Apģērbs un ārējais izskats man bija klupšanas akmens
PASTĀSTĪJUSI AILĪNA BRUMBO
ES UZAUGU ģimenē, kas piederēja pie Vecās kārtības vācu baptistu brāļu reliģijas, kura ir radnieciska emišu un menonītu reliģijām. Brāļu kustība aizsākās 1708. gadā Vācijā, un tās saknes ir meklējamas garīgās atmodas kustībā, ko sauca par piētismu. Kā sacīts The Encyclopedia of Religion, piētisma atbalstītājiem bija raksturīga ”pārliecība, ka cilvēcei ir nepieciešams Kristus evaņģēlijs”. Šīs pārliecības mudināti, piētisma piekritēji dažādās pasaules malās veiksmīgi izvērsa misionāru darbību.
1719. gadā neliela reliģiska grupa, kuru vadīja Aleksandrs Maks, pārcēlās uz tagadējo Pensilvānijas štatu Amerikas Savienotajās Valstīs. Vēlāk šī reliģija sazarojās vēl sīkākos grupējumos, un katra no šīm grupām skaidroja Aleksandra Maka mācības citādi. Pie mūsu nelielās baznīcas piederēja aptuveni 50 cilvēki. Mūsu baznīcā tika uzsvērts, cik liela nozīme ir Bībeles lasīšanai, kā arī tas, ka ikvienam no mums ir svarīgi cieši turēties pie baznīcas oficiālajiem lēmumiem.
Mūsu ģimene jau vismaz trijās paaudzēs bija Vecās kārtības vācu baptistu brāļi, un mūsu dzīvesveids bija nesaraujami saistīts ar mūsu reliģiskajiem uzskatiem. Kad man bija trīspadsmit gadi, es kristījos un kļuvu par baznīcas locekli. Kopš bērnības man bija mācīts, ka ir nepareizi iegādāties vai lietot automašīnu, traktoru, telefonu un pat radio vai kādu citu ar elektrību darbināmu ierīci. Mūsu vidū bija pieņemts, ka sievietes ģērbjas vienkārši un pieticīgi, nekad negriež īsus matus un vienmēr nēsā galvassegas. Savukārt vīrieši audzēja bārdas. Mūsu uztverē par cilvēku nevarētu teikt, ka viņš nav no šīs pasaules, ja viņš valkātu modernas drēbes un ja sievietes lietotu kosmētiku un nēsātu rotaslietas. Mēs uzskatījām, ka šāda greznošanās liecina par grēcīgu lepnību.
Mūsu ģimenē Bībele, ko mēs uzskatījām par garīgās barības avotu, bija augstā cieņā. Katru rītu pirms brokastīm mēs sapulcējāmies dzīvojamajā istabā un klausījāmies, kā tētis lasa kādu Bībeles nodaļu un pēc tam izsakās par attiecīgo tēmu. Kad viņš bija beidzis, mēs visi metāmies ceļos un tētis teica lūgšanu. Pēc tam mamma vēl mēdza noskaitīt tēvreizi. Es allaž gaidīju šos brīžus no rīta, kad visa mūsu ģimene pulcējās kopā, lai pārdomātu garīgus jautājumus.
Mēs dzīvojām Indiānas štatā netālu no Delfiem, kur mums piederēja lauku saimniecība. Dārzeņus un citus pārtikas produktus, ko izaudzējām savā saimniecībā, mēs sakrāvām ratos un vedām ar zirgu uz pilsētu, kur tirgojām savu preci uz ielas vai pa mājām. Darbs bija grūts, taču mēs to uzskatījām par daļu no kalpošanas Dievam, tāpēc mēs darbam veltījām galveno uzmanību. Izņēmums bija vienīgi svētdienas, kad nekādus ”smagus darbus” mēs nedrīkstējām strādāt. Dažkārt tomēr mūsu ģimene tā iegrima lauku darbos, ka, jāatzīst, saglabāt garīgu skatījumu uz dzīvi nebija viegli.
Laulības dzīve
1963. gadā septiņpadsmit gadu vecumā es apprecējos ar Džeimsu — vienu no saviem ticības biedriem. Viņa ģimenē reliģiskā pārliecība bija mantota no vecvecvecāku laikiem. Mums abiem ar vīru bija dedzīga vēlēšanās kalpot Dievam, un mēs bijām pārliecināti, ka mūsu baznīca ir vienīgā patiesā.
Līdz 1975. gadam mums bija piedzimuši seši bērni, un 1983. gadā pasaulē nāca jaunākais dēls. Rebeka, otrais bērns pēc vecuma, bija mūsu vienīgā meita — visi pārējie bija zēni. Mēs smagi strādājām un dzīvojām taupīgi un pieticīgi. Mēs centāmies ieaudzināt bērnos dziļu cieņu pret tiem pašiem Bībeles principiem, ko bijām iemācījušies no saviem vecākiem un citiem ticības biedriem.
Ārējam izskatam mūsu lokā tika piešķirta milzīga nozīme. Mēs uzskatījām, ka, tā kā neviens nevar zināt, kas notiek cilvēka sirdī, cilvēka iekšējo būtību atklāj viņa āriene. Ja kāda sieviete no mūsu ticības biedru vidus, pēc mūsu domām, bija pārāk kupli ieveidojusi matus, mēs to uzskatījām par lepnības izpausmi. Arī tad, ja kādam tradicionālās vienkāršā piegriezuma drēbes bija šūtas no auduma, ko rotāja, mūsuprāt, pārāk uzkrītošs raksts, mēs šo cilvēku uzskatījām par lepnu. Brīžiem mūsu dzīvē tamlīdzīgi jautājumi tik ļoti izvirzījās priekšplānā, ka tie aizēnoja Svēto Rakstu nozīmi.
Cietumā uzzinātais ienes pārmaiņas dzīvē
Sešdesmito gadu beigās vīra brāli Džesiju, kas kopš mazotnes piederēja pie mūsu reliģijas, ielika cietumā par atteikšanos no militārā dienesta. Cietumā viņš iepazinās ar Jehovas lieciniekiem, kas arī uzskatīja, ka karot ir pretrunā ar Bībeles principiem. (Jesajas 2:4; Mateja 26:52.) Džesijam bija iespēja bieži pārspriest ar Jehovas lieciniekiem dažādus jautājumus un pašam no savas pieredzes pārliecināties, kas viņi ir par cilvēkiem. Pēc kāda laika, kad Džesijs bija rūpīgi pētījis Bībeli, mums par nožēlu, viņš kļuva par Jehovas liecinieku.
Vēlāk Džesijs stāstīja manam vīram to, ko pats bija iemācījies. Turklāt viņš parūpējās, lai Džeimss regulāri saņemtu žurnālus Sargtornis un Atmostieties!. Lasot šos žurnālus, Džeimsam radās vēl dziļāka interese par Bībeli nekā agrāk. Džeimss vienmēr bija vēlējies kalpot Dievam, tomēr bieži bija juties no viņa atsvešināts. Tāpēc viņu ļoti interesēja jebkāda informācija, kas ļautu izveidot tuvākas attiecības ar Dievu.
Kaut gan mūsu draudzes vecākie mūs aicināja lasīt reliģiskus žurnālus, ko izdeva emiši, menonīti, kā arī citas Vecās kārtības brāļu reliģijas, mēs šīs reliģijas uzskatījām par pasaules daļu. Taču manam tēvam bija ārkārtīgi spēcīgi aizspriedumi pret Jehovas lieciniekiem. Viņš uzskatīja, ka mēs nekādā gadījumā nedrīkstam lasīt Sargtorni un Atmostieties!. Tāpēc, kad es ieraudzīju Džeimsu lasām šos žurnālus, es izbijos ne pa jokam. Es baidījos, ka mans vīrs sāks ticēt aplamām mācībām.
Tomēr jāatzīst, ka Džeimss jau ilgu laiku bija apšaubījis vairākas mūsu reliģijas mācības, kas, viņaprāt, bija pretrunā ar Bībeli — it īpaši viņš šaubījās par mācību, ka ir grēks svētdienās darīt jebkādu ”smagu darbu”. Piemēram, mums tika mācīts, ka svētdienā drīkst padzirdīt lopus, bet nav atļauts izraut dārzā nevienu nezāli. Mūsu draudzes vecākie nespēja manam vīram parādīt, kāds šim likumam ir pamatojums Bībelē. Ar laiku arī man sāka zust uzticība šādām mācībām.
Ilgus gadus mēs ar vīru bijām ticējuši, ka esam Dieva baznīcas locekļi, turklāt mēs apzinājāmies, kādas būs sekas, ja mēs atstāsim savu baznīcu, tāpēc mums bija grūti saraut ar to saites. Tomēr mūsu sirdsapziņa mums vairs neļāva piederēt pie baznīcas, kas, pēc mūsu domām, nerīkojas pilnīgā saskaņā ar Bībeli. 1983. gadā mēs vēstulē paskaidrojām, kāpēc vēlamies atstāt savu reliģiju, un lūdzām, lai šī vēstule tiktu nolasīta mūsu draudzē. Tā mēs tikām izslēgti no draudzes.
Patiesās reliģijas meklējumos
Pēc tam mēs sākām meklēt patieso reliģiju. Mēs gribējām atrast reliģiju, kuras piekritēji dzīvotu saskaņā ar to, ko tie māca citiem. Pirmām kārtām atbira visas reliģijas, kas piedalās karos. Mūs joprojām piesaistīja ”vienkāršās” reliģijas, jo mēs domājām, ka tad, ja kādas reliģijas locekļi dzīvo pieticīgi un nēsā vienkāršas drēbes, tas apliecina, ka šī reliģija nav no pasaules. No 1983. līdz 1985. gadam mēs izbrīvējām laiku, lai patiesās reliģijas meklējumos ceļotu pa valsti — mēs pārbaudījām gan menonītus, gan kvēkerus, gan dažādas citas ”vienkāršās” reliģijas.
Tajā laikā mūsu lauku mājās, kas atradās netālu no Kamdenas (Indiānas štats), pie mums sāka iegriezties Jehovas liecinieki. Mēs bijām ar mieru viņus uzklausīt, ja viņi sarunā izmantos vienīgi Karaļa Jēkaba Bībeli. Es cienīju Jehovas liecinieku nostāju jautājumā par neiesaistīšanos karadarbībā. Tomēr man nebija viegli viņos klausīties, jo es domāju, ka šie cilvēki nevar pārstāvēt patieso reliģiju, jo viņi neuzskata, ka ir jāģērbjas vienkārši, lai nebūtu no pasaules. Es tolaik spriedu, ka iemesls, kāpēc cilvēki ģērbjas citādi nekā mēs, ir lepnums. Man likās, ka tieši lietas, kas kādam pieder, dara cilvēku lepnu.
Džeimss sāka apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces Valstības zālē, un viņš ņēma līdzi dažus no mūsu dēliem. Taču man par to sāpēja sirds. Vīrs centās mani pierunāt, lai es nāku viņam līdzi, bet es atteicos. Bet tad kādu dienu Džeimss man sacīja: ”Ja arī tu nepiekrīti visām viņu mācībām, kāpēc gan tev neaiziet un pašai nepavērot, kā viņi izturas cits pret citu.” Džeimsu bija spēcīgi iespaidojušas attiecības, kādas Jehovas lieciniekiem bija savā starpā.
Beigu beigās es nolēmu aiziet vīram līdzi uz Valstības zāli, tomēr darīju to ar lielu piesardzību. Es iegāju Valstības zālē, kā parasti, ar aubi galvā un ģērbusies vienkāršā kleitā. Daži no mūsu dēliem bija atnākuši basām kājām, un arī viņu drēbes bija pavisam vienkāršas. Tomēr Jehovas liecinieki nāca mums klāt, lai iepazītos, un izturējās pret mums ļoti laipni. Es toreiz pie sevis nodomāju: ”Mēs atšķiramies no viņiem, tomēr viņi mūs tik un tā pieņem.”
Mani aizkustināja Jehovas liecinieku laipnība, bet es joprojām vēlējos būt vienīgi novērotājas lomā. Kad sapulces sākumā cilvēki cēlās kājās, lai dziedātu dziesmu, es paliku sēžam un pat negrasījos dziedāt līdzi. Pēc sapulces es apbēru Jehovas lieciniekus ar jautājumiem — es viņus izvaicāju par jautājumiem, kuros es nepiekritu viņu rīcībai, kā arī par dažādu Bībeles pantu nozīmi. Kaut gan es nebūt nebiju taktiska, visi, ar kuriem es runājos, no sirds interesējās par mani. Tāpat mani arī pārsteidza fakts, ka Jehovas liecinieku atbildes uz maniem jautājumiem vienmēr bija saskanīgas, lai arī pie kura no viņiem es būtu vērsusies. Dažkārt viņi sagatavoja atbildes rakstveidā, un tas bija ļoti noderīgi, jo tad es vēlāk pati savā nodabā varēju izstudēt konkrēto materiālu.
1985. gada vasarā mūsu ģimene devās uz Jehovas liecinieku kongresu, kas tika rīkots Memfisā Tenesī štatā — mēs tikai gribējām redzēt, kā tas noris. Džeimsam joprojām bija bārda, un mēs visi bijām tērpušies savās vienkāršajās drēbēs. Kongresa pārtraukumos tikpat kā nebija brīža, kad kāds nebūtu nācis pie mums klāt, lai aprunātos. Mūs aizkustināja mīlestība, uzmanība un siltā uzņemšana, ko mēs izjutām šajā pasākumā. Tāpat mūs arī saviļņoja vienotība, kāda valda Jehovas liecinieku starpā. Mēs pārliecinājāmies, ka jebkurā vietā, kur mēs apmeklējam kādu sapulci, Jehovas liecinieki tic vienām un tām pašām mācībām.
Džeimsu tik ļoti bija aizkustinājusi Jehovas liecinieku personiskā interese, ka viņš piekrita piedāvājumam studēt Bībeli. Visus jautājumus viņš izpētīja ārkārtīgi rūpīgi, lai būtu drošs, ka tas, ko viņš mācās, ir patiess. (Apustuļu darbi 17:11; 1. Tesaloniķiešiem 5:21.) Pēc kāda laika Džeimss saprata, ka ir atradis patiesību. Toties mana sirds vai lūza uz pusēm. Es vēlējos darīt to, kas ir pareizs, bet es negribēju ”kļūt moderna” un negribēju, ka mani varētu uzskatīt par ”pasaulīgu”. Kad es pirmo reizi piekritu piedalīties Bībeles nodarbībā, man klēpī bija gan Karaļa Jēkaba Bībele, gan mūsdienīgāks Bībeles izdevums — Jaunās pasaules tulkojums. Es pārbaudīju katru Bībeles pantu abos tulkojumos, lai būtu droša, ka netieku maldināta.
Kā tika izgaisinātas manas šaubas
Pētot Bībeli kopā ar Jehovas lieciniekiem, mēs uzzinājām, ka mūsu debesu Tēvs ir viens Dievs, nevis trīs dievišķas personas vienā Dievā un ka mēs paši esam dvēseles, nevis mūsos mājo kaut kāda nemirstīga dvēsele. (1. Mozus 2:7, LB-65r; 5. Mozus 6:4; Ecēhiēla 18:4; 1. Korintiešiem 8:5, 6.) Mēs arī uzzinājām, ka elle ir cilvēces kopējais kaps, nevis ugunīga mocību vieta. (Ījaba 14:13; Psalms 16:10; Salamans Mācītājs 9:5, 10; Apustuļu darbi 2:31.) Tas, ka mēs sapratām patiesību par elli, mums ar vīru bija milzīgs solis uz priekšu, jo Vecās kārtības vācu baptistu brāļiem šajā jautājumā viedokļi dalās.
Tomēr es vēl aizvien nevarēju saprast, kā Jehovas liecinieki var būt patiesā reliģija, ja viņi, kā man likās, ir no pasaules. Viņi nedzīvoja tādu vienkāršu dzīvi, kas manā skatījumā bija būtisks priekšnoteikums, lai cilvēks būtu patīkams Dievam. Bet es arī nevarēju noliegt, ka Jehovas liecinieki pilda Jēzus pavēli — sludina labo vēsti par Dieva Valstību visiem cilvēkiem. Es vairs nezināju, ko domāt. (Mateja 24:14; 28:19, 20.)
Šajā smagajā laikā neatmest ar roku Bībeles nodarbībām man palīdzēja tas, ar kādu mīlestību Jehovas liecinieki izturējās pret mūsu ģimeni. Par mums interesējās visa draudze. Mūs apciemoja daudzi draudzes locekļi — lai būtu iemesls pie mums iegriezties, dažkārt viņi nāca pirkt no mums pienu un olas. Kontaktējoties ar visiem šiem kristiešiem, mēs arvien vairāk pārliecinājāmies, ka viņi tiešām ir ļoti labi cilvēki. Viņi nenosprieda, ka tad, ja mūs regulāri apmeklē mūsu Bībeles nodarbību vadītājs, nav iemesla iegriezties pie mums. Gluži otrādi, vienmēr, kad vietējās draudzes locekļi gadījās mūsu mājas tuvumā, viņi apciemoja mūsu ģimeni. Iespēja tuvāk iepazīties ar Jehovas lieciniekiem bija tieši tas, kas mums bija ārkārtīgi nepieciešams, un mēs no sirds novērtējām šo cilvēku patieso mīlestību un interesi par mums.
Par mūsu ģimeni interesējās ne vien Jehovas liecinieki no tuvējās draudzes, bet arī no citām draudzēm. Zinādama, ka mani mocīja jautājums par drēbēm un ārējo izskatu, mani apciemot ieradās Keja Brigsa, Jehovas lieciniece, kurai patika ģērbties ļoti pieticīgi un kura nemēdza lietot kosmētiku. Es viņas sabiedrībā jutos ļoti patīkami un spēju runāt ar viņu atklātāk nekā ar citiem. Kādu dienu mani apmeklēja arī Lūiss Flora, kāds Jehovas liecinieks, kurš, līdzīgi man, bija uzaudzis ģimenē, kas piederēja pie vienas no ”vienkāršajām” reliģijām. Viņš acīmredzot ievēroja, ka mani plosa iekšējas pretrunas, un vēlāk uzrakstīja man desmit lappuses garu vēstuli, kurā centās mani nomierināt. Šī kristieša laipnība mani saviļņoja līdz asarām, un es pārlasīju viņa vēstuli atkal un atkal.
Reiz es jautāju kādam ceļojošajam pārraugam, brālim O’Dellam, lai viņš man paskaidro, kas domāts ar vārdiem Jesajas grāmatas 3. nodaļā, no 18. līdz 23. pantam, kā arī 1. Pētera vēstules 3. nodaļas 3. un 4. pantā. ”Vai gan šie panti neliecina, ka ir jāvalkā vienkāršas drēbes, lai patiktu Dievam?” es vaicāju. Uz manu jautājumu viņš atbildēja ar pretjautājumu: ”Bet kā tu domā, vai arī galvassegu nēsāt un matus pīt ir nepareizi?” Jautājums tiešām bija vietā, jo Vecās kārtības vācu baptistu brāļi nebūt neuzskatīja, ka meitenēm nedrīkst pīt matus un sievietes nedrīkst nēsāt cepures un citas galvassegas. Tā es sapratu, ka manas agrākās reliģijas priekšstatos par ārējo izskatu ir pretrunas, turklāt es biju pārsteigta par to, cik pacietīgi un laipni pret mani izturējās brālis O’Dells.
Pamazām es arvien vairāk un vairāk pārliecinājos, ka esmu atradusi patiesību, tomēr viens jautājums man joprojām bija klupšanas akmens — man bija grūti pieņemt, ka sievietes drīkst griezt īsus matus. Kristiešu draudzes vecākie mudināja mani padomāt par faktu, ka dažām sievietēm mati izaug noteiktā garumā un pēc tam tālāk vairs neaug, turpretī citām mati izaug ļoti gari. Vai tāpēc viena sieviete ir labāka par otru? Vecākie arī palīdzēja man saprast, kāda nozīme jautājumos par ģērbšanās stilu un ārējo izskatu ir katra cilvēka sirdsapziņai, un viņi man arī iedeva izlasīt materiālus, kuros bija apspriesta šī tēma.
Liekam lietā jauniegūtās zināšanas
Mēs ar vīru bijām meklējuši reliģiju, kas nes labus augļus, un mēs bijām to atraduši. Jēzus savulaik sacīja: ”No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa 13:35.) Mēs bijām pārliecinājušies, ka Jehovas liecinieku vidū tiešām valda patiesa mīlestība. Toties sarežģīts laiks tagad sākās mūsu vecākajiem bērniem, Neitanam un Rebekai, jo viņi jau bija kristījušies mūsu agrākajā ticībā. Galu galā viņus tomēr neatstāja vienaldzīgus Bībeles patiesība, ko mēs viņiem stāstījām, un mīlestība, ko apliecināja Jehovas liecinieki.
Rebeka, piemēram, vienmēr bija ilgojusies pēc tuvām attiecībām ar Dievu. Viņai kļuva vieglāk lūgt Dievu, kad viņa uzzināja, ka Dievs nav jau iepriekš noteicis, kā katrs cilvēks rīkosies un kāda būs viņa nākotne. Rebeka arī sajutās tuvāka Dievam, kad saprata, ka Dievs nav noslēpumaina, neizprotama trīsvienība, gluži pretēji — viņš ir persona, kuru ir iespējams iepazīt un kurai viņa var censties līdzināties. (Efeziešiem 5:1.) Turklāt Rebeka bija ļoti priecīga, kad noskaidroja, ka viņai nav jāvēršas pie Dieva, lietojot novecojušās vārdu formas, kas bija izmantotas Karaļa Jēkaba Bībelē. Kad Rebeka saprata, kas ir nepieciešams, lai Dievs uzklausītu lūgšanas, un uzzināja, ka Dievs ir nolēmis dot cilvēkiem iespēju dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes, viņai izveidojās daudz tuvākas attiecības ar Radītāju, nekā viņa bija izjutusi jebkad agrāk. (Psalms 37:29; Atklāsmes 21:3, 4.)
Svētības, ko esam pieredzējuši
1987. gada vasarā Džeimss, es un pieci mūsu vecākie bērni — Neitans, Rebeka, Džordžs, Denjels un Džons — tikām kristīti un kļuvām par Jehovas lieciniekiem. Hārlijs kristījās 1989. gadā, un Saimons — 1994. gadā. Visi mūsu ģimenes locekļi uzticīgi pilda darbu, kuru Jēzus Kristus uzdeva darīt saviem mācekļiem, proti, sludina labo vēsti par Dieva Valstību.
Pieci mūsu vecākie dēli, Neitans, Džordžs, Denjels, Džons un Hārlijs, kā arī mūsu meita Rebeka ir strādājuši Amerikas Savienoto Valstu Jehovas liecinieku filiālē. Džordžs tur strādā jau četrpadsmit gadus, un Saimons, kas 2001. gadā beidza skolu, nesen arī kļuva par šīs filiāles darbinieku. Visi mūsu dēli Jehovas liecinieku draudzēs kalpo par draudzes vecākajiem vai kalpošanas palīgiem. Mans vīrs ir draudzes vecākais Teieras draudzē (Misūri štats), un es cenšos cītīgi sludināt.
Tagad mums ir arī trīs mazbērni, kurus sauc Džesika, Latiša un Kālebs, un mēs ar prieku noraugāmies, kā viņu vecāki cenšas aizkustināt bērnu maigās sirdis un ieaudzināt viņos mīlestību pret Jehovu. Mūsu ģimene ir pieredzējusi, kā Jehova velk mūs pie sevis, un mēs esam pateicīgi, ka viņš ir palīdzējis mums saprast, kuri cilvēki godina viņa vārdu, apliecinādami dzīvē viņam patīkamu mīlestību.
Mūsu sirdis deg par tiem, kas no tiesas vēlas patikt Dievam, bet kuru sirdsapziņu pirmām kārtām ir ietekmējusi vide un audzināšana, nevis Bībele. Mēs ceram, ka šiem cilvēkiem izdosies pieredzēt to prieku, ko tagad izjūtam mēs, kad ejam pa mājām, nevis piedāvādami dārzeņus un citus produktus, bet gan stāstīdami par Dieva Valstību un par visām tām brīnišķīgajām svētībām, ko tā nodrošinās. Man acīs sariešas asaras, domājot par to, ar kādu pacietību un mīlestību pret mūsu ģimeni ir izturējušies cilvēki, kas nosaukti Jehovas vārdā.
[Attēli 19. lpp.]
Es apmēram septiņu gadu vecumā un jau pieaugusi
[Attēls 20. lpp.]
Džeimss, Džordžs, Hārlijs un Saimons vienkāršās drēbēs
[Attēls 21. lpp.]
Šī fotogrāfija, kurā ir redzams, kā es vedu uz tirgu pārtikas produktus, bija ievietota vietējā laikrakstā
[Norāde par autortiesībām]
Journal and Courier, Lafayette, Indiana
[Attēls 23. lpp.]
Mūsu ģimene tagad