Kas notiks ar kariem?

”PĒC tam kad 4000 gadus ir eksperimentēts ar jauno un atkārtots vecais, karš ir kļuvis par ieradumu,” atzīmēja kara vēsturnieks Džons Kīgans. Vai šis ieradums kādreiz tiks pārvarēts? Neskaitāmi cilvēki ir ziedojuši kaujas laukā savu dzīvību. Karos ir ieguldīts milzums spēka un līdzekļu. Gadu tūkstošiem spožākie prāti ir bijuši nodarbināti ar to, lai atrastu arvien jaunus un efektīvākus veidus, kā nogalināt un iznīcināt. Bet vai cīņā par mieru cilvēki ir parādījuši tādu pašu entuziasmu? Diemžēl nē. Tomēr daudzi uzskata, ka ir pamats optimismam.

Apziņa, ka karot ir neprāts

Šī optimisma pamatā ir uzskats, ka civilizētu cilvēku viedoklis par karu vairs nav tāds, kā bija agrāk. Mongoļu karavadonis Čingishans, kas dzīvoja 13. gadsimtā, esot teicis: ”Būt laimīgam nozīmē sakaut savus ienaidniekus, dzīties viņiem pakaļ, izlaupīt viņu īpašumu, ar baudu noraudzīties viņu izmisumā, piesmiet viņu sievas un meitas.”

Grūti iedomāties pasaules līderi, kas kaut ko tādu teiktu mūsdienās. Grāmatā A History of Warfare (Karu vēsture) ir sacīts: ”Ir gandrīz neiespējami, ka mūsdienu pasaulē kāds spētu izvirzīt saprātīgus argumentus, ar kuriem varētu pierādīt, ka karš ir attaisnojams.” Tādu cilvēku, kas karošanu uzskata par kaut ko dabisku, instinktīvu, slavas apvītu vai cildenu, vairs nav daudz. 20. gadsimta karos notikušās masu slepkavības cilvēkos ir radījušas bailes un riebumu pret visu, kas saistās ar karu. Kādā grāmatā bija izteikts viedoklis, ka dziļā nepatika pret vardarbību ir iemesls, kāpēc daudzās valstīs tiek atcelts nāvessods un veidojas arvien labvēlīgāka attieksme pret tiem, kas atsakās iesaistīties militārajā darbībā.

Riebums pret slepkavošanu nav vienīgais faktors, kas ir sekmējis cilvēku attieksmes maiņu. Aktuāls ir kļuvis arī jautājums par pašsaglabāšanos. Modernie ieroči — gan parastā tipa, gan kodolieroči — ir tik jaudīgi, ka karš starp mūsdienu lielvalstīm radītu savstarpējas iznīcināšanas draudus. Uzsākt plaša mēroga karu ir nesaprātīgi un pašnāvnieciski. Šī iemesla dēļ, kā daudzi uzskata, jau vairāk nekā 50 gadus cilvēki ir kavējušies uzsākt kodolkaru.

Ir vēl kāds faktors, kas liek cilvēkiem mainīt savas domas par nākotni. Ierosināt plaša mēroga karu būtu nesaprātīgi ne tikai tāpēc, ka tajā visu var zaudēt, bet arī tāpēc, ka tajā pavisam maz ko var iegūt. No ekonomiskā viedokļa arguments pret lielu karu ir šāds: bagātās un ietekmīgās pasaules valstis gūst milzīgu labumu no sadarbības ekonomikas jomā. Materiālos labumus, ko šīs valstis iegūst, uzturot savstarpēju mieru, nespēj atsvērt nekas, ko tās varētu iegūt, uzsākot karu. Tāpēc ietekmīgajām valstīm ir pamatots iemesls saglabāt mieru savā starpā. Viņu interesēs ir arī kopīgiem spēkiem ierobežot konfliktus starp mazākām valstīm, jo tie apdraud viņu ekonomisko status quo.

Centieni nodibināt mieru

Vēlēšanās izbeigt karus ir izteikta Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtu preambulā. Tajā var lasīt par ANO dalībvalstu apņemšanos ”glābt nākamās paaudzes no kara posta, kas divas reizes mūsu dzīves laikā [divos pasaules karos] cilvēcei ir atnesis neaprakstāmas ciešanas”. Apņemšanās glābt nākamās paaudzes no kara izpaudās kolektīvās drošības idejā — tā bija ideja par valstu apvienošanos cīņā pret ikvienu valsti, kas tiktu definēta kā agresors. Līdz ar to, ja kāda valsts gribētu uzsākt karu, tai būtu jāsastopas ar starptautiskās sabiedrības pretestību.

Kaut arī teorētiski šī ideja bija vienkārša un loģiska, tās īstenošanā radās šķēršļi. The Encyclopædia Britannica rakstīts: ”Lai gan kolektīvās drošības idejai bija pievērsta liela uzmanība Tautu Savienības statūtos un nedaudz atšķirīgā formā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtos, tā bija un palika tikai ideja. Tā kā nav starptautiskas valdības, kas spētu pieņemt galīgos lēmumus, valstis nav spējušas vienoties par noteiktu agresora definīciju, realizēt principu, ka pret agresoru jāvēršas neatkarīgi no tā, kas šis agresors ir, un tāpēc nav izveidojušas starptautiskos kolektīvās drošības spēkus, kas bija paredzēti ANO statūtos.”

Tomēr ideja par starptautisku organizāciju, kas būtu radīta ar mērķi veicināt mieru, bija kaut kas jauns. Daudziem, kas ilgojas pēc miera, ANO miera uzturēšanas spēku kareivis zilajā beretē joprojām ir cerības simbols. Viņi ir vienisprātis ar žurnālistu, kurš cildināja ”ideju par miera kareivi, kas tiek nosūtīts uz vietu, kur risinās konflikts, nevis lai karotu, bet lai veicinātu mieru, nevis lai sakautu ienaidniekus, bet lai palīdzētu draugiem”.

Gadu desmitiem aukstais karš sadalīja ANO divos blokos, un abi šie bloki centās likt šķēršļus visam, ko bija iecerējis otrs. Kaut arī līdz ar aukstā kara beigām nav pilnībā izzuduši konflikti, neuzticība un aizdomas valstu starpā, daudzi uzskata, ka pašreizējā politiskā situācija Apvienoto Nāciju Organizācijai sniedz vēl nebijušas iespējas realizēt savus mērķus.

Cilvēkiem, kas grib dzīvot mierā, cerības vieš arī pozitīvās tendences citās jomās. Piemēram, starptautiskās diplomātijas mērķis ir risināt konfliktus mierīgā ceļā. Sniedzot humāno palīdzību, valstis atbalsta cita citu un palīdz cilvēkiem, kas ir cietuši karā. Centieni pēc miera un rūpes par cilvēku labklājību ir kļuvušas par ārpolitikas sastāvdaļu. Cilvēki, kas veicina mieru, tiek godāti.

Nākotnes karš

Taču nedrīkst nerēķināties ar realitāti. Kad 1989. gadā beidzās aukstais karš, daudzi bija pārliecināti, ka beidzot tiks izveidota jauna pasaules kārtība, kas nodrošinās mieru. Tomēr kari turpinājās. Nākamo septiņu gadu laikā dažādās pasaules zemēs norisinājās 101 bruņots konflikts. Lielākā daļa karu izcēlās nevis starp valstīm, bet valstu iekšienē. Tajos cīnījās naidīgi grupējumi, kas bija bruņojušies ar primitīviem ieročiem. Piemēram, Ruandā lielākā daļa tika nonāvēti ar mačetēm.

Mūsdienās kaujas bieži notiek pilsētās un ciematos, un šādās kaujās starp kaujiniekiem un civiliedzīvotājiem nav tikpat kā nekādas starpības. Starptautiskā miera veicināšanas centra direktors Maikls Harbotls raksta: ”Kādreiz varēja diezgan skaidri paredzēt, kas varētu novest līdz konfliktam, bet mūsdienās to noteikt ir daudz sarežģītāk un arī daudz grūtāk kontrolēt. Vardarbība šādās sadursmēs iegūst gluži neaptveramus apmērus un ir pilnīgi bezjēdzīga. Uguns joslā atrodas tiklab kareivji, kā civiliedzīvotāji.” Turklāt nekas neliecina, ka šādi konflikti drīzumā varētu izzust.

Savukārt pasaules bagātajās valstīs strauji attīstās moderno ieroču ražošana. Ar dažādu palīgiekārtu palīdzību, kas ir izvietotas gaisā, kosmosā, okeānā vai uz zemes, mūslaiku armijas daudz ātrāk un labāk nekā jebkad agrāk var izlūkot arī grūti pārskatāmas teritorijas, piemēram, džungļus. Kad mērķis ir atrasts, tā iznīcināšanai tiek raidītas raķetes, torpēdas vai lāzervadāmās bumbas — turklāt ar apbrīnojamu precizitāti. Līdz ar jaunāko tehnoloģiju pilnveidošanu un ieviešanu ”karš no attāluma”, kad armijas var visu redzēt, visur trāpīt un daudz ko iznīcināt, kļūst par realitāti.

Domājot par iespējamo karu nākotnē, mēs nedrīkstam aizmirst par kodolkara draudiem. Žurnālā The Futurist ir teikts: ”Atomieroču krājumiem papildinoties, pieaug iespēja, ka nākamo 30 gadu laikā mēs piedzīvosim vienu vai vairākus atomkarus. Turklāt atomieroči var nonākt arī teroristu rokās.”

Kas ir problēmas pamatā?

Kāpēc centieni nodibināt mieru visā pasaulē ir bijuši nesekmīgi? Viens no iemesliem pilnīgi noteikti ir tāds, ka cilvēku starpā nav vienotības. Cilvēce ir sadalījusies valstīs un kultūrās, starp kurām valda neuzticība un naids un kuras baidās cita no citas. Tām ir savstarpēji pretrunīgas vērtības, uztvere un mērķi. Turklāt militāra spēka lietošana gadu tūkstošiem ir bijusi uzskatīta par likumīgu veidu, kā aizstāvēt savas valsts intereses. ASV Armijas kara koledžas Stratēģisko pētījumu institūta ziņojumā, kur bija iztirzāta šī situācija, bija teikts: ”Daudzus šie fakti vedina uz domām, ka mieru ir iespējams nodibināt vienīgi tad, ja tiek izveidota pasaules valdība.”

Daži ir aizstāvējuši uzskatu, ka Apvienoto Nāciju Organizācija varētu būt šī valdība. Bet ANO netika izveidota ar mērķi, lai tā kļūtu par pasaules valdību un lai tās vara būtu lielāka par tās dalībvalstu varu. Tā ir tikai tik spēcīga, cik dalībvalstis to pieļauj. Tā kā starp dalībvalstīm joprojām valda aizdomīgums un nesaskaņas, vara, ko tās piešķir ANO, ir ierobežota. Tāpēc ANO nevis veido starptautisku sistēmu, bet drīzāk ir tās atspoguļojums.

Tomēr mēs varam būt droši, ka uz zemes tiks nodibināts miers. Nākamajā rakstā ir pastāstīts, kā tas notiks.

[Izceltais teksts 5. lpp.]

”CILVĒCEI IR JĀLIKVIDĒ KARI, CITĀDI KARI LIKVIDĒS CILVĒCI.” (DŽONS KENEDIJS)

[Attēls 7. lpp.]

ANO nav kļuvusi par pasaules valdību

[Norāde par autortiesībām]

UN fotoattēls