Godā savus padzīvojušos vecākus

1. Kādā ziņā mēs esam savu vecāku parādnieki, un kā mums tāpēc jāizturas pret viņiem?

”KLAUSI savam tēvam, kas tevi ir dzemdinājis, un nenicini savu māti, kad viņa kļūst veca,” ieteica kāds gudrs vīrs, kas dzīvoja senatnē. (Salamana Pamācības 23:22.) ”Man ne prātā nav nācis nicināt manu māti!” tu droši vien teiksi. Lielākā daļa cilvēku, protams, nenicina savu māti un tēvu, viņi tos ļoti mīl. Mēs apzināmies, ka esam viņiem daudz ko parādā. Vispirms mūsu vecāki ir devuši mums dzīvību. Lai gan Jehova ir dzīvības Avots, tomēr bez vecākiem mūsu gluži vienkārši nebūtu. Mēs nevaram dot saviem vecākiem neko tādu, kas būtu vērtīgāks par pašu dzīvību. Padomā arī par uzupurēšanos, lielo gādību, līdzekļiem un mīlestību, kas nepieciešami, kamēr bērns no zīdaiņa kļūst par pieaugušu cilvēku. Ļoti saprātīgs tāpēc ir Dieva Rakstu padoms: ”Godā savu tēvu un māti.. Lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes.” (Efeziešiem 6:2, 3.)

EMOCIONĀLO VAJADZĪBU APZINĀŠANĀS

2. Kā pieaugušie bērni var ”dot pateicību” saviem vecākiem?

² Apustulis Pāvils kristiešiem rakstīja: ”Lai [bērni vai bērnu bērni] papriekš mācās pildīt savu godbijības pienākumu pret savu pašu dzimtu un dot pateicību saviem tēviem; jo tāda rīcība ir patīkama Dieva priekšā.” (1. Timotejam 5:4.) Pieaugušie bērni ’dod pateicību’ tad, ja apliecina, ka viņi novērtē mīlestību, pūles un gādību, ko vecāki un vecvecāki viņiem ir veltījuši daudzu gadu garumā. Viens veids, kā bērni var apliecināt savu pateicību, ir apzināties, ka vecākiem cilvēkiem, tāpat kā visiem citiem cilvēkiem, ir vajadzīga mīlestība un mierinājums — tie, kas ir gados, bieži vien ļoti asi izjūt šādu vajadzību. Vecākiem cilvēkiem, tāpat kā mums visiem, ir nepieciešama sajūta, ka viņi tiek novērtēti. Viņiem jājūt, ka viņu dzīvei ir kāda vērtība.

3. Kā mēs varam godāt vecākus un vecvecākus?

³ Tātad mēs varam godāt savus vecākus un vecvecākus, darot viņiem zināmu, ka mēs viņus mīlam. (1. Korintiešiem 16:14.) Ja vecāki nedzīvo kopā ar mums, būtu labi atcerēties, ka viņiem ir ļoti svarīgi zināt, kā mums klājas. Uzmundrinoša vēstule, telefona saruna vai apciemojums viņus var ļoti iepriecināt. Mijo dzīvo Japānā; kādā vēstulē, ko viņa rakstīja 82 gadu vecumā, viņa stāstīja: ”Mana meita [kuras vīrs ir ceļojošs kalpotājs] man saka: ”Mamm, lūdzu, ”ceļo” kopā ar mums.” Meita man atsūta plānu, pēc kura viņi ceļo, un telefona numurus, kur var zvanīt attiecīgā nedēļā. Es varu atvērt savu karti un teikt: ”Tā! Tagad viņi ir šeit.” Es vienmēr pateicos Jehovam, ka viņš mani ir svētījis ar tādu bērnu.”

MATERIĀLĀ PALĪDZĪBA

4. Kā ebreju reliģiskā tradīcija veicināja bezjūtību pret padzīvojušiem vecākiem?

⁴ Vai godāt vecākus varētu nozīmēt arī rūpēties par viņiem materiāli? Jā, varētu. Bieži vien tas ir nepieciešams. Viena no tradīcijām, pie kuras turējās ebreju reliģiskie vadoņi Jēzus dienās, bija šāda: ja cilvēks paziņoja, ka viņa nauda vai manta ”ir Dievam par upuri”, viņš bija brīvs no pienākuma to izmantot, lai gādātu par vecākiem. (Mateja 15:3—6.) Kāda bezjūtība! Faktiski šie reliģiskie vadoņi mudināja cilvēkus negodāt vecākus — izturēties pret vecākiem ar necieņu, savtīgi noliedzot viņu vajadzības. Kaut mums nekad nerastos vēlēšanās tā rīkoties! (5. Mozus 27:16.)

5. Kāpēc godāt padzīvojušus vecākus reizēm nozīmē palīdzēt arī materiāli, kaut arī daudzās valstīs viņiem palīdz valdība?

⁵ Mūsdienās daudzās zemēs valsts nodrošina sociālu palīdzību veciem cilvēkiem, gādājot par viņu materiālajām vajadzībām, piemēram, pārtiku, apģērbu un pajumti. Iespējams, arī paši cilvēki ir spējuši kaut ko atlikt vecumdienām. Taču tad, ja šie līdzekļi izbeidzas vai to nepietiek, bērni godā savus vecākus, darīdami visu iespējamo, lai parūpētos par viņu vajadzībām. Patiesībā rūpes par padzīvojušiem vecākiem liecina par dievbijību, tas ir, cilvēka bijību pret Dievu Jehovu — ģimenes Autoru.

MĪLESTĪBA UN UZUPURĒŠANĀS

6. Kā daži ir iekārtojuši savu dzīvi, lai varētu parūpēties par saviem vecākiem?

⁶ Daudzi pieauguši bērni ar mīlestību un uzupurēšanos ir atsaukušies uz savu nespējīgo vecāku vajadzībām. Daži ir paņēmuši vecākus uz savām mājām vai arī pārcēlušies dzīvot tuvāk viņiem. Citi ir pārcēlušies uz dzīvi pie vecākiem. Bieži vien šāda rīcība ir dāvājusi svētības gan vecākiem, gan arī bērniem.

7. Kāpēc ir labi nesteigties, pieņemot lēmumus, kas saistīti ar padzīvojušiem vecākiem?

⁷ Tomēr reizēm šādām izmaiņām nav laba iznākuma. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka lēmumi tiek pieņemti steigā vai tiek balstīti tikai uz jūtām. Bībelē ir dots saprātīgs brīdinājums: ”Gudrais novēro un pārbauda savus soļus.” (Salamana Pamācības 14:15.) Piemēram, iedomāsimies, ka tava māte ir jau gados un viņai ir grūti dzīvot vienai pašai, tāpēc viņai, tavuprāt, būtu labi pārcelties uz dzīvi pie tevis. Lai gudri pārbaudītu savus soļus, tev būtu labi padomāt par vairākiem jautājumiem. Kas tieši viņai ir vajadzīgs? Vai ir kādi privāti vai valsts atbalstīti sociālās aprūpes dienesti, kas varētu piedāvāt pieņemamu alternatīvu situācijas risinājumu? Vai viņa vēlas pārcelties uz dzīvi citur? Ja viņa to vēlas, tad kā tiks ietekmēta viņas dzīve? Vai viņai būs jāatstāj savi draugi? Kā tas varētu iespaidot viņas emocionālo stāvokli? Vai tu par to esi parunājis ar viņu? Kā šādas izmaiņas varētu ietekmēt tevi, tavu dzīvesbiedru un tavus bērnus? Kas gādās par tavu māti, ja viņai nepieciešama aprūpe? Vai ir iespējams sadalīt pienākumus? Vai tu esi pārrunājis radušos situāciju ar visiem, kas ar to ir tieši saistīti?

8. Ar ko tu vari apspriesties, lai izlemtu, kā palīdzēt saviem padzīvojušajiem vecākiem?

⁸ Tā kā visiem bērniem ģimenē ir pienākums gādāt par vecākiem, varbūt ir saprātīgi sasaukt ģimenes apspriedi, lai visi varētu piedalīties lēmumu pieņemšanā. Noderīgas var būt arī sarunas ar kristiešu draudzes vecākajiem vai draugiem, kas ir pieredzējuši līdzīgu situāciju. ”Kur padoma nav, tur nodomus neizved galā,” aizrādīts Bībelē, ”bet kur ir daudz padomdevēju, tur tie piepildās.” (Salamana Pamācības 15:22.)

IEJŪTĪBA UN SAPRATNE

9., 10. a) Kāda uzmanība jāveltī padzīvojušiem cilvēkiem, kaut arī viņi ir jau gados? b) Kā pieaugušam bērnam vienmēr jāizturas pret saviem vecākiem, lai arī viņš pieņem kādus lēmumus, kas attiecas uz vecākiem?

⁹ Lai godātu vecākus, kas ir jau gados, ir nepieciešama iejūtība un sapratne. Gadi atstāj savu iespaidu, tāpēc padzīvojušiem cilvēkiem rodas arvien lielākas grūtības ar pārvietošanos, ēšanu un atmiņu. Viņiem, iespējams, vajadzīga palīdzība. Bērni bieži vien sāk uzmanīt savus vecākus un cenšas viņus vadīt. Bet vecāki ir pieauguši cilvēki, kas savā mūžā ir uzkrājuši gudrību un pieredzi, ir gādājuši par sevi un pieņēmuši paši savus lēmumus. Viņu personību un pašcieņu droši vien nosaka tas, ka viņi paši ir vecāki un ka viņi ir pieauguši cilvēki. Ja vecāki jūt, ka viņiem jānodod sava dzīve bērnu rokās, viņi var kļūt nomākti un dusmīgi. Daži ir aizvainoti un pretojas tam, ko viņi uzskata par centieniem atņemt viņu patstāvību.

¹⁰ Šādas problēmas nav viegli atrisināmas, taču ir labi ļaut, lai padzīvojuši vecāki, cik vien tas iespējams, paši rūpētos par sevi un patstāvīgi pieņemtu lēmumus. Nebūtu saprātīgi izlemt, kas būs labāk taviem vecākiem, iepriekš neparunājot par to ar viņiem. Tavi vecāki varbūt daudz ko jau ir zaudējuši. Ļauj viņiem paturēt to, kas viņiem vēl ir palicis. Tu redzēsi: jo mazāk tu centīsies kontrolēt vecāku dzīvi, jo labākas būs jūsu attiecības. Augs viņu laime, un augs arī tavējā. Pat tad, ja ir nepieciešams būt neatlaidīgam noteiktos jautājumos tavu vecāku labā, godāt vecākus nozīmē izturēties pret viņiem ar cieņu, ko viņi ir pelnījuši. Dieva Rakstos ir lasāms padoms: ”Sirmas galvas priekšā tev būs piecelties, un godini vecu cilvēku.” (3. Mozus 19:32.)

SAGLABĀ PAREIZU ATTIEKSMI

11.—​13. Kā pieaudzis bērns var pārvarēt ar vecāku aprūpi saistītas grūtības arī tad, ja pagātnē viņa attiecības ar vecākiem nav bijušas labas?

¹¹ Reizēm pieaugušiem bērniem ir grūti godāt savus padzīvojušos vecākus agrāko attiecību dēļ. Varbūt tavs tēvs ir bijis vēss un vienaldzīgs, tava māte — valdonīga un skarba. Tu, iespējams, joprojām jūti vilšanos, dusmas vai aizvainojumu, tāpēc ka viņi nav bijuši tādi vecāki, kādus tu vēlējies. Vai tu vari pārvarēt šādas jūtas?a

¹² Base, kas ir uzaudzis Somijā, stāsta: ”Mans patēvs bija bijis SS virsnieks nacistiskajā Vācijā. Viņš ātri zaudēja savaldību, un tad viņš kļuva bīstams. Vairākas reizes viņš piekāva manu māti manu acu priekšā. Reiz, kad viņš bija sadusmots uz mani, viņš atvēzējās ar siksnu un iesita ar sprādzi man pa seju. Sitiens bija tik spēcīgs, ka es pārvēlos pāri gultai.”

¹³ Taču tā bija tikai situācijas viena puse. Base piebilst: ”No otras puses, viņš ļoti daudz strādāja un nežēloja sevi, gādādams par ģimenes materiālajām vajadzībām. Viņš man nekad neizrādīja tēvišķu mīlestību, bet es zināju, ka viņam ir daudz emocionālu rētu. Māte viņu bija padzinusi no mājām, kad viņš vēl bija mazs zēns. Viņš izauga kaudamies un pavisam jauns aizgāja karā. Savā ziņā es varēju patēvu saprast un nevainoju viņu. Kad es paaugos, es gribēju, cik vien iespējams, palīdzēt līdz pat viņa nāvei. Tas nebija viegli, bet es darīju, ko varēju. Līdz pašām beigām es centos būt labs dēls, un par tādu, es domāju, viņš mani arī uzskatīja.”

14. Kāds pants der visās situācijās, arī tajās, kas rodas, kad jārūpējas par padzīvojušiem vecākiem?

¹⁴ Kā ģimenes, tā arī citos jautājumos ir izmantojams Bībeles padoms: ”Tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā, ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs.” (Kolosiešiem 3:12, 13.)

APGĀDNIEKAM ARĪ NEPIECIEŠAMA GĀDĪBA

15. Kāpēc reizēm ir grūti rūpēties par vecākiem?

¹⁵ Rūpes par nespējīgiem vecākiem ir grūts darbs, kas saistīts ar daudziem pienākumiem, lielu atbildību un laika patēriņu. Taču visgrūtāk bieži vien ir emocionālā ziņā. Ir sāpīgi redzēt, kā vecāki zaudē veselību, atmiņu un patstāvību. Sendija no Puertoriko stāsta: ”Māte bija mūsu ģimenes sirds. Bija ļoti sāpīgi viņu aprūpēt. Vispirms viņa sāka klibot; pēc tam viņai bija vajadzīgs spieķis, tad — rāmis staigāšanai, tad — braucamkrēsls. Pēc tam viss gāja uz leju, līdz viņa nomira. Mātei bija kaulu vēzis, un viņa bija jākopj nepārtraukti — dienu un nakti. Mēs viņu mazgājām un barojām un lasījām viņai priekšā. Bija ļoti grūti, it īpaši emocionālā ziņā. Kad es sapratu, ka mana māte mirst, es raudāju, jo ļoti, ļoti viņu mīlēju.”

16., 17. Kāds padoms palīdzēs apgādniekam saglabāt līdzsvarotu viedokli?

¹⁶ Kā tu vari rīkoties, ja atrodies līdzīgā situācijā? Ļoti var palīdzēt tas, ka tu uzklausi Jehovu, lasot Bībeli, un runā ar viņu lūgšanās. (Filipiešiem 4:6, 7.) Ikdienā centies ēst barojošus ēdienus un pietiekami izgulēties. Tad tu būsi labākā emocionālā un fiziskā stāvoklī un varēsi labāk parūpēties par tev mīļu cilvēku. Varbūt laiku pa laikam tu vari iekārtot īsu atelpu. Pat tad, ja atvaļinājums nav iespējams, ir saprātīgi ieplānot kādu laiku atpūtai. Lai būtu iespējams veltīt laiku sev, tu varētu sarunāt kādu citu, kas paliktu ar tavu slimo tēvu vai māti.

¹⁷ Nav nekas neparasts, ja pieaugušie apgādnieki sev izvirza nesaprātīgas prasības. Tomēr nevaino sevi par to, ko tu nespēj izdarīt. Var rasties apstākļi, kuros tev tuvs cilvēks jāatdod pansionātā. Ja tu esi apgādnieks, izvirzi sev saprātīgas prasības. Tev jādomā ne tikai par vecāku, bet arī par bērnu, dzīvesbiedra un savām vajadzībām.

SPĒKA PĀRPILNĪBA

18., 19. Kādu palīdzību ir solījis Jehova, un kāds gadījums parāda, ka viņš pilda savu solījumu?

¹⁸ Jehova ar savu Rakstu, Bībeles, starpniecību dod norādījumus, kas var ļoti palīdzēt cilvēkiem, kuriem jārūpējas par padzīvojušiem vecākiem, taču tā nav vienīgā palīdzība, ko viņš piedāvā. ”Tas Kungs ir tuvu visiem, kas viņu piesauc,” rakstīja iedvesmotais psalmu dziesminieks. ”Viņš.. klausa viņu kliegšanu un tiem palīdz.” Jehova pasargā viņam uzticīgos cilvēkus pat visgrūtākajās situācijās. (Psalms 145:18, 19, LB-26.)

¹⁹ Mirna, kas dzīvo Filipīnās, par to pārliecinājās, rūpēdamās par savu māti, kad tā bija kļuvusi bezspēcīga pēc insulta. ”Nekas nav nomācošāks par situāciju, kad jānoskatās, kā tuvs cilvēks cieš un pat nevar pateikt, kur viņam sāp,” raksta Mirna. ”Bija tā, it kā es redzētu viņu pamazām slīkstam, un es nekā nevarēju izdarīt. Daudzas reizes es metos ceļos un stāstīju Jehovam, cik nogurusi es esmu. Es saucu kā Dāvids, kas lūdzās, lai Jehova liktu viņa asaras traukā un atcerētos par viņu. [Psalms 56:9.] Un Jehova, kā bija solījis, deva man nepieciešamo spēku. Jehova ”kļuva man par atbalstu”.” (Psalms 18:19.)

20. Kādi Bībelē doti apsolījumi palīdz apgādniekiem saglabāt optimismu arī tad, ja cilvēks, par kuru viņi rūpējas, nomirst?

²⁰ Cilvēki mēdz teikt, ka rūpēšanās par padzīvojušiem vecākiem ir ”stāsts bez laimīgām beigām”. Lai cik labi kāds rūpētos par veciem cilvēkiem, viņi tomēr nomirst, kā tas bija ar Mirnas māti. Taču cilvēki, kas paļaujas uz Jehovu, zina, ka ar nāvi viss nebeidzas. Apustulis Pāvils teica: ”Man ir cerība uz Dievu, ..ka būs taisno un netaisno augšāmcelšanās.” (Apustuļu darbi 24:15.) Cilvēki, kas ir zaudējuši savus padzīvojušos vecākus, gūst mierinājumu, domājot par augšāmcelšanas cerību un Dieva apsolījumu radīt brīnišķīgu jaunu pasauli, kur ”nāves vairs nebūs”. (Atklāsmes 21:4.)

21. Kāpēc ir labi godāt padzīvojušos vecākus?

²¹ Dieva kalpotāji dziļi ciena savus vecākus, lai arī tie varbūt ir jau gados. (Salamana Pamācības 23:22—24.) Viņi godā savus vecākus. Šādi rīkodamies, viņi pārliecinās par to, kas ir teikts Dieva iedvesmotajā sakāmvārdā: ”Lai tavs tēvs un tava māte priecājas, un lai līksmojas it īpaši viņa, kas tevi dzemdējusi!” (Salamana Pamācības 23:25.) Un vissvarīgākais: cilvēki, kas godā savus padzīvojušos vecākus, iepriecina un godā arī Dievu Jehovu.