Epidauras teātris, kas saglabājies cauri gadsimtiem
NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA GRIEĶIJĀ
VAI jums patīk apmeklēt teātri? Vai jums sagādā prieku laba komēdija, kuru skatoties var no sirds izsmieties? Vai jūs pacilā vai varbūt pat bagātina saturīga drāma, kas ietekmē jūsu jūtas un ļauj labāk iepazīt cilvēka dabu? Tad jums varētu būt interesanti uzzināt vairāk par Epidauras teātri. Šis teātris ir cieši saistīts ar sengrieķu drāmas izcelsmi.
Grieķu ģeogrāfs Pausanijs, kas dzīvoja mūsu ēras otrajā gadsimtā, rakstīja, ka Epidauras teātris ”ir ievērojamākais no antīkās pasaules teātriem. Kaut gan romiešu teātri ir greznāki un plašāki, neviens no tiem nav tik skaists un harmonisks kā Epidauras teātris.”
Lieliski saglabājies
Epidauras teātris atrodas apmēram 60 kilometru uz dienvidiem no grieķu pilsētas Korintas, ciematā, ko sauc par Epidauru. Pirms divdesmit pieciem gadsimtiem šis ciemats bija nozīmīgs komerciāls un reliģisks centrs.
Ar laiku nolaidenie pakalni, apstrādātie lauki un olīvkoku birztalas tik pilnīgi noslēpa cilvēku acīm milzīgo teātri, ka nepalika vairs nekā, kas liecinātu par tā esamību. Taču ievērojams 19. gadsimta grieķu arheologs Panagis Kavadijs bija pārliecināts, ka šie pakalni glabā kādu noslēpumu. Viņa interesi bija modinājuši iepriekš citētie Pausanija vārdi, un viņš bija drošs, ka atradīs brīnišķīgo teātri. 1881. gada pavasarī viņam tas izdevās.
Pēc sešu gadu smaga darba, ko prasīja Kavadija vadītie izrakumi, skatam atklājās iespaidīgs un gandrīz pilnībā saglabājies teātris. Pēc arheologu atzinuma, šo teātri ap 330. gadu p.m.ē. ir uzcēlis Polikleits Jaunākais — ievērojams tēlnieks un arhitekts no netālās Argosas. Mūsdienu arhitekts Mans Perakis pauž zinātnieku kopīgo viedokli, nosaukdams Epidauras teātri par ”slavenāko un vislabāk saglabājušos Grieķijas teātri”.
Epidauras teātra atklāšanai ir bijusi liela nozīme gan arheoloģijas, gan arhitektūras jomā. Lielākā daļa antīko teātru ir daļēji sagruvuši vai arī tikuši atjaunoti, turpretī Epidauras teātris, gadsimtiem ilgi gulēdams zem vairāk nekā sešus metrus bieza zemes slāņa, ir palicis neskarts.
Aplūkojot šo teātri, var precīzi noteikt tā galvenos arhitektoniskos elementus. Orhestru — līdzenu, apaļu laukumu, kur uzstājās koris un tika dejots, — ieskauj šaura marmora apmale. Orhestras grīdu veido noblietēta zeme, bet laukuma centrā atrodas altāris. Aiz orhestras atradusies skēna, no kuras ir palikuši tikai pamati. Sākumā aktieri uzstājās uz orhestras, un dekorācijas — apgleznotas plāksnes — bija piestiprinātas pie grozāmām trīsšķautņu konstrukcijām. Vēlākos laikos aktieri sāka tēlot uz skēnas, atstājot orhestru korim, un dekorācijas tika pārvietotas uz skēnas sienām.
Sākotnēji Epidauras teātrī bija 6000 sēdvietu. Bet otrajā gadsimtā pirms mūsu ēras teātra augšējā daļa tika paplašināta, ierīkojot vēl 21 rindu, līdz ar to kopējais sēdvietu skaits bija vairāk nekā 13 000. Pirmā rinda bija rezervēta augstām amatpersonām, un, atšķirībā no pārējiem skatītājiem, viņi sēdēja sarkanīga akmens krēslos ar atzveltnēm.
Pārsteidzošā akustika
Epidauras teātris ir slavens ar savu izcilo akustiku. ”Visniecīgākās skaņas — dziļš elpas vilciens vai troksnis, kāds rodas, pārplēšot papīru, — ir skaidri dzirdamas līdz pat pēdējām skatītāju rindām,” saka arheoloģijas profesors S. Jakovidis.
Daudziem tūristiem, kas ieradušies aplūkot teātri, patīk stāvēt orhestras vidū un lasīt dzeju, dziedāt dziesmas vai kaut ko čukstēt saviem draugiem, kas ir apsēdušies kādā no augšējām rindām. Viņi nevar vien nobrīnīties, kā skaņa sasniedz jebkuru plašās skatītāju zāles vietu.
Epidauras teātra teicamā akustika ir izskaidrojama ar šīs celtnes amfiteātra formu. Domājot par akustiku, nāk prātā Jēzus sprediķi, kurus viņš teica plašiem ļaužu pūļiem dabiskos amfiteātros — visbiežāk kalnu nogāzēs — un kurus skaidri varēja dzirdēt ikviens. (Mateja 5:1, 2; 13:1, 2.)
Turklāt Epidauras amfiteātris ir ļoti stāvs, tāpēc attālums no skatuves līdz pēdējām rindām nav liels. Sasniegusi augšējās rindas, skaņa tikpat kā nav zaudējusi savu intensitāti.
Vēl šī teātra labo akustiku nodrošina pareizs attālums starp rindām. Tas ļauj skaņai visur izplatīties ar vienlīdz lielu skaļumu un skaidrību. Ne mazāk svarīgi ir tādi faktori kā skaņas atstarošanās pret orhestras un skatītāju sēdvietu cieto vienlaidu virsmu, marmora labā kvalitāte, klusā apkārtne un nemainīgais, vieglais vējš, kas pūš virzienā no orhestras uz skatītājiem.
Teātris un uzvedumi
Senie grieķi teātrus cēla ļoti prasmīgi un ar lielu rūpību (par ko liecina arī Epidauras teātris), tāpēc teātra uzvedumus tur varēja labi redzēt un dzirdēt. Grieķu drāmas izcelsme ir meklējama auglības svētkos, kuros svinēja pļauju un vīnogu ražas ievākšanu un kuros liela nozīme bija nāves un atdzimšanas idejai. Šajos orgiastiskajos svētkos tika godināts Dionīss — vīnkopības un auglības dievs. Uzvedumi, kas tika rādīti svētku ietvaros, bija veltīti ne tikai mītisku dievu cildināšanai — daudzās lugās tika attēloti arī kaut kādi notikumi. Pakāpeniski attīstījās trīs dramatisko sacerējumu veidi: traģēdija, komēdija un satīru drāma. Teātra uzvedumi bija ļoti populāri, tāpēc pilsētu valdnieki tos atbalstīja un izmantoja par līdzekli savas politiskās varas vairošanai.
Ar laiku Dionīsa svētku ietekme uz drāmu mazinājās, un orgiastiskajiem sižetiem vairs nebija galvenā nozīme. Piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras tā laika slavenie dramaturgi Aishils, Sofokls un Eiripīds jaunu tēmu meklējumos pievērsās grieķu vēsturei un mitoloģijai. Teātra māksla ieguva arvien lielāku popularitāti, līdz ar to radās vajadzība pēc tādiem lieliem teātriem, kāds ir Epidaurā. Un, tā kā klausītājiem bija svarīgi dzirdēt katru vārdu (lugās bieži tika iekļautas izsmalcinātas vārdu spēles un asprātības), teātru celtniecība bija darbs, kas prasīja plašas zināšanas un lielu rūpību.
Katrā lugā darbojās koris (parasti 10 līdz 15 cilvēku) un aktieri (vienā ainā nekad nebija vairāk par trim runājošiem personāžiem). Aktierus sauca hy·po·kri·taiʹ — tie, kas atbild korim. Ar laiku šo vārdu sāka lietot pārnestā nozīmē, apzīmējot cilvēkus, kas mānās vai liekuļo. Mateja evaņģēlijā šis vārds ir lietots, runājot par negodīgajiem rakstu mācītājiem un farizejiem. (Mateja 23:13.)
Epidauras teātris un antīkās lugas patlaban
Antīkās lugas tagad atkal tiek iestudētas un uzvestas gan Epidauras teātrī, gan cituviet Grieķijā. Līdz 20. gadsimta sākumam sengrieķu autoru darbi, lielākoties traģēdijas, bija vienīgi zinātnisku pētījumu objekts. Taču kopš 1932. gada, kad tika nodibināts Grieķijas Nacionālais teātris, antīko dramaturgu darbus sāka tulkot mūsdienu grieķu valodā.
Kopš 1954. gada ik gadus notiek Epidauras teātra festivāls. Katru vasaru Epidauras teātris laipni sagaida daudzas grieķu un citu zemju teātru trupas, kas uzstājas ar antīkajām lugām. Turp dodas arī tūkstošiem tūristu un teātra mīļotāju, lai noskatītos mūsdienu iestudējumus lugām, kas uzrakstītas gandrīz pirms 2500 gadiem.
Kad jūs nākamreiz būsiet Grieķijā, noteikti apmeklējiet Epidauras teātri. To apskatījuši, jūs varbūt nonāksiet pie tāda paša secinājuma kā Pausanijs, ka neviens teātris ”nav tik skaists un harmonisks kā Epidauras teātris”.
[Papildmateriāls 13. lpp.]
Teātris un agrīnie kristieši
Apustulis Pāvils Korintas kristiešiem, kas dzīvoja netālu no Epidauras, rakstīja: ”Mēs esam kļuvuši par izsmieklu pasaulei, eņģeļiem un cilvēkiem.” (1. Korintiešiem 4:9; Ebrejiem 10:33.) Ar vārdu ”izsmiekls” šeit ir tulkots grieķu valodas vārds teatron, kura pamatnozīme ir ’vieta teātra izrādēm’ vai ’teātris’. Pāvils ar to gribēja teikt, ka, būdami nievāti un vajāti, viņi bija it kā nolikti uz teātra skatuves visu acu priekšā. Pāvila laikā teātra izrādes bija populārs izklaides veids. Taču agrīnie kristieši tika brīdināti sargāties no amoralitātes un vardarbības, ko visai bieži varēja redzēt tā laika teātra uzvedumos. (Efeziešiem 5:3—5.) Reizēm kristiešus ar varu aizveda uz romiešu teātriem vai arēnām, lai par viņiem uzjautrinātos vai pat liktu viņiem cīnīties ar plēsīgiem zvēriem.
[Attēli 12. lpp.]
Sofokls
Aishils
Eiripīds
[Norāde par autortiesībām]
Grieķu dramaturgi: Musei Capitolini, Roma
[Norāde par attēla autortiesībām 11. lpp.]
Courtesy GNTO