Kolportieri — ceļojošie grāmatu tirgoņi

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA FRANCIJĀ

FRANCIJAS dienvidaustrumos Žandrī šļūdoņa pakājē atrodas Dezalpu slēpošanas stacija. Tās visaugstākajā vietā pirms dažiem gadiem tika izveidots neliels ”muzejs”. Tur slejas ledus skulptūras, kuru vidū viena ir darināta par godu kādas senas profesijas pārstāvjiem, kas savulaik staigāja pa šiem kalniem, — tajā ir atveidots kolportieris.

Gadsimtiem ilgi kolportieri, dodamies no tirgus uz tirgu un no mājas uz māju, piedāvāja dažādas preces, ko viņi nēsāja mugursomās (vārds colporteur franču valodā ir veidots no vārdiem col, kas nozīmē ’kakls’, un porter — ’nēsāt’). Mūsdienās lielākoties cilvēki par viņiem neko nav dzirdējuši. Un, ja arī ir dzirdējuši, viņi varbūt domā, ka kolportieri bija tikai sīki tirgoņi, kas pārdeva dažādus niekus. Patiesībā kolportieri ir ietekmējuši neskaitāmu cilvēku dzīves līdz pat mūsu dienām.

Nedaudz par kolportāžu

Kolportieri nebūt nebija nožēlojami dzīves pabērni — daudzi no viņiem tirgojās ar jaunākajām precēm un bija prasmīgi organizējuši savu darbību, izveidodami tirdzniecības tīklu, kas aptvēra daudzas Eiropas valstis. Tomēr ne visi kolportieri tiecās pēc peļņas. Daži bija nodevušies šim darbam, lai izplatītu savus uzskatus, un dažiem tas pat maksāja dzīvību.

Cik zināms, kolportāžas sākums iesniedzas vēlajos viduslaikos. Pirmie kolportieri bija kalnu iedzīvotāji — viņi nāca no Alpu loka, Pirenejiem un Skotijas kalnienes. Daudzi no viņiem bija zemnieki, kas pēc ražas ievākšanas ķērās pie ceļojošā tirgotāja darba.

Šo tirgoņu vidū bija arī kāds francūzis, vārdā Žeāns Gravjē. 16. gadsimtā šis cilvēks ar savu ģimeni dzīvoja kalnainā apvidū, kas saucās Lagrava. Tā kā šī zeme bija neauglīga un Gravjē zināja, ka pilsētās ir pieprasījums pēc tādām kalnos iegūstamām precēm kā kokmateriāli, āda, vilna un sāls, viņš izlēma tirgoties ar šīm precēm. Gan Gravjē, gan arī citi kolportieri nogādāja tās pilsētā un iemainīja pret brillēm, grāmatām, medikamentiem, tabaku, gravīrām, ķemmēm un citiem galantērijas izstrādājumiem. Šīs lietas savukārt varēja pārdot pilsētniekiem un zemniekiem, kam tuvākajā apkārtnē nebija pieejami nekādi veikali. Dažu kolportieru darbības lauks bija tik liels, ka dienas gaitā viņiem bija jāmēro 20 kilometru garš ceļš. Kolportieru prombūtnes laikā par viņu saimniecību un ģimenes locekļiem rūpējās radinieki.

Dažādi izstrādājumi tomēr nebija vienīgais, ar ko tirgojās Gravjē. Ir saglabājušās ziņas, ka viņš bija parādā kādam iespiedējam, vārdā Benuā Rigo. Tas liecina, ka Gravjē, tāpat kā arī citi kolportieri, tirgojās ar grāmatām. Tolaik Eiropā bija renesanses laikmets un grāmatu tirdzniecība strauji attīstījās. 16. gadsimtā Eiropā tika iespiesti 140 līdz 200 miljoni grāmatu, un ceturtā daļa no tām tika izdotas Francijā. Valsts galvenais ekonomiskais centrs, Liona, kas atrodas Alpu pakājē, bija viens no ievērojamākajiem Eiropas izdevniecības centriem, un galvenokārt tur tika izdotas grāmatas franču valodā. Tāpēc Gravjē bija pieejami bagātīgi krājumi, kas noderēja viņa darījumiem. Taču ne visi kolportieri grāmatas pārdeva peļņas dēļ, kā to darīja Gravjē. Bija arī tādi kolportieri, kas grāmatas izplatīja vienīgi reliģiskos nolūkos.

”Ticības kontrabandisti”

Pēc iespiedmašīnas izgudrošanas cilvēkiem radās dedzīga interese par reliģiska satura grāmatām, brošūrām un bukletiem. Sākotnēji Bībele tika iespiesta latīņu valodā, bet vēlāk — daudzās citās valodās. Miljoniem Bībeļu iespieda Vācijā, un ar kolportieru palīdzību tās ātri nonāca pie lauciniekiem. Tomēr ne visiem tas patika.

Francijas parlaments 1525. gadā aizliedza tulkot Bībeli franču valodā, un nākamajā gadā tika aizliegts turēt savā īpašumā Bībeles tulkojumus franču valodā. Šajos nelabvēlīgajos apstākļos tomēr tika iespiesti tūkstošiem Bībeles eksemplāru, un apņēmīgi kolportieri daudzas no tām slepus izplatīja visā Francijā. Šo kolportieru vidū bija kāds jauns vīrietis, vārdā Pjērs Šapo. 1546. gadā viņš tika arestēts un sodīts ar nāvi.

Visbeidzot 1551. gadā katoliskajā Francijā kolportieriem stingri aizliedza pārdot jebkādas grāmatas, jo viņi ”slepeni” izplatot grāmatas, kas ”nāk no Ženēvas”, citiem vārdiem, no protestantiem. Tomēr tādā veidā neizdevās apturēt grāmatu ieplūšanu Francijā — tās nonāca valstī visdažādākajos ceļos. Bieži vien neliela izmēra grāmatas noslēpa vīna mucās ar dubultu dibenu, mucās ar ēdamajiem kastaņiem un kuģu tilpnēs. Kādu drosmīgu vīrieti, Denisu Levēru, arestēja, kad viņš veda mucu, pilnu ar Bībelēm. Arī viņam izpildīja nāvessodu. Kāds pret kolportieriem naidīgi noskaņots katolis tolaik atzina, ka viņu dēļ ”īsā laikā visā Francijā ir izplatīts Jaunās derības tulkojums franču valodā”.

16. gadsimtā šie ”ticības kontrabandisti”, kā viņus nosauca kāds rakstnieks, dzīvoja pastāvīgās briesmās. Daudzi kolportieri tika arestēti, ieslodzīti cietumos, nosūtīti uz galerām, izraidīti no valsts vai nogalināti. Dažus kolportierus sadedzināja ar visām viņu grāmatām. Kaut gan vēsturiskas ziņas ir saglabājušās tikai par dažiem kolportieriem, šādu bezbailīgu cilvēku bija daudz, un, pateicoties viņiem visiem, gandrīz ikviena protestantu ģimene varēja iegādāties Bībeli.

”Ceļojošās bibliotēkas”

17. gadsimtā katoļu baznīca joprojām centās panākt, lai vienkāršajai tautai nebūtu pieejama Bībele. Tās vietā ticīgajiem tika dotas stundu grāmatasa un svēto dzīves apraksti — aizstājēji, kas ne tuvu nebija līdzvērtīgi Bībelei. Turpretī jansenisti, katoļi ar ”ķeceriskiem” uzskatiem, mudināja cilvēkus lasīt Bībeli. Kolportieri palīdzēja izplatīt jansenistu izdotos Grieķu rakstus (”Jauno derību”), ko bija tulkojis Lemestrs de Sasī.

Tolaik kolportieru mugursomās parādījās arī lētas jauna veida grāmatas. Līdz pat 19. gadsimtam, kad šīs grāmatas pazuda no apgrozības, daudziem Francijas iedzīvotājiem tās noderēja, lai iemācītos lasīt, izglītotos un pavadītu brīvo laiku. Francūži šo grāmatu sēriju dēvēja par bibliothèque bleue jeb zilo bibliotēku, jo tās bija iesietas zilos vākos. Anglijā tās bija pazīstamas ar nosaukumu chapbooks, un Spānijā tās sauca par pliégos de cordel. Šajās grāmatās bija iekļauti stāsti par viduslaiku bruņiniekiem, svētajiem, kā arī folklora un cita tamlīdzīga satura lasāmviela. Kā viegli iedomāties, vienalga, vai tie bija kolportieri no Pireneju kalniem, kuri nāca vasarā, vai kolportieri no Dofinē Alpiem, kuri ieradās ziemā, viņus visur gaidīja ar nepacietību.

Interesanti atzīmēt, ka kolportieri gādāja gan par izglītotu, gan par neizglītotu ļaužu vajadzībām. Kādā 18. gadsimta pētījumā par Francijas dienvidrietumu apgabala, Gijennas, zemniekiem bija teikts: ”Garajos ziemas vakaros [zemnieki] sapulcē vienkopus savus mājiniekus un pusstundu lasa stāstus par svētajiem vai kādu nodaļu no Bībeles.. Kad nav nekā cita, viņi lasa.. zilās bibliotēkas grāmatas un tamlīdzīgu vieglu literatūru, ko lauku apvidū ik gadus piegādā kolportieri.” Tomēr Bībele bija ārkārtīgi populāra, un tās eksemplāri bija atrodami pat vispieticīgākajās saimniecībās.

Kolportieru tirdzniecības tīkli

Kolportieru tirdzniecības tīkli sākotnēji izveidojās Francijas un Itālijas Alpos, Pirenejos, kā arī Normandijā Francijas ziemeļrietumos. Dofinē Alpu kolportieri vien Eiropas dienvidos kontrolēja apmēram ceturto daļu grāmatu tirgus. Kāds tā laika grāmatu tirgonis no Ženēvas apgalvoja: ”Spānijā un Portugālē, kā arī daudzās Itālijas pilsētās grāmatu tirdzniecība ir to francūžu rokās, kas nākuši no viena un tā paša ciemata.. Dofinē Alpos.”

Kolportieri spēja tik sekmīgi darboties ne tikai tāpēc, ka viņi bija ”aktīvi, strādīgi un ārkārtīgi nosvērti cilvēki”, bet arī tāpēc, ka viņiem bija ļoti ciešas attiecības ar ģimenes locekļiem, sava ciemata iedzīvotājiem un ticības biedriem. Daudzi kolportieri bija protestanti, kas uzturēja sakarus ar tiem cilvēkiem, kuri vajāšanu laikā bija devušies trimdā. Šīs saiknes, kas pastāvēja attiecībās ar radiniekiem, cilvēkiem no dzimtā apvidus un ticības biedriem, kopumā veidoja ietekmīgu tirdzniecības tīklu, kas caurauda visu Eiropu. Gravjē ģimenes izveidotais grāmatu tirdzniecības tīkls, piemēram, aptvēra Franciju, Spāniju un Itāliju. Citi kolportieri bija izveidojuši tirdzniecības tīklus, kas iesniedzās pat Persijā un Amerikā.

Kolportieru darba atdzimšana

19. gadsimtā sākoties rūpnieciskajam apvērsumam, kolportieru ģimenes biznesam, kas bija mantots no paaudzes paaudzē, pienāca gals. Tomēr, izveidojoties Bībeles biedrībām, Bībeļu izplatīšana atsākās ar vēl nepieredzētu sparu. Taču katoļu baznīca joprojām lika šķēršļus centieniem izplatīt Bībeli. Līdz pat 19. gadsimta beigām kolportieri, kas piedāvāja cilvēkiem Bībeli, tika vajāti un tiesāti. Kaut gan apstākļi bija visai nelabvēlīgi, laika posmā no 1804. līdz 1909. gadam Francijā vien kolportieri izplatīja 6 miljonus Bībeļu vai tās daļu eksemplārus.

Cilvēku iepazīstināšana ar Bībeli ne tuvu vēl nebija galā. 1881. gadā žurnālā Ciānas Sargtornis un Kristus Klātbūtnes Vēstnesis (iznāca Amerikas Savienotajās Valstīs) kristieši tika mudināti piedalīties evaņģēlija sludināšanā. Viņu mērķis bija ”darīt zināmu patiesību, piedāvājot cilvēkiem lasīt”. Līdz 1885. gadam apmēram 300 labās vēsts sludinātāju bija atsaukušies uz šo aicinājumu un piedalījās kalpošanā. Daži no viņiem apceļoja plašas teritorijas, sludinādami tādās zemēs kā Barbadosa, Birma (tagadējā Mjanma), Gvatemala, Hondurasa, Salvadora un Somija. Pirms sākās Pirmais pasaules karš, šie evaņģēlisti bija sludinājuši Bībeles vēsti Anglijā, Francijā, Jaunzēlandē, Kostarikā, Ķīnā, Norvēģijā, Polijā, Šveicē, Vācijā un Zviedrijā.

Interesanti, ka sākotnēji Bībeles pētniekus (tagad pazīstami ar nosaukumu Jehovas liecinieki), kas bija pilnas slodzes sludinātāji, sauca par kolportieriem. Vēlāk viņi vairs neizmantoja šo nosaukumu, jo tas precīzi neatbilda viņu darbības galvenajam mērķim — palīdzēt cilvēkiem apgūt zināšanas no Bībeles. (Mateja 28:19, 20.) Turklāt šis nosaukums neatspoguļoja viņu darbības nekomerciālo raksturu. Tāpēc mūsdienās Jehovas liecinieku pilnas slodzes kalpotājus sauc par pionieriem.

Pagājušajā gadā vairāk nekā 800 000 pionieru izplatīja Bībeles un uz Bībeli balstītu literatūru. Viņi to nedarīja materiāla labuma dēļ, bet gan ”no skaidras sirds, kā Dieva uzdevumā un Dieva priekšā Kristus spēkā”. (2. Korintiešiem 2:17.) Tāpēc var teikt, ka pionieri mūsdienās ir kaut kas daudz vairāk nekā ceļojoši grāmatu tirgoņi. Tomēr pionieri daudziem no šiem aizgājušo laiku kolportieriem ir pateicību parādā par viņu dedzības un stiprās pārliecības piemēru.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 24., 25. lpp.]

Kolportieri cilvēkiem mājās piegādāja jaunākās preces

Kolportieri tika nepacietīgi gaidīti

[Norāde par autortiesībām]

© Cliché Bibliothèque nationale de France, Paris

[Attēli 26. lpp.]

Lemestra de Sasī tulkotā ”Jaunā derība” un grāmata no zilās bibliotēkas

[Norādes par autortiesībām]

Pirmā grāmata no kreisās: © Cliché Bibliothèque nationale de France, Paris; Otrā no kreisās: © B.M.V.R de Troyes/Bbl.390/Photo P. Jacquinot

[Attēls 26., 27. lpp.]

Labās vēsts sludinātāji izplatīja bībelisku literatūru

[Attēls 26. lpp.]

Mūsdienās pilnas slodzes sludinātāji bez maksas piedāvā iegūt zināšanas par Bībeli