Karlsbādes alas — krāšņā pazemes valstība — Sargtorņa TIEŠSAISTES BIBLIOTĒKA

Karlsbādes alas — krāšņā pazemes valstība

Necaurredzama tumsa un pilnīgs klusums — lūk, kas mūs sagaidīja Karlsbādes alu nacionālā parka (ASV, Ņūmeksikas štats) dziļajās pazemes grotās. Iedami iekšā alās, mēs prātojām: ”Kā gan šīs alas ir veidojušās? Cik plašs ir alu tīkls? Kas tajās ir neparasts? Vai pa tām var droši staigāt?”

PIRMS ekskursijas uz alām mūsu nelielā grupiņa apmeklēja Gvadalupes kalnu nacionālo parku Teksasas dienvidrietumos. Kāpdami 2666 metrus augstajā Gvadalupes smailē, Teksasas augstākajā virsotnē, mēs ievērojām daudz fosiliju, kas rotāja akmeņus takas malā. Pēc ģeologu domām, šīs fosilijas palīdz izskaidrot Karlsbādes alu izcelsmi. Kāds ir šis izskaidrojums?

Tālā pagātnē šajā vietā, šķiet, bija milzum daudz aļģu, sūkļu un molusku. Viss šis apvidus bija silta iekšzemes jūra. Koraļļi, galvenais mūsdienu rifu ”būvmateriāls”, te bija samērā reti sastopami, toties te mājoja tādi mazāk pazīstami radījumi kā nu jau sen izmirušie trilobīti un amonīti. Daudziem amonītiem bija liela, spirālē savīta čaula ar kamerām, līdzīga tai, kāda ir mūsdienu nautiliem. Bija ļoti interesanti ieraudzīt vienu tādu pārakmeņojušos čaulu ceļmalas klintī.

Kaļķakmens rifi acīmredzot veidojās, uzkrājoties un sacementējoties jūras organismu fosilajām atliekām un citām daļiņām. Tā kā jūras dibens iegrima, rifu komplekss sasniedza vairāk nekā 500 metru biezumu. Vēlāk jūra atkāpās un rifi palika dziļi zem nogulumu kārtas. Pēc ilga laika zeme atkal pacēlās, virsējā nogulumiežu kārta pamazām sadēdēja un rifi atkal parādījās dienas gaismā kalnu veidā. Bet kā šī slāņu pārvietošanās ir saistīta ar Karlsbādes alu tapšanu?

Gāze, ūdens, gaiss un skābe

Krītot lejup no mākoņiem un sūcoties cauri augsnei, lietus ūdens kļūst viegli skābs no tajā izšķīdušās ogļskābes. Šis vāji skābais ūdens acīmredzot ir veidojis lielāko daļu pasaules kaļķakmens alu. Taču, kā domā ģeoloģe Kerola Hilla, Gvadalupes kalnu alas ir radušās daudz spēcīgākas skābes iedarbībā.

K. Hilla uzskata, ka naftas iegulās zem kaļķakmens rifiem ir veidojusies sēru saturoša gāze. Kad iežu masas sāka celties uz augšu, gāze iespiedās rifos un, tai nonākot saskarē ar gaisu un pazemes ūdeņiem, kas bija piesātināti ar skābekli, notika reakcijas, kurās veidojās sērskābe. Šī stiprā skābe spēja izšķīdināt lielu daudzumu kaļķakmens.

Kalniem ceļoties un pazemes ūdeņu līmenim pazeminoties, skābe izgrauza aizvien dziļākas alas. Karlsbādes alu sistēmā lielas pazemes zāles un paplašinātas plaisas savienojoties ir izveidojušas milzīgu labirintu. Apmēram 37 kilometri šejienes alu ir kartētas, bet tās nepavisam nav vienīgās alas šajos kalnos — te ir vēl simtiem citu. Lielākā no zināmajām alām ir Lečugiljas ala, kuras izmērīto eju kopgarums ir vairāk nekā 160 kilometri.

Greznie alu rotājumi

Kad devāmies iekšā Karlsbādes alās pirmo reizi, mēs vispirms ar liftu nobraucām 225 metrus uz leju un izkāpām pie Lielās zāles. Šī grandiozā pazemes zāle aizņem 6 hektāru platību, un tās griesti vietām ir vairāk nekā 30 metrus augsti. Taču visvairāk mūs sajūsmināja daudzveidīgie, apslēptu gaismekļu izgaismotie alas dabiskie rotājumi, kas redzami ik uz soļa.

Šie rotājumi veidojas tur, kur kaļķainais ūdens, kas sūcas iekšā alās, iztvaiko un atstāj kaļķu nogulas. Vietās, kur ūdens ilgstoši ir pilējis no viena un tā paša punkta alas griestos, ir izaugušas tievas caurules, kas sasniedz pāris metru garumu. Šie ”kokteiļa salmiņi”, kā tos bieži dēvē, beigu beigās mēdz aizsprostoties un pārvērsties par lāstekām līdzīgiem stalaktītiem. Dažviet no slīpajiem alas griestiem nokarājas viļņotas ”drapērijas”, kas padara pazemes telpas līdzīgas teātra zālei.

Tur, kur ūdens pil uz alas grīdas, augšup tiecas akmens pīlāri, ko sauc par stalagmītiem. Daļa no tiem galu galā savienojas ar alas griestiem vai kādu stalaktītu un izveido kolonnas. Milžu zālē daži stalagmīti ir izauguši vairāk nekā 18 metrus augsti. Ja ūdens lāses krīt nelielās bedrītēs, mazi akmens graudiņi mēdz pārklāties ar gludu kaļķakmens slāni, un tā rodas mirdzošas alu pērles. Dažkārt alās top pat vēl neparastākas dekorācijas, piemēram, smalku, adatveidīgu kristālu puduri un heliktīti — izlocītas, tārpiem līdzīgas caurules, kas aug visos virzienos.

Mēs raudzījāmies augšup uz daudzajiem milzīgajiem stalaktītiem un spriedām, vai nevar gadīties, ka tie ņem un nobrūk lejā. Pavadonis apgalvoja, ka šie alu veidojumi tik viegli vis nekrīt. Ļoti cerējām, ka tā tiešām ir un vismaz mūsu apciemojuma laikā tie droši turēsies savā vietā.

Alu vide

Atgriezušies virszemē un ieturējuši maltīti, mēs atkal devāmies uz alām, tikai šoreiz iegājām tajās pa dabisko ieeju — plaši atvērtu alas muti. Šīs alas sienas rotā klinšu zīmējumi, ko atstājuši senie Amerikas pirmiedzīvotāji.

Iedami iekšā, sajutām sikspārņu mēslu jeb gvano smaku. Mēs uzzinājām, ka gandrīz pirms gadsimta cilvēki sāka iegūt šo gvano, lai to izmantotu par mēslojumu. Vēlāk virvē iekārtais toveris, ko lietoja gvano transportēšanai, kļuva par pirmo liftu, kas nogādāja tūristus alās un veda ārā no tām. Gvano ir atrodams kādā sānu ejā, ko dēvē par Sikspārņu alu — tā ir vasaras mītne aptuveni miljonam sikspārņu. Mijkrēslī no alas izlido milzīgi sikspārņu bari.

Parka uzraugi mums paskaidroja, ka alu vide ir ārkārtīgi trausla. Tūristi, kas te viesojas, viegli var nodarīt alām bojājumus un piesārņot tās. Piemēram, tāda niecīga iejaukšanās kā rokas pieskāriens greznajiem alu rotājumiem var atstāt uz to virsmas taukainus nospiedumus, kas aizkavē to tālāku veidošanos un izraisa izbalēšanu. Ņemdami vērā uzraugu sacīto, mēs turējāmies tikai uz norādītajām takām un neskārāmies klāt alu veidojumiem.

Atstājot gleznaino pazemes valstību, mēs jau domājām par iespēju te atgriezties un iepazīt to vēl labāk. Mēs labprāt gribētu redzēt lidojam sikspārņus — tie pa šīm krāšņajām alām lidinājušies jau sen pirms tam, kad cilvēki te pirmo reizi spēra savu kāju. Tomēr tieši cilvēki ir tie, kas, pabijuši šajās alās, vēl ilgi atrodas to valdzinājuma varā. (Atsūtīts.)

[Attēls 26. lpp.]

Augšā: lustrai līdzīgi stalaktīti

[Attēls 26. lpp.]

Apakšā: Lielajā zālē

[Norāde par autortiesībām]

[Norāde par attēla autortiesībām 25. lpp.]

[Norāde par attēla autortiesībām 26. lpp.]