Kā gatavot publiskās runas
GANDRĪZ visās Jehovas liecinieku draudzēs katru nedēļu var dzirdēt priekšlasījumu par kādu Bībeles tēmu. Ja tu esi draudzes vecākais vai kalpošanas palīgs un tavas runas liecina, ka tu esi apguvis prasmi runāt auditorijas priekšā, tev droši vien uzticēs gatavot šādus priekšlasījumus jeb publiskās runas. Mācības teokrātiskās kalpošanas skolā daudziem tūkstošiem brāļu ir palīdzējušas kļūt par prasmīgiem oratoriem. Šajā nodaļā mēs pievērsīsim nedaudz uzmanības tam, kā gatavot publiskās runas.
Rūpīgi izlasi runas uzmetumu
Pirms tu sāc meklēt papildmateriālu, rūpīgi pārlasi un pārdomā runas uzmetumu, lai tev tas būtu pilnīgi skaidrs. Paturi prātā runas tēmu, kas izteikta tās nosaukumā. Domā, kas tev būs jāpaskaidro klausītājiem un kāds būs tavas runas mērķis.
Vispirms pievērs uzmanību runas uzmetuma galvenajiem punktiem. Analizē tos un centies saprast, kā tie palīdz attīstīt runas tēmu. Galvenajiem punktiem ir pakārtoti vairāki apakšpunkti, kas parasti ir iedalīti vēl sīkāk, lai paskaidrotu vai izvērstu plāna apakšpunktos minētos jautājumus. Pievērs uzmanību tam, kā uzmetuma daļas papildina cita citu un palīdz pakāpeniski sasniegt runas mērķi. Kad tev ir skaidra runas tēma un tās galvenais mērķis un tu esi sapratis, kā runas uzmetuma galvenie punkti palīdz sasniegt šo mērķi, tu vari ķerties pie runas materiāla vākšanas.
Varbūt tu vari pamēģināt šādu gatavošanās paņēmienu: gatavot publiskās runas daļas tā, it kā tās būtu īsas runas, kurām ir katrai sava konkrēta tēma. Izmantojot šo paņēmienu, tu vari sadalīt publisko runu četrās vai piecās daļās un gatavot katru daļu atsevišķi.
Publiskās runas uzmetums, kas tev tiek dots pirms gatavošanās, ir tikai palīglīdzeklis un nav domāts, lai to izmantotu kā gatavu uzmetumu, pēc kura tu teiksi savu runu. Uzmetums ir tikai runas skelets, bet tavs uzdevums ir piešķirt runai konkrētu veidolu, dot tai dzīvību.
Bībeles panti
Jēzus Kristus un viņa mācekļi runāja, stingri pamatodamies uz Rakstiem. (Lūk. 4:16—21; 24:27; Ap. d. 17:2, 3.) Tu vari sekot viņu priekšzīmei un veidot savas runas tā, lai to pamats būtu Bībeles panti. Nepietiek tikai atstāstīt un paskaidrot to, kas rakstīts runas uzmetumā. Tev jācenšas saprast, kā uzmetumā izteiktie apgalvojumi izriet no tajā norādītajiem Bībeles pantiem, un tad, balstoties uz šiem pantiem, jāmāca klausītāji.
Izlasi un pārdomā visus runas plānā minētos pantus. Ņem vērā, kāpēc tie ir izmantoti. Daļa pantu ir doti tikai tādēļ, lai sniegtu papildinformāciju, kas palīdz labāk saprast kādu jautājumu. Tāpēc runas laikā nav jānolasa vai jāpiemin visi norādītie panti. Izvēlies tos pantus, kas būs noderīgi taviem klausītājiem. Ja tu pievērsīsi pietiekami daudz uzmanības tiem pantiem, kas jau ir norādīti runas plānā, tev, visticamāk, nevajadzēs meklēt papildu pantus.
Tas, vai tava runa izdosies, būs atkarīgs nevis no izmantoto pantu daudzuma, bet no tā, cik labas pamācības tu dosi klausītājiem. Ievadot pantus, skaidri norādi, kāpēc tu tos lasīsi, un pēc tam atlicini pietiekami daudz laika, lai tos paskaidrotu. Kad pants ir nolasīts, nevajag tūlīt aizvērt Bībeli. Turi to atvērtu, kamēr tu paskaidro nolasīto pantu. Klausītāji, to redzot, droši vien darīs tāpat. Centies izraisīt klausītāju interesi par Bībeles pantiem un palīdzi viņiem tos pareizi saprast. (Neh. 8:8, 12.) To tu vari panākt, paskaidrojot pantus, lietojot ilustrācijas un norādot, kā viņi var izmantot šos pantus savā dzīvē.
Pantu paskaidrošana. Ja tu vēlies labi paskaidrot kādu svarīgu Bībeles pantu, tev pašam jāsaprot, kāda ir šī panta jēga, kāpēc tu to vēlies iekļaut savā runā un kādi jautājumi varētu rasties klausītājiem, kad viņi izlasīs šo pantu. Lai to visu noskaidrotu, tev droši vien būs jāiedziļinās panta kontekstā, jāiegūst papildinformācija par vēsturiskiem notikumiem vai apstākļiem, kādos pants tika rakstīts, un jācenšas saprast pantā ietverto vārdu jēgu, kā arī mērķi, kādēļ tie tika rakstīti. Tas nozīmē, ka tev būs jāsavāc pietiekami daudz informācijas, un to tu noteikti vari atrast, izmantojot publikācijas, ko ir sagādājis ”uzticīgais un gudrais kalps”. (Mat. 24:45—47.) Atceries, ka tavs uzdevums ir nevis izstāstīt visu, ko vien var uzzināt par citēto pantu, bet palīdzēt klausītājiem saprast, kāpēc tu vēlējies, lai viņi to izlasītu, un kā tas ir saistīts ar apskatāmo tēmu.
Ilustrācijas. Ilustrācijas tiek izmantotas, lai palīdzētu klausītājiem dziļāk izprast vai labāk atcerēties kādu domu vai principu. Ilustrācijas palīdz cilvēkiem saistīt to, ko viņi dzird, ar kaut ko tādu, kas viņiem ir labi zināms. Jēzus izmantoja daudz ilustrāciju slavenajā Kalna sprediķī. Runādams par putniem gaisā un puķēm laukā, par šauro ceļu, par namu, kas celts uz klints, un par daudz ko citu cilvēkiem pazīstamu, Jēzus panāca, ka viņa pamācības bija viegli saprast un paturēt prātā. (Mat. 5.—7. nod.)
Pantu izmantojums. Paskaidrojot un ilustrējot Bībeles pantus, var vairot klausītāju sapratni, bet, lai mudinātu viņus rīkoties, nepieciešams norādīt, kā šiem pantiem jāietekmē viņu dzīve. Protams, cilvēki, kas tevi klausās, paši ir atbildīgi par Bībeles pamācību izmantošanu, tomēr tu vari daudz ko darīt, lai viņi skaidri saprastu, kā tieši viņiem jārīkojas. Kad tu esi panācis, ka klausītāji labi saprot citēto pantu un tā saistību ar tēmu, par kuru tu runā, paskaidro, kā šim pantam jāietekmē viņu uzskati un dzīvesveids. Centies uzsvērt, kāpēc būtu jāatsakās no uzskatiem un paradumiem, kas ir pretrunā ar apskatītajiem padomiem.
Domājot par Bībeles pantu nozīmes skaidrošanu, paturi prātā, ka cilvēki, kas klausīsies tavu runu, būs ļoti dažādi. Tie būs gan padzīvojuši, gan jauni cilvēki. Viņu vidū droši vien būs cilvēki, kas nupat sākuši interesēties par patiesību. Lielai daļai tavu klausītāju ikdienā jāsastopas ar dažādām sarežģītām problēmām. Tāpēc tavai runai jābūt praktiskai un reālistiskai. Gatavo runas tā, lai neizklausītos, ka tu dod padomus ļoti šaurai auditorijai.
Lēmumi, kas jāpieņem tev pašam
Daži jautājumi jau ir skaidri, pirms tu sāc gatavot runu. Runas uzmetuma galvenie punkti jau ir uzrakstīti, un uzmetumā ir konkrēti norādīts, cik daudz laika tev jāveltī katra galvenā punkta iztirzāšanai. Bet pārējais jāizlemj tev pašam. Tu vari izlemt, kuriem apakšpunktiem tu veltīsi vairāk laika un pie kuriem tu pakavēsies ļoti īsi. Tev nav jāpievērš vienlīdz daudz uzmanības visiem apakšpunktiem. Ja tu mēģināsi to darīt, runa būs jāsasteidz, un klausītājus tas tikai nogurdinās. Lai noteiktu, kurus apakšpunktus apskatīt pamatīgāk un kurus — tikai īsi pieminēt, tev var noderēt šādi jautājumi: ”Kas man palīdzēs izteikt runas galveno domu? Kuri apakšpunkti visvairāk var noderēt maniem klausītājiem? Vai, izlaižot kādu Bībeles pantu un tā paskaidrojumu, runas loģiskā virzība cietīs?”
Nekādā gadījumā neiekļauj runās savus personiskos uzskatus un minējumus. Pat Jēzus Kristus, Dieva Dēls, ”nerunāja no sevis”. (Jāņa 14:10.) Neaizmirsti, ka cilvēki uz Jehovas liecinieku sapulcēm nāk tādēļ, lai klausītos, kā tiek skaidrota Bībele. Ja tu tiec uzskatīts par labu oratoru, iemesls acīmredzot ir tas, ka tu klausītāju uzmanību pievērs Dieva vārdiem, nevis sev. Tāpēc citiem patīk klausīties tavas runas. (Filip. 1:10, 11.)
Kad tu uz runas uzmetuma pamata esi izveidojis saturīgu runu, kurā ir labi paskaidroti svarīgi Bībeles panti, tev runa jāizmēģina. Tu varētu gatavoties, sakot runu iedomātai auditorijai. Galvenais ir panākt, lai tu skaidri atcerētos runas galvenās domas. Tev jāsagatavo runa tā, lai tu varētu runāt ar pārliecību, lai tava runa būtu dzīva un sirsnīga. Kad runa ir gatava, uzmanīgi pārdomā šādus jautājumus: ”Vai man ir pilnīgi skaidrs, ko es ar savu runu vēlos panākt? Vai galvenās domas izceļas uz pārējā runas fona? Vai runas pamats ir Bībeles panti? Vai es esmu panācis dabisku saistību starp galvenajām domām? Vai man izdosies vairot klausītāju pateicību Jehovam un atzinību par visu, ko viņš mums dod? Vai runas nobeigums ir cieši saistīts ar runas galveno tēmu? Vai runas nobeigums palīdzēs klausītājiem saprast, kas viņiem jādara, un vai tas viņus pamudinās rīkoties?” Ja tu vari atbildēt uz šiem jautājumiem apstiprinoši, tu esi gatavs sniegt draudzei pamācības, kas nāks par labu tās locekļiem un nesīs godu Jehovam. (Sal. Pam. 15:2.)