žēlsirdību, ja cits cilvēks bija gājis bojā?
5 Izraēliešu vidū ļaunprātīgiem slepkavām netika piešķirts patvērums. Pat Levija cilts priesteris, kas kalpoja pie Dieva altāra, par viltīgi izdarītu slepkavību bija jāsoda ar nāvi. (2. Mozus 21:12—14.) Turklāt pēc Mozus bauslības nevērība nebija aizbildinājums, kas ļautu pretendēt uz žēlsirdību, ja cits cilvēks bija gājis bojā. Piemēram, vīrietim bija jādarina margas ap savas jaunās mājas līmenisko jumtu. Citādi viņa nams kļūtu vainīgs asinsizliešanā, ja kāds nokristu no jumta un nosistos. (5. Mozus 22:8.) Tāpat, ja cilvēkam piederēja vērsis, kas mēdz badīties, un viņam tas bija pateikts, tomēr viņš nebija nosargājis dzīvnieku un tas kādu nonāvēja, tad vērša īpašnieks bija vainīgs asinsizliešanā un viņu varēja sodīt ar nāvi. (2. Mozus 21:28—32.) Vēl viens pierādījums, ka Dievs augstu vērtē dzīvību, ir šāds: jebkurš, kas nosita zagli, bija vainīgs asinsizliešanā, ja tas atgadījās dienā, kad iebrucēju varēja redzēt un pazīt. (2. Mozus 22:1, 2.) Ir skaidrs, ka pilnībā līdzsvarotie Dieva likumi liedza izvairīties no augstākā soda mēra slepkavām, kas noziegumu bija izdarījuši ar iepriekšēju nodomu.
6. Kā senajā Izraēlā tika apmierināta likuma prasība ”dzīvību pret dzīvību”?
6 Ja senajā Izraēlā notika slepkavība, upura asinis bija jāatriebj. Likuma prasība ”dzīvību pret dzīvību” tika apmierināta, kad ”asins atriebējs” nogalināja slepkavu. (4. Mozus 35:19.) Atriebējs bija noslepkavotā cilvēka tuvākais vīriešu kārtas radinieks. Bet kādā stāvoklī bija tie, kas kādu bija nonāvējuši netīšām?
Jehovas žēlsirdības izpausme
7. Ko Dievs deva cilvēkiem, kas nejauši kādu bija nogalinājuši?
7 Cilvēkiem, kas kādu bija nogalinājuši nejauši jeb negribot, Dievs ar mīlestību deva patvēruma jeb glābšanās pilsētas. Par tām Mozum tika teikts: ”Runā ar Israēla bērniem un saki tiem: Kad jūs iesit pāri Jardānai Kānaāna zemē, tad jums jāizrauga piemērotas pilsētas par glābšanās pilsētām, kur tāds varētu bēgt, kas kādu cilvēku ir netīšām nogalinājis. Un šīs pilsētas lai ir jums glābšanās pilsētas no asins atriebēja, un neviens lai nemirst, iekāms nav stāvējis draudzes priekšā un saņēmis tiesas spriedumu. Bet no tām pilsētām, ko jūs dosit, sešas lai būtu glābšanās pilsētas: trīs lai atrodas šaipus Jardānas, bet trīs lai ir Kānaāna zemē, tās tad lai ir glābšanās pilsētas. ..lai turp varētu bēgt ikviens, kas kādu cilvēku ir netīšām nogalinājis.” (4. Mozus 35:9—15.)
8. Kur atradās glābšanās pilsētas, un kas cilvēkiem, kuri netīšām kādu bija nogalinājuši, palīdzēja tās sasniegt?
8 Kad izraēlieši bija iegājuši apsolītajā zemē, viņi paklausīgi izveidoja sešas pilsētas par glābšanās pilsētām. Trīs no tām — Kedeša, Sihema un Hebrona — atradās rietumos no Jordānas upes. Austrumos no Jordānas bija glābšanās pilsētas Golāna, Ramota un Becera. Visas sešas glābšanās pilsētas bija ērti izvietotas pie ceļiem, kas tika uzturēti labā kārtībā. Gar šiem ceļiem piemērotās vietās bija zīmes, uz kurām bija rakstīts vārds patvērums. Zīmes norādīja virzienu uz glābšanās pilsētu, un cilvēks, kas netīšām kādu bija nogalinājis, bēga uz tuvāko no tām, lai glābtu savu dzīvību. Glābšanās pilsētā viņš varēja patverties no asins atriebēja. (Jozuas 20:2—9.)
9. Kāpēc Jehova parūpējās par glābšanās pilsētām, un kas varēja gūt no tām labumu?
9 Kāpēc Dievs parūpējās par glābšanās pilsētām? Tās tika dotas tādēļ, lai zeme netiktu aptraipīta ar nevainīgām asinīm un ļaudis nekļūtu vainīgi asinsizliešanā. (5. Mozus 19:10.) Kas varēja gūt labumu no glābšanās pilsētām? Bauslībā bija teikts: ”Šīs sešas pilsētas lai ir kā Israēla bērniem, tā arī svešiniekiem un piedzīvotājiem jūsu vidū par glābšanās vietām, lai turp varētu bēgt ikviens, kas kādu cilvēku ir netīšām nogalinājis.” (4. Mozus 35:15.) Tātad, būdams godīgs un ievērodams taisnīguma prasības, bet reizē būdams arī žēlsirdīgs, Jehova deva izraēliešiem norādījumu atvēlēt glābšanās pilsētas cilvēkiem, kas nejauši kādu bija nogalinājuši un kas bija 1) dzimuši izraēlieši, 2) ’svešinieki’ jeb cittautieši Izraēlā vai 3) ’piedzīvotāji’ no citām valstīm, kuri bija apmetušies uz dzīvi šajā zemē.
10. Kāpēc var teikt, ka glābšanās pilsētas bija Dieva žēlsirdības izpausme?
10 Ievērības cienīgs ir fakts, ka pat cilvēku, kas kādu bija nonāvējis netīšām, pienācās sodīt ar nāvi, jo to prasīja Dieva likums: ”Kas izlej cilvēka asinis, tā asinis caur cilvēkiem tiks izlietas.” Tātad tikai Dieva Jehovas žēlsirdība ļāva cilvēkam, kas nejauši kādu bija nogalinājis, bēgt uz vienu no glābšanās pilsētām. Šķiet, vairākums ļaužu labvēlīgi izturējās pret jebkuru, kas bēga no asins atriebēja, jo katrs apzinājās, ka pats varētu netīšām nodarīt kaut ko līdzīgu un ka tad pašam būtu vajadzīgs patvērums un žēlsirdība.
Bēgt, lai rastu patvērumu
11. Ko senajā Izraēlā varēja darīt cilvēks, ja viņš nejauši bija nogalinājis savu darba biedru?
11 Tavu atzinību par to, ka Dievs žēlsirdīgi bija noteicis kārtību patvēruma iegūšanai, varētu vairot šāds salīdzinājums. Iztēlojies, ka tu esi cilvēks, kas senajā Izraēlā cērt malku. Iedomājies, ka cirvis pēkšņi nomūk no kāta un nāvīgi ievaino kādu citu strādnieku. Ko tu darītu? Bauslībā bija apskatīta tieši šāda situācija. Tu katrā ziņā izmantotu iespēju, ko bija devis Dievs: ”Lai ar ikvienu, kas kādu ir nokāvis un uz turieni [glābšanās pilsētu] bēgs, lai paliktu dzīvs, notiek tā: ja tas savu tuvāku ir netīši nositis un nav bijis ar savu tuvāku ienaidā ne vakar, nedz aizvakar, piemēram, ja kāds ietu ar savu kaimiņu mežā kokus cirst, un viņš atvēztu savu roku ar cirvi, lai cirstu koku, bet dzelzs cirvis nomuktu no kāta un skartu kaimiņu tā, ka tas mirtu, tad tāds cilvēks lai bēg uz vienu no šīm.. pilsētām, ka viņš paliek dzīvs.” (5. Mozus 19:4, 5.) Tomēr pat tad, ja tu nonāktu glābšanās pilsētā, tu nebūtu pilnībā brīvs no atbildības par notikušo.
12. Kāda kārtība bija jāievēro pēc tam, kad cilvēks, kas netīšām kādu bija nogalinājis, sasniedza glābšanās pilsētu?
12 Lai gan tevi sagaidītu viesmīlīgi, tev būtu jāizklāsta savs gadījums vecākajiem glābšanās pilsētas vārtos. Pēc tam kad tu būtu ieradies pilsētā, tu tiktu nosūtīts atpakaļ, lai tevi tiesātu vecākie, kas pārstāv Izraēlas draudzi tās pilsētas vārtos, kurai pakļautajā teritorijā notikusi nelaime. Tur tev būtu izdevība pierādīt savu nevainību.
Kā tiesāja cilvēku, kas kādu bija nogalinājis
13., 14. Kādus dažus apstākļus vēlējās noskaidrot vecākie, kas tiesāja cilvēku, kurš kādu nogalinājis?
13 Kamēr tavu lietu izskatītu vecākie no pilsētas, kurai padotajā teritorijā notikusi nelaime, tu noteikti ar pateicību ievērotu, ka liela uzmanība tiek pievērsta tavai agrākajai uzvedībai. Vecākie rūpīgi apsvērtu, kādas ir bijušas tavas attiecības ar upuri. Vai tu viņu neieredzēji, viņam uzglūnēji un tīšām viņu nogalināji? Ja tā būtu, tad vecākajiem tevi būtu jānodod asins atriebējam un tu mirtu. Šiem atbildīgajiem vīriešiem bija jāzina bauslības prasība ’izdeldēt vainu par nevainīgi izlietām asinīm no Israēla’. (5. Mozus 19:11—13.) Līdzīgi mūsdienās kristiešu vecākajiem, izskatot tiesisku lietu, labi jāpārzina Bībele un jārīkojas saskaņā ar to, kā arī jāņem vērā pārkāpēja agrākā nostāja un uzvedība.
14 Pilsētas vecākie laipni izmeklētu lietu un vēlētos zināt, vai tu izsekoji upuri. (2. Mozus 21:12, 13.) Vai tu viņam uzbruki no paslēptuves? (5. Mozus 27:24, NW.) Vai tu biji iededzies tādās dusmās pret šo cilvēku, ka ar viltu izplānoji, kā viņu nogalināt? Ja tā izrādītos, tad tu būtu pelnījis nāvi. (2. Mozus 21:14.) Īpaši svarīgi vecākajiem būtu zināt, vai starp tevi un upuri nav pastāvējis ienaids. (5. Mozus 19:4, 6, 7; Jozuas 20:5.) Pieņemsim, ka vecākie tevi atzītu par nevainīgu un nosūtītu atpakaļ uz glābšanās pilsētu. Cik gan pateicīgs tu būtu par šo žēlsirdības izpausmi!
Dzīve glābšanās pilsētā
15. Kas tika prasīts no cilvēka, kurš netīšām kādu bija nogalinājis?
15 Cilvēkam, kas nejauši kādu bija nonāvējis, bija jāpaliek glābšanās pilsētā vai arī jāatrodas ne vairāk kā 1000 olekšu (aptuveni 445 metru) attālumā no tās mūriem. (4. Mozus 35:2—4.) Pārgājis pāri šai robežai, viņš varēja sastapties ar asins atriebēju. Šādā gadījumā atriebējs drīkstēja nesodīti viņu nogalināt. Tomēr cita nāvē vainojamais cilvēks netika saistīts važās vai ieslodzīts cietumā. Viņš bija glābšanās pilsētas iemītnieks, un viņam bija jāiemācās kāds arods, jāstrādā un jābūt noderīgam sabiedrības loceklim.
16. a) Cik ilgi cilvēkam, kas nejauši bija izraisījis cita nāvi, bija jāpaliek glābšanās pilsētā? b) Kāpēc augstā priestera nāve šim cilvēkam ļāva pamest glābšanās pilsētu?
16 Cik ilgi cilvēkam, kas nejauši bija izraisījis cita nāvi, bija jāpaliek glābšanās pilsētā? Iespējams, visu atlikušo dzīvi. Lai nu kā, bauslībā bija noteikts: ”Tādam.. jādzīvo savā glābšanās pilsētā līdz augstā priesteŗa nāvei; bet pēc augstā priesteŗa nāves tāds drīkst atgriezties atpakaļ savā dzimtajā pilsētā.” (4. Mozus 35:26—28.) Kāpēc augstā priestera nāve šim cilvēkam deva iespēju pamest glābšanās pilsētu? Augstais priesteris bija viens no ievērojamākajiem cilvēkiem tautā. Tāpēc viņa nāve būtu tik nozīmīgs notikums, ka par to uzzinātu ļaudis no visām Izraēlas ciltīm. Visi glābšanās pilsētās dzīvojošie bēgļi tad varētu atgriezties mājup, asins atriebēju neapdraudēti. Kāpēc? Dieva bauslībā bija noteikts, ka atriebējam ļauts nogalināt cita nāvē vainojamo cilvēku tikai līdz augstā priestera nāvei, un ikviens to zināja. Ja mirušā tuvākais radinieks atriebtos vēlāk, viņš kļūtu par slepkavu un beigu beigās saņemtu sodu par slepkavību.
Ilgstoša ietekme
17. Kāda ietekme, visticamāk, bija ierobežojumiem, kas bija jāievēro cilvēkam, kurš netīšām kādu bija nogalinājis?
17 Kāda ietekme, visticamāk, bija ierobežojumiem, kuriem bija pakļauts cilvēks, kas netīšām kādu bija nogalinājis? Šie ierobežojumi atgādināja, ka viņa dēļ ir gājis bojā cilvēks. Viņš, jādomā, turpmāk vienmēr uzskatīja cilvēka dzīvību par svētu. Turklāt viņš noteikti nevarēja aizmirst, ka pret viņu bija izturējušies žēlsirdīgi. Pieredzējis viņam pašam parādīto žēlsirdību, šis cilvēks, bez šaubām, vēlējās būt žēlsirdīgs pret citiem. Minētais iekārtojums — glābšanās pilsētas un ierobežojumi, kas tajās bija jāievēro, — nāca par labu arī cilvēkiem kopumā. Kādā veidā? Tas noteikti visiem skaidri parādīja, ka pret cilvēka dzīvību nav jāizturas bezrūpīgi vai vienaldzīgi. Kristiešiem tas atgādina nepieciešamību izvairīties no bezrūpības, kuras sekas varētu būt nejauša nāve. Tāpat tam, ka Dievs žēlsirdīgi parūpējās par glābšanās pilsētām, mūs jāmudina būt žēlsirdīgiem, kad tas ir pieļaujams. (Jēkaba 2:13.)
18. Kādā ziņā bija izdevīgi tas, ka Dievs bija devis glābšanās pilsētas?
18 Dieva Jehovas dotais iekārtojums — glābšanās pilsētas — bija izdevīgs arī citā ziņā. Ļaudis neveidoja modrības komitejas, lai uz aizdomu pamata pirms tiesas vajātu cilvēku, kas kādu bija nogalinājis. Gluži otrādi, šādu cilvēku uzskatīja par nevainīgu tīšā slepkavībā, un viņam pat palīdzēja nokļūt drošībā. Turklāt glābšanās pilsētas bija kaut kas pilnīgi pretējs mūsdienu cietumiem, kuros ieslodzītos slepkavas materiāli uztur sabiedrība un kuros viņi bieži kļūst par vēl zemiskākiem noziedzniekiem, jo nonāk ciešā saskarsmē ar citiem pārkāpējiem. Kad pastāvēja glābšanās pilsētas, nebija vajadzības būvēt, uzturēt un apsargāt dārgus, iežogotus, dzelzs restēm aizrestotus cietumus, no kuriem ieslodzītie tik bieži cenšas izbēgt. Patiesībā cilvēks, kas kādu bija nonāvējis, pats meklēja ”cietumu” un noteiktu laiku tajā uzturējās. Tāpat viņam bija jāstrādā, lai kaut ko paveiktu citu cilvēku labā.
19. Kādi jautājumi par glābšanās pilsētām rodas?
19 Patiesi, Jehova rīkojās žēlsirdīgi, dodams Izraēlā glābšanās pilsētas, kur patverties cilvēkiem, kas netīšām kādu bija nogalinājuši. Tādā veidā neapšaubāmi tika veicināta cieņa pret dzīvību. Bet vai senās glābšanās pilsētas kaut ko nozīmē cilvēkiem, kas dzīvo 20. gadsimtā? Vai nevarētu būt, ka mēs esam vainīgi asinsizliešanā Dieva Jehovas priekšā, bet neapzināmies vajadzību pēc viņa žēlastības? Vai glābšanās pilsētas, kas bija Izraēlā, mūsdienās kaut ko nozīmē arī mums?
Kā tu atbildētu?
◻ Kāds ir Jehovas viedoklis par cilvēka dzīvību?
◻ Kā Dievs žēlsirdīgi parūpējās par cilvēkiem, kuri netīšām kādu bija nogalinājuši?
◻ Kā cilvēks, kas bija vainojams cita cilvēka nāvē, nonāca glābšanās pilsētā, un cik ilgi viņam tur bija jāpaliek?
◻ Kāda ietekme, visticamāk, bija ierobežojumiem, kas bija jāievēro cilvēkam, kurš nejauši kādu bija nonāvējis?
[Karte 12. lpp.]
Glābšanas pilsētas Izraēlā bija ērti izvietotas
(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)
KEDEŠA Jordānas upe GOLĀNA
SIHEMA RAMOTA
HEBRONA BECERA