Sirsnīgi un izjusti

KATRAM cilvēkam ir jūtas. Kad cilvēks ļauj izpausties savām jūtām, viņš dara citiem zināmu, kas ir viņa sirdī, un atklāj savu dziļāko būtību un attieksmi pret dažādām situācijām un cilvēkiem. Daudzi cilvēki nepatīkamas dzīves pieredzes vai audzināšanas dēļ slēpj savas jūtas. Bet Jehova mūs mudina darīt pretējo — veidot sevī labas īpašības un tad ļaut izpausties tam labajam, kas ir mūsos. (Rom. 12:10; 1. Tes. 2:7, 8.)

Runājot mēs savas jūtas izpaužam vārdos. Tomēr, ja balss intonācija neatbilst vārdu jēgai, klausītāji var sākt šaubīties par mūsu vārdu patiesumu. Turpretī, ja vārdos izskan atbilstošas jūtas, runa kļūst labskanīga un patīkama un nonāk līdz klausītāju sirdij.

Sirsnība. Sirsnīgas jūtas bieži ir saistītas ar domām par cilvēkiem. Kad stāstām par Jehovas brīnišķīgajām īpašībām un viņa labestību, mums noteikti jārunā sirsnīgi. (Jes. 63:7—9.) Arī ikdienišķās sarunās ar cilvēkiem mūsu runai būtu jābūt sirsnīgai un patīkamai.

Var mēģināt iztēloties, kā skanēja Jēzus balss, kad kāds lepras slimnieks bija lūdzis viņu izdziedināt un Jēzus teica: ”Es gribu, topi šķīsts.” (Marka 1:40, 41.) Var padomāt par vēl kādu notikumu Jēzus dzīvē. Kāda sieviete, kas 12 gadus bija slimojusi ar asiņošanu, piezagās pie Jēzus un pieskārās viņa drēbēm. Kad sieviete saprata, ka ir pamanīta, viņa izbailēs krita pie Jēzus kājām un, visiem klātesošajiem dzirdot, izstāstīja, kāpēc viņa pieskārās Jēzus drēbēm un kā viņa sajuta, ka ir izdziedināta. Iedomājies, kā varēja skanēt Jēzus balss, kad viņš teica: ”Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru!” (Lūk. 8:42b—48.) Jēzus sirsnīgie vārdi, ko viņš teica šajos divos gadījumos, joprojām aizkustina cilvēkus, kas tos lasa.

Ja mēs, tāpat kā Jēzus, esam līdzjūtīgi un no sirds vēlamies palīdzēt cilvēkiem, par to liecina mūsu runas veids. Mūsu sirsnība ir patiesa, nevis uzspēlēta. No tā, kā mēs runājam ar cilvēkiem, lielā mērā ir atkarīgs tas, vai cilvēki mūs uzklausīs. Sludināšanā mēs lielākoties runājam par tādiem tematiem, kas liek runāt sirsnīgi, un mums it sevišķi jācenšas runāt sirsnīgi tad, kad cenšamies kādu par kaut ko pārliecināt un kad sakām uzmundrinājuma, pamudinājuma vai mierinājuma vārdus.

Par sirsnību jāliecina sejas izteiksmei. Ja tu runāsi sirsnīgi, klausītāji gribēs tev tuvoties kā ugunskuram aukstā naktī. Bet, ja sirsnība neizpaužas tavā sejas izteiksmē, klausītājiem var rasties šaubas, vai tu tiešām domā par viņiem. Protams, sirsnību nevar uzlikt kā masku, tai jābūt patiesai.

Par tavām jūtām skaidri jāliecina arī balss intonācijai. Ja tev ir asa, skarba balss, tad runāt sirsnīgi nav viegli. Tomēr to var iemācīties, tikai ir vajadzīgs laiks un neatlaidība. Raugoties no runas tehnikas viedokļa, jāņem vērā, ka īsas, aprautas skaņas padara runu asu. Mācies izrunāt stiepti tās skaņas, kuras skan maigāk. Tā tu panāksi, ka tavā runā izskanēs lielāka sirsnība.

Tomēr vissvarīgākais ir tas, uz ko vērsta tava uzmanība. Ja tu domā par saviem klausītājiem un ļoti vēlies pateikt kaut ko tādu, kas viņiem noderēs, tavas jūtas pret viņiem dabiski izpaudīsies balss intonācijā un sejas izteiksmē.

Enerģiska uzstāšanās spēj uzmundrināt klausītājus, taču runā jāizskan arī maigām jūtām. Ne vienmēr pietiek pārliecināt prātu — ir jāpiekļūst arī sirdij.

Dažādu jūtu izpausmes. Kad mums klājas grūti, mūsu vārdos un uzvedībā gluži dabiski izpaužas tādas izjūtas kā nemiers, bailes vai nomāktība. Mums dzīvē ir arī daudz iemeslu priekam, un šīm emocijām būtu brīvi jāizpaužas sarunās ar citiem cilvēkiem. Ir arī tādas jūtas, kuras mums jāmācās apvaldīt. Tās ir tādas izjūtas, kas nepiedien kristīgai personībai. (Efez. 4:31, 32; Filip. 4:4.) Ar vārdiem, balss toni, runas spraigumu, sejas izteiksmi un žestiem mēs varam paust visdažādākās emocijas.

Arī Bībelē ir aprakstītas ļoti dažādas cilvēku emocijas. Reizēm tās ir nosauktas. Reizēm tās var redzēt notikumu un cilvēku aprakstos. Ja tev ir uzticēts nolasīt Bībeles fragmentu, kurā tieši vai netieši ir runāts par emocijām, tev jācenšas panākt, lai tās izskanētu tavā balsī, jo tad teksts spēcīgāk ietekmēs gan tevi pašu, gan tavus klausītājus. Lai paustu pareizās jūtas, tev jācenšas izprast, ko juta un domāja tie cilvēki, kuru vārdus tu lasi. Bet nekad neaizmirsti, ka runa nedrīkst kļūt teatrāla, tāpēc nerunā pārspīlēti emocionāli. Lasi tekstu tā, lai klausītājiem tas spilgti iespiestos atmiņā.

Intonācija atbilst materiālam. To, cik sirsnīgi un izjusti jārunā, gluži tāpat kā entuziasma pakāpi, lielā mērā nosaka teksta saturs.

Padomā par vārdiem, kas lasāmi Mateja 11:28—30. Pēc tam izlasi Mateja evaņģēlija 23. nodaļu, kur var lasīt, kā Jēzus nosodīja rakstu mācītājus un farizejus. Nav iespējams iedomāties, ka Jēzus šos bargos nosodījuma vārdus būtu izrunājis vienmuļā un apātiskā tonī.

Kādām jūtām, tavuprāt, jāizpaužas, lasot Jūdas lūgumu par savu brāli Benjamīnu 1. Mozus grāmatas 44. nodaļā? Pievērs uzmanību 13. un 16. pantam, kas labi raksturo viņa izjūtas, un padomā par 45. nodaļas 1. pantu, kas ļauj saprast, kā notikušo uztvēra Jāzeps.

Tātad, lai lasījums vai runa būtu iedarbīgi, mums jāpievērš uzmanība ne tikai domām un vārdiem, bet arī jūtām, kas tajos ietvertas.