Labirinti. Kāpēc tie ir tik aizraujoši?

No Atmostieties! korespondenta Lielbritānijā

Labirintu uzbūves principi mēdz būt dažādi. Vienus labirintus, piemēram, veido ceļš, kas, metot sarežģītus līkločus, ved uz labirinta centru. Savukārt citiem labirintiem ir daudz eju, kas beidzas ar strupceļu, bet pareizais ceļš, ja vien to izdodas atrast, ved labirintam cauri un izved ārā pavisam citā vietā.

Labirinti var biedēt un mulsināt cilvēkus, kas iekļuvuši tajos, un pat iedvest viņiem bezpalīdzības sajūtu. Taču senie labirinti turklāt ir apvīti ar māņticīgiem priekšstatiem un nostāstiem. Bet kāpēc kristīgās pasaules baznīcu cēlēji ir izmantojuši labirintus savās būvēs? Atbilde patiešām ir interesanta.

KĀDS ir seno ēģiptiešu lielākais celtniecības sasniegums? Pēc dažu autoru domām, tās nav vis piramīdas, kā parasti mēdz uzskatīt, bet gan iespaidīgais labirints. Tas bija uzbūvēts pie Merida ezera (tagadējā Kārūna ezera) uz rietumiem no Nīlas un 80 kilometrus uz dienvidiem no mūsdienu Kairas.

Piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras sengrieķu vēsturnieks Hērodots rakstīja: ”Es apmeklēju šo vietu [labirintu], un man jāteic, ka tās diženums nav vārdos aprakstāms, jo, ja visus mūrus un citas varenās grieķu celtnes saliktu kopā, tie nedz ieguldītā darba, nedz līdzekļu ziņā nespētu līdzināties šim labirintam.” Hērodots piebilda: ”Labirints pārspēj piramīdas.” Četrus gadsimtus vēlāk cits grieķu vēsturnieks, Strabons, nosauca labirintu par ”celtni, kas neatpaliek no piramīdām”, lai gan viņa laikā to jau bija krietni sagrauzis laika zobs.

1871. gadā šajā apvidū pabija vēsturnieks Barhams Cinke, un 1888. gadā labirinta atrašanās vietu beidzot atklāja arheologs Flinderss Petrijs. Tolaik no labirinta bija saglabājušās vairs tikai atliekas, un mūsdienu tūristu ceļvežos to reti piemin. Taču savulaik labirints bija ļoti slavens. Kā tas izskatījās, un ar kādu mērķi tas tika celts?

Apraksts un mērķis

Labirints tika uzbūvēts ļoti agrīnā Ēģiptes vēstures posmā, varbūt pat pirms tam, kad Ēģiptē apmetās senie ebreji. (1. Mozus 46:1—27.) Tajā esot bijušas 3000 istabas, kas bijušas izvietotas divos stāvos — katrā stāvā vienāds skaits —, turklāt viens no stāviem atradās pazemē. Visa celtne aizņēma aptuveni 70 000 kvadrātmetru platību.

Labirinta gaiteņu, pagalmu, istabu un kolonāžu sistēma bija tik komplicēta, ka svešinieks bez ceļveža nevarēja atrast nedz ieeju labirintā, nedz izeju no tā. Lielā daļā telpu valdīja pilnīga tumsa, un, verot vaļā dažas no durvīm, esot atskanējis baismīgs troksnis, līdzīgs pērkona dārdiem. Pēc Ēģiptes varas norieta labirinta grandiozās sarkanā granīta kolonnas, milzīgās akmens plāksnes un brīnišķīgi nopulētie kaļķakmens bluķi tika izlaupīti un izmantoti citās būvēs.

Pēc dažu avotu ziņām, labirints esot izmantots par centru, no kura Ēģiptes valdnieki pārvaldījuši valsti, taču tā galvenās funkcijas bija reliģiskas. Tas bija tempļu komplekss, kur tika nesti upuri visiem Ēģiptes dieviem. Neviens apmeklētājs nedrīkstēja spert savu kāju labirinta pazemes telpās, kur atradās valdnieku un svēto krokodilu kapi.

Labirinta mitoloģiskā nozīme ir labāk izprotama saistībā ar reliģiskajiem rituāliem par godu ēģiptiešu dievam Ozīrisam, ko ēģiptieši uzskatīja par kādreizējo Ēģiptes valdnieku. Ozīriss bija mirušo dievs, aizkapa valstības pavēlnieks.

Mīti un nemirstība

Ozīrisa nāve tika attēlota ēģiptiešu gadskārtējā mistēriju uzvedumā. Skanot vaimanām un raudām, svinīgā ceremonijā tika nokauts svētais vērsis Apiss, Ozīrisa aizstājējs. Vaimanas pārvērtās līksmībā, kad priesteris, kas vadīja rituālu, pavēstīja priecīgo ziņu par Ozīrisa augšāmcelšanos. Ēģiptiešiem šajās mistērijās attēlotie notikumi nozīmēja pamatu cerībai uz dzīvību. Viņi ticēja, ka nomirstot ikviens cilvēks, ne tikai faraons, savienojas ar Ozīrisu.

Profesora S. Huka rediģētajā grāmatā The Labyrinth (Labirints) sacīts: ”Ēģiptiešu agrīnajos mītos par Ozīrisu parādās spēki, kas apdraud šī valdnieka un dieva dzīvību gan uz zemes, gan aizkapa valstībā.” Labirints ar tā eju mudžekli, saskaņā ar ēģiptiešu uzskatiem, nodrošināja dievišķajam valdniekam šajā un nākamajā dzīvē aizsardzību pret ienaidniekiem, pat pret pašu nāvi.

Ar laiku senajā Ēģiptē un visā senajā pasaulē nostiprinājās ticība cilvēka nemirstībai. Cilvēka dvēseles nemirstības mācību, kas attīstījās turpmāko gadsimtu gaitā, drīz vien pieņēma ne tikai valdnieki, bet visa cilvēce.

Krētas labirints

Knosas labirints Krētas salā acīmredzot tika uzcelts nedaudz vēlāk nekā Ēģiptes labirints. Tā atrašanās vieta nav pilnīgi droši noteikta, bet vēstures avotos minēts, ka tas ir bijis līdzīgs ēģiptiešu labirintam, tikai krietni mazāks par to.a Vārds ”labirints”, iespējams, ir cēlies no vārda laʹbrys, ar kuru tika apzīmēts divasmeņu cirvis, kas simbolizēja svētā vērša ragus. Šim vērsim bija liela nozīme Krētas kultūras reliģijā, ko bija dziļi ietekmējuši mitoloģiskie priekšstati.

Mitoloģijā Krētas labirints bija slavens ar savu iemītnieku Mīnotauru — tas bija mitoloģisks cilvēks ar vērša galvu. Mīti vēstī, ka šo radījumu bija dzemdējusi Krētas valdnieka Mīnoja sieva Pāsifaja, tāpēc to sauca par Mīnotauru jeb ”Mīnoja vērsi”. Saskaņā ar mītiem, kad Atēnas piedzīvojušas sakāvi karā ar Krētu, atēnieši bijuši spiesti ik pēc deviņiem gadiem sūtīt 14 jauniešus — 7 jaunekļus un 7 jaunavas — par upuri Mīnotauram. Jaunieši tikuši ievesti labirintā, kur viņi apmaldījās un viņus aprija Mīnotaurs.

Taču visbeidzot jauneklis, vārdā Tēsejs, drosmīgi devies uz labirintu, lai nogalinātu briesmoni. Saticis Mīnotauru, Tēsejs to nonāvējis ar savu zobenu. Lai izkļūtu ārā, viņš gājis atpakaļ pa to pašu ceļu, sekodams zelta pavedienam, ko viņš bija atritinājis, sākot no labirinta ieejas. Pavedienu viņam iedevusi valdnieka Mīnoja meita Ariadne.

Maikls Airtons, kurš konstruēja hipotētisku Krētas labirinta modeli, skaidroja: ”Ikviena cilvēka dzīve ir labirints, kura centrā atrodas viņa nāve, un pat pēc nāves viņam varbūt vēl jāiziet cauri pēdējiem līkločiem, līdz viņam viss ir beidzies.” Šādā nozīmē mitoloģiskā varoņa Tēseja izglābšanās no labirinta simbolizēja viņa atdzimšanu, izglābšanos no nāves. Arī šajā gadījumā iezīmējas mācība par cilvēka nemirstību.

Grieķija un Roma

Uz monētām, kas atrastas Knosā, redzams raksts, kurā attēlots klasiskais Krētas labirints. Vēlāk pēc šī parauga arī grieķi un romieši cēla savus labirintus. Plīnijs piemin labirintu Samas salā Vidusjūrā un vēl kādu citu, kas bijis izdaudzināts ar savām 150 krāšņajām kolonnām un atradies Lemnas salā. Viņš stāsta arī par kādām sarežģīti izbūvētām etrusku kapenēm, ko agrāk bija aprakstījis cits autors, Varrons, un kurās esot ietilpis pazemes labirints.

Pompejos, pilsētā, kas mūsu ēras 79. gadā gāja bojā Vezuva izvirdumā, bija vismaz divi dekoratīvi labirinti. Viens no tiem, ”Labirinta nams”, ir slavens neparastās grīdas mozaīkas dēļ, kurā attēlota Tēseja cīņa ar Mīnotauru. Marsels Brions apgalvo, ka tā ir ”alegorija, kas simbolizē cilvēka dzīvi un grūtos ceļojumus, kuri dvēselei jāveic šajā un nākamajā pasaulē, pirms tā sasniedz svētlaimīgo nemirstības stāvokli”.

Senajā Romā bērni spēlēja dažādas spēles laukumos un telpās, kur bija izveidots labirinta raksts. Mūsdienās visā Eiropā arheologu atraktajās romiešu villās un citās pilsoniskajās romiešu ēkās var redzēt daudzu labirinta veidā izliktu grīdas mozaīku paliekas. Bet ar labirintiem saistītie mitoloģiskie priekšstati drīz izplatījās vēl tālāk.

Daudzās zemēs

Indijas pilsētā Maisurā kādā Halebidas tempļa frīzes posmā ir iekļauts labirints. Tas ir tapis ap mūsu ēras 13. gadsimtu, un tajā ir attēlota epizode no Mahābhāratas.

Ķīnieši ticēja, ka ļaunie gari spēj lidot vienīgi taisnā virzienā, tāpēc viņi savas ieejas veidoja pavisam vienkāršu labirintu formā, lai ļaunie gari nevarētu iekļūt viņu mājās un pilsētās.

Skandināvijā Baltijas jūras krastos ir vairāk nekā 600 akmens labirintu. Daudzus no tiem esot ierīkojuši vietējie zvejnieki, kas, sekodami māņticīgai paražai, gājuši cauri šiem labirintiem, lai nodrošinātu labu lomu un veiksmīgu atgriešanos mājās.

Anglijā Kornvolas dienvidrietumu piekrastē nelielajā Sv. Agneses saliņā var apskatīt labirintu, ko 1726. gadā izveidoja kāds bākas uzraugs, atjaunojot senāku labirintu, kas bija atradies šajā vietā.

Daudzos sevišķi lielu interesi izraisa fakts, ka labirinti parādās arī kristīgās pasaules baznīcās. Aplūkosim dažus piemērus.

Kristīgās pasaules labirinti

Viens no vismazākajiem starp daudzajiem ievērības cienīgajiem labirintiem, kas rotā kristīgās pasaules kulta celtnes, droši vien ir kokā grieztais apaļais 15. gadsimta ornaments augstu Redklifas Sv. Marijas baznīcas jumtā (Bristole, Anglija). Šī zeltainā un melnā krāsā izkrāsotā rotājuma diametrs ir tikai 20 centimetri. Slavenākais labirints atrodas Francijā, Šartras katedrālē. Tas ir veidots 1235. gadā no zila un balta akmens, un tā diametrs ir 10 metri.

Labirinta veidā izlikti apjomīgi grīdas raksti ir arī citās Francijas un Itālijas viduslaiku katedrālēs un baznīcās, piemēram, Amjēnā, Bajē, Orleānā, Ravennā un Tulūzā. Reimsas labirints tika izpostīts pirms 200 gadiem, savukārt Mirpuā katedrāles labirinta centrā attēlots Mīnotaurs.

Kādā autoritatīvā avotā par labirinta izmantojumu ievērojamās reliģiskās celtnēs sacīts: ”Viduslaikos kristīgā baznīca pārņēma pagānisko labirintu un pielāgoja to savām vajadzībām, iekļaujot tā struktūrā kristīgo simboliku.” Kristīgajās baznīcās ar labirintu acīmredzot tika simboliski attēlots kristieša dzīves ceļš, sekojot tradīcijai, kas sakņojās seno ēģiptiešu mitoloģijā.

Baznīcu labirintus izmantoja arī tam, lai atveidotu krustnešu karagājienus uz Jeruzalemi. Labirinta centra sasniegšana simbolizēja Jeruzalemes sasniegšanu un glābšanu. Dažiem ticīgajiem labirints bija arī grēku nožēlas ceļš, kas bija vai nu jānorāpo uz ceļiem, lai iegūtu grēku piedošanu, vai arī jānostaigā īpašā rituālā, ar to aizstājot svētceļojumu uz Svēto zemi.

Velēnu labirinti

12. un 13. gadsimtā dažādās vietās, visvairāk Anglijā, tika ierīkoti tā dēvētie velēnu labirinti, kuru celiņi bija veidoti, noņemot velēnu. Vēlākos laikos daudzi no tiem neapšaubāmi tika izmantoti atpūtai, bet dažkārt cilvēki tiem piedēvēja arī reliģisku nozīmi, jo tie atgādināja baznīcu labirintus. Pasaulē lielākais velēnu labirints, kas, pēc dažu speciālistu domām, ir vairāk nekā 800 gadus vecs, atrodas uz kopienas zemes Safronvoldenā, Eseksas grāfistē. Tā īpatnība ir četri lieli stūra ”bastioni”. Šī labirinta celiņa garums ir gandrīz divi kilometri.

V. Metjūss, ievijot vēsturisko un mitoloģisko aspektu, izsakās, ka reliģiskos labirintus ”var uzskatīt par simbolu šīs pasaulīgās dzīves kārdinājumu labirintam, kam var droši iziet cauri vienīgi ar Ariadnes pavediena — dievišķās žēlastības — palīdzību”. (Mazes and Labyrinths—Their History and Development.)

Vai nav pārsteidzoši, ka labirinti, kuru izcelsme sakņojas pagānismā, ir ieņēmuši stabilu vietu kristīgajā pasaulē? Vai patiesa kristietība ir savienojama ar pagānisku māņticību?

Vai šādi ticējumi ir saskaņojami ar kristīgo ticību?

Lai cik aizraujoša būtu labirintu vēsture, ar tiem saistītie ticējumi nav saskaņojami ar kristīgo ticību. Bībelē nekur nav atrodama mācība, ka cilvēka dvēsele būtu kaut kas atsevišķs no ķermeņa un ka tā turpinātu dzīvot pēc cilvēka nāves. Gluži pretēji, Bībele māca, ka cilvēka dvēsele ir mirstīga. Tajā sacīts: ”Kuŗa dvēsele grēko, tai jāmirst.” (Ecēhiēla 18:4.)

Dieva vārdiem, Bībelei, ir liels spēks, un tie ir pielīdzināti zobenam — ”gara zobenam”. Kristieši prasmīgi lieto šo ieroci, lai uzveiktu kādu reālu, pārcilvēcisku, neredzamu garīgu būtni un tās dēmonus, nevis kādu mītisku Mīnotauru. (Efeziešiem 6:12, 17.) Tāpēc viņiem ir nelokāma ticība un droša cerība uz glābšanu. Šī ticība un cerība palīdzēs viņiem pārciest tagadējās sistēmas galu, lai varētu dzīvot jaunā, taisnīgā pasaulē, — ticējumi, kas balstīti uz mitoloģiju, neko tādu nespēj dot. (2. Pētera 3:13.)

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 22. lpp.]

Labirinti izpriecai

Pirms sešsimt gadiem tika radīts jauns labirintu veids. Tie bija veidoti nevis reliģiskos, bet gan dekoratīvos nolūkos. Drīz visā Anglijā izplatījās paradums iekārtot dārzus vienkāršu labirintu veidā. Ar laiku šādu labirintu raksts kļuva sarežģītāks un celiņu malās sāka audzēt līdzeni apcirptus bukšu dzīvžogus.

Mūsdienās visdažādākajās pasaules malās ir parādījušies moderni, atjautīgi ierīkoti labirinti, kas valdzina gan pieaugušos, gan bērnus. Tie patiesi var sagādāt patīkamu izpriecu!

[Papildmateriāls/Attēls 24. lpp.]

Labirinta izmantojums kristīgajā pasaulē

Londonā Vestminsteras abatijā nesen ir parādījusies šī jaunā izšūtā altāra sega. Pievērsiet uzmanību labirinta rakstam tās centrālajā daļā, ko no sāniem ietver burti A (alfa, ”SĀKUMS”) un Ω (omega, ”GALS”). Labirinta vidū ir redzami vārdi ”I AM” (”ES ESMU”), kas simbolizē Jehovu, diženo ”ES ESMU”, par ko runāts 2. Mozus 3:14. Tas ir interesants piemērs, kas liecina par labirinta ciešo saikni ar mūsdienu reliģiju.

[Norāde par autortiesībām]

Fotoattēls: David Johnson

[Attēli 21. lpp.]

Knosā, Krētas salā, atrastās monētas, kas datējamas ar ceturto un piekto gadsimtu pirms mūsu ēras. Uz tām redzams labirinta raksts un vērša galva, kas attēlo Mīnotauru

[Norāde par autortiesībām]

Copyright British Museum

[Attēls 23. lpp.]

Pasaulē lielākais velēnu labirints (Safronvoldena, Anglija)

[Norāde par autortiesībām]

Courtesy Saffron Walden Tourist Office