Jauniešu jautājumi

Kā man kļūt sabiedriskākam?

”Es nekad neesmu bijis ļoti runīgs. Man vienmēr ir licies, ka ar savu runāšanu panākšu tikai to, ka cilvēki sāks no manis vairīties. Mana māte ir ļoti bikla, un varbūt tāpēc arī es tāds esmu.” (Ārtijs)

VAI tu kādreiz esi vēlējies, kaut tu būtu mazāk bikls un nedaudz draudzīgāks un sabiedriskāks? Kā bija minēts iepriekšējā rakstā, kurā aizsākām šo tēmu, tā jūtas ne mazums cilvēku.a Protams, nav slikti būt klusam, nopietnam vai atturīgam. Taču pārlieka kautrība var kļūt par problēmu. Tā var tev traucēt iegūt jaunus draugus un, kad apkārt ir vairāk cilvēku, radīt neveiklības sajūtu un liegt ar šiem cilvēkiem brīvi kontaktēties.

Pat pieaugušie mēdz cīnīties ar biklumu. Berijsb ir kristiešu draudzes vecākais, bet, nonācis starp cilvēkiem, viņš vislabprātāk klusē. Berijs atzīst: ”Man ir sajūta, ka nespēju pateikt neko saturīgu.” Viņa sievai Diānai ir līdzīga problēma. Kā viņa tāpēc rīkojas? ”Es labprāt uzturos kopā ar sabiedriskiem cilvēkiem, jo tad es varu būt droša, ka vajadzības brīdī viņi pārņems sarunu.” Bet kas tev varētu palīdzēt kļūt nedaudz sabiedriskākam?

Pārstāj domāt par sevi sliktu

Iesākumā tev jāsāk citādi domāt par sevi. Vai tu pastāvīgi sevi noniecini, iestāstot sev, ka tu apkārtējiem nepatīc un ka tev nav ko teikt? Zems pašnovērtējums tikai traucē kļūt sabiedriskākam. Pievērs uzmanību: Jēzus teica, ka ”tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu”, nevis sevis vietā. (Mateja 19:19.) Tātad ir labi un pareizi saprāta robežās sevi mīlēt. Tādā veidā ir iegūstama pašpaļāvība, kas nepieciešama, lai tuvotos citiem cilvēkiem.

Ja tu nomokies ar pašcieņas trūkumu, tev varētu būt noderīgi izlasīt grāmatas Jauniešu jautājumi — praktiskas atbildes 12. nodaļu ”Kāpēc es esmu neapmierināts ar sevi?”.c Šī informācija varētu palīdzēt saprast, ka tavā personībā ir vairāk patīkamu iezīmju, nekā esi domājis. Jau tas vien, ka esi kristietis, pierāda, ka Dievs tevī redz kaut ko labu. Jēzus sacīja: ”Neviens nevar nākt pie manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas mani sūtījis.” (Jāņa 6:44.)

Interesējies par citiem

Salamana Pamācībās 18:1 ir lasāms brīdinājums: ”Kas norobežojas no citiem un turas pats par sevi, tas meklē, kas tam sagādātu īpašu prieku.” Turoties savrup, tu, visticamāk, pārāk daudz koncentrēsies uz sevi. Filipiešiem 2:4 mēs tiekam mudināti ņemt vērā ne tikai ’savas, bet arī citu vajadzības’. Pievērsdams uzmanību citu interesēm un vajadzībām, tu jutīsies mazāk sasaistīts. Un, jo vairāk tev rūpēs citu labklājība, jo spēcīgāku pamudinājumu parādīt iniciatīvu un viņus tuvāk iepazīt tu izjutīsi.

Padomāsim par Lidiju — sievieti, kas ir kļuvusi pazīstama kā draudzīguma un viesmīlības simbols. Bībelē mēs lasām, ka, uzklausījusi Pāvila vārdus un kristījusies, viņa Pāvilu un tā biedrus lūdza: ”Ja jums šķiet, ka es ticu tam Kungam, tad nāciet manā namā!” (Apustuļu darbi 16:11—15.) Lai gan Lidija bija kļuvusi ticīga tikai pirms brīža, viņa spēra pirmo soli, lai iepazītos ar šiem brāļiem, — un nav šaubu, ka tas viņai atnesa bagātīgas svētības. Vai atceries, uz kurieni pēc atbrīvošanas no cietuma devās Pāvils un Sīla? Viņi gāja atpakaļ uz Lidijas mājām! (Apustuļu darbi 16:35—40.)

Tāpat arī tu pārliecināsies, ka lielākā daļa cilvēku, kuriem tu parādīsi personisku interesi, to novērtēs. Bet ar ko sākt? Tālāk ir minēti daži ieteikumi.

● Sāc ar kaut ko nelielu. Būt sabiedriskam nenozīmē uzvesties skaļi un vienmēr atrasties citu uzmanības centrā. Pacenties uzsākt sarunu ar kādu, kas konkrētajā brīdī ir viens. Tu varētu izvirzīt mērķi ikreiz, kad ierodies kristiešu sapulcē, aprunāties vismaz ar vienu cilvēku. Mēģini pasmaidīt. Skaties savam sarunas biedram acīs.

● Uzlauz klusēšanas ledu. ”Kā?” tu varbūt jautā. Taču atrast sarunas tematu parasti nav grūti, ja vien tu no sirds interesējies par citiem cilvēkiem. Horhe, kāds spāņu jaunietis, saka: ”Es esmu pārliecinājies, ka, pat uzdodot cilvēkam pāris jautājumu par viņa darbu vai tikai apvaicājoties, kā viņam klājas, ir iespējams iepazīties tuvāk.” Jaunietis, vārdā Freds, iesaka: ”Ja nezināt, ko teikt, uzdodiet cilvēkiem jautājumus.” Protams, jāuzmanās, lai cilvēks nesāktu justies kā nopratināšanā. Ja tu jūti, ka tavs sarunas biedrs atbild nelabprāt, pasaki par sevi kādu vārdu.

Mērija, kas audzina pusaudzi, saka: ”Kā liecina mana pieredze, vislabāk cilvēks jūtas tad, ja var runāt par sevi.” Keita piebilst: ”Ir labi izteikt kādu komplimentu par cilvēka apģērbu vai kaut ko citu. Tas ļauj viņam just, ka apkārtējiem ir patīkami būt kopā ar viņu.” Tevis teiktajam, protams, jābūt patiesībai, nevis tukšiem glaimiem. (1. Tesaloniķiešiem 2:5.) Lielākajai daļai cilvēku noteikti būs prieks dzirdēt tavus sirsnīgos un laipnos vārdus. (Salamana Pamācības 16:24.)

● Esi labs klausītājs. ”Lai ikviens cilvēks ir čakls klausīties, kūtrs runāt,” teikts Bībelē. (Jēkaba 1:19.) Tā kā saruna veidojas tikai tad, ja ir gan kāds, kas izsakās, gan kāds, kas klausās, tava kautrēšanās runāt var izrādīties īsti vietā. Cilvēki augstu novērtē labus klausītājus.

● Pievienojies apkārtējo sarunām. Kad sarunas divatā tev vairs nesagādā īpašas grūtības, pārej pie kontaktēšanās ar vairākiem cilvēkiem. Arī šajā gadījumā Valstības zāle ir labākā vieta, kur to apgūt. Reizēm vienkāršākais ir pievienoties sarunām, kas jau tiek risinātas. Šādās situācijās gan nepieciešams vērīgums un labas manieres. Nejaucies sarunā, kas acīm redzami ir privāta. Bet, ja vairāki cilvēki, pēc visa spriežot, ir iesaistījušies nepiespiestā sarunā, pacenties tai pievienoties. Esi taktisks, nepārtrauc citus un necenties sarunu pavērst uz citu pusi. Kādu brīdi tikai klausies. Pēc tam, kad būsi iejuties, varbūt izsaki kādu komentāru.

● Negaidi no sevis pilnību. Dažreiz jaunieši pārlieku raizējas, ka gadīsies pateikt kaut ko aplam. Kāda itāliešu meitene, vārdā Eliza, atceras: ”Es vienmēr baidījos, ka tas, ko grasos teikt, izklausīsies muļķīgi.” Bet Bībelē ir teikts, ka mēs visi esam nepilnīgi, tāpēc mēs noteikti kādreiz kaut ko pateiksim nepareizi. (Romiešiem 3:23; salīdzināt Jēkaba 3:2.) Eliza saka: ”Ar laiku es sapratu, ka esmu draugu vidū un viņi sapratīs, ja pateikšu kaut ko ne tā.”

● Nezaudē humora izjūtu. Neviens nejūtas labi, sarunājis aplamības. Bet, kā ir pārliecinājies Freds, ”ja tu to uztver mierīgi un spēj par sevi pasmieties, tas ātri paliek pagātnē. Turpretī, sākdams uztraukties, sašust vai raizēties, tu uztaisi no mušas ziloni.”

● Esi pacietīgs. Tev jāsaprot, ka ne visi uzreiz izturas pretimnākoši. Ja sarunā iestājas neveikla pauze, tas vēl nenozīmē, ka tu cilvēkam nepatīc vai ka nākamreiz labāk vispār nevienam netuvoties. Varbūt cilvēks vienkārši ir aizņemts ar savām domām vai arī, tāpat kā tu, ir kautrīgs. Tāpēc dod viņam mazliet vairāk laika tevi iepazīt.

● Sarunājies ar pieaugušajiem. Dažkārt pieaugušie, īpaši nobrieduši kristieši, ir ļoti iejūtīgi pret jauniešiem, kas cenšas pārvarēt kautrību. Tāpēc nebaidies uzsākt sarunu ar kādu vecāku cilvēku. Keita saka: ”Pieaugušo vidū es varu justies mierīgi, jo zinu, ka viņi mani nenosodīs, neapsmies un neliks man justies neērti, kā tas varētu gadīties ar mana vecuma bērniem.”

Īstais atrisinājums — mīlestība

Iepriekšminētie ieteikumi tev var kaut kādā mērā palīdzēt, taču jāatzīst, ka nav gatavas receptes, kā pārvarēt biklumu. Šī problēma ir atrisināma nevis apgūstot kādus veiklus paņēmienus, bet gan ’iemīlot savu tuvāko kā sevi pašu’. (Jēkaba 2:8.) Tāpēc mācies rūpēties par citiem cilvēkiem — un jo īpaši par saviem kristīgajiem brāļiem un māsām. (Galatiešiem 6:10.) Ja tu mīlēsi cilvēkus, tev izdosies pārvarēt bailes un nedrošību un tu spēsi viņiem tuvināties. Kā teica Jēzus, ”no sirds pilnības mute runā”. (Mateja 12:34.)

Berijs, kas bija pieminēts raksta sākumā, atzīst: ”Jo labāk es iepazīstu cilvēkus, jo vieglāk man ir ar viņiem sarunāties.” Citiem vārdiem, jo vairāk tu centīsies ar cilvēkiem kontaktēties, jo vieglāk tev tas padosies. Un, kad tu būsi ieguvis jaunus draugus un sajūtu, ka cilvēki labprāt uzturas tavā sabiedrībā, tu sapratīsi, ka pūles ir bijušas tā vērtas!

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 13. lpp.]

Uzņemies iniciatīvu un iesaisties sarunās!