Bībeles viedoklis
Kāds ir labs pilsonis?
PĒC Otrā pasaules kara beigām daudzi eiropieši un japāņi, kas sevi uzskatīja par labiem, likumam paklausīgiem pilsoņiem, tika tiesāti un atzīti par vainīgiem kara noziegumos. Viņu vidū bija augsta ranga militārpersonas, zinātnieki un dažādi speciālisti. Daži no šiem noziedzniekiem par attaisnojumu savai rīcībai minēja to, ka viņi esot vienkārši paklausījuši pavēlēm, kā tas tiek gaidīts no katra laba pilsoņa. Taču, rīkodamies tā, kā, pēc viņu domām, būtu jārīkojas labam pilsonim, viņi bija izdarījuši šausmīgus noziegumus pret cilvēci.
No otras puses, ir cilvēki, kas pret valsts varu izturas ar necieņu. Daži tai atklāti pretojas, bet citi ir gatavi pārkāpt valsts likumus, ja vien ir daudzmaz droši, ka netiks pieķerti. Protams, tikai retais noliegs, ka ir nepieciešams paklausīt valsts varai, bez kuras valdītu anarhija un haoss. Taču rodas jautājums: cik lielā mērā mums jāpilda pilsoņa pienākumi un jāklausa valsts likumiem? Pārdomāsim dažus pamatprincipus, kas palīdzēja pirmā gadsimta kristiešiem izveidot līdzsvarotu viedokli par pienākumiem pret valsti.
Kristiešu pakļaušanās varām
Pirmā gadsimta kristieši ar gatavību pakļāvās likumiem un norādījumiem, ko bija devušas ’varas, kas valda’, t.i., tā laika valdības iestādes. (Romiešiem 13:1.) Kristieši uzskatīja, ka viņiem pienākas ’padoties un paklausīt valdībām un varām’. (Titam 3:1.) Lai gan viņi atzina Kristu par savu debesu Ķēniņu, viņi arī pildīja cilvēku valdnieku likumus un bija labi pavalstnieki, kas neradīja nekādus draudus savas valsts drošībai. Viņiem bija izteikts aicinājums ’godāt valdnieku’ vienmēr. (1. Pētera 2:17.) Apustulis Pāvils pat ieteica kristiešiem: ”Tad nu es pamācu [jūs] vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas par visiem cilvēkiem, par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā, lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā.” (1. Timotejam 2:1, 2.)
Pirmā gadsimta kristieši apzinīgi maksāja visus prasītos nodokļus, kaut arī reizēm nodokļu nasta bija ļoti smaga. Viņi rīkojās saskaņā ar norādījumu, ko, Dieva iedvesmots, bija devis apustulis Pāvils: ”Dodiet katram, kas viņam pienākas: nodevas, kam nākas nodevas.” (Romiešiem 13:7.) Pēc Jēzus mācekļu domām, Romas valdība un tās ierēdņi valdīja ar Dieva atļauju un zināmā mērā bija uzskatāmi par ’Dieva kalpiem’, jo gādāja par mieru un stabilitāti sabiedrībā. (Romiešiem 13:6.)
”Gatavi uz katru labu darbu”
Pirmā gadsimta kristieši pildīja pilsoņa pienākumus, kādus viņiem bija uzlikusi valsts. Jēzus Kristus bija ieteicis saviem mācekļiem būt gataviem paveikt ne tikai varas iestāžu noteikto minimumu, bet reizēm pat vairāk. ”Kas [”Ja kāds, kam ir vara”, NW] tevi spiež iet vienu jūdzi,” viņš teica, ”ar to paej divas.” (Mateja 5:41.) Paklausīdami šim padomam, kristieši ar savu dzīvi apliecināja, ka nevēlas būt cilvēki, kas tikai ņem no sabiedrības, neko nedodot pretī. Viņi vienmēr bija ”gatavi uz katru labu darbu”. (Titam 3:1; 1. Pētera 2:13—16.)
Viņi patiešām mīlēja citus cilvēkus un labprāt tiem palīdzēja. (Mateja 22:39.) Tā kā pirmā gadsimta kristiešiem bija šāda mīlestība un viņi turējās pie augstām morāles normām, viņi pozitīvi ietekmēja sabiedrību, kurā dzīvoja. Apkārtējiem bija pamats priecāties par to, ka viņi dzīvo līdzās kristiešiem. (Romiešiem 13:8—10.) Kristiešu mīlestība izpaudās ne tikai tajā, ka viņi nedarīja ļaunu, — viņi bija pretimnākoši un aktīvi darbojās citu interesēs, ’darīja labu’ ne vien saviem ticības biedriem, bet visiem, tāpat kā to bija darījis Jēzus Kristus. (Galatiešiem 6:10.)
”Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem”
Tomēr paklausība laicīgajām varas iestādēm nebija neierobežota. Kristieši nedarīja neko, kas bija pretrunā ar viņu sirdsapziņu vai varēja kaitēt viņu attiecībām ar Dievu. Piemēram, kad reliģiskie vadoņi Jeruzalemē pavēlēja apustuļiem vairs nesludināt par Jēzu, viņi atteicās paklausīt. ”Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem,” viņi sacīja. (Apustuļu darbi 5:27—29.) Kristieši kategoriski atteicās piedalīties imperatora pielūgsmē, jo tā bija elkdievība. (1. Korintiešiem 10:14; 1. Jāņa 5:21; Atklāsmes 19:10.) Kādas bija sekas? ”Viņi tika nosodīti,” saka vēsturnieks Dž. Robertss, ”nevis par to, ka bija kristieši, bet par to, ka atteicās izpildīt ar likumu noteiktu prasību.” (Shorter History of the World.)
Kāpēc viņi šajā gadījumā ”atteicās izpildīt ar likumu noteiktu prasību”? Viņi atzina, ka ’vara, kas valda,’ atrodas šajā statusā ar Dieva atļauju un, rūpēdamās par likumu ievērošanu un kārtību, darbojas kā ”Dieva kalpone”. (Romiešiem 13:1, 4.) Taču kristieši arī uzskatīja, ka Dieva likumi ir pārāki par laicīgās varas izdotajiem likumiem. Viņi paturēja prātā principu, kuru bija iedibinājis Jēzus Kristus un pēc kura bija jāvadās visiem viņa sekotājiem, proti: ”Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” (Mateja 22:21.) Pienākumi pret Dievu bija jāvērtē augstāk par ķeizara prasībām.
Par šī principa pareizību var pārliecināties, izvērtējot, kādas sekas bija to daudzo cilvēku rīcībai, kuri gan sauca sevi par kristiešiem, taču šim principam nesekoja. Piemēram, atkritušie kristīgās pasaules vadoņi kļuva par ”paklausīgiem instrumentiem laicīgās varas rokās un tika izmantoti bruņoto spēku izveidošanai un uzturēšanai”, raksta kara vēsturnieks Džons Kīgans. Viņu sekotāji iesaistījās karos, kuros tika izlietas miljoniem nevainīgu cilvēku asinis. Kīgans atzīst: ”Kad cilvēku kaislības bija iedegušās, viņu ausis kļuva kurlas pret Dieva likumiem.”
Turpretī pirmā gadsimta kristieši ir lielisks paraugs, kā saglabāt līdzsvarotu attieksmi šajā jomā. Viņi bija labi pilsoņi. Viņi godprātīgi pildīja pilsoņa pienākumus. Taču viņi bija arī pilnībā uzticīgi Bībeles skaidrajiem principiem un visās dzīves situācijās sekoja savai ar Bībeles palīdzību apmācītajai sirdsapziņai. (Jesajas 2:4; Mateja 26:52; Romiešiem 13:5; 1. Pētera 3:16.)
[Attēls 26. lpp.]
”Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder”