Cerība dod man spēku izturēt
PASTĀSTĪJUSI MIČIKO OGAVA
1969. gada 29. aprīlī man piezvanīja no policijas. Mans vīrs Seikiči bija cietis autokatastrofā un atradās slimnīcā. Atstājusi savus mazos dēlus pie draudzenes, es steidzos turp. Seikiči bija paralizēts un bez samaņas, un kopš tā laika viņa stāvoklis nav mainījies. Atļaujiet man pastāstīt par mūsu ģimeni un to, kā mēs visu šo laiku esam dzīvojuši.
ES PIEDZIMU 1940. gada februārī Sandā, kas atrodas netālu no Kobes (Japāna). Ar Seikiči bijām pazīstami jau kopš laika, kad kopā gājām bērnudārzā. 1964. gada 16. februārī mēs apprecējāmies. Mans vīrs bija klusētājs, toties ļoti mīlēja bērnus. Ar laiku mums piedzima divi puikas — Rjūsuke un Kohei.
Tā kā Seikiči strādāja kādā celtniecības kompānijā Tokijā, pēc laulībām mēs dzīvojām vienā no tās priekšpilsētām. 1967. gada oktobrī pie manis ieradās kāda jauna sieviete, kas stādījās priekšā kā Bībeles skolotāja. ”Paldies, man jau ir Bībele,” es sacīju.
”Vai jūs man to neparādītu?” viņa palūdza.
Izņēmu Bībeli — tā piederēja Seikiči — no grāmatplaukta un iedevu viņai apskatīt. Sieviete man tajā parādīja vārdu ”Jehova”. Es nebiju zinājusi, ka tas ir Dieva vārds. Tad viņa, paraudzījusies uz maniem mazajiem bērniem, nolasīja no Bībeles: ”Māci savam bērnam viņa ceļu, no tā viņš neatstājas arī tad, kad viņš jau vecs kļuvis.” (Salamana Pamācības 22:6.) Es biju daudz domājusi, kā sekmīgi izaudzināt savus bērnus, tāpēc tūlīt sajutu vēlēšanos mācīties Bībeli.
Ieaicināju sievieti istabā, un mēs sākām kopīgi pārspriest brošūru ”Redzi, visu es daru jaunu!”. ”Cik tas būtu labi, ja mūsu ģimene varētu pieredzēt šādu laimīgu dzīvi!” es nodomāju. Kad atnāca mājās Seikiči, es sacīju: ”Es gribu studēt Bībeli.”
”Dārgā, tev nav nepieciešams būt tik ļoti izglītotai,” viņš atbildēja. ”Es tev palīdzēšu noskaidrot visu, ko tu gribēsi zināt.” Tomēr es uzsāku ar Jehovas lieciniekiem iknedēļas Bībeles nodarbības un drīz arī sāku apmeklēt viņu sapulces.
Sākas mūsu pārbaudījumi
Kad ierados slimnīcā jau pieminētajā 1969. gada aprīļa vakarā, mani satrieca ziņa, ka Seikiči draugs — tās sievietes vīrs, pie kuras biju atstājusi savus dēlus, — katastrofas brīdī ir bijis taksometrā kopā ar manu vīru. Viņš nomira apmēram pēc nedēļas.
Tonakt slimnīcas personāls man ieteica sazināties ar visiem, kas, manuprāt, gribētu redzēt Seikiči, jo viss liecināja par to, ka viņš neizdzīvos. Viņam bija galvaskausa pamatnes lūzums un smadzeņu kontūzija. Nākamajā dienā radinieki, kas dzīvoja Kobes rajonā, steidzās uz slimnīcu.
Balss slimnīcas skaļrunī uzstājīgi sacīja: ”Seikiči Ogavas radinieki, lūdzu, apciemojiet viņu nekavējoties!” Mēs traucāmies uz reanimācijas nodaļu un pēc kārtas gājām no viņa atvadīties. Taču kritiskais stāvoklis ieilga veselu mēnesi. Galu galā noskaidrojās, ka šāds stāvoklis viņam saglabāsies ilgstoši.
Seikiči bija jāpārved ar ātrās palīdzības automašīnu no Tokijas uz Kobi, līdz kurai bija apmēram 650 kilometru. Noskatījusies, kā automašīna aizbrauc, devos uz mājām ar ātrvilcienu, lūgdama Dievu, lai viņš palīdz manam vīram izdzīvot. Cik es biju priecīga, kad tajā pašā vakarā Kobes slimnīcā ieraudzīju viņu dzīvu! ”Mīļais, tu esi braši turējies!” es nočukstēju.
Pārceļos atpakaļ pie saviem vecākiem
Pēc tam es kopā ar saviem dēliem atgriezos manu vecāku mājās Sandā, kur bērni sāka iet bērnudārzā. Es iegādājos sezonas biļeti braukšanai vilcienā uz Kobi, līdz kurai bija apmēram 40 kilometru, un visu nākamo gadu mēs ar vīramāti ik dienas braucām uz slimnīcu un pie slimnieka gultas nomainījām viena otru. Es mēdzu domāt: ”Vai Seikiči šodien atgūs samaņu? Kādi būs pirmie vārdi, ko viņš man teiks? Ko es atbildēšu?” Kad man gadījās ieraudzīt kādu laimīgu ģimeni, bija jo īpaši grūti nedomāt: ”Ja vien Seikiči būtu vesels, mūsu dēli justos tikpat laimīgi.” Tādās reizēs acīs sariesās asaras.
Kad laikrakstos lasīju par cilvēkiem, kas pēc vairāku mēnešu atrašanās komā bija atguvuši samaņu, tas viesa manī cerību, ka arī mans vīrs varētu atmosties. Tāpēc kādā sarunā ar svaini ieminējos: ”Es gribētu pārvest Seikiči uz slimnīcu Honsju ziemeļaustrumos.” Bet viņš sacīja, ka tas neko nemainīšot, un ieteica mūsu līdzekļus izmantot citu ģimenes locekļu labā.
Kāds Kobes Jehovas liecinieku draudzes vecākais dzīvoja netālu no slimnīcas, un, pirms es devos apciemot Seikiči, parasti iegriezos viņa mājās. Viņa sieva reizi nedēļā studēja ar mani Bībeli. Bet abi viņu bērni mēdza ienākt pie manis Seikiči palātā un atstāt audiokasetes ar draudzes sapulču ierakstiem. Šī ģimene man sniedza lielu uzmundrinājumu un mierinājumu.
Smeļos spēku cerībā
Kādu dienu mani slimnīcā apciemoja Jehovas liecinieku ceļojošais pārraugs un nolasīja Romiešiem 8:18—25. Šajos pantos ir teikts: ”Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums. [..] Jo mums ir zināms, ka visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes. [..] Ja kāds jau ko redz, vai tam uz to vēl jācer? Bet, ja ceram uz to, ko neredzam, tad to ar pacietību sagaidām.”
Šī saruna par cerību, kāda ir dota kristiešiem, man atgādināja, ka pašreizējās ciešanas patiešām ir nenozīmīgas, ja tās salīdzina ar sagaidāmo prieku, par kuru Jēzus minēja savā solījumā, — dzīvi paradīzē uz zemes. (Lūkas 23:43.) Tāpat šī saruna man palīdzēja ar cerībām raudzīties uz pašreizējo dzīvi un domās kavēties pie jaunās pasaules svētībām. (2. Korintiešiem 4:17, 18; Atklāsmes 21:3, 4.)
1970. gada jūnijā Seikiči tika pārvests uz slimnīcu Sandā, kur dzīvojām mēs ar vecākiem. Kad nākamā gada janvārī saņēmu jurista noformētu dokumentu par to, ka autokatastrofas seku dēļ mans vīrs ir uzskatāms par rīcībnespējīgu, jutos tik ļoti sāpināta, ka nevarēju noturēties neraudājusi. Vīramāte man bieži sacīja: ”Piedod, Mičiko, ka tev tā jācieš mana dēla dēļ.” Atkal un atkal viņa atkārtoja: ”Kaut tas būtu noticis ar mani, nevis ar Seikiči!” Mēs bieži kopā raudājām.
Tēvs mani mudināja sākt strādāt pilnu slodzi, bet es izlēmu rūpēties par Seikiči. Kaut arī mans vīrs šķietami bija bez samaņas, tomēr reaģēja uz karstumu un aukstumu un viņu ietekmēja tas, kādā veidā viņš tika aprūpēts. Tēvs gribēja, lai es stātos jaunā laulībā, bet es sapratu, ka tā rīkoties būtu nepareizi, jo mans vīrs joprojām bija dzīvs. (Romiešiem 7:2.) Tā kā es savu nostāju nemainīju, mans tēvs, būdams piedzēries, mēdza teikt: ”Kad man būs jāmirst, es Seikiči ņemšu līdz.”
Man par lielu prieku 1971. gadā Sandā tika izveidota Jehovas liecinieku draudze. Pēc pāris gadiem, 1973. gada 28. jūlijā, es simbolizēju savu veltīšanos Jehovam, kristījoties ūdenī. Tas notika Jehovas liecinieku starptautiskajā kopsanāksmē, kas norisinājās Osakas Expo izstāžu centrā.
Tajā pašā gadā mans dēls Kohei saslima ar akūtu nieru iekaisumu un uz pieciem mēnešiem tika ievietots slimnīcā. Tā kā manam tēvam bija tuberkuloze un arī viņam bija jāārstējas slimnīcā, 1974. gada 1. janvārī es devos apciemot savu tēvu, vīru un dēlu trīs dažādās slimnīcās. Svētdienās, kad gāju pie Kohei kopā ar savu vecāko dēlu Rjūsuki, mēs studējām grāmatu Klausies Izcilo Skolotāju. Pēc studijas mēs ar Rjūsuki parasti gājām Kobē uz sapulci un atgriezāmies mājās priecīgām sirdīm.
Es vienmēr esmu jutusies pateicīga tiem, kas man ir palīdzējuši rūpēties par Seikiči, un esmu centusies dalīties ar viņiem zināšanās par Bībeli. Kad vienai no slimnieku kopējām ugunsgrēkā aizgāja bojā māsa, es viņai parādīju, ka Bībelē cilvēkiem ir apsolīta augšāmcelšana, un viņa ieklausījās. (Ījaba 14:13—15; Jāņa 5:28, 29.) Turpat slimnīcā es sāku ar viņu studēt Bībeli, un 1978. gada kopsanāksmē šī sieviete kristījās.
Prieks par saviem dēliem
Audzināt bērnus bez vīra palīdzības nebija viegli, bet pūles noteikti bija tā vērtas. Es viņiem mācīju pareizi uzvesties un ņemt vērā citu jūtas. Kad Rjūsukem bija tikai trīs gadi, viņš mēdza atvainoties par sliktu uzvedību, sakot: ”Piedod, mammu!” Kohei bērnībā bija nedaudz stūrgalvīgs un uz mēģinājumiem labot šo īpašību dažkārt reaģēja ar nepatiku. Reiz gadījās, ka viņš veikala priekšā sāka skaļi raudāt un pat nogūlās zemē, cenšoties dabūt kāroto. Bet es saglabāju pacietību, vienmēr prātīgi ar viņu aprunājos un apliecināju viņam savu mīlestību. Ar laiku viņš kļuva par paklausīgu, labu zēnu. Tas stiprināja manu pārliecību, ka Bībele patiešām ir Dieva vārdi. (2. Timotejam 3:15—17.)
Kad Rjūsuke sāka iet jaunākajā vidusskolā, viņš pateica skolotājiem, ka nenodarbosies ar cīņas sportu, un paskaidroja, kāpēc. (Jesajas 2:4.) Kādu dienu viņš atgriezās no skolas, kūsādams aiz prieka, jo sapulcē, kur piedalījās vairāki skolotāji, bija spējis atbildēt uz viņu uzdotajiem jautājumiem.
Ļoti noderīga maniem dēliem ir bijusi labā sabiedrība kristiešu draudzē. Kristiešu vecākie zēnus bieži aicināja pie sevis pusdienās, iekļāva savās ģimenes studijās un piedāvāja kopīgi izklaidēties. Līdz ar to viņiem bija iespējams ne tikai būt starp labiem biedriem, bet arī nodarboties ar sportu. Rjūsuke simbolizēja savu veltīšanos Jehovam, kristījoties 1979. gadā, bet Kohei gadu vēlāk.
Iesaistāmies pilnas slodzes kalpošanā
Reiz, kad bija ieradies ceļojošais pārraugs, es ieminējos, ka vēlētos kļūt par pionieri, kā sauc Jehovas liecinieku pilnas slodzes kalpotājus. Tā kā toreizējos apstākļos tas nebija saprātīgi, viņš man laipni atgādināja, ka mans pašreizējais uzdevums ir palīdzēt dēliem iesakņoties Bībeles patiesībā. ”Svarīgākais ir tas,” viņš sacīja, ”lai cilvēkam būtu pioniera gars.” Es iesaistījos palīgpioniera kalpošanā, un, kad dēliem skolā bija brīvdienas, mēs kalpojām visi kopā. Šī kalpošana man ļoti palīdzēja saglabāt prieku un sirdsmieru, rūpējoties par Seikiči.
1979. gada septembrī es beidzot varēju pievienoties pilnas slodzes pionieru pulkam. 1984. gada maijā, apmēram gadu pēc vidusskolas beigšanas, arī Rjūsuke kļuva par pionieri, un tā paša gada septembrī mums pievienojās arī Kohei. Pavadot šajā kalpošanā vairāk nekā 20 gadus, es esmu palīdzējusi vairākiem cilvēkiem kļūt par Jehovas kalpotājiem un esmu sapratusi, ka šis darbs man ir devis spēku izturēt.
Kad Kansai kopsanāksmju zālei tika iecerēts piebūvēt papildu zāli, Rjūsuke pieteicās šīs zāles celtniecībā. Pēc tam viņš septiņus gadus pildīja Hjogo kopsanāksmju zāles pārrauga pienākumus. Tagad viņš kalpo vienā no Kobes draudzēm par vecāko un rūpējas par mani. Kohei kopš 1985. gada strādā Jehovas liecinieku filiāles birojā Ebinā.
Daudzās svētības
Daudzus gadus es vairākas reizes nedēļā gāju uz slimnīcu, lai Seikiči apciemotu un mazgātu. Par viņu pastāvīgi rūpējās arī slimnieku kopēja. 1996. gada septembrī pēc 27 slimnīcā pavadītiem gadiem viņš kopējas pavadībā atgriezās mājās. Seikiči var uzņemt šķidru barību ar caurulīti, kas tiek ievadīta caur degunu. Viņa acis vienmēr ir ciet, tomēr, kad viņam kaut ko saka, viņš gandrīz nemanāmi reaģē. Ir sāpīgi redzēt Seikiči šādā stāvoklī, bet es smeļos spēku brīnišķīgajā nākotnes cerībā.
Tieši pirms Seikiči atgriešanās es biju piedāvājusi pie sevis apmesties ceļojošajam pārraugam un viņa sievai, tāpēc apmēram gadu mūsu nelielajā mājā dzīvojām piecatā. Es jūtos ļoti pateicīga Jehovam, jo nekad nebiju domājusi, ka atkal varēšu dzīvot kopā ar Seikiči. Ilgus gadus es biju karsti ilgojusies, kaut Seikiči atvērtu acis, bet tagad es vienīgi vēlos, lai notiek Jehovas prāts.
Es varu nešaubīgi teikt: ”Tā Kunga svētība dara bagātu, un rūpes tur nekā nepieliek.” (Salamana Pamācības 10:22, LB-26.) Kaut arī laimīgais laiks, ko pavadījām kopā ar Seikiči, kamēr viņš vēl bija vesels, bija ļoti īss, es esmu svētīta ar diviem dēliem, kas ’piemin savu Radītāju’. Par to es esmu bezgala pateicīga. (Salamans Mācītājs 12:1.)
Man ir liela vēlēšanās arī turpmāk kalpot par pionieri, palīdzot citiem iegūt ”īsto dzīvību”, un no visas sirds rūpēties par Seikiči. (1. Timotejam 6:19.) No savas pieredzes es zinu, cik patiesi ir psalmu dziesminieka vārdi: ”Met savu nastu uz to Kungu, Viņš tevi uzturēs taisnu; Viņš neļaus ne mūžam taisnajam šaubīties.” (Psalms 55:23.)
[Attēls 13. lpp.]
Mēs ar vīru un Rjūsuki
[Attēls 13. lpp.]
Seikiči ar abiem mūsu dēliem sešus mēnešus pirms nelaimes gadījuma
[Attēls 15. lpp.]
Mēs esam svētīti ar diviem dēliem, Rjūsuki un Kohei (vidū), kas ’piemin savu Radītāju’