Dievs atbrīvo izraēliešus no Ēģiptes

DAUDZUS gadus izraēliešiem Ēģiptē klājās labi, viņi dzīvoja pārtikuši un pieauga skaitā. Bet tad pie varas nāca jauns faraons, kas neko nezināja par Jāzepu. Tas bija cietsirdīgs tirāns, kas baidījās, ka sava lielā skaita dēļ izraēlieši kļūs pārāk vareni, tāpēc viņš tos padarīja par vergiem un pavēlēja visus jaundzimušos izraēliešu zēnus iemest Nīlā. Taču kāda drosmīga izraēliete noslēpa savu dēlu. Viņa ielika bērnu grozā un nolika grozu upmalas niedrēs. Tur zēnu atrada faraona meita, kas nosauca viņu par Mozu un uzaudzināja faraona galmā.

Kad Mozus bija 40 gadu vecs, viņš, aizstāvēdams kādu izraēlieti no ēģiptieša, nonāca briesmās un bija spiests bēgt no Ēģiptes. Mozus devās uz tālu zemi un dzīvoja tur līdz 80 gadu vecumam. Tad Jehova viņu sūtīja atpakaļ uz Ēģipti un lika viņam stāties faraona priekšā un prasīt, lai faraons atbrīvo Dieva tautu.

Faraons kategoriski atteicās to darīt, tāpēc Dievs sūtīja Ēģiptei desmit mocības. Ikreiz, kad Mozus nāca pie faraona un piedāvāja viņam iespēju novērst nākamo mocību, faraons to augstprātīgi noraidīja un pauda nicinājumu pret Mozu un viņa Dievu Jehovu. Kad nāca desmitā mocība, Ēģiptē nomira visi pirmdzimtie. Nāve neskāra vienīgi tās ģimenes, kas bija paklausījušas Jehovam un iezīmējušas durvju stabus ar upura jēra asinīm. Viņu namiem Dieva eņģelis, kas bija nācis izpildīt spriedumu, pagāja garām. Vēlāk izraēlieši katru gadu svinēja Pashas svētkus, lai pieminētu šo notikumu.

Arī faraons zaudēja savu pirmdzimto dēlu, un beidzot viņš lika Mozum un visiem izraēliešiem atstāt Ēģipti. Viņi tūlīt pat saposās ceļam un lielā pulkā devās projām. Bet tad faraons mainīja savas domas un ar lielu karapulku un daudziem kara ratiem dzinās izraēliešiem pakaļ. Izraēlieši tobrīd atradās pie Sarkanās jūras, un izskatījās, ka viņi ir nonākuši strupceļā. Taču Jehova pašķīra Sarkanās jūras ūdeņus, un izraēlieši starp ūdens vaļņiem šķērsoja jūru sausām kājām. Kad ēģiptieši metās viņiem pakaļ, Dievs lika ūdeņiem atgriezties savā vietā, un ūdens gāzās pār ēģiptiešiem un noslīcināja faraonu un viņa karaspēku.

Vēlāk, kad izraēlieši bija apmetušies pie Sinaja kalna, Jehova ar viņiem noslēdza derību. Izmantodams Mozu par starpnieku, Dievs izraēliešiem deva likumus, lai nodrošinātu viņiem aizsardzību un vadību visās dzīves jomās. Šos likumus dēvē par Mozus bauslību. Izraēlieši varēja droši paļauties, ka tikmēr, kamēr viņi uzticīgi pakļausies Dieva varai, Dievs būs ar viņiem un izmantos viņus, lai svētītu arī citas tautas.

Tomēr lielākajai daļai izraēliešu pietrūka paļāvības uz Dievu, tāpēc tai paaudzei, kas bija izgājusi no Ēģiptes, Dievs lika 40 gadus klejot pa tuksnesi. Pēc tam Mozus savā vietā par tautas vadītāju iecēla taisno un dievbijīgo Jozuu. Beidzot izraēlieši bija gatavi ieiet zemē, ko Dievs bija apsolījis Ābrahāmam.

2. Mozus grāmata; 3. Mozus grāmata; 4. Mozus grāmata; 5. Mozus grāmata; 136. psalms, 10.—15. pants; Apustuļu darbi, 7. nodaļa, 17.—36. pants.