Vēstules — lielisks sazināšanās līdzeklis

VĒSTULES ir labvēlīgi ietekmējušas daudzu jo daudzu cilvēku dzīvi. Lielākā daļa Kristiešu grieķu rakstu grāmatu tika rakstītas kā vēstules. Rakstot vēstules, mēs varam spēcināt jaunos ticības biedrus, sazināties ar draugiem, uzmundrināt brāļus un māsas, kas ir uzņēmušies jaunus pienākumus, stiprināt tos, kas cieš, un nodot informāciju, kas nepieciešama draudžu darbībai. (1. Tes. 1:1—7; 5:27; 2. Pēt. 3:1, 2.)

Vēstuļu rakstīšana ir arī labs sludināšanas veids. Dažviet cilvēki dzīvo mājās vai pat nelielos ciematos ar apsardzi, tāpēc satikt viņus ir diezgan grūti. Daudzi cilvēki lielāko dienas daļu pavada ārpus mājām, tāpēc mēs viņus nevaram satikt savā sludināšanas teritorijā. Vēstules noder arī tad, kad jāsazinās ar cilvēkiem, kas dzīvo attālos rajonos vai atrodas ieslodzījumā.

Droši vien ik pa laikam gadās, ka slimības, slikta laika vai kādu citu iemeslu dēļ tu nevari iziet no mājas. Varbūt tu vari uzrakstīt vēstuli, lai turpinātu sludināšanu radiniekam vai kādam citam cilvēkam, ar kuru tu esi runājis par Bībeli. Ja Bībeles skolnieks ir pārcēlies uz citu dzīvesvietu, tu viņam vari rakstīt vēstules, lai uzturētu viņa interesi par garīgiem jautājumiem. Būtu labi izmantot vēstules, lai dalītos domās no Svētajiem rakstiem ar tiem cilvēkiem, kuri nesen ir apprecējušies, kuriem ir piedzimis bērns vai kuriem ir miris tuvinieks.

Sludināšana ar vēstuļu starpniecību

Ja tu raksti vēstuli svešam cilvēkam, vispirms nedaudz pastāsti par sevi. Tu vari uzrakstīt, ka veic darbu, ko visā pasaulē veic daudz brīvprātīgo. Ja uzskati par vajadzīgu, tu vari pieminēt, ka piederi pie Jehovas liecinieku organizācijas. Dari cilvēkam zināmu, kāpēc tu raksti vēstuli, nevis tiecies ar viņu. Raksti vēstuli tā, it kā tu sarunātos ar tās adresātu. Bet paturi prātā norādījumu ”Esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži” un apdomā labi, cik daudz informācijas par sevi tu atklāsi. (Mat. 10:16.)

Raksti vēstulē to, par ko tu runātu, ja satiktu šo cilvēku. Tu vari izmantot kādu ievadu no brošūriņas Kā iesākt un turpināt sarunu par Bībeli vai Mūsu Ķēniņvalsts Kalpošanas pēdējiem numuriem. Tu vari uzdot cilvēkam jautājumu un mudināt viņu to pārdomāt. Daudzi sludinātāji vēstulēs dara zināmu, ka mēs piedāvājam bezmaksas mācību kursu, kura laikā var noskaidrot dažādus jautājumus par Bībeli, un pēc tam uzraksta dažu nodaļu nosaukumus no kādas publikācijas, kas paredzēta Bībeles nodarbībām. Tu vari izmantot vēstules paraugu, kas dots blakus lappusē. Tomēr atceries, ka vēstules saturs ik pa laikam jāmaina, citādi var iznākt tā, ka cilvēks pēc kāda laika saņem to pašu vēstuli, ko viņš jau reiz ir saņēmis.

Reizēm cilvēki ne visai grib lasīt garas vēstules no svešiniekiem. Tāpēc ir saprātīgi rakstīt īsas vēstules. Vēstules apjomam nevajadzētu būt tik lielam, ka tās saņēmējam zustu vēlēšanās izlasīt to līdz galam. Ļoti labi būtu pievienot vēstulei uzaicinājumu uz sapulcēm Valstības zālē. Vēstulei var pievienot arī kādu bukletu, brošūru vai žurnālu un paskaidrot, ka cilvēks, ja viņš vēlas, žurnālus var saņemt regulāri. Vēstulē tu vari pajautāt, vai nav iespējams satikties ar cilvēku, lai parunātu vairāk par tematu, ko tu esi pieminējis.

Daži vārdi par formu

Pievērs uzmanību šeit dotajam vēstules paraugam. Pirmkārt, tā ir uzrakstīta kārtīgi un rada labu iespaidu. Otrkārt, tās beigās ir minēta adrese, tāpēc vēstules saņēmējs varēs sazināties ar sūtītāju pat tad, ja aploksne pazudīs. Treškārt, vēstules mērķis ir vienkārši un skaidri izteikts jau pirmajā rindkopā. Ceturtkārt, katrai domai ir atvēlēta sava rindkopa. Piektkārt, vēstules saturs un noformējums atbilst tās mērķim — vēstule nav nedz familiāra, nedz arī pārāk oficiāla.

Nedaudz vairāk par formu jādomā, rakstot lietišķas vēstules. Piemēram, kad draudzes sekretārs raksta vēstuli Jehovas liecinieku birojam, viņš vēstules sākumā norāda draudzes nosaukumu, savu vārdu un uzvārdu, kā arī adresi un vēstules rakstīšanas datumu. Lietišķā vēstulē jānorāda arī adresāta vārds un uzvārds vai tās organizācijas nosaukums, kurai vēstule tiek sūtīta. Lietišķa vēstule jāsāk ar darījumrakstos pieņemtu uzrunu un jābeidz ar vārdiem ”Ar cieņu..” vai kādu citu pieņemamu noslēguma frāzi, kurai seko rakstītāja paraksts.

Vēstules jāraksta bez kļūdām, un tām, protams, jābūt kārtīgām. Tādā gadījumā vēstules lasītājam radīsies labs priekšstats par vēstuli un tās saturu.

Neaizmirsti uz aploksnes norādīt atpakaļadresi. Vislabāk ir norādīt savu pasta adresi, bet, ja tu uzskati, ka nav saprātīgi darīt zināmu savu adresi svešam cilvēkam, tu vari lūgt draudzes vecākajiem atļauju izmantot Valstības zāles adresi vai tā draudzes vecākā adresi, kurš parasti saņem draudzes korespondenci. Sargtorņa biedrības adresi šādiem mērķiem izmantot nedrīkst. Ja tiek izmantota šī adrese, cilvēkam rodas nepareizs priekšstats, ka vēstules sūtītājs ir biedrības birojs. Tieši tāds pats priekšstats cilvēkam var rasties, ja vēstulei ir pievienota kāda publikācija, bet uz aploksnes nav norādīta atpakaļadrese.

Vienmēr pārbaudi, vai uz aploksnes ir uzlīmēta atbilstošas vērtības marka. Tas ir sevišķi svarīgi tad, ja tu liec aploksnē brošūras vai žurnālus. Ja markas cena neatbilst sūtījuma svaram, adresātam jāmaksā soda nauda, un tas var radīt negatīvu attieksmi pret sūtījuma saturu. Atceries, ka par sūtījumu, kurā ir brošūra vai žurnāls, vienmēr jāmaksā vairāk nekā par parastu vēstuli.

Vēstules tonis

Kad vēstule ir uzrakstīta, pārlasi to un pārdomā tās saturu. Kādu iespaidu tā rada? Vai tā ir draudzīga un taktiska? Mums vienmēr jāizturas pret cilvēkiem ar mīlestību un laipnību. (Gal. 5:22.) Ja tu jūti, ka vēstule skan nedaudz negatīvi vai drūmi, pārraksti to.

Vēstule spēj nokļūt tur, kur tu nokļūt nevari. Jau tas vien nozīmē, ka vēstules var lieti noderēt sludināšanā. Tā kā vēstule tās lasītājam rada priekšstatu par tevi un to, kas tev ir svarīgs, pievērs uzmanību tās saturam, noformējumam un tonim. Varbūt tieši tava vēstule kādam palīdzēs atrast ceļu, kas ved uz mūžīgu dzīvi.