Tauriņi, augi un skudras. Neparastā saikne
NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA NĪDERLANDĒ
KAD ir pienācis jūlijs, kādi mazi, zili Rietumeiropas tauriņi saprot, ka nu ir īstais laiks parūpēties par nākamās paaudzes radīšanu. Bet, lai to izdarītu, šiem tauriņiem nepietiek tikai atrast sev pāri. Tiem ir vajadzīgi arī tumšzilās genciānas ziedi un izsalkušas sarkanās skudras. Kāpēc tā? Kāda ir augu un skudru nozīme šo zilenīšu dzimtas tauriņu dzīves ciklā?
Viena no vietām, kur var novērot šīs savdabīgās trīspusējās attiecības, ir Dvingelderveldas nacionālais parks Nīderlandes ziemeļos, kur šo zilenīšu ir samērā daudz. Pavasarī un vasarā Dvingelderveldas virsāji pārvēršas par daudzkrāsainu ziedu paklāju, ko veido tumšzilās genciānas, maigi sārtās ērikas, dzeltenās nartēcijas un dažnedažādi citi ziedaugi. Zilenīšus sevišķi piesaista ēriku vārie ziediņi un genciānu tumšzilie zvani, bet katrs no šiem augiem tos interesē cita iemesla dēļ. Ēriku ziedi ir tauriņu iecienīta ”ēdnīca”, kas piedāvā gardu nektāru, savukārt genciāna noder par drošu glabātavu. Bet ko gan tauriņi tur var noglabāt?
Izdzīvošanas taktika
Pēc pārošanās tauriņu mātīte nolūko kādu tumšzilo genciānu, kas slienas augstāk par apkārtējo augu klājienu. Tā nolaižas uz genciānas un izdēj dažas baltas oliņas. Četras līdz desmit dienas vēlāk divi līdz seši mazi kāpuriņi, kas izšķīlušies no oliņām, sāk jaunu dzīvi, iegrauzdamies savā pārtikas krātuvē. Divas trīs nedēļas kāpuri to vien dara kā ēd, bet pēc tam nokrīt zemē.
Interesanti, ka šie kāpuri parasti sagaida vakaru un tikai tad krīt lejā. Tas ir būtiski, jo vakarā divu sugu sarkanās skudras, kas arī mīt nacionālajā parkā, atstāj savus pūžņus un dodas meklēt barību. Kāpuri piezemējas tieši šo barības meklētāju ceļā. Kaut arī pirmajā brīdī tāda rīcība varētu izskatīties pēc pašnāvības, īstenībā tā ir daļa no kāpuru izdzīvošanas taktikas. Kas notiek tālāk?
Nepaiet ne ilgs laiks, kad dažas sarkanās skudras, skraidīdamas apkārt, uzduras kāpuram un steidzīgi aizstiepj to uz savu pūzni. Pūznī pret kāpuru izturas kā pret goda viesi, un tas droši un ērti tur dzīvo visu rudeni, ziemu un pavasari un visu šo laiku drīkst ēst, cik tik lien. Jāatzīst gan, ka ēdienkarte ir diezgan vienveidīga: mazliet skudru kāpuru un to pamatbarība, ko atrij darba skudras. Taču arī skudrām tiek savs labums. Tās regulāri ”slauc” kāpuru, lai iegūtu saldo šķidrumu, ko tas izdala. Pat tad, kad kāpurs iekūņojas, tas turpina nelielā daudzumā izdalīt šo šķidrumu un citus sekrētus, kas skudrām ļoti garšo. Bet ap to laiku jau strauji tuvojas kāpura un skudru kopdzīves gals.
Viesis pārtop par nelūgtu iebrucēju
Kūniņā kāpurs pamazām pārvēršas par tauriņu. Kad šī pārvērtība ir pabeigta, kūniņa pārplīst un tauriņš izlien ārā. Zīmīgi, ka tas visbiežāk notiek agri no rīta. Kāpēc? Tāpēc, ka no rīta skudras nav īpaši aktīvas un atšķirībā no tā brīža, kad kāpurs nokrita zemē no auga, uz kura tas bija izšķīlies, tagad tam nepavisam nav vēlams piesaistīt pūžņa saimnieku uzmanību.
Kad skudras beidzot ierodas ”izslaukt” kūniņu, tās pārsteigtas atrod priekšā kaut kādu nepazīstamu spārnotu radījumu, kas nez kā ielavījies pūznī, un uz karstām pēdām metas virsū iebrucējam. Bijušais kāpurs, kas nu jau kļuvis par tauriņu, steidzas uz izeju, lai glābtu savu ādu — un dzīvību. Izkļuvis no pūžņa, tas uzrāpjas kādā zariņā vai stiebrā, un skudras pārtrauc vajāšanu.
Drošā augstumā tauriņš izpleš spārnus un ļauj tiem izžūt. Ir pagājis gandrīz gads, kopš sākās tā dzīve, un tagad tauriņa mūžā ir pienācis lielais brīdis, kad tas pirmo reizi savēcina spārnus. Un tur nu tas aizlido, plivinādamies pār viršiem! Dažās dienās tas atradīs sev pāri un drīz vien sāks lūkoties pēc garas tumšzilās genciānas. Ir taču īstais laiks padomāt par nākamo paaudzi.
[Papildmateriāls 18. lpp.]
Apdraudēta suga
Šī zilenīša (Maculinea alcon) dabiskā vide ir virsājs. Virsāji Rietumeiropā izveidojās pirms daudziem gadsimtiem vietās, kur cilvēki izcirta pirmatnējos mežus. Kādreiz Beļģijā, Nīderlandē un Vācijā violetiem ziediem ziedošie virsāji aizņēma nepārredzamas platības, bet mūsdienās no tiem ir saglabājušies vairs tikai atsevišķi gabali, tāpēc zilenīšiem strauji zūd piemērotas dzīvesvietas. Pēdējo desmit gadu laikā tie Nīderlandē ir izzuduši piecdesmit septiņās no 136 zināmajām vietām, kur tie dabā vēl bija sastopami. Šī suga ir tik ļoti apdraudēta, ka tā ir iekļauta Eiropas padomes sastādītajā Eiropas apdraudēto tauriņu sarakstā.
Lai Dvingelderveldas nacionālais parks arī turpmāk būtu drošs patvērums šiem zilajiem tauriņiem, parka darbinieki tagad cenšas saglabāt virsājus, apsaimniekojot parku ar tādām pašām lauksaimniecības metodēm, kādas zemnieki lietoja pirms vairākiem gadsimtiem. Tāpat kā senatnē pa virsājiem klejo aitu gani ar saviem ganāmpulkiem un govis ganās klajumos, kur aug cieti, sīksti zālaugi. Aitas un govis ganīdamās attīra laukumus, kur var sazaļot virši, ērikas un citi raksturīgie virsāju augi. (Patlaban parka teritorijā aug aptuveni 580 augu sugas.) Arī Dvingelderveldas zilenīši dara savu darbu, un to skaits aug. Šis nacionālais parks — lielākais un nozīmīgākais aizsargājamais virsājs Eiropā — ir tik piemērota mājvieta visdažādākajiem tauriņiem, ka te ir vērojami 60 procenti no visām Nīderlandē sastopamajām tauriņu sugām.
[Attēli 16. lpp.]
Tauriņš atrod tumšzilo genciānu un sadēj uz tās oliņas
[Attēls 17. lpp.]
Sarkanās skudras aprūpē kūniņas
[Norāde par autortiesībām]
Skudras 16. un 17. lpp.: Pictures by David Nash; www.zi.ku.dk/personal/drnash/atta/
[Attēls 17. lpp.]
Parastā ērika
[Attēls 17. lpp.]
Nartēcija
[Attēli 18. lpp.]
Aitas un govis palīdz atjaunot taurenīšiem piemērotu vidi