Kā mūsdienu Atēnās tiek sludināts visdažādākajiem cilvēkiem
KAD apustulis Pāvils apmēram 50. gadā mūsu ērā apmeklēja Atēnas, pilsēta joprojām bija ievērojams tirdzniecības centrs, kaut gan tā vairs nebija tik slavena kā klasiskajā pagātnē. Kādā vēsturiskā izdevumā mēs lasām: ”[Atēnas] vēl arvien bija Grieķijas garīguma un mākslas metropole, kā arī vieta, ko kāroja apmeklēt tā laika izglītotie un varenie.”
Atēnās Pāvilam droši vien bija iespēja sludināt jūdiem, pagāniem atēniešiem un citiem cilvēkiem no daudzām un dažādām vietām. Būdams modrs un prasmīgs skolotājs, Pāvils vienā no savām runām teica, ka Dievs ir devis ”visiem [cilvēkiem] dzīvību, elpu un visu”, viņš ”licis visām tautām celties no vienām asinīm” un viņš aicina ”visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem”, jo viņš tiesās ”pasauli”. (Apustuļu darbi 17:25—31.)
Neparasta teritorija
Pēdējos gadu desmitos Atēnas atkal ir kļuvušas par pilsētu, kas piesaista cilvēkus no visurienes. Ārzemju delegāciju sastāvā ierodas diplomāti un militāras personas. Pilsētā uzturas jauni cilvēki no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem — viņi ir universitātes studenti. Ir ieceļojuši strādnieki no Āfrikas, Āzijas un Austrumeiropas zemēm. Meklēdami mājkalpotāja darbu, ir atbraukuši daudzi filipīnieši un citu tautību cilvēki no Dienvidaustrumāzijas. Turklāt pastāvīgi ieplūst bēgļi no kaimiņu zemēm un tām vietām pasaulē, kur ir nemieri.
Šādā situācijā vietējiem Ķēniņvalsts labās vēsts sludinātājiem ir jāveic diezgan grūts uzdevums. Lielākā daļa pagaidu iedzīvotāju runā angliski, taču daži runā tikai savā dzimtajā valodā. Šie cilvēki ir no visdažādākajām kultūrām, un viņiem ir atšķirīga reliģiskā izcelsme. Iebraucēju vidū var sastapt cilvēkus, kas sevi atzīst par kristiešiem, musulmaņiem, hinduistiem, budistiem, animistiem, agnostiķiem un ateistiem. Jehovas lieciniekiem ir jāmācās dažādi ievadīt sarunas sludināšanā, lai pielāgotos cilvēkiem ar tik atšķirīgu pagātni.
Tā kā daudzi atbraucēji ir pieredzējuši grūtības, viņi bieži jautā, kāda ir dzīves jēga un kādas ir nākotnes izredzes. Daži ļoti augstu vērtē Bībeli, un viņiem nav grūti piekrist tam, kas tur rakstīts. Lielākā daļa cilvēku šajā neparastajā teritorijā ir pazemīgi, lēnprātīgi un izslāpuši pēc patiesības. Viņi jūtas brīvāki, lai meklētu patiesību, jo atrodas tālu prom no savas ģimenes un bijušās dzīvesvietas.
Pirmā angļu draudze Atēnās tika nodibināta 1986. gadā, lai varētu sludināt visiem cilvēkiem šajā teritorijā. Kopš tā laika ir bijis apbrīnojams pieaugums. Pagājušajos piecos gados ir kristījušies apmēram 80 cilvēku. Tāpēc Atēnās ir izveidota arī arābu un poļu draudze un uz kādu laiku arī franču grupa. Lai palīdzētu citām draudzēm un grupām, daži sludinātāji no angļu draudzes ir pārcēlušies uz Salonikiem valsts ziemeļos, uz Hērakleju Krētā un uz Atēnu ostas pilsētu Pireju. Vai tu vēlētos iepazīties ar dažiem ārzemniekiem, kas Atēnās ir uzzinājuši patiesību?
Nāk visdārgākais no tautām
Tomass ir dzimis Asmarā, Eritrejā, viņš uzauga kā pārliecināts katolis. Kad viņam bija 15 gadu, viņš iestājās klosterī. Reiz Tomass jautāja abatam: ”Kā tas ir iespējams, ka viens Dievs ir trīs Dievi?” Abats atbildēja: ”Tas ir iespējams tāpēc, ka mēs piekrītam tam, ko pāvests saka par garīgām lietām. Pats svarīgākais — tas ir noslēpums, un tu esi pārāk jauns, lai to saprastu.” Pavadījis klosterī piecus gadus, Tomass devās prom no turienes bez cerības, vīlies baznīcas mācībās un sarūgtināts tās locekļu uzvedības dēļ. Taču viņš nepadevās, viņš turpināja meklēt patieso Dievu.
Kādu dienu, drīz vien pēc tam, kad Tomass bija pārcēlies uz Atēnām, viņš atrada pie savām durvīm Sargtorni, uz kura vāka bija lasāms virsraksts Tu vari iegūt veselību un laimi. Viņš izlasīja žurnālu vairākas reizes. Lasīdams žurnālu, viņš arī uzzināja, ka mums jātiecas vispirms pēc Dieva Valstības un viņa taisnības. (Mateja 6:33.) Tomass nometās uz ceļiem un lūdza Dievu, lai viņš parādītu, kā to darīt, un apsolīja: ”Ja tu man parādīsi, kā meklēt tavu Valstību, es veltīšu sešus mēnešus no savas dzīves, lai iemācītos, kā tev kalpot.” Pēc četrām nedēļām pie viņa durvīm pieklauvēja divi Jehovas liecinieki. Tomass uzreiz piekrita studēt Bībeli, un pēc desmit mēnešiem viņš tika kristīts. Viņš saka: ”Jehova tiešām atbildēja uz manu lūgšanu un deva man iespēju kļūt par vienu no viņa lieciniekiem. Tagad viņa mīlestība mani mudina savā dzīvē tiekties vispirms pēc viņa Valstības un taisnīguma.”
Sludinādamas no durvīm pie durvīm, divas liecinieces pie kāda durvju zvana izlasīja ārzemniecisku vārdu.
”Ko jūs vēlaties?” durvju sarunu iekārtas skaļrunī atskanēja sievietes balss.
Viena no lieciniecēm paskaidroja, ka viņas cenšas atrast angliski runājošus cilvēkus, kas interesējas par Bībeli.
”Kāda ir jūsu reliģija?” jautāja sieviete.
”Mēs esam Jehovas liecinieces.”
”Brīnišķīgi! Brauciet uz augšstāvu.”
Liecinieces tā arī darīja, bet, kad atvērās lifta durvis, priekšā stāvēja ļoti liela auguma vīrietis, kas izskatījās diezgan nelabvēlīgi noskaņots. Taču sieviete no iekšpuses skaļi sauca:
”Lai viņas ienāk. Es gribu ar viņām parunāt.”
Izrādījās, ka šī sieviete kopā ar sava vīra sporta komandu apceļo pasauli un iepriekšējā dienā viņa bija lūgusi Dievu, lai atrastu Jehovas lieciniekus. Tūlīt aizsākās Bībeles studijas. Tā kā viņu uzturēšanās Grieķijā bija īslaicīga, mācības notika trīs reizes nedēļā, un tikai desmit nedēļās tika izstudēta grāmata Dzīvot mūžīgi.
Nākamā sporta sezona viņus atkal atveda uz Grieķiju. Sieviete atsāka savas studijas un ļoti strauji garīgi auga. Pēc pāris mēnešiem viņa kļuva par nekristītu sludinātāju un kopā ar lieciniecēm devās sludināt, un drīz vien viņa uzsāka savu pirmo Bībeles studiju. Ar ko viņa studēja? Ar savu vīru, ko ļoti bija iespaidojusi liecinieku uzvedība un pārmaiņas viņa sievas dzīves veidā.
Protestantu mācītāja dēls Elans uzauga Dienvidāfrikā. No agras bērnības viņš bija pārliecināts, ka Bībele ir Dieva iedvesmota atklāsme. Neradis apmierinājumu savā reliģijā, viņš pievērsās filozofijai un politikai, tomēr viņš jutās tik ļoti iztukšots kā nekad. Pēc tam kad viņš bija pārcēlies uz dzīvi Grieķijā, mazvērtības sajūta viņā aizvien pieauga. Viņš domāja, ka viņa dzīvei nav nekādas jēgas, ka viņš atrodas uz ceļa, kas ne uz kurieni neved.
Bet tad kādu nakti kaut kas notika. ”Es nometos uz ceļiem un atvēru Dievam savu sirdi,” stāsta Elans. ”Ar asarām acīs, nožēlojot savu agrāko dzīves veidu, es lūdzos Dievam, lai viņš man palīdzētu atrast viņa patiesos sekotājus. Es apsolīju, ka rīkošos saskaņā ar viņa vadību.” Tajā pašā nedēļā, iegājis kādā veikalā, viņš iesaistījās sarunā ar veikala īpašnieci — sievieti, kas, izrādījās, bija Jehovas lieciniece. Šī saruna bija īsts pavērsiens Elana dzīvē. ”Nākamajās dienās tika atspēkotas mācības, kas kādreiz bija bijušas dārgas manai sirdij. Trīsvienība, elles ugunis, dvēseles nemirstība — tās visas nepavisam nebija Bībeles mācības.” Ķēniņvalsts zālē kāds Jehovas liecinieku pāris viņam piedāvāja studēt Bībeli. Viņš piekrita un ātri auga garīgi. ”Patiesības dēļ es aiz laimes raudāju,” saka Elans, ”tā mani atbrīvoja.” Pēc gada viņš kristījās. Tagad viņam ir prieks kalpot vietējā draudzē par kalpošanas palīgu.
Elizabete ir no Nigērijas, kur viņa bija meklējusi Dievu dažādās baznīcās, taču nebija guvusi apmierinājumu. Viņu visvairāk šausmināja mācība par mūžīgām mocībām elles ugunīs. Kad viņa kopā ar savu ģimeni bija ieradusies Atēnās, pie viņas mājas durvīm piezvanīja divi liecinieki, un iesākās Bībeles studijas. Elizabete bija sajūsmā, uzzinot, ka Dievs nemoka cilvēkus, bet viņš ir devis cerību — iespēju dzīvot mūžīgi uz paradīzes zemes. Elizabete bija grūtniecības stāvoklī ar ceturto bērniņu un vēlējās taisīt abortu. Tad viņa no Bībeles uzzināja Jehovas viedokli par dzīvības svētumu. Tagad viņai ir jauka meitiņa. Elizabete ļoti ātri garīgi auga un drīz vien kristījās. Lai gan viņai ir četri bērni un viņa strādā pilnu darba dienu, viņa gandrīz katru mēnesi kalpo par palīgpionieri. Viņa ir pieredzējusi lielu svētību — viņas vīrs sāka studēt Bībeli. Elizabete saka: ”Es saku paldies Jehovam un viņa mīlošajai organizācijai, jo beidzot esmu atradusi patieso Dievu un patieso pielūgsmi.”
Šajā neparastajā teritorijā liecinieki daudzus cilvēkus satiek, sludinot uz ielām, bet viņiem ir jābūt neatlaidīgiem, lai ieinteresētu cilvēkus. Tā bija gadījumā ar Salliju, jaunu sievieti no Sjerraleones. Jehovas liecinieks iedeva viņai bukletu, pierakstīja viņas adresi un parūpējās, lai kāda lieciniece viņai piezvanītu. Sallija bija ieinteresēta un piekrita studēt Bībeli, tomēr Bībeles stundas nenotika regulāri, jo viņai bija grūtības darbā un citas problēmas. Tad viņa pēkšņi pārcēlās uz citurieni, neatstādama savu jauno adresi. Lieciniece tomēr neatlaidīgi turpināja iet uz viņas iepriekšējo dzīvesvietu, līdz kamēr Sallija atsūtīja ziņu, lai lieciniece viņu apmeklē jaunajā mājoklī.
Turpmāk Bībeles stundas notika daudz regulārāk, lai gan ritēja pēdējie Sallijas grūtniecības mēneši. Pēc tam kad piedzima mazulis, Sallija kļuva par nekristītu sludinātāju. Varētu likties, ka viņai bija viegli to visu paveikt, taču patiesībā nebūt nebija viegli. Pulksten 6.30 viņai bija jābūt gatavai, lai pusstundu brauktu ar autobusu un aizvestu savu mazuli uz bērnudārzu, pēc tam viņai bija vēl veselu stundu jābrauc ar autobusu uz darbu. Darba dienas beigās (viņa strādā par apkopēju) Sallija brauca atpakaļ uz mājām. Tajos vakaros, kad notika sapulces vai kad viņa devās tīruma kalpošanā, viņa brauca stundu ar autobusu gan turp, gan atpakaļ, kaut arī vīrs izrādīja pretestību. Būdama pacietīga un apliecinādama vīram savu mīlestību, Sallija garīgi progresēja, līdz varēja veltīt sevi Dievam un kristīties. Bet ko var teikt par viņas vīru? Viņš apmeklēja Kristus nāves atceres vakaru un piekrita studēt Bībeli.
Svētīti ar brīnišķīgiem augļiem
Lielākā daļa šo cilvēku Atēnās uzturas tikai īslaicīgi. Daudzi atgriežas savā dzimtajā zemē, lai dalītos labajā vēstī ar radiniekiem un draugiem. Citi pārceļas uz dažādām rietumu zemēm un turpina kalpot Jehovam tur. Tie, kas paliek uz dzīvi Grieķijā, gūst labus augļus, sludinot saviem tautiešiem, kuri tāpat kā viņi ir imigrējuši šajā valstī. Dažkārt patiesības sēklas iesakņojas un nobriest tikai tad, kad cilvēki ir aizbraukuši uz citām valstīm un tur viņus ir satikuši Jehovas liecinieki.
Tas viss pierāda, ka Jehova neizturas pret atsevišķiem cilvēkiem ar īpašu labvēlību viņu izcelsmes dēļ. Viņš pieņem cilvēkus no visām tautām — ikvienu, kas viņu bīstas un mīl taisnīgumu. (Apustuļu darbi 10:34, 35.) Tie cilvēki, kas ir kā avis un kas labāku materiālo apstākļu meklējumos ir pārcēlušies uz citu zemi, gala iznākumā ir saņēmuši daudz lielāku svētību — viņi ir iepazinuši patieso Dievu Jehovu un ir uzzinājuši viņa apsolījumu dot cilvēkiem mūžīgu dzīvi taisnīgā jaunā pasaulē. Jehova tiešām ir bagātīgi svētījis liecinieku pūles sludināt visdažādāko tautību cilvēkiem, kas dzīvo mūsdienu Atēnās!
[Attēli 16. lpp.]
Cilvēki no daudzām zemēm Atēnās dzird labo vēsti