Izmēģiniet ”žiglos” kociņus!

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA TAIVĀNĀ

REDZOT dziļo apmierinājumu meitenes sejā, ir skaidrs, ka viņa ēd ar baudu. Viņas kreisajā rokā ir bļodiņa, kas pilna ar rīsiem, gabaliņos sagrieztiem dārzeņiem un zivi, bet labajā — divas tievas bambusa nūjiņas. Veikli darbodamās ar kociņiem savā mazajā rokā, viņa sameklē gardākos kumosus un akurāti liek tos mutē. Brīžiem meitene paceļ bļodiņu pie lūpām un ar nūjiņu palīdzību ierauš rīsus no trauka tieši mutē. Tas izskatās ļoti dabiski, vienkārši un akurāti.

Nūjiņas meitenes rokā, protams, ir slavenie irbuļi. Ķīniešu valodā tos sauc par kuaidzi, kas nozīmē ’žiglie’. Dienvidaustrumāzijā tie ir atrodami gandrīz katrā mājā. Jūs, iespējams, esat tos lietojis, pusdienojot ķīniešu restorānā. Bet vai jūs zināt, kur radās ideja par irbuļu izmantošanu? Kad un kā tie sākotnēji tika lietoti? Un vai jūs gribētu noskaidrot, kā ar tiem pareizi rīkoties?

”Žiglie” kociņi

Irbuļi ir tievas, 20 līdz 25 centimetrus garas nūjiņas. Lai irbuļus būtu vieglāk satvert un tie neripotu pa galdu, to augšgals mēdz būt kantains. Apakšgals parasti ir noapaļots. Salīdzinājumā ar ķīniešu irbuļiem, japāņu irbuļi ir īsāki un ar smailākiem galiem.

Mūsdienās, kad preces tiek ražotas masveidā, daudzi restorāni piedāvā safasētus irbuļus. Tie augšgalā ir savienoti, tāpēc pirms izmantošanas viens no otra jāatdala. Būdami paredzēti vienreizējai lietošanai, šie koka vai bambusa irbuļi ir pavisam vienkārši. Bet augstākas klases iestādījumos vai mājās tie parasti ir ļoti skaisti — pulēta bambusa, lakota koka, plastmasas, nerūsējošā tērauda vai pat sudraba vai ziloņkaula. Tie var būt izdaiļoti ar dzejas rindām vai gleznojumiem.

Kā irbuļus lietot

Ierodoties tādās austrumu zemēs kā, piemēram, Ķīna un Japāna, daudzi ar apbrīnu skatās, ka pat bērni, kas tikko sasnieguši divu gadu vecumu, ēd, izmantojot šķietami pārāk lielos irbuļus. Mirklis, un bļodiņas saturs gabalu pa gabalam jau ir nonācis bērna mutē. Tas izskatās pavisam vienkārši.

Vai arī jūs nevēlaties izmēģināt ”žiglos” kociņus? Varbūt jums sākumā liksies, ka ir grūti panākt, lai tie darbotos tā, kā jūs vēlaties, bet pēc nelielas vingrināšanās tas vairs nesagādās problēmas un jūs irbuļus sajutīsiet kā savas rokas sastāvdaļu.

Irbuļus tur vienā rokā, parasti labajā. (Skat. attēlus 15. lappusē.) Vispirms salieciet kopā visus pirkstus, izņemot īkšķi. Vienu no irbuļiem ielieciet starp īkšķi un pārējiem pirkstiem, to atbalstot pret rādītājpirksta pamatni un ceturtā pirksta galu. Tad nolieciet otro irbuli paralēli pirmajam un satveriet to ar īkšķi, rādītājpirkstu un trešo pirkstu tā, kā to darāt ar zīmuli. Piesitiet ar irbuļu galiem pie galda, lai tie būtu vienā līmenī. Tagad, atstājot apakšējo irbuli mierā, pakustiniet augšējo, saliecot un iztaisnojot rādītājpirkstu un trešo pirkstu. Vingrinieties tikmēr, kamēr bez grūtībām varat salikt irbuļu galus kopā. Tagad jūs esat gatavs ar šiem universālajiem instrumentiem satvert jebkuru no ķīniešu ēdienu gardajiem kumosiem — no viena rīsa grauda līdz pat paipalas olai. Irbuļi un ķīniešu ēdieni labi sader kopā, jo parasti šie ēdieni sastāv no gabaliņiem, kas ir kumosa lielumā.

Bet kā rīkoties, ja tiek pasniegta nesadalīta vista, pīle vai cūkas ciska? Parasti gaļa tiek sagatavota tā, ka ar irbuļiem ir sadalāma gabaliņos bez īpašas piepūles. Šie instrumenti ir sevišķi noderīgi, ēdot zivi, kas visbiežāk tiek pasniegta vesela; ar irbuļu palīdzību jūs varat izvairīties no asakām daudz veiklāk, nekā lietojot nazi un dakšiņu.

Kā ar irbuļiem ēst rīsus? Ja piedalāties neoficiālās pusdienās, varat paņemt rīsu bļodiņu kreisajā rokā, pielikt to pie mutes un ar irbuļiem ieraust rīsus mutē. Tomēr svinīgākos gadījumos būtu labi ņemt rīsus pa drusciņai ar irbuļiem.

Kā ēst zupu, kas ir neatņemama ķīniešu maltītes sastāvdaļa? Parasti kopā ar zupu tiek pasniegta arī porcelāna karote. Bet, ja zupā ir nūdeles vai klimpas, dārzeņu gabaliņi, gaļa vai zivs, ņemiet labajā rokā irbuļus, ar ko satvert ēdienu, bet kreisajā karoti, ar ko palīdzēt to nogādāt līdz mutei.

Labais tonis un irbuļi

Kad jūs tiekat uzaicināts ieturēt maltīti ķīniešu mājās, būtu noderīgi zināt viņu galda kultūru. Iesākumā galda vidū tiek nolikti vairāki trauki ar ēdienu. Pagaidiet, līdz namatēvs paņem savus irbuļus un ar mājienu uzaicina pārējos viņam pievienoties. Šis ir īstais brīdis viesiem pateikties par uzaicinājumu, paņemt savus irbuļus un sākt maltīti.

Rietumu zemēs ēdieni parasti tiek padoti pa galdu apkārt, bet ķīniešu mājās tā nemēdz darīt. Šeit katrs apkalpo sevi pats. Ja maltīti ietur ģimene, ģimenes locekļi visbiežāk ņem ēdienu ar saviem irbuļiem no kopējiem traukiem un liek to tieši mutē. Tomēr tiek uzskatīts par sliktu toni, ja ēdot čāpstina, aplaiza irbuļu galus vai meklējas pa trauku pēc gardākajiem kumosiem. Mātes austrumu zemēs māca saviem bērniem negrauzt irbuļu galus, jo tas ir ne tikai nehigiēniski, bet arī bojā irbuļu izskatu.

Domājot par viesiem, reizēm uz galda tiek noliktas arī karotes un papildu irbuļi. Ar tiem jūs varat pārlikt ēdienu no kopējā trauka uz kādu citu vai uz savu rīsu bļodiņu. Taču nejūtieties nepatīkami pārsteigts, ja namatēvs ar saviem irbuļiem izvēlas kādu kumosu un uzliek to jums uz šķīvja. Tas liecina tikai par to, ka viņam ir svarīgi, lai viņa cienījamais viesis saņemtu pašu labāko.

Tiek uzskatīts par sliktu toni izmantot irbuļus, lai uz kaut ko norādītu, tāpat kā to ir nepieklājīgi darīt ar nazi vai dakšiņu. Tāpat nav glīti, turot rokā irbuļus, ņemt vēl kaut ko citu. Ja vēlaties izmantot karoti, paņemt salveti vai tējas tasi, vispirms nolieciet irbuļus. Šim nolūkam uz galda ir novietoti mazi, glīti irbuļu statīvi.

Kad esat paēdis, kārtīgi nolieciet irbuļus, atsēdieties dziļāk krēslā un gaidiet. Tiek uzskatīts par nepieklājīgu atstāt galdu, pirms visi ir pabeiguši ēst. Atkal tas ir namatēvs, kas noslēdz maltīti, pieceļoties un uzaicinot visus atstāt galdu.

Tagad, kad zināt, kā irbuļus lietot, jums atliek tikai tos dabūt un sākt trenēties. Kad nākamreiz tiksiet uzaicināts uz ķīniešu restorānu vai mājām, kur tiek pasniegti ķīniešu ēdieni, izmēģiniet ”žiglos” kociņus! Varbūt, ēdot ar tiem, jums šķitīs labāka pat ēdiena garša!

[Papildmateriāls/Attēls 14. lpp.]

Īss ieskats irbuļu vēsturē

Starp ķīniešu zinātniekiem valda uzskats, ka pirmie irbuļi tika izmantoti nevis ēšanā, bet ēdiena gatavošanā. Negatava ēdiena gabaliņus ietina lapās un ar irbuļu palīdzību vīstokļos ievietoja sakarsētus akmeņus. Tādā veidā varēja izsargāties no apdedzināšanās. Vēlākos laikos ar irbuļiem ņēma laukā ēdiena gabalus no trauka, kurā ēdiens tika gatavots.

Domājams, ka senatnē irbuļus gatavoja no bambusaa vai koka, kas ātri bojājas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ir gandrīz neiespējami precīzi noteikt, kad tie pirmoreiz tika lietoti. Daži uzskata, ka Ķīnā tos izmantoja jau Šanas dinastijas laikā (apmēram 16. līdz 11. gadsimts p.m.ē.). Kādā vēsturiskā dokumentā, kas sastādīts neilgi pēc tam, kad bija dzīvojis Konfūcijs (551.—479. gads p.m.ē.), pieminēta ēdiena gabalu ”izlasīšana” no zupas, kas liecina, ka tika lietoti kaut kāda veida irbuļi.

Acīmredzot līdz laikam, kad pie varas nāca Haņu dinastija (206.—220. gads p.m.ē.), ēšana ar irbuļiem jau bija plaši izplatīts paradums. Hunaņas provinces pilsētā Čanšā tika atrakts tā laika apbedījums, un tajā tika atrasts nolakotu ēdamrīku komplekts, kurā ietilpa arī irbuļi.

Irbuļus lieto arī japāņi, korejieši, vjetnamieši un citi austrumnieki, kas izskaidrojams galvenokārt ar ķīniešu kultūras ietekmi.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 15. lpp.]

Meistars no debesīm nekrīt