Izcilākais cilvēks, kāds jebkad ir dzīvojis

VAI ir kāds cilvēks, kuru nešauboties varētu saukt par visu laiku izcilāko cilvēku? Kas ļauj kādu cilvēku nosaukt par izcilu? Karavadoņa talants? Fizisks spēks? Neparastas prāta spējas?

Vēsturnieks Herberts Velss teica, ka izcilu cilvēku var pazīt, uzdodot par viņu šādus jautājumus: ”Ko viņš ir atstājis augam? Vai viņš ir panācis, ka cilvēki sāk domāt jaunā virzienā ar sparu, kas saglabājas arī pēc viņa?” Lai arī Velss neuzskatīja sevi par kristieti, viņš atzina: ”Pēc šīs mērauklas Jēzus ir pirmajā vietā.”

Aleksandrs Lielais, Kārlis Lielais (kas par ”Lielo” tika nosaukts jau viņa dzīves laikā) un Napoleons Bonaparts bija valdnieki, kam bija liela vara. Šo cilvēku klātbūtne iedvesa bijību un spēcīgi ietekmēja viņu padotos. Tomēr Napoleons esot teicis, ka ”Jēzus Kristus ietekmē un vada savus padotos, pats nebūdams klāt redzamā veidā”.

Ar savu dinamisko mācību un savu dzīvesveidu, kas atbilda šai mācībai, Jēzus spēcīgi ietekmē cilvēku dzīvi nu jau gandrīz divus tūkstošus gadu. Ļoti trāpīgi par to izteicās kāds rakstnieks: ”Visas jebkad maršējušās armijas un visas jebkad uzbūvētās flotes, un visi jebkad sasauktie parlamenti, visi jebkad valdījušie karaļi — šie visi kopā nav ietekmējuši cilvēka dzīvi uz zemes tik spēcīgi.”

Vēsturiska persona

Dīvaini, bet ir cilvēki, kas apgalvo, ka tāda Jēzus nekad neesot bijis — ka viņš patiesībā esot dažu pirmajā gadsimtā dzīvojušu cilvēku izdomājums. Atbildot šādiem skeptiķiem, pazīstamais vēsturnieks Vills Djūrants izteicās: ”Ja daži vienkārši cilvēki vienas paaudzes laikā būtu izdomājuši tik spēcīgu un pievilcīgu personību, tik augstu ētiku un tik iedvesmojošu cilvēku brālības redzējumu, tas būtu daudz neticamāks brīnums par visiem evaņģēlijos pierakstītajiem brīnumiem.”

Vai cilvēks, kura nekad nav bijis, varētu tik ļoti iespaidot cilvēces vēsturi? Kādā izdevumā tika atzīmēts, ka Jēzus ”darbības vēsturiskās sekas pat tikai no laicīgā viedokļa bija daudz nozīmīgākas nekā jebkādas citas vēsturiskas personas veikums. Ar viņa dzimšanu tiek datēta jauna ēra, ko atzīst lielākās pasaules civilizācijas.” (The Historians’ History of the World.)

Padomā — pat mūsdienu kalendāra pamatā ir gads, kas tika uzskatīts par Jēzus dzimšanas gadu. ”Gadskaitļi pirms šī gada tiek pierakstīti ar atzīmi pr. Kristus jeb priekš Kristus,” paskaidrots izdevumā The World Book Encyclopedia. ”Gadskaitļi pēc šī gada tiek pierakstīti ar atzīmi A.D. jeb anno Domini (mūsu Kunga gadā).”

Taču kritiķi norāda, ka vienīgās ziņas par Jēzu ir atrodamas Bībelē. Viņi apgalvo, ka citu tā laika liecību par Jēzu neesot. Pat Velss rakstīja: ”Senie Romas vēsturnieki pilnībā ignorēja Jēzu; viņš nav atstājis nekādas pēdas sava laika vēsturiskajās liecībās.” Bet vai tā ir taisnība?

Kaut arī senatnes laicīgo vēsturnieku atsauces uz Jēzu Kristu ir skopas, tās tomēr pastāv. Kornēlijs Tacits, atzīts pirmā gadsimta romiešu vēsturnieks, rakstīja: ”Vārds [kristietis] cēlies no Kristus, ko prokurators Poncijs Pilāts lika sodīt Tiberija valdīšanas laikā.” Kristu minēja arī citi tā laika romiešu autori — Svetonijs un Plīnijs Jaunākais. Pirmā gadsimta jūdu vēsturnieks Josefs Flāvijs minēja Jēkabu, ”par Kristu sauktā Jēzus brāli”.

Tāpēc izdevumā The New Encyclopædia Britannica ir secināts: ”Šie savstarpēji neatkarīgie stāstījumi pierāda, ka senos laikos pat kristietības pretinieki nekad neapšaubīja Jēzus vēsturiskumu, kas pirmo reizi un ne visai pamatoti tika apstrīdēts 18. gadsimta beigās, 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā.”

Tomēr lielāko daļu informācijas, kas zināma par Jēzu, pierakstīja viņa pirmā gadsimta sekotāji. Viņu stāstījums ir saglabājies evaņģēlijos — Bībeles grāmatās, ko uzrakstījuši Matejs, Marks, Lūka un Jānis. Kas šajos avotos ir teikts par Jēzu?

Kas īsti viņš bija?

Cilvēki, kas bija kopā ar Jēzu pirmajā gadsimtā, domāja par šo jautājumu. Kad viņi redzēja, kā Jēzus brīnumainā veidā apsauc un apklusina sabangotu jūru, viņi pārsteigti jautāja cits citam: ”Kas tas tāds?” Vēlāk Jēzus kādā sarunā jautāja saviem apustuļiem: ”Ko tad jūs par mani sakāt, kas es esmu?” (Marka 4:41; Mateja 16:15.)

Kāda būtu tava atbilde uz šādu jautājumu? Vai Jēzus bija Dievs? Daudzi mūsdienās tā uzskata. Taču Jēzus biedri viņu nekad neuzskatīja par Dievu. Lūk, ko uz Jēzus jautājumu atbildēja apustulis Pēteris: ”Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” (Mateja 16:16.)

Jēzus nekad nesauca sevi par Dievu, bet atzina, ka viņš ir apsolītais Mesija jeb Kristus. Tāpat Jēzus teica, ka viņš ir ”Dieva Dēls”, nevis Dievs. (Jāņa 4:25, 26; 10:36.) Tomēr Bībelē nav teikts, ka Jēzus bija tāds pats cilvēks kā visi pārējie. Jēzus bija īpaša persona, jo Dievs viņu bija radījis pirms visa cita. (Kolosiešiem 1:15.) Neskaitāmus gadu miljardus, pat pirms materiālā Visuma radīšanas, garīgā būtne Jēzus dzīvoja debesīs un viņam bija tuvas attiecības ar viņa Tēvu, Diženo Radītāju Dievu Jehovu. (Salamana Pamācības 8:22, 27—31.)

Gandrīz pirms diviem tūkstošiem gadu Dievs pārcēla sava Dēla dzīvību sievietes ķermenī un Jēzus kļuva par Dieva dēlu, kas bija piedzimis tāpat kā visi cilvēki. (Galatiešiem 4:4.) Laikā, kad Jēzus attīstījās mātes klēpī, un zēna gados viņš bija atkarīgs no cilvēkiem, ko Dievs bija izraudzījis par viņa vecākiem uz zemes. Kad Jēzus sasniedza brieduma gadus, viņam tika dota iespēja pilnībā atcerēties laiku, ko viņš iepriekš bija dzīvojis kopā ar Dievu debesīs. (Jāņa 8:23; 17:5.)

Kāpēc viņš bija izcilākais no cilvēkiem

Jēzus bija izcilākais no visu laiku cilvēkiem tāpēc, ka pilnībā sekoja sava debesu Tēva priekšzīmei. Būdams uzticīgs Dēls, Jēzus atdarināja Tēvu tik precīzi, ka varēja teikt saviem sekotājiem: ”Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu.” (Jāņa 14:9, 10.) Ikvienā situācijā šeit uz zemes viņš rīkojās tieši tā, kā būtu rīkojies viņa Tēvs, Visvarenais Dievs. ”Es neko nedaru no sevis,” Jēzus paskaidroja, ”bet runāju, kā Tēvs mani mācījis.” (Jāņa 8:28.) Tātad, mācoties par Jēzus Kristus dzīvi, mēs patiesībā iegūstam skaidru priekšstatu par to, kāds ir Dievs.

Piemēram, apustulis Jānis, atzīdams, ka ”Dievu neviens nekad nav redzējis”, tomēr uzrakstīja, ka ”Dievs ir mīlestība”. (Jāņa 1:18; 1. Jāņa 4:8.) Viņš varēja to rakstīt, jo bija iepazinis Dieva mīlestību, vērodams Jēzu, kas bija pilnīgs sava Tēva attēls. Jēzus bija līdzjūtīgs, labestīgs, pazemīgs un atsaucīgs. Kopā ar viņu jutās labi vājie un apspiestie, ar viņu labi jutās visdažādākie cilvēki — vīrieši, sievietes, bērni, bagātie, nabagie, varenie un pat lieli grēcinieki. Jēzus nepatika vienīgi tiem, kuru sirdis bija ļaunas.

Jēzus ne tikai mācīja saviem sekotājiem mīlēt citam citu, bet arī rādīja, kā to darīt. ”Kā es jūs esmu mīlējis,” viņš teica, ”lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.” (Jāņa 13:34.) Viens no apustuļiem runāja par ”Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu”. (Efeziešiem 3:19.) Mīlestība, ko parādīja Kristus, tiešām ir pārāka par akadēmiskām zināšanām un liek cilvēkiem atbildēt ar pretmīlestību. (2. Korintiešiem 5:14, 15.) Tātad viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc Jēzu var saukt par izcilāko cilvēku, kāds jebkad dzīvojis, ir viņa nepārspējamais mīlestības paraugs. Daudzu gadsimtu garumā Jēzus mīlestība ir skārusi sirdi miljoniem cilvēku un labvēlīgi ietekmējusi viņu dzīvi.

Kāds tomēr varētu iebilst: ”Kā tad ir ar noziegumiem, kas pastrādāti Kristus vārdā? Padomājiet par krusta kariem, inkvizīciju un kariem, kuros miljoniem cilvēku, kas sevi sauc par kristiešiem, nogalina viens otru kaujas laukā.” Patiesība tomēr ir pavisam vienkārša: šie cilvēki paši atspēko apgalvojumu, ka viņi esot Jēzus sekotāji. Jēzus mācības un dzīvesveids nosoda viņu rīcību. Mohandass Gandijs, kas pats bija hinduists, juta pamudinājumu izteikt šādu atziņu: ”Es mīlu Kristu, bet nicinu kristiešus, jo viņi nedzīvo tā, kā dzīvoja Kristus.”

Tu gūsi labumu, uzzinādams par viņu

Nav šaubu, ka Jēzus Kristus dzīve un kalpošana ir svarīgākais, par ko cilvēks mūsdienās varētu uzzināt. ”Raudzīsimies uz Jēzu,” mudināja apustulis Pāvils. ”Ņemiet vērā [viņu].” Un pats Dievs, runādams par savu Dēlu, pavēlēja: ”To jums būs klausīt.” Šajā ziņā tev var palīdzēt grāmata Izcilākais cilvēks, kāds jebkad ir dzīvojis. (Ebrejiem 12:2, 3; Mateja 17:5.)

Grāmatas izdevēji ir centušies iepazīstināt lasītāju ar visiem notikumiem Jēzus zemes dzīvē, kas ir aprakstīti četros evaņģēlijos, kā arī ar viņa teiktajām runām, izmantotajām ilustrācijām un brīnumiem, ko viņš paveica. Cik vien iespējams, notikumi ir atstāstīti tādā secībā, kādā tie norisinājās. Katras nodaļas beigās ir uzrādīti Bībeles panti, uz kuriem stāstījums ir pamatots. Mēs mudinām izlasīt šos pantus un atbildēt uz atkārtojuma jautājumiem.

Kāds zinātnieks no Čikāgas universitātes nesen izteica šādu domu: ”Pēdējos divdesmit gados par Jēzu ir uzrakstīts vairāk nekā iepriekšējos divos tūkstošos gadu.” Tomēr ir ārkārtīgi svarīgi pašam iepazīt evaņģēlijos stāstīto, jo, kā ir teikts izdevumā The Encyclopædia Britannica, ”daudzi mūsdienu pētnieki ir tā aizrāvušies ar pretrunīgām teorijām par Jēzu un evaņģēlijiem, ka aizmirst paši izstudēt šos pamatinformācijas avotus”.

Rūpīgi un bez aizspriedumiem iepazinies ar evaņģēlijos stāstīto, tu droši vien piekritīsi, ka cilvēces vēstures ievērojamākie notikumi risinājās Romas ķeizara Augusta valdīšanas laikā, kad Jēzus no Nācaretes dzīvoja uz zemes un atdeva par mums savu dzīvību.