Kas notiek pasaulē
Akluma draudi
”Vairāk nekā 200 000 kanādiešu ir glaukoma, un tikai puse no viņiem to zina,” teikts laikrakstā The Prince George Citizen. Glaukoma, kas ir biežākais akluma cēlonis, lēnām iznīcina nervu šūnas acs aizmugurē. Sekas ir pakāpenisks sānu redzes zudums, bet centrālajā daļā redze saglabājas līdz pat slimības pēdējām stadijām. Daudzi no tiem, kam ir šī slimība, nemeklē medicīnisku palīdzību, jo viņi nejūt nekādas sāpes un joprojām ir spējīgi vadīt automašīnu, lasīt un veikt lielāko daļu darbu. Pēc Kanādas Glaukomas pētniecības biedrības ziņām, visvairāk apdraudēti ir veci cilvēki, tie, kuru ģimenē kādam ir bijusi glaukoma, melnās rases pārstāvji, kas pārsnieguši 40 gadu vecumu, kā arī tie, kam ir augsts acs iekšējais spiediens. ”Ja mēs spēsim panākt, lai cilvēki, kas pieder pie augsta riska grupām, grieztos pie ārsta, puse darba būs padarīta,” teica Toronto Sv. Mihaēla slimnīcas glaukomas nodaļas vadītāja Dr. Nīru Gupta. ”Tas ir svarīgi tāpēc, ka agrīna diagnostika un laicīga ārstēšana var izglābt redzi.”
Pilsētas troksnis — saldu sapņu ienaidnieks
Saskaņā ar Itālijas Vides ministrijas datiem, dienas laikā vairāk nekā 40 miljoni itāliešu — aptuveni 72 procenti no kopējā iedzīvotāju skaita — ir pakļauti pārmērīgi skaļa trokšņa iedarbībai. Šāds troksnis, ilgstoši iedarbojoties uz cilvēku, var izraisīt tādas nevēlamas parādības kā paātrināta sirdsdarbība, arteriālā spiediena un elpošanas dziļuma svārstības, gastrīts un nelabums, ziņo Corriere della Sera. Lielās pilsētās satiksmes troksnis traucē normāli gulēt. Nakts trokšņu līmenis pilsētā var pārsniegt 70 decibelus, un līdz ar to palielinās varbūtība, ka iedzīvotāji mazāk laika pavadīs, aizmiguši dziļā miegā un redzēdami sapņus. Itālijas vides asociācijas Legambiente zinātniskā direktore Lučija Venturi saka: ”Ir aprēķināts, ka ikviens no 18 miljoniem cilvēku, kas dzīvo lielās pilsētās, katru nakti zaudē 30 minūtes miega. Kopējais rezultāts ir vidēji 22 bezmiega naktis gadā katram iedzīvotājam.”
Slavēt par gudrību vai par centību?
Daudzi vecāki ir pārliecināti, ka bērniem nāk par labu, ja viņus slavē par gudrību. Tomēr jauni pētījumi liecina, ka šādas uzslavas, iespējams, var negatīvi ietekmēt viņu iekšējos pamudinājumus un rīcību nākotnē, sacīts Ņujorkas Kolumbijas universitātes izdevumā Columbia Magazine. Profesore Kerola Dveka uzskata, ka daudz labāk ir slavēt bērnus par viņu cītīgajām pūlēm, jo tas nostiprina viņu spēju tikt galā ar dzīves grūtībām. ”Bērni, kas saņem uzslavas par savu gudrību, vairāk uztraucas par to, cik gudri viņi izskatās citu acīs, un bieži vien neizmanto iespēju kaut ko iemācīties, jo vēlas paspīdēt,” saka K. Dveka. Turpretī tie, kurus slavē par čaklumu un neatlaidību, teikts Columbia Magazine publicētajā rakstā, lielāku uzmanību veltī jaunu zināšanu apguvei un neveiksmju pārvarēšanai. ”Tāpēc šie bērni ir gatavi upurēt iespēju izskatīties gudri citu acīs, lai varētu kaut ko iemācīties,” atzīmē profesore Dveka. ”Un viņi ir spējīgi pārvarēt grūtības, jo neuzskata katru neveiksmi par personisku traģēdiju.”
Spārnotie dedzinātāji
Uz vārnām krīt aizdomas par divu ugunsgrēku izraisīšanu Japānas pilsētā Kamaisi. Pirmajā gadījumā ugunsdzēsēji, kas bija ieradušies apdzēst degošu zāli pie kādas kapavietas, atrada pierādījumus, ka šajā notikumā ir iejauktas vārnas. Laikrakstā Nihon Keizai Shimbun stāstīts: ”Vārnas bija paņēmušas cepumus, kas bija nolikti uz kāda kapa, un pēc brīža tajā pusē, uz kuru tās bija aizlidojušas, sākās ugunsgrēks. Bija pazudušas arī dažas no smaržīgajām nūjiņām, kas bija atstātas degam, un netālu no ugunsgrēka izcelšanās vietas tika atrastas sveces, ko acīmredzot bija nometušas vārnas.” Apmēram pēc gada, kā bija ziņots laikrakstā Daily Yomiuri, tajā pašā rajonā ugunsgrēks izcēlās kādā kalna nogāzē. Šoreiz viens no ugunsdzēsējiem pamanīja lidojam vārnu, kas nesa knābī degošu kartona kārbu un iemeta to tuvīnajā upē. Netālu no tās vietas, kur bija sācis degt, ugunsdzēsēji uzgāja vēl vienu apdegušu kārbu. Kā gan vārnas bija tikušas pie uguns šajā gadījumā? Izrādījās, ka netālu kāds iedzīvotājs ogļu pannā dedzināja tukšas čipsu kārbas.
Bīstami būt apbruņotam
”Ja cilvēks, kas kļuvis par upuri laupītājiem, kuri aptur uz ceļa automašīnas, ir apbruņots, iespēja, ka viņš tiks sašauts, ir gandrīz četrreiz lielāka nekā tad, ja viņam ieroča nav,” sacīts Dienvidāfrikas laikrakstā The Natal Witness. Rakstā piebilsts: ”Varbūtība, ka apbruņotajam upurim ierocis tiks nolaupīts, ir četrreiz lielāka nekā varbūtība, ka viņš to liks lietā.” Izpētot policijas iecirkņu reģistrus, noskaidrojās, ka bruņoti laupītāji, kas apturējuši automašīnas, ir šāvuši uz saviem upuriem 12 procentos gadījumu. Taču, ja upuris pašaizsardzības nolūkos ir ķēries pie ieroča, uzbrucēji ir šāvuši 73 procentos gadījumu. Pētnieks Entonijs Altbekers nonāca pie šāda secinājuma: ”Lai gan ierocis var dot drošības sajūtu, patiesībā tas nekādu drošību negarantē.”
”Bruņrupuču maģistrāle”
Katru gadu decembrī 10 000 zaļo jūras bruņrupuču atgriežas nelielajā Debesbraukšanas salā Atlantijas okeānā, lai vairotos. Izmantojot novērojumus no satelītiem, britu un itāliešu zinātnieki nesen ir atklājuši ”bruņrupuču maģistrāli”, kas ved no šīs salas uz bruņrupuču barošanās vietām Brazīlijas piekrastes pilsētas Resifi tuvumā, rakstīts Londonas The Times. Kad beidzas septiņus mēnešus ilgā olu dēšanas un mazuļu šķilšanās sezona, visi bruņrupuči pirmos 300 kilometrus peld atpakaļ uz Brazīliju pa vienu un to pašu ceļu. Pēc tam to ceļi nedaudz pašķiras, un tie dodas tālāk uz dažādām barošanās vietām. Bet ko dara mazie bruņrupucēni, kas vēl nav pietiekami stipri, lai nopeldētu visus 2000 kilometrus līdz Brazīlijai? Tie ļauj straumēm tos nēsāt pa Atlantijas okeānu un Karību jūru un barojas ar medūzām un planktonu. Kā uzskata zinātnieki, pēc pieciem sešiem gadiem jaunie bruņrupuči katrs pa savu ceļu ierodas barošanās vietās pie Brazīlijas krastiem. Vēlāk, apmēram 20 gadu vecumā, tie pievienojas citiem bruņrupučiem un dodas garajā migrācijas ceļojumā uz Debesbraukšanas salu, lai tur vairotos.
Vēl vairāk mazgadīgo kareivju
”Karadarbībā izmantoto bērnu skaits, kas pirms diviem trim gadiem bija aptuveni 250 000, tagad ir pieaudzis līdz 300 000,” ziņots Apvienoto Nāciju Organizācijas Nevalstisko sakaru dienesta publikācijā Go Between. Mazie kareivji, kuru vidū ir pat astoņgadīgi bērni, pašlaik ir iesaistīti vairāk nekā 30 konfliktos, kas notiek dažādās pasaules malās. Kā sacīja ANO ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis bērnu un bruņoto konfliktu jautājumos Olara Otunnu, ”bērni tiek pārvērsti par karošanas rīkiem, viņus savervē vai nolaupa, lai padarītu par kareivjiem, un piespiež uz varmācīgu rīcību, lai pieaugušie varētu izpaust savu naidu”. Lai apturētu mazgadīgo kareivju skaita pieaugumu, Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu fonds atbalsta ieteikumu ”palielināt iesaukuma vecumu līdz 18 gadiem un mudina pasludināt šo vecumu nesasniegušu personu vervēšanu armijā par kara noziegumu”, teikts publikācijā Facts & Figures 1998.
Padzīvojuši cilvēki lieto Internetu
”Jaunākais Web demogrāfiskais pētījums liecina, ka Internetu lieto vairāk padzīvojušu cilvēku [50 gadus vecu un vecāku], nekā agrāk tika domāts,” raksta žurnāliste Marija Seminerio, kas pārstāv ZDNet. Kā uzskata šo pētījumu veikušās organizācijas prezidents Tims Kobs, ”tas pierāda, ka Web kļūst par ikdienas dzīves sastāvdaļu un vairs nav tikai tehnoloģijas pazinēju valstība”. Piemēram, vismaz 40 procentiem amerikāņu, kas vecāki par 50 gadiem, mājās ir dators, un 70 procenti no viņiem apgalvo, ka lieto Internetu.
AIDS — ”nāvējošākā infekcijas slimība”
”Šobrīd AIDS ir nāvējošākā infekcijas slimība pasaulē,” saka Apvienoto Nāciju Organizācijas AIDS programmas vadītājs Pīters Piots. Žurnālā Science rakstīts, ka 1997. gadā upuru skaita ziņā AIDS ieņēma septīto vietu pasaulē. Taču 1998. gadā tas apsteidza visus savus ”sāncenšus”, izņemot sirds išēmiskās slimības, cerebrovaskulārās slimības un apakšējo elpošanas ceļu slimības, kas nepieder pie infekcijas slimībām. Āfrikā AIDS ir pārspējis pat neinfekcijas slimības un kļuvis par ”slepkavu numur viens”. Pagājušajā gadā šajā kontinentā ar AIDS nomira aptuveni 1 830 000 cilvēku — divreiz vairāk nekā ar malāriju, kas upuru skaita ziņā Āfrikā ieņem otro vietu.
Ja mātes cieš no stresa, cieš arī bērni
Ja topošā māmiņa pastāvīgi ir pakļauta paaugstinātam stresam, tas var negatīvi iespaidot viņas vēl nedzimušo bērnu, informē Kanādas laikraksts National Post. Pathiks Vadhva no Kentuki universitātes Medicīnas fakultātes (ASV, Kentuki štats, Leksingtona) atzīmē, ka apstākļi, kas iedarbojas uz nedzimušu bērnu mātes klēpī, ”nosaka bērna attīstību un, ja māte izjūt lielu stresu, var palielināties viņa uzņēmība pret slimībām”. Turklāt stresam pakļautas mātes ”biežāk dzemdē neiznēsātus bērnus”, teikts minētajā laikrakstā. Zinātnieki no Klemsonas universitātes (ASV, Dienvidkarolīnas štats) uzskata, ka ”ar atslābināšanās vingrinājumu palīdzību grūtnieces, kas cieš no stresa, var pazemināt asinsspiedienu, sagādājot gaidāmajam bērnam veselīgākus apstākļus”.