Iepazīstieties: īru vilku suns
NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA ĪRIJĀ
”Mīlīgais suņu pasaules milzenis.”
Tā ir raksturots īru vilku suns. Vai jūs to esat redzējuši? Kā ir zināms, tagad Īrijā vilku vairs nav. Bet kādreiz gan tie bija plaši izplatīti. Īrijā ir dzīvojušas arī meža cūkas un milzīgi aļņi. Pēdējais vilks Īrijā esot nošauts apmēram pirms divsimt gadiem. Bet pirms tam īru vilku suņi medīja gan vilkus, gan citus lielos dzīvniekus. No pagājušā gadsimta ir saglabājies nostāsts par kādu vilku suni, ko aizsūtīja uz Amerikas Savienotajām Valstīm, uz Klinšu kalniem. Šis suns 1892. gada ”ziemā viens pats nogalināja četrdesmit vilku”. Taču neuztraucieties: īru vilku suņi neuzbrūk cilvēkiem.
PĒC vairāku vēsturnieku domām, vilku suņi kā suga Īrijā izveidojās ap 500. gadu p.m.ē. Vēlāk ķelti vilku suņus izmantoja ne tikai medībās vien. Leģendās un vēsturiskos aprakstos teikts, ka suņi piedalījās arī kaujās — tie karoja kopā ar īru karaļiem un kareivjiem.
Īru vilku suņi kļuva slaveni visā pasaulē. Tos aizveda pat uz Romu, kur izrādīja arēnās. Ir saglabājušās ziņas, ka Romas konsuls Kvints Aurēlijs Simmahs savā vēstulē, ko viņš 393. gadā m.ē. rakstīja brālim, pateicās par septiņiem īru vilku suņiem, kurus brālis viņam bija atsūtījis uz Romu. Pēc visa spriežot, romieši par suņiem patiešām bija sajūsmā. ”Visa Roma par tiem brīnījās,” rakstīja Simmahs, ”un domāja, ka suņi bija jāved uz šejieni dzelzs krātiņos.”
Varbūt vilku suņu milzīgie izmēri lika cilvēkiem uzskatīt, ka tie ir jāpārvadā dzelzs krātiņos. Tēviņa skausta augstums parasti ir 86 centimetri, bet daži suņi ir daudz lielāki. Lielākajam sunim, par kuru saglabājušās rakstiskas liecības, skausta augstums bija vairāk nekā viens metrs. Mātītes augumā parasti ir divus līdz piecus centimetrus mazākas nekā tēviņi. Tā kā suņi ir tik lieli, viņiem ir ļoti viegli aizsniegt ēdienu, kas nemaz tiem nav domāts. Skotu rakstnieks sers Valters Skots, reiz ēzdams pusdienas kopā ar kādu savu draugu, brīdināja to uzmanīties. Citādi rakstnieka vilku suns, kura ”garums no deguna līdz astei bija aptuveni divi metri”, ”notīrītu tā šķīvi, nemaz nepapūloties uzlikt ķepu uz galda vai krēsla”.
Vilku suņi piedzimst samērā nelieli — mazuļi sver tikai kādus 700 gramus —, bet tie aug ļoti strauji. Kāda īru vilku suņa īpašniece, kurai ļoti patīk šīs sugas suņi, izteicās, ka, būdami kucēni, tie ir ”apburoši mazi radījumi”, bet ”tie apbrīnojamā ātrumā no pūkainiem kamoliņiem pārvēršas par izstīdzējušām, lempīgām būtnēm, ko veido gandrīz tikai un vienīgi kājas”.
Īru vilku suņi nemēdz daudz riet. Tie ir līdzsvaroti un mierīgi. Bet, kad tie tomēr rej, tad šīs rejas ir grūti aizmirst. Kāds vīrietis par īru vilku suņa riešanu sacījis, ka tās bijušas ”visdobjākās un visskumjākās rejas, kādas [viņš] jebkad dzirdējis”.
Daži īru vilku suņus apraksta kā suņus ar ”briesmīgu izskatu, caururbjošu skatienu, biezām uzacīm un nelīdzenu, tumši pelēku spalvu” — pirmo reizi redzot tādu, jūs droši vien negribētu ar to sastapties vēlreiz. Bet šiem suņiem ir ”tik maigs raksturs, ka ar tiem varētu spēlēties bērns”. Kā izteicās kāds īru vilku suņu pazinējs, kam pašam pieder šāds suns, vilku suņi patiesībā ”ārkārtīgi pieķeras cilvēkam”. Turklāt viņi nemēdz būt tikai pelēki vien. Dažiem spalva ir baltā, rudā, melnā vai smilšu krāsā.
Slavenais īru rakstnieks Olivers Goldsmits neskopodamies bija veltījis daudz atzinīgu vārdu šīs šķirnes suņiem. Viņš ir sacījis: ”Varenais īru vilku suns ir neizsakāmi skaists un majestātisks.., tas ir lielākais suns, kāds pasaulē redzēts.” Droši vien rakstnieku bija ietekmējusi biezā kažokā tērptā suņa pievilcīgā āriene, arī tā uzacis, skropstas un bārda, kuru dēļ tas iegūstot ”īsti īrisku izteiksmi”.
Bet kāpēc tad īru vilku sugas suņi gandrīz izmira? Viens iemesls bija to popularitāte. Cilvēkiem tie tik ļoti patika, ka tos uzskatīja par vērtīgu dāvanu, ko sūtīt ietekmīgām personām, piemēram, karaļiem. Tos ”meklēja un sūtīja uz visām zemes malām”. Tāpēc vilku suņi tika izkaisīti pa visu pasauli un nekur tie nebija lielā skaitā. Turklāt, kad šie suņi vairs nebija vajadzīgi vilku medībās, Īrijā tie kā suga vairs netika augstu vērtēti.
1839. gadā kāds cilvēks, kam ļoti patika īru vilku suņi, aprakstīja bēdīgo situāciju šādi: ”Pārņem liela nožēla, redzot, ka dižciltīgo suņu suga strauji izzūd, un dažu gadu laikā tā neizbēgami izmirs, ja vien netiks veikti kādi ārkārtēji pasākumi.” Īru vilku suņu bija palicis tik maz, ka nebija nekas neparasts dzirdēt tos, kam vēl piederēja kāds vilku suns, sakām: tas esot ”pēdējais šīs sugas pārstāvis”. Taču īru vilku suņi izdzīvoja.
Tos izglāba ”ārkārtēji pasākumi”, ko organizēja tādi cilvēki kā Džordžs Greiems. 1862. gadā viņš ievēroja, kāds bēdīgs liktenis draud īru vilku suņiem. Viņš savāca cik vien daudz iespējams vilku suņu. Veltījot lielas pūles suņu audzēšanai, viņš radīja pamatu, kas bija vajadzīgs, lai šķirni atjaunotu. Bez šī cilvēka darba, kā 1893. gadā sacīja kāds vēsturnieks, ”senā spēcīgo suņu šķirne tagad būtu izzudusi”.
Filisa Gārdnere, ievērojama īru vilku suņu audzētāja, rakstīja: ”Lai gan pasaulē ne par ko nav iespējams būt pilnīgi drošam, taču, ja vien nenotiks kāda katastrofa, var teikt, ka izcilā suņu suga ir paglābta no iznīcības, uz kuras sliekšņa tā atradās, un kļūst aizvien populārāka.”
[Attēls 23. lpp.]
Apmēram četras nedēļas veci kucēni
[Attēli 23. lpp.]
Labsirdīgais īru vilku suns Ziemeļīrijā, Ņūtaunārdsā