Sēklas, kas uzdīga un nesa augļus pēc daudziem gadiem

Šī vēstule tika saņemta pēc tam, kad 1999. gada 8. janvāra ”Atmostieties!” bija publicēts raksts ”Grūts uzdevums un liela svētība — audzināt septiņus dēlus”.

Mīļie Dikmeni!

Es tikko pabeidzu lasīt jūsu stāstu par savu ģimeni, un man tūlīt radās vēlēšanās jums uzrakstīt vēstuli. Biju pazīstama ar jūsu ģimeni, kad jūs dzīvojāt Misisipi štatā [1960./61. g.]. Es mācījos tai pašā skolā, kur jūsu dēli, tāpat bieži ciemojos jūsu mājā un spēlējos ar puikām. Bet ne jau tas mani dziļi iespaidoja. Kaut gan biju vēl bērns, mani ļoti ietekmēja fakts, ka šie zēni, savas kristīgās sirdsapziņas mudināti, skolā nesalutēja karogam. Es piederēju pie Grandvjū pilsētas baptistu baznīcas, bet, kad viens no jūsu dēliem man izskaidroja savu nostāju, es sapratu, ka tā ir pareiza.

Kaut kādā veidā biju dabūjusi grāmatu No zaudētās līdz atgūtajai paradīzeia: vai nu to man iedeva viens no jūsu dēliem, vai arī es to biju nozagusi. Tagad vairs neatceros, kā īsti bija, taču es to izlasīju. Toreiz man tā likās tikai skaista pasaku grāmata. Es neapzinājos, ka manī iesējās patiesības sēklas, kas mierīgi gaidīja gadiem ilgi.

Mana ģimene 1964. gadā pārcēlās uz ziemeļiem, un es pārstāju apmeklēt baznīcu. Jutos dziļi vīlusies reliģijā tās liekulības dēļ, tāpēc daudzus gadus negribēju ne dzirdēt par organizētu reliģiju.

Pēc vairākiem gadiem, kad sāku nopietni domāt par dzīves jēgu, sapratu, ka vēlos būt tuvās attiecībās ar Radītāju. Es vēlējos, lai man būtu šādas attiecības bez liekulības, kādu biju redzējusi reliģijā. Bija uzdīgušas pirms daudziem gadiem iesētās patiesības sēklas, tikai es to vēl neapzinājos.

Man nelika mieru doma, ka vēlos dzīvot nevis debesīs, bet gan tepat uz zemes. Man šķita, ka zemeslode ir brīnišķīgi radīta, — kāpēc gan Dievam tā būtu jāiznīcina? Tāpat es nedomāju, ka Jēzus ir Dievs. Ja viņš būtu Dievs, tad viņa upuris būtu bijusi krāpšana. Šādas domas, izjūtas un, ja tā var nosaukt, pārliecība nebija saskaņojamas ar to, ko biju iemācījusies baptistu baznīcā. Tāpēc es sāku lūgt Dievu, es karsti lūdzu, un Jehova nelika gaidīt. Pēc pāris dienām pie manām durvīm piezvanīja Jehovas liecinieki, un nekavējoties tika uzsāktas Bībeles nodarbības. Lai gan no tā laika, kad biju pazīstama ar jūsu ģimeni, līdz pat brīdim, kad sāku mācīties Bībeli, man nebija nekādu kontaktu ar Jehovas lieciniekiem, tomēr es nekad nebiju pārstājusi cienīt jūsu dēlus un drosmi, ar kādu viņi darīja to, kas ir pareizs. Kad sāku mācīties Bībeli un iegūt aizvien vairāk zināšanu, viss nostājās savās vietās. Pusotra gada laikā es sakārtoju savu dzīvi un kristījos 1975. gadā.

Vienmēr, kad draudzes sapulcēs tiek apspriests, kā mēs ar savu uzvedību varam liecināt citiem cilvēkiem, paši nemaz to nenojauzdami, es atceros jūsu ģimeni. Kad pārrunājam to, ka ir svarīgi sēt daudz Valstības sēklu, jo ne katrreiz zinām, kur un kad tās iesakņosies, varu teikt no personīgās pieredzes: jā, tā ir taisnība.

Vēlos jums pateikties par to, ka esat Jehovas tautā un ka neatkāpāties no savas ticības. Jūs, paši nezinādami, palīdzējāt kādam cilvēkam atrast patiesību. Jūsu un jūsu bērnu rīcība un pārliecība ļāva mirdzēt patiesības gaismai. Man agrāk bija licies, ka tā arī nekad neuzzināšu, kas ar jums notika tālāk, un nekad man nebūs iespējas jums pateikties. Tāpēc vēlreiz gribu jums sacīt: ”Paldies!”

Ar sirsnīgu kristīgu mīlestību,

L. O.

[Zemsvītras piezīme]