Plats ceļš — ierobežota brīvība

Trīs cilvēku ģimene — tēvs, māte un viņu mazā meita —atradās mājās Sidnejā (Austrālija), kad ēka aizdegās. Viņi mēģināja izlēkt pa logiem, taču tie bija aizrestoti. Drošības restu dēļ ugunsdzēsējiem neizdevās šos cilvēkus izglābt. Māte un tēvs gāja bojā dūmos un liesmās. Meita vēlāk nomira slimnīcā.

CIK žēl, ka cilvēku bojāeju izraisīja konstrukcijas, kuru uzdevums bija viņus aizsargāt! Šī ģimene nebija vienīgā, kas bija nodrošinājusi savu māju ar restēm un drošības slēdzenēm — to dara arī citi, un no tā var redzēt, kādos laikos mēs dzīvojam. Daudziem ir mājas un īpašumi, kas atgādina cietokšņus. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi meklē drošību un mieru. Kā gan šāda situācija saindē ”brīvo” sabiedrību: cilvēki jūtas neapdraudēti vienīgi tad, kad līdzīgi cietumniekiem ir iesprostoti pašu mājās! Arvien vairāk kļūst vietu, kur bērni vairs nevar droši spēlēties tuvējā parkā vai iet uz skolu, ja viņus nepavada kāds no vecākiem vai cits pieaugušais. Daudzās dzīves sfērās brīvība iztvaiko kā rīta rasa.

Izmainījies dzīves veids

Mūsu vecvecāki dzīvoja citādā laikā. Bērnībā viņi parasti varēja bez bailēm spēlēties, kur vien vēlējās. Pieauguši viņi visu laiku nedomāja par slēdzenēm un restēm. Viņi jutās brīvi, un kādā mērā viņi arī bija brīvi. Taču savas dzīves laikā mūsu vecvecāki ir redzējuši, kā sabiedrības gars mainās. Tas ir kļuvis vēsāks, savtīgāks; daudzviet mīlestību pret tuvāko ir nomainījušas bailes no tuvākā — tās veicināja arī raksta sākumā minēto traģisko notikumu. Brīvībai arvien samazinoties, nemitīgi krītas tikumiskās vērtības. Sabiedrību ir apbūrusi ”jaunā morāle”, taču patiesībā ir pienācis laiks, kad ir grūti saskatīt vispār jebkādu morāli.

Agrākais Kvīnslendas universitātes lektors Dr. Ruperts Gudmens raksta: ”Jauniešus tagad ietekmē citāds, hedonistisks.. dzīves veids, kura centrā atrodas vārds es: izdabāšana sev, pašapziņa, pašrealizācija, savtīgums.” Tāpat viņš saka: ”Tādas vērtības kā paškontrole, pašaizliedzība, grūts darbs, taupīgums, cieņa pret autoritātēm, mīlestības un goda parādīšana vecākiem.. daudziem ir sveši jēdzieni.”

Patiešām plats ceļš

Plaši izplatītais egocentrisms nepārsteidz tos, kam ir zināmi Bībeles pravietojumi, jo Jēzus Kristus brīdināja savus klausītājus: ”Vārti ir plati, un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.” (Mateja 7:13, 14.) Pirmais ceļš, uz kura pietiek vietas daudziem ceļiniekiem, ir ”plats” — to neierobežo Bībelē noteiktie principi attiecībā uz morāli un ikdienas dzīvi. Šis ceļš liekas pievilcīgs tiem, kas grib domāt un dzīvot tā, kā viņiem pašiem patīk, — bez jebkādiem likumiem un saistībām.

Tiesa, daudzi, kas ir izvēlējušies plato ceļu, apgalvo, ka esot brīvi. Taču vairākumu no viņiem virza izplatītais savtīguma gars. Bībelē ir teikts, ka šie cilvēki ir pakļauti ”garam, kas.. tagad ir spēcīgs nepaklausības bērnos”. Šī gara dēļ viņi dzīvo ”miesas kārībās, izpildīdami miesas.. iegribas”, vai tā būtu netikumība, narkomānija vai dzīšanās pēc bagātības, prestiža vai varas. (Efeziešiem 2:2, 3.)

Platais ceļš ved uz postu

Ievēro, ka cilvēkus, kas iet plato ceļu, dzen ”miesas.. iegribas”. Tas parāda, ka viņi nepavisam nav brīvi — viņiem ir saimnieks. Viņi ir miesas vergi. Un kalpošana šim saimniekam var radīt daudz grūtību — dzimumceļā iegūstamo slimību pandēmijas, izjukušas ģimenes, no narkotiku un alkohola lietošanas slims ķermenis un prāts ir tikai dažas no tām. Pat vardarbība, zādzības un izvarošanas sakņojas egoistiskajā domāšanā, kas ir izauklēta platā ceļa visatļautībā. Un, kamēr šis ”ceļš.., kas aizved uz pazušanu,” joprojām pastāvēs, tā augļi kļūs arvien kaitīgāki. (Salamana Pamācības 1:22, 23; Galatiešiem 5:19—21; 6:7.)

Padomā par diviem piemēriem no Austrālijas. Mērijaa padevās kārdinājumam, un sāka lietot narkotikas un dzīvot netikumīgi. Bet laime, ko viņa meklēja, nedevās rokā. Pat pēc tam, kad viņai piedzima divi bērni, dzīve likās tukša. Mērija grima arvien dziļāk postā un beidzot uzzināja, ka ir slima ar AIDS.

Toms cieta citādi. ”Es uzaugu kādā baznīcas misijā Kvīnslendas ziemeļos,” viņš raksta. ”Kad man bija 16 gadu, es sāku žūpot. Mans tēvs, tēvoči un draugi visi bija lieli dzērāji, tāpēc dzert likās dabiski. Es nonācu tiktāl, ka varēju dzert pilnīgi visu — no alus līdz denaturētam spirtam. Es sāku arī spēlēt totalizatorā jāšanas sacīkstēs un reizēm zaudēju lielāko daļu no grūti pelnītās naudas. Tas nebija maz, jo mans darbs cukurniedru novākšanā bija diezgan labi atalgots.

Tad es apprecējos, piedzima bērni. Taču es nepildīju savus pienākumus, bet darīju to, ko darīja mani draugi: dzēru, spēlēju azartspēles un kāvos. Bieži tiku ieslodzīts vietējā cietumā. Tomēr pat tas uz mani neiedarbojās. Mana dzīve slīdēja lejup. Viss tajā bija pajucis.”

Jā, padodamies nepareizām iekārēm, Toms un Mērija nodarīja ļaunu ne tikai paši sev, bet arī savām ģimenēm. Diemžēl daudzi citi jaunieši tāpat sliecas pakļauties maldinošajam brīvības garam, kas mudina uz iecietību pret visu un ko piedāvā platais ceļš. Ja vien viņi varētu saskatīt, kas slēpjas aiz ārējā spožuma! Ja viņi varētu ieraudzīt patiesību — to, ka ikvienam platā ceļa gājējam beigās dārgi jāsamaksā! Tiesa, šis ceļš ir plats un uz tā ir viegli tikt. Taču tā platums ir arī tā lāsts. Gudri rīkojas cilvēks, kurš ņem vērā nenoliedzamo faktu — ”kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu”. (Galatiešiem 6:8.)

Tomēr pastāv iespēja izvēlēties kaut ko labāku. Tas ir šaurais ceļš. Bet cik lielā mērā tas ierobežo un saista? Cik šaurs tas ir? Un kurp tas ved?

[Zemsvītras piezīme]