Krāšņie naktstauriņi

KĀDĀ jaukā vakarā elegantā restorānā ielidoja naktstauriņš. Kad tauriņš pieplivinājās pie galdiņa, pie kura sēdēja kāda kundze, viņa sāka drudžaini gaiņāt to projām, it kā viņai būtu uzbrucis asinssūcējs kukainis, kas pārnēsā bīstamas slimības. Naktstauriņš aizlidoja tālāk pie cita galdiņa un visbeidzot nometās uz kāda vīrieša žaketes atloka. Šis vīrietis un viņa sieva uzņēma tauriņu pavisam citādi — viņi apbrīnoja tā skaistumu un priecājās par šī nekaitīgā radījuma glezno trauslumu.

”Naktstauriņi ir gluži nekaitīgi,” skaidro viens no Konektikutas Tauriņu biedrības dibinātājiem Džons Himmelmans. ”Tiem nav košanai piemērotu mutes orgānu, un dažu sugu pieaugušie īpatņi, piemēram, labi pazīstamie mēness pāvači, pat vispār neēd. Tie nepārnēsā ne trakumsērgu, ne arī kādu citu slimību, turklāt tie nedzeļ.”

Gandrīz visi jūsmo par dienas tauriņiem, bet tikai nedaudzi pievērš uzmanību naktstauriņu krāšņumam un daudzveidībai. ”Kas nu tur tik īpaši krāšņs,” kāds varbūt skeptiski saka. Dažiem šķiet, ka naktstauriņi nav nekas vairāk kā necili skaisto dienas tauriņu radinieki, tomēr zinātnieki tos iedala vienā un tajā pašā kārtā — gan vieni, gan otri pieder pie Lepidoptera jeb zvīņspārņiem. Šo glīto radījumu daudzveidība ir gluži vai pārsteidzoša. Kukaiņu enciklopēdijā The Encyclopedia of Insects teikts, ka ir zināmas 150 000 līdz 200 000 zvīņspārņu sugu. Bet tikai 10 procenti no tām ir dienas tauriņi — visi pārējie ir naktstauriņi!

Likdami starp drēbēm naftalīna bumbiņas, lai atbaidītu kodes, daudzi neiedomājas, ka drēbju kodes arī ir naktstauriņi. Turklāt cilvēki bieži vien nezina, ka pieaugušas kodes drēbes nemaz negrauž, to dara vienīgi kožu kāpuri.a

Līdzīgi daudziem citiem, es naktstauriņiem nemēdzu veltīt īpašu uzmanību, bet tad kāda reize, kad mēs ar vīru bijām devušies apciemot savus draugus Bobu un Rondu, mainīja manu attieksmi. Bobs bija labs naktstauriņu pazinējs. Viņš parādīja man kastīti, kurā atradās tauriņš. Sākumā man likās, ka tas ir kāds no skaistajiem dienas tauriņiem, bet Bobs paskaidroja, ka tas ir pāvacis Hyalophora cecropia jeb kekropija, viens no lielākajiem Ziemeļamerikas naktstauriņiem. Šī tauriņa spārnu plētums sasniedz 15 centimetrus, un tā dzīves cikls ilgst vienu gadu. Biju ļoti pārsteigta, uzzinot, ka pieauguša īpatņa stadijā tas dzīvo tikai 7 līdz 14 dienas. Kad biju tuvāk iepazinusies ar krāšņo kekropiju, sāku skatīties uz naktstauriņiem pavisam citām acīm.

Bobs norādīja uz dažiem sīkiem krikumiņiem kastītes apakšā. ”Šie kriksīši ir oliņas,” viņš sacīja, ”un es ceru izaudzēt no tām tauriņus.” Ideja par naktstauriņu audzēšanu man likās visnotaļ aizraujoša, bet, kā izrādījās, to īstenot nemaz nav tik vienkārši. Divas nedēļas Bobs nesekmīgi pūlējās panākt kāpuru izšķilšanos. Pēc tam viņš nolēma apsmidzināt oliņas ar ūdeni, un nedēļu pēc smidzināšanas no 29 oliņām vienā dienā izšķīlās 26 kāpuri. Mazos, vārīgos kāpuriņus, kas bija apmēram tik lieli kā ods, Bobs ievietoja gludā, apaļā traukā ar augstām malām, lai tie neizrāptos ārā.

Izšķīlušies kāpuri vispirms pamielojās paši ar savām olu čaumalām, bet pēc tam par barību bija jārūpējas Bobam, un tas bija diezgan grūts uzdevums. Pameklējis informāciju uzziņu avotos, viņš mēģināja barot kāpurus ar kļavas lapām. Kāpuri uzlīda uz lapām, bet ēst neēda. Taču, kad Bobs tiem piedāvāja ķiršu un bērzu lapas, kāpuri tās labprāt sāka grauzt.

Vēlāk, kad kāpuri bija paaugušies, Bobs tos pārvietoja uz caurspīdīgu tvertni ar sieta jumtu. Šajā tvertnē kāpuriem un lapām tika nodrošināts pareizais mitruma daudzums. Tvertne noderēja arī tam, lai neļautu kāpuriem aizklīst projām, jo līdz ar spēju rāpot tajos pamostas neremdināma klejotkāre.

Izrādījās, ka sagādāt barību 26 izsalkušiem kāpuriem ir grūtāk, nekā sākumā bija licies. Ikreiz, kad Bobs piebāza kāpuru mītni ar lapām, tie divās dienās tika galā ar visu krājumu. Tad viņš paaicināja talkā savu māsu un divus jaunus draugus — zēnu un meiteni —, lai viņi palīdzētu novērot un pabarot augošos kāpurus.

Liels barības daudzums kāpuriem ir svarīgs ne tikai augšanai šajā attīstības stadijā, bet arī tādēļ, lai tiem pietiktu barības rezervju, kad tie būs kļuvuši par pieaugušiem kukaiņiem. Pieaugušām kekropijām nav funkcionējošu mutes orgānu, un tās nekādu barību neuzņem. Savā īsajā pieauguša naktstauriņa mūžā kekropija ir pilnīgi atkarīga no rezervēm, ko tā uzkrājusi kāpura stadijā.

Ādas maiņa

Augot kāpuri vairākas reizes mainīja ādu jeb novilkās. Kekropijas kāpura āda neaug, tāpēc tad, kad kāpurs ir izaudzis tik liels, ka tā āda ir nostiepta līdz pēdējai iespējai, ir laiks to nomainīt.

Šī brīža tuvošanos Bobs varēja noteikt pēc tā, ka kāpuri pārstāja ēst. No zīžainiem pavedieniem noauduši mazu spilventiņu, kāpuri piestiprinājās pie tā un vairākas dienas nekustīgi gaidīja, kamēr izveidosies jaunā āda. Pēc tam kāpuri izlīda ārā no vecās ādas un atstāja to piestiprinātu pie šī spilventiņa. Kad es ieraudzīju kāpurus pēc pēdējās ādas maiņas, mani pārsteidza tas, cik lieli tie ir izauguši — tie bija gandrīz 12 centimetrus gari un resnāki par manu rādītājpirkstu.

Iekūņošanās

Pēdējo reizi nomainījuši ādu, kāpuri no pelēcīgiem pavedieniem noauda sev kokonus, piestiprinot tos pie kāda zariņa. Kekropijas darina divējādus kokonus. Vieni ir lieli, samērā irdeni, maisam līdzīgi veidojumi ar noapaļotu apakšgalu un smailu augšgalu. Otri ir mazāki un blīvāki, to forma ir garena un abi gali ir nosmailināti. Tajos atrodas blīvs iekšējais kokons. Kekropiju kokoni parasti ir sarkanbrūni, brūni, zaļganbrūni vai pelēki. Salīdzinājumā ar citu Ziemeļamerikas naktstauriņu kokoniem tie ir visai prāvi — līdz 10 centimetrus gari un piecus sešus centimetrus plati. Šie apbrīnojamie veidojumi spēj pasargāt savus iemītniekus pat vairāk nekā trīsdesmit grādu salā.

Kad kāpuri bija iekūņojušies, mums nekas cits neatlika kā pacietīgi gaidīt. Laiks izlīst no kūniņām jaunajiem naktstauriņiem pienāca nākamajā pavasarī, apmēram gadu pēc tam, kad Bobs bija dabūjis pieaugušo kekropiju. Viņš sasprauda zariņus ar kokoniem putuplasta gabalā, lai tie stāvētu taisni. Drīz vien no visiem kokoniem, izņemot vienu, izrāpās jaunās kekropijas, un šis brīdis atalgoja visu ilgo un pacietīgo darbu.

Skaistums, kas pelnījis ievērību

Iespēja pavērot kekropijas saistošo dzīves ciklu man lika pievērst lielāku uzmanību naktstauriņiem, kas lidinās ap lampām un sēž uz māju sienām. Es sāku vairāk interesēties par šiem krāšņajiem kukaiņiem un uzzināju, piemēram, ka dienas tauriņi un naktstauriņi ir lieliski lidotāji un dažas to sugas veic iespaidīgus migrācijas pārlidojumus. Sīciņā kāpostu cekulkode, kuras spārnu plētums ir tikai divarpus centimetri, laiku pa laikam lido pāri vētrainajai Ziemeļjūrai no Britu salām uz kontinentālo Eiropu un atpakaļ. Savukārt tādi naktstauriņi kā sfingi, pielidojuši pie ziediem, plivinās gaisā uz vietas tāpat kā kolibri.

Bija jau pagājis kāds laiks, kad reiz es ieraudzīju lampas apgaismotā krūmā sēžam kekropiju. Es zināju, ka tauriņu nekādā gadījumā nedrīkst ņemt aiz spārniem, jo zvīņas uz tiem ir ārkārtīgi vārīgas. Taču, ja noliek naktstauriņam priekšā plaukstu, var gadīties, ka tas pats uzrāpo uz pirksta. Es tā arī izdarīju, un man par lielu prieku naksnīgais skaistulis tiešām uzrāpoja man uz rokas. Tas brīdi pasēdēja uz mana vidējā pirksta un tad aizlaidās pāri koku galotnēm. Vērojot to, nebija šaubu, ka naktstauriņi krāšņumā droši var mēroties ar visglītākajiem dienas tauriņiem. Tāpēc nākamreiz, kad jums gadīsies ieraudzīt naktstauriņu, ieskatieties tajā ciešāk — tas ir skaistums, kas pelnījis ievērību. (Atsūtīts.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 16., 17. lpp.]

1. Kekropija

2. Polifēma pāvacis

3. Uranīds Chrysiridia ripheus

4. Atlanta pāvacis

[Norādes par autortiesībām]

Natural Selection© - Bill Welch

A. Kerstitch

[Attēli 18. lpp.]

Kekropija dažādās attīstības stadijās:

1) olas,

2) kāpurs,

3) pieaudzis kukainis.

[Norāde par autortiesībām]

Natural Selection© - Bill Welch