Ja bērns vaicā par nāvi

PROBLĒMA

Jūsu sešgadīgais bērns jums jautā: ”Vai arī tu kādreiz nomirsi?” Pārsteigts jūs varbūt domājat: ”Kā lai ar viņu runā par nāvi? Vai viņš nav pārāk mazs, lai to visu saprastu?”

KAS JUMS JĀZINA

Patiesībā bērni mēdz domāt par nāvi. Dažreiz bērni pat rotaļās izspēlē situāciju, kad kāds no viņiem ”nomirst”. Tāpēc nebūtu pareizi nāves tēmu uzskatīt par tabu, un ir jābūt gataviem atbildēt uz jebkuru bērna jautājumu par nāvi. Ja reizi pa reizei jūs ar bērnu atklāti runāsiet par to, tad viņam būs vieglāk tikt galā ar pārdzīvojumiem, kad nomirs kāds tuvinieks.

Saruna par nāvi netraumēs bērnu, tieši pretēji — tā palīdzēs kliedēt bailes. Iespējams, jums vajadzēs labot kādus nepareizus priekšstatus. Piemēram, daži speciālisti apgalvo, ka daudzi bērni, kas jaunāki par sešiem gadiem, neuzskata nāvi par neatgriezenisku. Savās rotaļās bērni vienu brīdi var būt ”miruši”, bet jau nākamajā brīdī — ”atdzīvoties”.

Taču, kad viņi nedaudz paaugas, viņi sāk aptvert, ka nāve ir kaut kas nopietns, un tas viņos var raisīt jautājumus, viest raizes un pat bailes, it īpaši, ja ir nomiris kāds tuvinieks. Tāpēc ir ļoti svarīgi nevairīties no šīs tēmas. Garīgās veselības speciāliste Mariona Aza norāda: ”Ja bērnam šķiet, ka nāves tēmu mājās nedrīkst apspriest, viņam var uzmākties trauksmainas domas par nāvi.”

Nav pārāk jāuztraucas par to, ko teikt bērnam. Kā bija minēts kādā pētījumā, bērni vēlas, lai vecāki iejūtīgi izstāsta patiesību. Bērni parasti neuzdod jautājumus, ja viņi nav gatavi saņemt atbildes.

KO JŪS VARAT DARĪT

Ja rodas piemērota situācija, parunājiet par to, kas ir nāve. Kad bērns ierauga ceļmalā beigtu putnu vai kad nomirst kāds mājdzīvnieks, uzdodiet bērnam vienkāršus jautājumus, lai uzsāktu sarunu. Piemēram, pavaicājiet: ”Kā tev šķiet: vai viņam tagad sāp? Vai viņam salst? Vai viņš ir izsalcis? Kā var zināt, ka dzīvnieks vai cilvēks ir miris?” (Bībeles princips — Salamans Mācītājs 3:7.)

Neslēpiet patiesību. Runājot par paziņu vai radinieku, kas ir nomiris, nelietojiet tādus eifēmismus kā ”viņš ir aizgājis”. Bērns to var pārprast un secināt, ka šis cilvēks drīz atgriezīsies. Tāpēc runājiet tieši un vienkārši. Piemēram, sakiet: ”Kad vecāmāte nomira, viņas organisms pārstāja darboties. Mēs nevaram ar viņu sarunāties, bet mēs viņu nekad neaizmirsīsim.” (Bībeles princips — Efesiešiem 4:25.)

Mieriniet bērnu. Viņš var domāt, ka kāds ir nomiris viņa sliktās rīcības vai domu dēļ. Nevis vienkārši pasakiet, ka viņš nav vainojams notikušajā, bet pajautājiet: ”Kāpēc tu domā, ka tā ir tava vaina?” Uzmanīgi uzklausiet viņu un nenonieciniet to, kā viņš jūtas. Turklāt bērnam var likties, ka nāve var pielipt, tāpēc nomieriniet viņu, apliecinot, ka viņam nekas nedraud.

Pamudiniet bērnu uz atklātu sarunu. Nebaidieties runāt par tuviniekiem, kas ir miruši, arī par tiem, ko bērns nekad nav saticis. Jūs varat dalīties jaukās atmiņās par savu tanti, tēvoci vai vecvecākiem un pastāstīt kādu smieklīgu atgadījumu no viņu dzīves. Ja jūs brīvi un atklāti runājat par šiem cilvēkiem, jūs palīdzat bērnam saprast, ka viņam nav jāvairās runāt vai domāt par tiem, kas ir nomiruši. Taču nespiediet bērnu runāt. Šo tēmu var pārrunāt arī vēlāk, kad, jūsuprāt, būs radusies piemērota situācija. (Bībeles princips — Salamana Pamācības 20:5.)