Bībele — patiesi vēsturiski stāstījumi? — Sargtorņa TIEŠSAISTES BIBLIOTĒKA

Bībele — patiesi vēsturiski stāstījumi?

ŠIE cilvēki kritizēja ķēniņus un nosodīja priesterus. Viņi nopēla vienkāršo tautu par tās ļaunajiem darbiem. Viņi pat darīja citiem zināmas savas kļūdas un grēkus. Šos cilvēkus vajāja un dažus no viņiem pat nogalināja tāpēc, ka viņi bija runājuši un rakstījuši patiesību. Kas tie bija par cilvēkiem? Tie bija Bībeles laika pravieši, no kuriem daudzi piedalījās Svēto rakstu tapšanā. (Mateja 23:35—37.)

Peidžs Smits savā grāmatā The Historian and History (Vēsturnieks un vēsture) rakstīja: ”[Ebreji] pret saviem varoņiem bija tikpat nesaudzīgi kā pret ļaundariem, un paši sevi viņi neattēloja labvēlīgākā gaismā kā pretiniekus, jo viņi rakstīja Dieva pārraudzībā un, ja viņi sagrozītu faktus, viņi neko neiegūtu, bet ļoti daudz ko zaudētu.” Tāpat P. Smits rakstīja, ka, ”salīdzinot ar kareivīgo Sīrijas vai Ēģiptes valdnieku garlaicīgajām hronikām, vēstījums par Dieva izraudzītās tautas veiksmēm un neveiksmēm.. ir aizraujošs. Ebreju hronisti bija sapratuši vienu no svarīgākajām lietām vēsturē, proti: vēsturi veido reāli cilvēki ar visām savām kļūdām un trūkumiem.”

Bībeles sarakstītāji bija arī ļoti precīzi. Verners Kellers, kas analizēja Bībeli no vēstures un arheoloģijas viedokļa, savas grāmatas The Bible as History (Bībele kā vēsturisks vēstījums) ievadā rakstīja: ”Ņemot vērā tagad zināmos neapšaubāmos un labi pārbaudītos faktus, kuru ir ārkārtīgi daudz, ..es varu secināt tikai vienu — Bībele tomēr ir patiesa!”

Interesanta vēsture, no kuras var daudz ko mācīties

Lielākā daļa Bībeles sarakstītāju bija vienkārši cilvēki: zemnieki, gani, zvejnieki. Taču tas, ko viņi uzrakstīja vairāk nekā 1600 gadu ilgā laika posmā, ir ietekmējis vairāk cilvēku nekā jebkuri citi seni vai mūsdienu darbi. Turklāt daudz ienaidnieku ir mēģinājuši iznīcināt viņu sarakstīto, bet velti. (Jesajas 40:8; 1. Pētera 1:24.) Mūsu laikos Bībeli vai dažas tās daļas var lasīt apmēram 2200 valodās — neviena cita grāmata nav tik daudz tulkota. Kāpēc Bībele ir kļuvusi tik ievērojama? Uz šo jautājumu palīdz atbildēt tālāk minētie citāti.

”Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.” (2. Timotejam 3:16, 17, LB-65r.)

”Viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami rakstos, iegūtu cerību.” (Romiešiem 15:4.)

”Viss tas viņiem [izraēliešiem] noticis zīmīgā kārtā un ir rakstīts par brīdinājumu mums [kristiešiem], kas esam nonākuši pie laika robežām.” (1. Korintiešiem 10:11.)

Bībele tiešām ir Dieva iedvesmota, un tajā aprakstītie cilvēki, no kuriem daļa ir rīkojusies pēc Dieva prāta, bet daļa ne, ir reāli, tāpēc Bībele ir pārāka par visām pārējām grāmatām. Bībele nav tikai sauss pavēļu un aizliegumu saraksts vai arī jauku, bērniem domātu stāstiņu krājums. Lai gan Dievs Bībeles uzrakstīšanai izmantoja cilvēkus, Bībele no tā ir tikai ieguvusi, jo tajā izpaužas cilvēciskas jūtas, kas ir aizkustinājušas neskaitāmu paaudžu lasītāju sirdi. Arheologs Viljams Olbraits ir sacījis: ”Lasot Bībelē aprakstītos notikumus, mēs uzzinām daudz ko vērtīgu, ko Dievs atklājis cilvēkiem, un Bībeles dziļās morālās un garīgās vērtības mūsu laikos ir tikpat aktuālas kā pirms diviem vai trim tūkstošiem gadu.”

Lai ilustrētu Bībeles vērtības nemainību, pievērsīsim uzmanību pašam cilvēces sākumam, par ko mums var pavēstīt tikai un vienīgi Bībele, un pārdomāsim, ko būtisku varam iemācīties no Pirmās Mozus grāmatas.

Cik mūsdienīgs var būt kāds sens vēstījums

Pirmajā Mozus grāmatā stāstīts par cilvēces sākumu: tur ir minēti gan cilvēku vārdi, gan daudz citu ziņu. Neviens cits vēsturisks apraksts nesniedz tik sīku informāciju par šo tematu. ”Bet kāds gan varētu būt labums no zināšanām par mūsu senčiem?” varētu jautāt. Tam tomēr ir liela nozīme, jo no Pirmās Mozus grāmatas mēs uzzinām, ka visi cilvēki neatkarīgi no ādas krāsas un tautības ir cēlušies no vieniem senčiem un līdz ar to nav nekāda pamata rasistiskiem uzskatiem. (Apustuļu darbi 17:26.)

Pirmajā Mozus grāmatā ir sniegta arī vadība morāles jautājumos. Tur stāstīts par Sodomu, Gomoru un apkārtējām pilsētām, ko Dievs iznīcināja to iedzīvotāju lielās izvirtības dēļ. (1. Mozus 18:20—19:29.) Citā Bībeles grāmatā, Jūdas vēstulē, 7. pantā, ir teikts: ”Sodoma, Gomora un apkārtējās pilsētas, kuŗas ..padevās netiklībai un nomaldījās pretdabīgās miesas kārībās, ir noliktas par atbaidošu piemēru.” Dievs nebija devis Sodomas un Gomoras iedzīvotājiem likumus morāles jautājumos, taču viņiem, tāpat kā visiem cilvēkiem, bija Dieva dotā sirdsapziņa. Tāpēc Dievs pamatoti varēja tiesāt šos ļaudis par viņu rīcību. (Romiešiem 1:26, 27; 2:14, 15.) Tāpat mūsu laikos Dievs sauks pie atbildības visus cilvēkus, vai viņi atzīst Dieva Rakstus, Bībeli, vai ne. (2. Tesaloniķiešiem 1:8, 9.)

Vēsturiska izglābšanās

Romā atrodas Tita arka ar cilni, kurā attēloti romiešu karavīri, kas pēc Jeruzalemes izpostīšanas mūsu ēras 70. gadā nes projām tempļa svētos traukus un citus priekšmetus. Toreiz gāja bojā vairāk nekā miljons jūdu. Taču Jēzum paklausīgie kristieši palika dzīvi, jo bija ņēmuši vērā Jēzus brīdinājumu: ”Kad jūs Jeruzālemi redzat kaŗaspēka ielenktu, tad zinait, ka viņas izpostīšanas brīdis ir pienācis. Tad lai tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos, kas ir pilsētā, lai iziet ārā, un, kas ir uz laukiem, lai neiet pilsētā, jo tās ir atriebšanas dienas.” (Lūkas 21:20—22.)

Jeruzalemes bojāeja nav tikai viens no senas vēstures faktiem — tā norādīja uz postu, ko drīz pieredzēs visa pasaule. Bet arī nākotnē būs cilvēki, kas neaizies bojā. Viņi ir saukti par ”lielu pulku.. no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām”. Viņi paliks dzīvi ”lielās bēdās”, jo viņi apliecina ticību Jēzus izlietajām asinīm un viņu ticība stingri balstās uz Bībeles vēsturi un pravietojumiem. (Atklāsmes 7:9, 14.)

Vēsture, kas nekad vairs neatkārtosies

Mēs tagad dzīvojam laikā, kad pasaulē dominē pēdējā no Bībeles pravietojumos minētajām lielvalstīm — angļu un amerikāņu lielvalsts. Spriežot pēc vēstures, tai, tāpat kā visām iepriekšējām lielvalstīm, būs jāiet bojā. Bet kādā veidā? Saskaņā ar Bībeli, šīs lielvalsts gals būs pavisam neparasts. Daniēla 2:44, kur rakstīts par notikumu, kas risinājās 1914. gadā, ir arī minēts, kas notiks ar pasaulē pastāvošajām valstīm: ”Šo ķēniņu laikā debesu Dievs cels valsti, kuŗa pastāvēs nesagŗauta mūžīgi, un kuŗas vara nepāries ne uz vienu citu tautu. Tā satrieks un iznīcinās citas valstis, bet pati pastāvēs mūžīgi.”

Dieva Valstība — viņa debesu valdība, kurā valda Kristus Jēzus, — pilnīgi likvidēs visas netaisnīgās cilvēku valdīšanas formas, un tas notiks Harmagedonā, kas būs iepriekšminēto ”lielo bēdu” kulminācija. Pēc tam Dieva Valstības ”vara nepāries ne uz vienu citu tautu”, un tas nozīmē, ka tā nekad netiks gāzta vai vēlēšanās nomainīta ar kādu citu. Tā valdīs ”līdz pat zemes galiem”. (Psalms 72:8.)

Beidzot vairs nebūs viltus reliģijas, netaisnīgas politikas un alkatīgas komercpasaules, kas apspiež cilvēkus. Psalmā 72:7 ir rakstīts: ”Lai viņa laikā zeļ taisnīgais, un pastāv liels miers, kamēr mēness vairs nespīdēs!” Uz visas zemeslodes valdīs nevis egoisms un lepnība, bet gan mīlestība, kas ir Dieva visizcilākā īpašība. (1. Jāņa 4:8.) Jēzus aicināja: ”Mīliet cits citu!” Vēsturnieks Vills Djūrents par to sacīja: ”Iedziļinoties vēsturē, esmu sapratis, ka galvenais ir tas, uz ko aicināja Jēzus. [..] Mīlestība spēj visu.”

Dieva mīlestība pret cilvēci viņu pamudināja iedvesmot atsevišķus cilvēkus Bībeles sarakstīšanai. Tikai Bībele sniedz patiesu informāciju par pagātni, tagadni un nākotni. Atvēliet kaut nedaudz laika, lai iepazītos ar Bībeli, un atsaucieties uz tās vēsti, kas var dot dzīvību! Paklausīdami Jēzus pavēlei, Jehovas liecinieki visiem cilvēkiem stāsta ”valstības evanģeliju”. Šis ”evanģelijs” jeb labā vēsts drīz vairs nebūs pravietojums, bet gan dzīves īstenība! (Mateja 24:14.)

[Izceltais teksts 9. lpp.]

”Bībele tomēr ir patiesa!” VERNERS KELLERS

[Izceltais teksts 11. lpp.]

”Bībeles dziļās morālās un garīgās vērtības mūsu laikos ir tikpat aktuālas kā pirms diviem vai trim tūkstošiem gadu.” ARHEOLOGS VILJAMS OLBRAITS

[Attēli 9. lpp.]

Mešas akmens. Tajā no valdnieka Mešas viedokļa ir stāstīts par konfliktu starp Moābu un Izraēlu (2. Ķēniņu 3:4—27), nosauktas vairākas Bībelē pieminētas vietas un ir redzams senebreju burtiem rakstīts Dieva vārds.