’Dariet sev draugus ar netaisno mantu’

”Darait sev draugus ar netaisno mamonu [mantu].. Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams.” (LŪKAS 16:9, 10)

1. Kā Mozus un israēlieši slavēja Jehovu pēc izglābšanās no Ēģiptes?

IZGLĀBTI brīnumainā veidā — kāds ticību stiprinošs notikums! Par iziešanu no Ēģiptes Israēla tautai bija jāpateicas vienīgi Jehovam — Visvarenajam. Nemaz nav pārsteidzoši, ka Mozus un israēlieši dziedāja: ”Mans spēks un mana dziesma ir tas Kungs, Viņš ir tas, no kā man nāk glābšana! Viņš ir mans Dievs — es Viņu slavēšu, Viņš ir mana tēva Dievs — es Viņu paaugstināšu!” (2. Mozus 15:1, 2; 5. Mozus 29:2.)

2. Ko Jehovas tauta paņēma sev līdzi, aizejot no Ēģiptes?

² Cik gan ļoti israēliešu jauniegūtā brīvība atšķīrās no apstākļiem, kādos viņi dzīvoja Ēģiptē! Tagad viņi varēja pielūgt Jehovu bez traucēkļiem. Un viņi neaizgāja no Ēģiptes tukšām rokām. Mozus stāsta: ”Israēla bērni.. prasīja no ēģiptiešiem sudraba un zelta lietas un drēbes. Tas Kungs noskaņoja ēģiptiešus labvēlīgi, ka tie uzklausīja viņu lūgumu. Tā viņi aplaupīja ēģiptiešus.” (2. Mozus 12:35, 36.) Un kā viņi izmantoja šos Ēģiptes dārgumus? Vai Jehova tika ’paaugstināts’? Ko mēs mācāmies no israēliešu piemēra? (Salīdzināt 1. Korintiešiem 10:11.)

’Dāvana tam Kungam’

3. Kādu Jehovas reakciju izraisīja tas, ka Israēls izlietoja zeltu nepareizai pielūgsmei?

³ Kamēr Mozus pavadīja 40 dienas Sinaja kalnā, lai saņemtu Dieva norādījumus Israēlam, cilvēki, kas gaidīja viņu kalna pakājē, kļuva nepacietīgi. Viņi noplēsa savus zelta auskarus un pieprasīja, lai Ārons izveido tēlu, ko viņi varētu pielūgt. Vēl Ārons uzbūvēja altāri, un nākamajā dienā agri no rīta cilvēki uz tā upurēja dedzināmos upurus. Vai ar to, kā cilvēki bija izlietojuši savu zeltu, viņi kļuva mīļāki savam atbrīvotājam? It nemaz! ”Tagad laid Mani,” Jehova paziņoja Mozum, ”lai Es pret tiem iedegos manās dusmās, ka Es tos iznīcinu.” Tikai pēc Mozus sirsnīgā lūguma Jehova apžēlojās par tautu, bet dumpīgos barvežus viņš tomēr sodīja ar nāvi. (2. Mozus 32:1—6, 10—14, 30—35.)

4. Kas bija ’dāvana tam Kungam’, un kas to deva?

⁴ Vēlāk Israēlam radās iespēja izlietot viņiem piederošo mantu tā, lai Jehovam tas būtu patīkami. Viņi savāca ”upuŗa dāvanu tam Kungam”a. Zelts, sudrabs, varš, zila dzija, dažādas ādas un krāsoti audumi, akācijas koksne un vēl daudz kas cits tika ziedots saiešanas telts celtniecībai un iekārtošanai. Mūsu uzmanība aprakstā tiek vērsta uz to, kāda bija ziedotāju attieksme. ”Ikviens, ko sirds skubina, lai atnes upuŗa dāvanu tam Kungam.” (2. Mozus 35:5—9.) Israēliešu atsaucība bija milzīga. Tāpēc saiešanas telts bija ”skaista un neaprakstāmi krāšņa” celtne, kā par to izteicās kāds zinātnieks.

Ziedojumi tempļa vajadzībām

5., 6. Kā Dāvids izlietoja savu mantu tempļa vajadzībām, un kā to darīja citi?

⁵ Jehovas pielūgsmei paredzētās pastāvīgās ēkas celtniecību vadīja Israēla ķēniņš Salamans, bet viņa tēvs Dāvids bija veicis plašus sagatavošanas darbus. Dāvids savāca zeltu, sudrabu, varu, dzelzi, kokmateriālus un dārgakmeņus lielā vairumā. ”Tāpēc, ka man ir dārgs mana Dieva nams,” Dāvids teica savai tautai, ”man vēl ir paša īpašumā zelts un sudrabs — un to es novēlu savam Dieva namam piedevām vēl klāt pie visa tā, ko es esmu sagādājis svētajai celtnei, un proti: trīs tūkstošus zelta talentu.. un septiņus tūkstošus talentu kausēta sudraba, lai ar zelta un sudraba plāksnēm pārklātu celtņu akmens mūŗus un sienas.” Dāvids mudināja arī citus būt devīgiem. Tauta atsaucās ar bagātīgu devumu: nāca klāt vēl vairāk zelta, sudraba, vara, dzelzs un dārgakmeņu. Tauta Jehovam ”deva ziedojumus labprātīgi, ..no visas sirds”. (1. Laiku 22:5; 29:1—9.)

⁶ Dodami šīs labprātīgās dāvanas, israēlieši apliecināja, cik augstu viņi vērtē Jehovas pielūgsmi. Pazemīgā lūgšanā Dāvids teica: ”Kas es esmu, un kas ir mana tauta, ka mēs paši spētu šādā kārtā nest labprātīgus ziedojumus?” Kāpēc viņš to teica? ”No Tevis ir viss, un no Tevis paša rokas mēs dodam Tev!” ”Pēc sava atklātā sirdsprāta es tiešām visu šo esmu labprātīgi devis.” (1. Laiku 29:14, 17.)

7. Kādu brīdinošu mācību mēs gūstam no Amosa dienu notikumiem?

⁷ Tomēr Israēla cilšu piederīgie nesaglabāja Jehovas pielūgsmes augsto stāvokli savās sirdīs un prātos. Līdz 9. gadsimtam p.m.ē. sašķeltā Israēla valsts bija ļoti daudz noziegusies garīgas nolaidības dēļ. Par Israēlu, desmit cilšu ķēniņvalsti ziemeļos, Jehova ar Amosa starpniecību paziņoja: ”Bēdas un posts draud jums, lepnajiem un bezdievīgajiem Ciānā, tāpat arī tiem, kas paļaujas uz Samarijas kalnu.” Parādot šo cilvēku stāvokli, viņš teica: ”Jūs.. guļat ziloņkaulu gultās un izstiepjaties savos atpūtas zviļņos, ..apēdat ganāmpulku treknākos aunus un baŗotos teļus no laidara vidus, ..jūs dzeŗat vīnu no skaistiem un dārgiem kausiem.” Taču lielā turība nevarēja viņus aizsargāt. Dievs brīdināja: ”Viņiem būs jābūt pirmajiem trimdinieku starpā, ko aizvedīs gūstā, un tad arī izbeigsies šo plītnieku prieki.” Asīrieši sagādāja Israēlam lielas ciešanas 740. gadā p.m.ē. (Amosa 6:1, 4, 6, 7.) Ar laiku Jūdas ķēniņvalsts, kas atradās dienvidos, arī krita par upuri materiālismam. (Jeremijas 5:26—29.)

Pienācīgs līdzekļu izlietojums kristiešu laikos

8. Kādu labu paraugu, kā izlietot savus līdzekļus, mēs redzam Jāzepa un Marijas rīcībā?

⁸ Pretēji iepriekš minētajam rīkojās Dieva kalpi vēlākos laikos; tas, ka viņi bieži dzīvoja diezgan nabadzīgos apstākļos, netraucēja viņiem dedzīgi atbalstīt patieso pielūgsmi. Padomā par Mariju un Jāzepu. Paklausīdami Cēzara Augusta pavēlei, viņi devās uz savas cilts pilsētu — Betlēmi. (Lūkas 2:4, 5.) Tur piedzima Jēzus. Četrdesmit dienas vēlāk Jāzeps un Marija apmeklēja templi Jeruzālemē, lai ziedotu likumā noteikto attīrīšanās upuri. Marija upurēja divus nelielus putnus, kas liecināja par ģimenes mazo rocību. Ne viņa, ne Jāzeps neaizbildinājās ar nabadzību. Viņi paklausīgi izmantoja savus trūcīgos līdzekļus. (3. Mozus 12:8; Lūkas 2:22—24.)

9.—11. a) Kādu norādījumu par naudas lietošanu mums dod Jēzus ar vārdiem, kas pierakstīti Mateja 22:21? b) Kāpēc atraitnes nelielais ziedojums nebija veltīgs?

⁹ Vēlāk farizeji un Hēroda piekritēji mēģināja pieķert Jēzu ar šādu jautājumu: ”Saki mums: Kā tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas, vai ne?” Jēzus atbilde liecināja par viņa dziļo izpratni. Norādījis uz atnesto monētu, Jēzus jautāja: ”Kā attēls šis un uzraksts?” Tie atbildēja: ”Ķeizara.” Un Jēzus izteica saprātīgu secinājumu: ”Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” (Mateja 22:17—21.) Jēzus zināja, ka vara, kas monētu laidusi apgrozībā, pieprasa nodokļu maksāšanu. Taču šajā gadījumā Jēzus palīdzēja saprast gan saviem sekotājiem, gan saviem ienaidniekiem, ka patiess kristietis cenšas dot arī ”Dievam, kas Dievam pieder”. Tas ir saistīts ar materiālo vērtību pienācīgu izlietošanu.

¹⁰ To uzskatāmi parāda notikums, ko Jēzus redzēja templī. Tikko viņš bija izteicis nosodījumu alkatīgajiem rakstu mācītājiem, kas ”apēd atraitņu namus”. ”Viņš, savas acis pacēlis, redzēja bagātos savus ziedojumus metam tempļa šķirstā,” stāsta Lūka. ”Bet [Jēzus] redzēja arī, ka kāda nabaga atraitne tur iemeta divas ārtavas, un sacīja: ”Tiešām, es jums saku, šī nabaga atraitne ir vairāk ziedojusi nekā visi, jo visi citi ziedojuši no savas pārpilnības, bet viņa ziedojusi no savas trūcības visu savu padomu!”” (Lūkas 20:46, 47; 21:1—4.) Daži cilvēki pieminēja, ka templis ir izrotāts dārgakmeņiem. Uz to Jēzus atbildēja: ”Nāks dienas, kad no tā, ko jūs te redzat, ne akmens uz akmens nepaliks, ko nenopostīs.” (Lūkas 21:5, 6.) Vai atraitnes nelielais ziedojums bija bijis veltīgs? Nekādā ziņā. Viņa bija atbalstījusi Jehovas noteikto kārtību, kas pastāvēja tajā laikā.

¹¹ Saviem patiesajiem sekotājiem Jēzus teica: ”Neviens pie mājas piederīgs kalps nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” (Lūkas 16:13.) Kā mēs, ņemot vērā šo padomu, varam pareizi un līdzsvaroti lietot savus līdzekļus?

Uzticami pārvaldnieki

12.—14. a) Kā pārvaldnieki ir kristieši? b) Kā mūsdienās cilvēki Jehovas tautā lieliski un uzticīgi pilda pārvaldnieku pienākumus? c) Kur mūsdienās rodas nauda Dieva darba atbalstīšanai?

¹² Veltīdami savu dzīvi Jehovam, mēs faktiski paziņojam, ka viss, kas mums ir, arī visi mūsu līdzekļi, pieder viņam. Kā tad būtu jālieto tas, kas mums pieder? Aplūkojot kalpošanu kristiešu draudzē, brālis Č. T. Rasels, pirmais Sargtorņa biedrības prezidents, rakstīja: ”Katra pienākums ir uzskatīt, ka viņš ir Kunga iecelts sava laika, ietekmes, naudas u.tml. pārvaldnieks, un katra pienākums ir darīt visu, lai izlietotu šos talantus pēc iespējas labāk, Kungam par godu.” (The New Creation, 345. lappuse.)

¹³ ”No namtuŗiem [pārvaldniekiem] galvenām kārtām prasa, ka tie būtu uzticami,” teikts 1. Korintiešiem 4:2. Jehovas liecinieki ir starptautiska organizācija, kas visiem spēkiem cenšas dzīvot saskaņā ar šo raksturojumu — viņi izmanto laiku, cik tas katram iespējams, lai piedalītos kristiešu kalpošanā, rūpīgi attīstīdami spējas mācīt citus cilvēkus. Turklāt brīvprātīgo brigādes reģionālo celtniecības komiteju pārraudzībā labprāt ziedo savu laiku, spēkus un prasmi, lai celtu brīnišķīgas sapulču zāles, ko izmantot pielūgsmei. Ar visu to Jehova ir ļoti apmierināts.

¹⁴ Kur rodas nauda tik plaša mācību un celtniecības darba atbalstīšanai? To dod cilvēki, kurus skubina sirds, tāpat kā dienās, kad cēla saiešanas telti. Vai arī mēs paši dodam? Vai tas, kā mēs izlietojam savus līdzekļus, pierāda, ka kalpošana Jehovam ir visnozīmīgākais mūsu dzīvē? Būsim uzticami pārvaldnieki naudas jautājumos.

Devīguma paraugs

15., 16. a) Kā Pāvila laikā dzīvojošie kristieši izrādīja devīgumu? b) Kā mums būtu jāuztver tēma, ko mēs tagad pārrunājam?

¹⁵ Apustulis Pāvils rakstīja par devīguma garu, kas bija raksturīgs Maķedonijas un Ahajas kristiešiem. (Romiešiem 15:26.) Lai arī šie kristieši cieta trūkumu, viņi tomēr labprāt ziedoja, lai palīdzētu saviem brāļiem. Pāvils mudināja Korintā dzīvojošos kristiešus rīkoties tikpat devīgi — ziedot to, kas pārsniedz viņiem nepieciešamo, lai palīdzētu brāļiem, kuri ir trūkumā, un tā panāktu līdzsvaru. Nevienam nebija pamata apvainot Pāvilu izspiešanā. Viņš rakstīja: ”Kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi, vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl.” (2. Korintiešiem 8:1—3, 14; 9:5—7, 13.)

¹⁶ Devīgums, kas tagad redzams mūsu brāļu un ieinteresēto cilvēku ziedojumos Ķēniņvalsts darbam, liecina par to, cik augstu viņi vērtē šo privilēģiju. Bet, kā Pāvils atgādināja korintiešiem, ir labi, ja kristieši pārdomā šo jautājumu un patur to prātā kā atgādinājumu.

17. Kādu kārtību ziedojumu došanā Pāvils mudināja ievērot, un vai šis padoms ir izmantojams arī mūsdienās?

¹⁷ Pāvils mudināja brāļus ievērot noteiktu kārtību, kad viņi dod ziedojumus. ”Ikkatrā pirmajā nedēļas dienā,” viņš rakstīja, ”lai ikviens, cik bijis iespējams atlicināt, tur gatavībā.” (1. Korintiešiem 16:1, 2.) Tas var būt piemērs, kā rīkoties mums un mūsu bērniem, vienalga, vai ziedojam ar draudzes starpniecību vai sūtām ziedojumus uzreiz uz tuvāko Sargtorņa biedrības filiāli. Kāds misionāru pāris, kas bija norīkots sludināt vienā no Austrumāfrikas pilsētām, uzaicināja pie sevis ieinteresētos cilvēkus, lai ar viņiem sāktu studēt Bībeli. Šīs pirmās sapulces beigās misionāri vienkārši un nemāksloti iemeta dažas monētas kastē ar uzrakstu ”Ziedojumi Ķēniņvalsts darbam”. Citi klātesošie darīja tāpat. Vēlāk, kad viņi bija organizēti kristiešu draudzē, rajona pārraugs apmeklējuma laikā ievēroja un atzīmēja to, cik sistemātiski ir viņu ziedojumi. (Psalms 50:10, 14, 23.)

18. Kā mēs varam palīdzēt brāļiem viņu ciešanās?

¹⁸ Vēl mums ir priekšrocība lietot savus līdzekļus, lai palīdzētu dabas katastrofās cietušajiem un tiem, kas dzīvo kara izpostītos rajonos. Ar kādu saviļņojumu mēs lasījām par materiālo palīdzību, kas tika sūtīta uz Austrumeiropu laikā, kad pār šo pasaules daļu traucās radikālu ekonomisko un politisko pārmaiņu vilnis! Gan ziedotās mantas, gan nauda uzskatāmi parādīja mūsu brāļu devīgumu un solidaritāti ar grūtībās nonākušajiem kristiešiem.b (2. Korintiešiem 8:13, 14.)

19. Kā mēs varam praktiski palīdzēt pilnas slodzes kalpotājiem?

¹⁹ Vai nav tiesa, ka mēs augstu vērtējam visu to mūsu brāļu darbu, kas atrodas pilnas slodzes kalpošanā — ir pionieri, ceļojošie pārraugi, misionāri un brīvprātīgie strādnieki Bētelēs? Ja to atļauj mūsu apstākļi, mēs, iespējams, varam piedāvāt viņiem materiālu palīdzību tiešā veidā. Piemēram, kad rajona pārraugs apmeklē jūsu draudzi, tu varbūt vari piedāvāt mājvietu, uzaicināt kopīgi paēst vai palīdzēt ceļojuma izdevumu segšanā. Šādu devīgumu ievēro mūsu debesu Tēvs, kas vēlas, lai par viņa kalpiem rūpētos. (Psalms 37:25.) Pirms pāris gadiem kāds brālis, kas varēja piedāvāt tikai vieglu maltīti, ielūdza pie sevis mājās ceļojošo pārraugu un viņa sievu. Kad pārraugs kopā ar sievu atvadījās un devās vakara tīruma kalpošanā, brālis iedeva ciemiņiem aploksni. Tajā bija čeks (par vienu ASV dolāru) un zīmīte: ”Tasei tējas vai galonam degvielas.” Cik iepriecinoši redzēt šādu pazemīgi izteiktu pateicību!

20. Pret kādu privilēģiju un reizē arī pienākumu mēs nevēlamies izturēties nevērīgi?

²⁰ Jehovas tauta ir svētīta garīgā ziņā! Mēs priecājamies garīgos mielastos mūsu kopsanāksmju laikā, kad saņemam jaunas publikācijas, brīnišķīgu apmācību un praktiskus padomus. Tā kā mūsu sirdīs ir pateicība par garīgajām svētībām, mēs neaizmirstam privilēģiju un reizē arī pienākumu ziedot naudas līdzekļus, kas tiek izmantoti Dieva Ķēniņvalsts interešu veicināšanai.

’Dari sev draugus ar netaisno mantu’

21., 22. Kas drīz notiks ar ”netaisno mantu”, un kādu rīcību tas prasa no mums jau tagad?

²¹ Patiešām, ir milzum daudz iespēju, kā parādīt, ka Jehovas pielūgsme ir galvenais mūsu dzīvē, un ārkārtīgi svarīgi ir arī tas, vai mēs ņemam vērā Jēzus ieteikumu: ”Darait sev draugus ar netaisno mamonu [mantu], lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos.” (Lūkas 16:9.)

²² Pievērs uzmanību tam, ka Jēzus runāja par laiku, kad ”netaisnās” mantas vairs nebūs. Jā, pienāks dienas, kad šīs sistēmas nauda kļūs nevērtīga. ”Savu sudrabu tie metīs uz ielas, viņu zelts tiem būs kā mēsli,” pravietoja Ecēhiēls. ”Viņu sudrabs un zelts tos nevar izglābt tā Kunga dusmības dienā.” (Ecēhiēla 7:19.) Pirms tas notiek, mums jābūt gudriem un jāizprot, kā lietot mums piederošās materiālās vērtības. Tad mums nebūs jāatskatās pagātnē ar nožēlu par to, ka neesam ņēmuši vērā Jēzus doto brīdinājumu: ”Ja jūs neesat bijuši uzticami netaisnās mantas lietās, kas jums uzticēs patieso? [..] Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” (Lūkas 16:11—13.)

23. Kas mums ir jālieto saprātīgi, un kāda balva mums tiks dota?

²³ Tāpēc būsim uzticami — ņemsim vērā atgādinājumus par to, cik svarīgi ir ierādīt Jehovas pielūgsmei galveno vietu savā dzīvē un saprātīgi izmantot visu, kas mums pieder. Tā mēs varēsim saglabāt draudzību ar Jehovu un Jēzu, kuri apsola, ka laikā, kad naudas vairs nebūs, viņi mūs uzņems ”mūžīgajos mājokļos” ar perspektīvu dzīvot mūžīgi vai nu debesu Ķēniņvalstī, vai arī paradīzē uz Zemes. (Lūkas 16:9.)

[Zemsvītras piezīmes]

Vai tu atceries?

◻ Kā Israēls atsaucās uz Jehovas aicinājumu dot dāvanas saiešanas telts celtniecībai?

◻ Kāpēc atraitnes ziedojums nebija veltīgs?

◻ Kāds ir kristiešu pienākums attiecībā uz to, kā viņi izmanto savus līdzekļus?

◻ Kā mēs varam izvairīties no nožēlas par to, kā esam izlietojuši savu naudu?

[Attēls 15. lpp.]

Atraitnes ziedojums, lai arī neliels, tomēr nebija veltīgs

[Attēli 16., 17. lpp.]

Ar saviem ziedojumiem mēs atbalstām Ķēniņvalsts darbu