Atstājis noziedzīgu dzīvesveidu, es ieguvu cerību

PASTĀSTĪJIS KOSTA KULAPIS

IEURBIES AR SKATIENU NETĪRAJĀ CIETUMA KAMERAS SIENĀ, ES NOLĒMU, KA MAN KAUT KĀDĀ VEIDĀ JĀTIEK PIE LIELAS NAUDAS, — TAD ES VARĒTU SARAUT SAITES AR NOZIEDZĪGO PASAULI UN UZSĀKT JAUNU DZĪVI.

ES SĒDĒJU savā kamerā un, juzdamies pagalam nelaimīgs un drūms, atcerējos pagājušo gadu, kura laikā bija miruši 11 mani draugi. Viens bija pakārts par slepkavību, otrs, kam drīz bija jāstājas tiesas priekšā par šādu pašu noziegumu, bija izdarījis pašnāvību, trīs bija miruši no narkotiku pārdozēšanas, divi tika piekauti līdz nāvei ielu kautiņos, un četri bija gājuši bojā autokatastrofās. Vēl vairāki atradās cietumā, izciešot sodu par dažādiem smagiem noziegumiem.

Pēc tam es kameras pustumsā griezos pie Dieva, lai kas viņš arī būtu, un izmisīgi lūdzu, lai viņš man parāda ceļu, kā izkļūt no šī noziedzības mudžekļa. Uz atbildi man bija kādu laiku jāpagaida. Tikmēr man izdevās panākt, ka mani nenotiesā par uzbrukumu ar mērķi nodarīt smagus miesas bojājumus, jo es atzinos kādā ne tik smagā noziegumā, un man uz citas apsūdzības pamata tika piespriests mazāks soda mērs. Taču ļaujiet man paskaidrot, kā es nonācu tik nepatīkamā situācijā.

Es piedzimu 1944. gadā Dienvidāfrikas Republikā, Pretorijā, un šajā pilsētā arī uzaugu. Bērnība man bija drūma, jo tēvs regulāri aizsvilās negantās dusmās, no kurām mūsu ģimene sevišķi cieta periodos, kad viņš nodevās pārmērīgai dzeršanai. Tēvs bija arī liels azartspēļu cienītājs, un no viņa straujajām garastāvokļa maiņām, kuru ietekmē viņš mūs visādi zaimoja un pat sita, īpaši cieta mana māte. Lai paglābtos no nebeidzamajiem kautiņiem, es daudz laika pavadīju uz ielas.

Kā es kļuvu par noziedznieku

Rūgtā pieredze ģimenē un uz ielas mani ātri vien izskoloja. Būdams tikai astoņus gadus vecs, es jau biju ieguvis divas atziņas. Pie pirmās no tām nonācu pēc tam, kad mani pieķēra ar kaimiņmājās nozagtām rotaļlietām. Tēvs mani pamatīgi noslānīja. Vēl tagad man ausīs skan viņa niknie draudi: ”Pieķeršu tevi vēlreiz ar zagtām mantām — galvu noraušu!” Pēc šī gadījuma apņēmos nevis turpmāk vairs nezagt, bet darīt visu, lai neviens to neatklātu. ”Nākamreiz es nozagto noglabāšu un mani nepieķers,” pie sevis nodomāju.

Otrā bija pavisam cita rakstura atziņa. Kādā ticības mācības stundā skolotāja pastāstīja, ka Dievam ir vārds. ”Dieva vārds ir Jehova,” mums par lielu pārsteigumu skolotāja teica, ”un viņš uzklausa ikvienu jūsu lūgšanu, ja vien to sakāt viņa Dēla, Jēzus, vārdā.” Šie vārdi man dziļi iespiedās prātā, taču diemžēl mans dzīvesveids jo dienas, jo kļuva ļaunāks. Es vēl nebiju sasniedzis vidusskolas vecumu, kad jau biju kļuvis par īstu ”speciālistu” veikalu un dzīvokļu apzagšanā. No skolas draugiem nekādu palīdzību nevarēja gaidīt — daudzi no viņiem dažādu noziegumu dēļ paši bija atradušies labošanas iestādēs.

Ar gadiem noziegumi kļuva par manu ikdienu. Līdz divdesmit gadu vecumam jau biju piedalījies neskaitāmās laupīšanās, automašīnu zādzībās un uzbrukumos. Tā kā es pastāvīgi slaistījos pa biljarda istabām un bāriem, pildīdams tāda kā izsūtāmā lomu suteneriem, prostitūtām un noziedzniekiem, tehnikumā nenomācījos pat vienu gadu.

Tāpat es diendienā tikos ar rūdītiem noziedzniekiem, kas nevilcinoties izrēķinājās ar katru, kurš bija kļuvis par nodevēju. Es iemācījos, ka prātīgākais ir turēt muti ciet un nekad nedižoties ar kādu veiksmīgu pasākumu vai naudu. Neievērojot šo principu, varēja panākt vienīgi to, ka par noziegumu uzzinātu daudzi cilvēki, šajā lietā iesaistītos policija un tad sekotu nepatīkama pratināšana. Un, kas ir vēl sliktāk, pēkšņi varētu uzrasties citi noziedznieki, kas gribētu no laupījuma arī sev kādu daļu.

Kaut arī ievēroju visus šos drošības pasākumus, policija tik un tā mani laiku pa laikam novēroja, turot aizdomās par nelikumīgu darbību. Taču es raudzījos, lai manā īpašumā nekad neatrastos nekas tāds, kam ir saistība ar kādu noziegumu vai kas varētu kļūt par pierādījumu pret mani. Reiz policija ieradās pie mums mājās trijos naktī. Viņi meklēja elektropreces, kas bija nozagtas no vietējā vairumtirgotāja bāzes. Māju pārmeklēja divas reizes, taču nekā neatrada. Mani aizveda uz policijas iecirkni, lai noņemtu pirkstu nospiedumus, bet nekādu apsūdzību neizvirzīja.

Lietoju un tirgoju narkotikas

No 12 gadu vecuma es sāku regulāri lietot narkotikas. Tas negatīvi iespaidoja manu veselību, un vairākas reizes es gandrīz pārdozēju. Tad mani iepazīstināja ar kādu ārstu, kam bija ietekmīgi paziņas kriminālajās aprindās. Pamazām es sāku nodarboties ar narkotiku tirdzniecību un drīz vien sapratu, ka mazāk riskanti ir apgādāt ar narkotikām citus narkotiku tirgotājus, jo tad atšķirībā no viņiem es pats palieku ēnā.

Diemžēl daži no cilvēkiem, ar kuriem es kārtoju darījumus, pārdozēja narkotikas un nomira vai, atrazdamies narkotiku ietekmē, izdarīja smagus noziegumus. Viens no maniem ”draugiem” nogalināja kādu slavenu ārstu. Ziņas par šo noziegumu aplidoja visu valsti. Slepkava centās pierādīt, ka īstais vainīgais esmu es, bet, kamēr pie manis nebija ieradusies policija, es par pastrādāto slepkavību pat nebiju dzirdējis. Šis gadījums nebija izņēmums. Policija mani bieži apmeklēja un uzdeva jautājumus par dažādiem noziegumiem.

Bet tad kādu dienu es izdarīju kaut ko pavisam nejēdzīgu. Pēc nedēļu ilgas apdullināšanās ar narkotikām un alkoholu man ar diviem cilvēkiem gadījās sīks pārpratums, kura dēļ es niknumā viņiem uzbruku un viņus nopietni savainoju. Nākamajā rītā viņi manī sazīmēja uzbrucēju. Es tiku arestēts, un pret mani tika izvirzīta apsūdzība uzbrukumā ar nolūku nodarīt smagus miesas bojājumus. Tā es nokļuvu cietumā.

Nodoms tikt pie bagātības un sākt godīgu dzīvi

Pēc iznākšanas no cietuma es uzzināju, ka kādā farmaceitiskajā kompānijā ir brīva izejvielu kontroliera vieta. Tur ieradies, centos pārliecināt darba devēju, ka esmu visnotaļ piemērots šim darbam. Viens no maniem draugiem jau strādāja šajā kompānijā, un ar viņa rekomendāciju es tiku pieņemts. Nospriedu, ka nu man beidzot ir pavērusies iespēja iegūt daudz naudas, aizbraukt no šejienes un kādā citā vietā sākt visu no jauna. Es nekavējoties iepazinos ar saviem pienākumiem un ik vakaru ilgi paliku nomodā, studēdams zāļu nosaukumus. Dzīvoju ar pārliecību, ka esmu ceļā uz jaunu dzīvi.

Mans plāns bija kādu laiku neko nepasākt, bet iemantot darba devēju uzticību. Tad izdevīgā brīdī ielauzties noliktavā, nozagt lielu daudzumu noteiktu zāļu, kurām, kā biju noskaidrojis, melnajā tirgū ir ļoti augsta cena, pārdot tās un vienā rāvienā kļūt par bagātu cilvēku. Turklāt es biju parūpējies par, manuprāt, neapstrīdamu alibi, kam bija jākļūst par manas brīvības un jaunās dzīves ķīlu.

Pienāca laiks īstenot manu plānu. Kādu nakti piesardzīgi iekļuvis noliktavā, es skatījos uz plauktiem ar zālēm, kuru vērtība sniedzās simtos tūkstošu dolāru. Manā priekšā bija izdevība sākt dzīvi, kurā nebūtu noziedzības un vardarbības. Bet tad pirmo reizi mūžā sajutu sirdsapziņas pārmetumus. Kas manu sirdsapziņu, par kuru jau biju gandrīz aizmirsis, ka man tāda vispār ir, bija padarījis nemierīgu? Es tūlīt paskaidrošu.

Dažas nedēļas iepriekš mēs ar kompānijas vadītāju bijām risinājuši sarunu par dzīves jēgu. Uz vienu no viņa jautājumiem biju atbildējis, ka vienmēr kā pēdējais līdzeklis vēl paliek lūgšana. ”Kam teikta lūgšana?” viņš vaicāja. ”Dievam,” es atbildēju. ”Bet cilvēki pielūdz daudzus dievus,” viņš turpināja. ”Kuru no tiem lūgsi tu?” ”Visvareno Dievu,” es sacīju. ”Bet kā viņu sauc?” viņš atkal vaicāja. ”Ko tu ar to domā?” biju neizpratnē. ”Redzi, tāpat kā tev un man, un visiem citiem, arī Visvarenajam Dievam ir vārds,” viņš atbildēja. Tas izklausījās loģiski, taču saruna jau sāka mani kaitināt. ”Kāds tad ir Dieva vārds?” es ķildīgi noprasīju. ”Visvarenā Dieva vārds ir Jehova!” viņš atbildēja.

Pēkšņi gadi pašķīrās kā priekškars, un man atmiņā atausa ticības mācības stunda, kurā biju piedalījies astoņu gadu vecumā. Pārsteidzoši, bet šī saruna ar kompānijas vadītāju mani ietekmēja apbrīnojami dziļi. Tā izvērtās par saturīgu diskusiju vairāku stundu garumā. Nākamajā dienā viņš man atnesa grāmatu Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvia. Izlasījis visu grāmatu tajā pašā vakarā, es uzreiz sapratu, ka esmu atradis patiesību un īsto dzīves jēgu. Nākamo divu nedēļu laikā mēs gari un plaši pārrunājām dažādus jautājumus no šīs brīnišķīgās zilās grāmatas.

Tā nu es klusumā un tumsā sēdēju noliktavā, un sirdsapziņa man sacīja, ka nozagt un pārdot šīs zāles pilnīgi noteikti būtu nepareizi. Es nemanāmi atstāju noliktavu un, apņēmies nekad vairs nezagt, devos mājās.

Būtiskas izmaiņas

Drīz pēc tam paziņoju savai ģimenei, ka esmu nolēmis turpmāk dzīvot citādāk, un pamazām sāku iepazīstināt viņus ar dažām Bībeles mācībām. Tēvs gribēja izsviest mani no mājām. Bet mans brālis Džons aizstāvēja mani, sacīdams tēvam: ”Šī ir pirmā reize Kostas dzīvē, kad viņš dara kaut ko tādu, kas nav sodāms ar likumu, un tu gribi viņu izdzīt? Es uzzināšu par to kaut ko vairāk.” Biju patīkami pārsteigts, kad Džons palūdza, lai studēju ar viņu Bībeli. No tā laika katrs, kas ieradās pie manis pēc narkotikām, narkotiku vietā saņēma grāmatu Patiesība. Pēc neilga laika ar šīs grāmatas palīdzību jau vadīju 11 Bībeles nodarbības.

Tad es uzzināju, ka kompānijas vadītājs pats nemaz nav liecinieks. Viņa sieva bija kļuvusi par liecinieci pirms 18 gadiem, bet viņam ”nekad nebija pieticis laika patiesībai”. Tāpēc viņš sarunāja ar kādu pieredzējušu liecinieku, lai tas ar mani regulāri studētu Bībeli. Jau pēc neilga laika es sapratu, ka man jāizdara izmaiņas arī citās dzīves jomās, un Dieva Rakstu ietekmē es izlēmīgi sāku atbrīvoties no pasaulīgiem paradumiem. (Jāņa 8:32.)

Bet tad pēkšņi mani pārņēma apmulsums — dažās nedēļās bija noticis pārāk daudz kas. Redzot, cik daudz sevī jāmaina, es sāku apzināties, kāda smaga cīņa starp miesu un garu man ir priekšā, ja turpināšu studēt Bībeli. Taču tāpat es sapratu, ka tad, ja atgriezīšos pie iepriekšējā dzīvesveida, mani, visticamāk, gaida nāve vai vismaz ilgi gadi cietumā. Visbeidzot pēc nopietnām pārdomām un karstām lūgšanām nolēmu turpināt aizsākto patiesības ceļu. Sešus mēnešus vēlāk, 1971. gada 4. aprīlī, es simbolizēju savu veltīšanos Dievam Jehovam, kristījoties ūdenī.

Svētības, ko ir nesusi godīga dzīve

Palūkojoties atpakaļ, ir saviļņojoši redzēt, kādas svētības man ir nesis lēmums pamest noziedzīgu dzīvesveidu. No 11 cilvēkiem, ar kuriem es sāku studēt tajās pirmajās nemierīgajās nedēļās, 5 joprojām iet pa patiesības ceļu. Arī mana māte piekrita studēt Bībeli, kļuva par kristītu liecinieci un uzticīgi kalpoja Dievam līdz pat savai nāvei 1991. gadā. Abi mani brāļi ir veltījuši savu dzīvi Jehovam un tagad kalpo par draudzes vecākajiem. Man bija priekšrocība mācīt patiesību arī savai tantei, kura nu jau 15 gadus ir pilnas slodzes kalpotāja.

Farmaceitiskās kompānijas vadītāju, pie kura es strādāju, tik ļoti iespaidoja izmaiņas manā dzīvē, ka viņš pret Bībeles patiesību sāka izturēties nopietnāk. Apmēram gadu pēc tam, kad biju kristījies es, arī viņš veltīja savu dzīvi Jehovam un kristījās. Vēlāk viņš vairākus gadus kalpoja kādā no Pretorijas Jehovas liecinieku draudzēm par draudzes vecāko.

Es esmu precējies ar Lioniju, kas ir Dievam veltījusies kristiete. 1978. gadā mēs pārcēlāmies uz Austrāliju. Tur piedzima abi mūsu dēli — Elija un Pols. Ģimene man ir nenovērtējams spēka avots. Šobrīd es kalpoju par draudzes vecāko Austrālijas galvaspilsētā Kanberā. Es ik dienas griežos pie Jehovas ar pateicību, ka viņš izglāba mani no tukšās noziedznieka dzīves, kas nes vienīgi postu un nāvi. Un jo īpaši esmu pateicīgs par to, ka viņš manai dzīvei ir piešķīris patiesu jēgu, dodams drošu cerību man un maniem tuviniekiem.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 18. lpp.]

Kad man bija 12 gadi

[Attēls 18. lpp.]

Mēs ar sievu un dēliem patlaban