Kad ūdens kļūst sarkans

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA FILIPĪNĀS

Iedomājieties zvejniekus, kas agrā rīta stundā iet uz jūru, lai sagatavotu laivas un tīklus zvejai. Kā ik dienas, viņi cer uz labu lomu. Te pēkšņi viņu vēl miega pilnajām acīm paveras šausmīga aina — krastā ir izskalotas tūkstošiem beigtu zivju. Kas ir izraisījis šo postu? ”SARKANAIS PAISUMS”!

”SARKANIE paisumi” ir globāla parādība. Tie ir novēroti pie Amerikas Savienoto Valstu un Kanādas krastiem gan Atlantijas, gan Klusajā okeānā. Periodiski tie skar ūdeņus, kas apskalo Austrāliju, Bruneju, Eiropas ziemeļrietumu daļu, Filipīnas, Japānu, Malaiziju, Papua-Jaungvineju un citas zemes. Kaut arī par ”sarkanajiem paisumiem” zina samērā maz cilvēku, tie nav nekas jauns.

Filipīnās ”sarkanais paisums” pirmoreiz bija novērots 1908. gadā Bataanas provincē. 1983. gadā tas saindēja zivis, kā arī moluskus un vēžveidīgos Samaras jūrā, Makedas līcī un Viljarealas līcī. Kopš tā laika ”sarkanie paisumi” ir piemeklējuši arī daudzus citus piekrastes rajonus. Zenaida Abuso no Filipīnu Nacionālās ”Sarkano paisumu” izpētes komisijas Atmostieties! korespondentam pastāstīja, ka, ”saskaņā ar Filipīnu Zvejniecības un ūdens resursu biroja datiem, ”sarkanie paisumi” izraisa ne tikai zivju bojāeju, bet 1926 gadījumos šo paisumu saindēti moluski un vēžveidīgie ir bijuši vainojami pie cilvēku saindēšanās”.a Bet kas īsti ir ”sarkanie paisumi”?

Kas ir ”sarkanie paisumi”?

Par ”sarkanajiem paisumiem” sauc ūdens krāsošanos, kas laiku pa laikam ir novērojama kādā okeāna vai jūras rajonā. Parasti ūdens kļūst sarkans, bet tam var būt arī brūngana vai dzeltenīga nokrāsa. Kā teikts enciklopēdijā The World Book Encyclopedia, ”iekrāsotā ūdens platība var būt no dažiem kvadrātjardiem vai kvadrātmetriem līdz vairāk nekā 1000 kvadrātjūdzēm (2600 kvadrātkilometriem)”.

Kas izsauc šādu ūdens krāsošanos? ”Sarkanos paisumus” lielākoties izraisa vairāku sugu mikroskopiskas vienšūnas aļģes vai vienšūņi, ko sauc par bruņvicaiņiem. Šiem sīkajiem organismiem ir nelieli izaugumi — viciņas —, ar kuru palīdzību tie ūdenī pārvietojas. Ir zināmas apmēram 2000 bruņvicaiņu pasugas, un 30 no tām satur indīgas vielas. Šie mikroskopiskie organismi parasti mīt siltos un sāļos ūdeņos.

”Sarkano paisumu” izraisa pēkšņa un strauja bruņvicaiņu savairošanās jeb, kā to mēdz dēvēt, ”ziedēšana”. Šo organismu koncentrācija var sasniegt pat 50 000 000 bruņvicaiņu litrā ūdens. Kaut arī zinātnieki līdz galam nesaprot, kāpēc tā notiek, ir skaidrs, ka bruņvicaiņu pārmērīga savairošanās ir saistīta ar vairākiem apstākļiem, kas vienlaicīgi iedarbojas uz ūdeni, piemēram, netipiski laika apstākļi, optimāla temperatūra, barības vielu pārbagātība ūdenī, daudz saules gaismas un attiecīgas ūdens straumes. Gadās, ka pēc spēcīgiem lietiem minerāli un citas barības vielas tiek ieskalotas piekrastes ūdeņos. Nonākušas ūdenī, šīs vielas izraisa pastiprinātu bruņvicaiņu vairošanos, un iznākumā rodas ”sarkanie paisumi”.

Diemžēl jāatzīst, ka reizēm cilvēki paši sekmē ”sarkano paisumu” rašanos. Ja ūdenī lielā daudzumā tiek salaisti rūpniecības atkritumi un kanalizācijas notekūdeņi, tajā uzkrājas barības vielas, kas var izsaukt bruņvicaiņu strauju vairošanos. Ūdenim tiek atņemts tajā izšķīdušais skābeklis, un skābekļa trūkuma dēļ aiziet bojā daudz zivju.

”Sarkanie paisumi” apdraud siltus jūru un okeānu apgabalus, kā arī mierīgus piekrastes ūdeņus, un parasti tie parādās laikā starp siltajiem mēnešiem un lietus sezonu. Atkarībā no apstākļiem tie var ilgt no dažām stundām līdz vairākiem mēnešiem.

”Sarkano paisumu” upuri

Kaut arī lielākā daļa ”sarkano paisumu” nenodara nekādu ļaunumu, dažkārt tie var būt ļoti postoši. Vairāku pasugu bruņvicaiņi izdala indīgas vielas, kas paralizē un nogalina zivis un citus jūras iemītniekus. ”Sarkano paisumu” dēļ periodiski aiziet bojā neskaitāmi daudz zivju, austeru, kalmāru, gliemeņu, garneļu un krabju, kas barojas ar bruņvicaiņiem. Iestājoties ”sarkanajam paisumam”, ūdenī var redzēt peldam milzum daudz beigtu zivju, ar kurām pēc tam kilometriem tālu ir nosēta visa krastmala.

Šīs parādības dēļ cieš arī cilvēki. Vietās, kur zvejniecība ir galvenais ienākumu avots, ”sarkanie paisumi” zvejniekus atstāj bez loma — un bez iztikas līdzekļiem. Taču vēl ļaunāk ir tas, ka šī parādība apdraud cilvēku dzīvību.

Saindēšanās, ko izraisa ”sarkanie paisumi”

Viens no toksīniem, ko izdala dažas bruņvicaiņu pasugas, ir saksitoksīns. Tā ir ūdenī šķīstoša sāls, kas bojā cilvēka nervu sistēmu, tāpēc saksitoksīns tiek klasificēts kā neirotoksīns. Enciklopēdijā The New Encyclopædia Britannica teikts, ka ”ūdenī nokļuvušie toksīni izraisa cilvēka elpošanas sistēmas kairinājumu”. Ūdenim viļņojoties, toksīni nokļūst gaisā, tāpēc ”sarkano paisumu” laikā reizēm ir bijis jāslēdz pludmales.

Vai jūs esat jūras velšu cienītājs? Tad jums jāzina, ka moluskus un vēžveidīgos, kas barojas ar bruņvicaiņiem, ”sarkanie paisumi” var padarīt indīgus. Kā bija rakstīts žurnālā Infomapper, ”īpaši liels risks saistīts ar austerēm, gliemenēm un citiem gliemjiem, jo tie barojas, atfiltrējot ūdenī mītošos organismus, un tāpēc absorbē vairāk toksīnu nekā zivis”. Turpretī ”zivis, kalmārus, garneles un krabjus.. joprojām var droši lietot uzturā”. Kāpēc tā? Tāpēc, ka šiem jūras iemītniekiem toksīni uzkrājas zarnās, un tās pirms viņu gatavošanas parasti tiek ņemtas laukā.

Tomēr ir labi būt piesardzīgiem, ēdot jūras produktus — it īpaši moluskus un vēžveidīgos —, kas iegūti ”sarkano paisumu” apdraudētos rajonos. ”Sarkano paisumu” saindēti produkti var radīt saindēšanos, kas izraisa paralīzi. Saindēšanās simptomi parādās apmēram 30 minūtes pēc toksīnu iekļūšanas organismā. Daži no šiem simptomiem ir minēti ielogojumā. Ja netiek sniegta pienācīga medicīniska palīdzība, cietušajam var iestāties elpošanas muskulatūras paralīze un līdz ar to nāve.

Pretinde, ar ko varētu cīnīties pret ”sarkano paisumu” radīto saindēšanos, līdz šim nav atklāta. Tomēr cietušā stāvokli var kaut kādā mērā atvieglot, nekavējoties sniedzot viņam palīdzību. Lai atbrīvotu cietušā organismu no toksīniem, jāmēģina izraisīt vemšana. Vēl viens veids, kā cīnīties ar organismā nokļuvušo indi, ir kuņģa skalošana caur zondi. Dažos gadījumos ir nepieciešama mākslīgā elpināšana. Ir filipīnieši, kas uzskata, ka atveseļošanās norit ātrāk, ja cietušajam dod dzert kokosriekstu pienu ar brūno cukuru.

Kāds ir risinājums?

Patlaban ”sarkanie paisumi” ir parādība, ko cilvēki tikpat kā nespēj kontrolēt. Tomēr daudzi uzskata, ka ”sarkano paisumu” būtu mazāk, ja ierobežotu minerālmēslu un pesticīdu lietošanu. Tad tie netiktu tik lielā daudzumā ieskaloti jūrā. Tāpat situāciju uzlabotu aizliegums izgāzt ūdenī rūpnieciskos atkritumus un kanalizācijas notekūdeņus. Vēl viens veids, kā risināt šo problēmu, ir nepieļaut barības vielu ieplūšanu piekrastes ūdeņos, kas var izraisīt pārmērīgu bruņvicaiņu savairošanos.

Atsevišķu valstu valdības jau tagad rūpīgi seko līdzi situācijai. Piemēram, Filipīnās pastāv valsts dienests, kas regulāri pārbauda moluskus un vēžveidīgos, pirms laiž tos vietējā un starptautiskajā tirgū. Tomēr jāatzīst, ka vienīgi Radītājam ir pa spēkam novērst visas postošās sekas, kādas izraisa ”sarkanie paisumi”.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 24. lpp.]

”Sarkanā paisuma” radītās saindēšanās simptomi

1. Tirpoņa vai dedzinoša sajūta lūpās, smaganās un mēlē.

2. Nejutīgums un tirpoņa, kas sākumā skar seju, bet vēlāk var izplatīties uz jebkuru ķermeņa daļu.

3. Galvassāpes un reibonis.

4. Stipras slāpes un pastiprināta siekalu izdalīšanās.

5. Slikta dūša, vemšana un caureja.

6. Apgrūtināta elpošana, runa un rīšana.

7. Locītavu sāpes.

8. Paātrināts pulss.

9. Muskuļu vājums un līdzsvara traucējumi.

10. Ķermeņa paralīze.

[Attēli 24., 25. lpp.]

Organismi, kas izraisa ”sarkanos paisumus”

Pyrodinium bahamense

Gymnodinium catenatum

Gambierdiscus toxicus

[Norādes par autortiesībām]

Ar Dr. Rhodora V. Azanza, University of the Philippines laipnu atļauju

Ar Dr. Haruyoshi Takayama laipnu atļauju

ASEAN-Canada Cooperative Programme on Marine Science

[Attēls 25. lpp.]

”Sarkano paisumu” nodarītais posts

[Norāde par autortiesībām]

Grant Pitcher/Courtesy WHOI

[Norāde par attēla autortiesībām 23. lpp.]

Peter J. S. Franks, Scripps Institution of Oceanography

[Norāde par attēla autortiesībām 25. lpp.]

Scripps Institution of Oceanography