Melnā nāve — lielais mēris viduslaiku Eiropā

No Atmostieties! korespondenta Francijā

Ritēja 1347. gads. Mēris jau bija pārstaigājis austrumu zemes, un tagad tas bija nonācis pie Eiropas austrumu sliekšņa.

MONGOĻI Krimā bija aplenkuši nocietināto dženoviešu tirdzniecības apmetni Kafu (tagadējā Feodosija), bet, tā kā viņus pašus pļāva noslēpumainā slimība, viņi aplenkumu pārtrauca. Tomēr pirms atkāpšanās mongoļi deva nāvējošu atvadu triecienu. Ar milzīgām katapultām viņi pārmeta pāri pilsētas mūriem vēl siltos sērgas upuru līķus. Vēlāk, kad daži dženovieši, kas bija aizstāvējuši Kafu, sakāpa savās galerās un devās projām, lai glābtos no sērgas skartās pilsētas, viņi izplatīja slimību visās ostās, kur vien piestāja viņu kuģi.

Jau pēc dažiem mēnešiem epidēmija plosījās visā Eiropā. Tā strauji pārņēma Ziemeļāfriku, Itāliju, Spāniju, Angliju, Franciju, Austriju, Ungāriju, Šveici, Vāciju, Skandināviju un Baltiju. Pagāja tikai nedaudz vairāk par diviem gadiem, un vairāk nekā ceturtā daļa Eiropas iedzīvotāju, 25 miljoni cilvēku, bija gājuši bojā šajā epidēmijā, kas kādā grāmatā nosaukta par ”briesmīgāko demogrāfisko katastrofu, kāda jebkad piemeklējusi cilvēci”, — viņi bija krituši par upuri tā dēvētajai melnajai nāvei.a

Nelaimes priekšvēsture

Milzīgais posts, ko atnesa melnā nāve, bija atkarīgs ne tikai no pašas slimības — traģēdijas apjomu palielināja arī dažādi papildu apstākļi, un viens no tiem bija reliģiskā dedzība. Sava nozīme bija, piemēram, mācībai par šķīstītavu. ”Ap 13. gadsimta beigām ticība šķīstītavai visur plauka un zēla,” raksta franču vēsturnieks Žaks le Gofs. 14. gadsimta sākumā Dante uzrakstīja savu iespaidīgo darbu Dievišķā komēdija, kurā bija detalizēti notēlota elle un sķīstītava. Pamazām izveidojās tāda reliģiskā gaisotne, kuras ietekmē ļaudis reaģēja uz mēri pārsteidzoši pasīvi un padevīgi, uzskatot to par paša Dieva sodu. Kā mēs redzēsim, šāda pesimistiska noskaņa veicināja epidēmijas izplatīšanos. ”Sērgai tā bija visauglīgākā augsne, kādu vien var iedomāties,” teikts Filipa Cīglera grāmatā The Black Death (Melnā nāve).

Vēl viena nelaime bija atkārtotas neražas, kas piemeklēja Eiropu. Līdz ar to Eiropas iedzīvotāji, kuru skaits aizvien pieauga, bija nepietiekami paēduši un viņu spējas pretoties slimībai bija pavājinātas.

Sērga pieņemas spēkā

Kā rakstīja pāvesta Klementa VI personiskais ārsts Gijs de Šoljaks, Eiropā bija vērojami divi mēra veidi — plaušu mēris un buboņu mēris. Viņš sīki aprakstīja šīs kaites un norādīja: ”Pirmais plosījās divus mēnešus, to pavadīja pastāvīgs drudzis un asiņu atklepošana, un ar to cilvēks nomira trīs dienās. Otrais turpinājās visu pārējo laiku, to tāpat raksturoja pastāvīgs drudzis, bet arī augoņi un karbunkuli uz ķermeņa, īpaši padusēs un cirkšņos. Ar to cilvēks nomira piecās dienās.” Ārsti nekādi nespēja apturēt mēra izplatīšanos.

Daudzi panikā bēga, pametot tūkstošiem sērgas skarto. Vieni no pirmajiem aizbēdzējiem bija bagātie augstmaņi un ienesīgāko profesiju pārstāvji. Bēga arī daļa garīdznieku, bet daudzas reliģiskās kopienas paslēpās savās abatijās cerībā izsargāties no infekcijas.

Visa šī jucekļa vidū pāvests 1350. gadu pasludināja par svēto gadu. Svētceļniekiem, kas būs veikuši ceļojumu uz Romu, tika apsolīts, ka viņi varēs nokļūt tieši paradīzē, neejot cauri šķīstītavai. Simtiem tūkstošu svētceļnieku atsaucās uz šo aicinājumu un izplatīja mēri savā ceļā.

Veltīgi pūliņi

Pūles apturēt melno nāvi bija veltīgas, jo neviens skaidri nezināja, kā sērga izplatās. Vairākums saprata, ka ir bīstami nonākt saskarē ar saslimušu cilvēku vai pat tikai ar viņa drēbēm. Daži baidījās pat no slimnieka skatiena. Savukārt Itālijas pilsētas Florences iedzīvotāji domāja, ka epidēmijā ir vainojami kaķi un suņi. Florencieši iznīdēja šos dzīvniekus, nemaz neapzinoties, kā tā viņi ļāva brīvi vairoties kādiem citiem radījumiem, kam patiešām bija būtiska nozīme mēra pārnēsāšanā, — žurkām.

Nāve pļāva savus upurus bez žēlastības, un daudzi meklēja Dieva palīdzību. Bija cilvēki, kas atdeva visus savus īpašumus baznīcai, cerot, ka Dievs pasargās viņus no mēra vai vismaz paņems uz debesīm, ja viņi nomirs. Tā baznīcas rokās pārgāja milzu bagātības. Populāri ”pretlīdzekļi” pret mēri bija dažādi talismani, amuleti un Kristus attēli. Cilvēki mēģināja ārstēties ar māņticīgu paņēmienu, maģijas un pseidomedicīnas palīdzību. Stāstīja, ka smaržas, etiķis un dažādas īpašas mikstūras varot atvairīt slimību. Vēl viens bieži lietots līdzeklis bija asins nolaišana. Parīzes universitātes medicīnas fakultātes mācītie pasniedzēji pat paziņoja, ka sērgas cēlonis ir planētu izkārtojums. Dažādi aplami izskaidrojumi un ”pretlīdzekļi” tomēr nekādi nespēja stāties ceļā briesmīgajai slimībai.

Ilgi jūtamas sekas

Kad bija pagājuši pieci gadi, šķita, ka melnā nāve beidzot ir norimusi. Taču līdz gadsimta beigām tā atgriezās vēl vismaz četras reizes, un šīs sērgas sekas pat ir salīdzinātas ar Pirmā pasaules kara sekām. ”Praktiski visi mūsdienu vēsturnieki ir vienisprātis, ka mēra epidēmija atstāja dziļas pēdas ekonomikā un sabiedrībā pēc 1348. gada,” teikts 1996. gadā izdotajā grāmatā The Black Death in England (Melnā nāve Anglijā). Mēris iznīcināja lielu daļu iedzīvotāju, un dažas teritorijas atguvās no šiem zaudējumiem tikai pēc vairākiem gadsimtiem. Tā kā darbaspēka resursi bija gājuši mazumā, darba vērtība, gluži dabiski, auga. Kādreizējie bagātie zemes īpašnieki izputēja, un feodālā sistēma — viduslaiku galvenā iezīme — sagruva pīšļos.

Tā mēris kļuva par stimulu politiskām, reliģiskām un sociālām pārmaiņām. Piemēram, pirms mēra Anglijā izglītotās aprindas pārsvarā sarunājās franču valodā. Taču daudzi franču valodas skolotāji kļuva par mēra upuriem, un tas palīdzēja angļu valodai Britānijā gūt virsroku pār franču valodu. Pārmaiņas skāra arī reliģijas jomu. Kā atzīmē franču vēsturniece Žaklīna Brosolē, trūkstot piemērotiem priestera amata kandidātiem, ”baznīca pārlieku bieži papildināja savas rindas ar neizglītotām, apātiskām personām”. Ž. Brosolē apgalvo, ka baznīcas ”izglītības un ticības centru pagrimums bija viens no reformācijas cēloņiem”.

Lielais mēris nepārprotami uzspieda savu zīmogu arī mākslai, un nāve kļuva par vienu no parastākajām mākslas tēmām. Populārs kļuva slavenais danse macabre jeb ”nāves dejas” žanrs — alegorisks nāves varas attēlojums, kurā parasti bija iekļauti skeletu un līķu tēli. Juzdamies nedroši par nākotni, daudzi no tiem, kas sērgā palika dzīvi, nodevās nevaldāmai uzdzīvei, un tikumi noslīdēja līdz neticami zemam līmenim. Tā kā baznīca nebija spējusi novērst melno nāvi, kā sacīts grāmatā The Black Death, ”viduslaiku cilvēks uzskatīja, ka viņa baznīca viņu ir pievīlusi”. Pēc dažu vēsturnieku domām, sociālās pārmaiņas, kas sekoja mēra epidēmijai, veicināja tādu kapitālisma priekšvēstnešu attīstību kā individuālisms, uzņēmības gars un sociālā un ekonomiskā mobilitāte.

Mēra epidēmija arī pamudināja varas iestādes izveidot sanitārās kontroles sistēmas. Kad sērga pierima, Venēcijā tika noorganizēta pilsētas ielu tīrīšana. Arī Francijas karalis Žans II, saukts Labais, pavēlēja satīrīt ielas, lai novērstu epidēmijas draudus. Karalis deva šādu pavēli pēc tam, kad bija uzzinājis par kādu sengrieķu ārstu, kurš bija izglābis Atēnas no epidēmijas izcelšanās, parūpējoties par ielu iztīrīšanu un mazgāšanu. Galu galā tika sakoptas daudzas viduslaiku pilsētu ielas, kas līdz tam bija līdzinājušās vaļējām notekām.

Vai šī slimība pieder pagātnei?

Tikai 1894. gadā franču bakteriologs Aleksandrs Jersēns izolēja baciļus, kas izraisa mēri. Tas tika nosaukts viņa vārdā par Yersinia pestis. Četrus gadus vēlāk kāds cits francūzis, Pols Luī Simons, atklāja, ka mēri pārnēsā blusas (kas parazitē uz žurkām). Drīzumā tika izstrādāta vakcīna, kam bija zināmi panākumi.

Vai mēri var uzskatīt par slimību, kas pieder pagātnei? Nē, tā vēl aizvien nav uzveikta. 1910. gada ziemā Mandžūrijā ar mēri nomira ap 50 000 cilvēku. Pasaules veselības organizācija katru gadu reģistrē tūkstošiem jaunu saslimšanas gadījumu, un to skaits turpina augt. Turklāt ir atklāti jauni mēra baciļu celmi, kas ir izturīgi pret medikamentiem. Ja netiek ievērotas galvenās higiēnas normas, mēra draudi joprojām ir reāli. Tāpēc Žaklīnas Brosolē un Anrī Molarē rediģētajā grāmatā Pourquoi la peste? Le rat, la puce et le bubon (Kāpēc izcēlās mēris? Žurka, blusa un bubonis) izteikts secinājums: ”Mēris nepavisam nav tikai vecās viduslaiku Eiropas sērga, ..diemžēl ir iespējams, ka tā ir arī nākotnes slimība.”

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 23. lpp.]

Bija cilvēki, kas atdeva visus savus īpašumus baznīcai, cerot, ka Dievs pasargās viņus no slimības

[Papildmateriāls/Attēls 24. lpp.]

Flagelantu sekta

Uzskatīdami mēri par Dieva sodu, daži centās remdēt Dieva dusmas, šaustot paši sevi ar pātagām. Flagelantu brālība, kā dēvēja šo kustību, kurai esot bijis līdz 800 000 piekritēju, vislielāko popularitāti ieguva tieši lielās mēra epidēmijas laikā. Šīs sektas noteikumi aizliedza runāt ar sievietēm, mazgāties un mainīt drēbes, un divreiz dienā tās locekļi sevi publiski šaustīja.

”Paššaustīšanās bija viens no nedaudzajiem ”drošības ventiļiem”, pa kuriem baiļu pārņemto cilvēku spriedze varēja izlauzties uz āru,” sacīts grāmatā Medieval Heresy (Viduslaiku ķecerības). Flagelanti bija pazīstami arī ar to, ka viņi kritizēja baznīcas hierarhiju un tādu ienesīgu baznīcas nodarbošanos kā grēku atlaižu piešķiršanu, tāpēc nav brīnums, ka 1349. gadā pāvests nosodīja šo sektu. Kad melnā nāve bija garām, flagelantu kustība galu galā apsīka pati no sevis.

[Attēls]

Flagelanti pūlējās remdēt Dieva dusmas

[Norāde par autortiesībām]

© Bibliothèque Royale de Belgique, Bruxelles

[Attēls 25. lpp.]

Mēris Marseļā (Francija)

[Norāde par autortiesībām]

© Cliché Bibliothèque Nationale de France, Paris

[Attēls 25. lpp.]

Aleksandrs Jersēns izolēja baciļus, kas izraisa mēri

[Norāde par autortiesībām]

Culver Pictures