Acteki. Viņu neatlaidīgā cīņa par savu pastāvēšanu

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA MEKSIKĀ

”MILZĪGAIS LAUKUMS BIJA PILNS AR CILVĒKIEM, KAS PIRKA UN PĀRDEVA.. MŪSU PULKĀ BIJA KAREIVJI, KAS BIJA REDZĒJUŠI DAUDZAS PASAULES ZEMES, PABIJUŠI KONSTANTINOPOLĒ, TĀPAT ITĀLIJĀ UN ROMĀ, BET VIŅI TEICA, KA NEKAD NAV REDZĒJUŠI OTRU TIK LIELU UN TIK LABI IEKĀRTOTU TIRGUS LAUKUMU.”

TĀ Bernals Diass del Kastiljo, viens no spāņu konkistadora Ernana Kortesa kareivjiem, rakstīja par saviem pirmajiem iespaidiem acteku pilsētā Tenočtitlanā, kuru viņš ieraudzīja 1519. gadā.

Džīns Stjuarts savā grāmatā The Mighty Aztecs raksta, ka tad, kad Tenočtitlanā ieradās spāņu kareivji, pilsētā dzīvoja 150 000 — 200 000 cilvēku. Tenočtitlana bija nevis primitīvs nostūris, bet plaukstoša metropole, kas aizņēma vairākus kvadrātkilometrus lielu platību. Tā bija pilsēta ar tiltiem, dambjiem, kanāliem un iespaidīgiem tempļiem. Galvaspilsēta Tenočtitlana bija acteku varenās valsts sirds.

Daudziem lasītājiem aina, kurā tiek attēlota mierīga, labi iekārtota acteku pilsēta, iespējams, liksies nesavienojama ar izplatīto priekšstatu par actekiem kā par asinskāru un mežonīgu tautu. Acteki tiešām domāja, ka viņu dieviem ir nepieciešamas cilvēku sirdis un asinis, lai tie būtu stipri. Taču, iepazīstot tuvāk acteku kultūru un vēsturi, mēs uzzinām ne tikai par asinsizliešanu. Un, saprotot, kā actekiem nācās cīnīties par savu pastāvēšanu, mēs varam labāk izprast viņu pēctečus, kuru cīņa par izdzīvošanu turpinās līdz pat mūsu dienām.

Acteku valsts pastāvēšana

Acteku kultūra Mezoamerikasa civilizācijas vēsturē pastāvēja samērā īsu laika posmu. Lielākā daļa pētnieku uzskata, ka Meksikas pamatiedzīvotāji ienāca Aļaskā no Āzijas, šķērsojot Beringa jūras šaurumu, un pēc tam devās uz dienvidiem. (Skat. 1996. gada 8. septembra Atmostieties! [angļu val.], 4., 5. lappusi.)

Arheologi apgalvo, ka vissenākā no Mezoamerikas kultūrām ir olmeku kultūra. Olmeku civilizācija, kā minēts vairākos avotos, aizsākās apmēram 1200 gadus pirms mūsu ēras un dominēja Mezoamerikā 800 gadus. Acteku valsts sāka veidoties vairāk nekā 2000 gadus vēlāk — pēc mūsu ēras 1200. gada. Acteku kultūra pastāvēja tikai 300 gadus. Spāņu iekarotāji iznīcināja viņu vareno valsti, kad tā bija valdījusi tikai 100 gadus.

Bet sava uzplaukuma laikā acteku valsts bija sasniegusi vienreizēju varenību un krāšņumu. ”Acteki izveidoja lielvalsti, kas pletās uz dienvidiem līdz pat Gvatemalai,” ir teikts kādā žurnālā. ”Acteku civilizācija bija viena no visattīstītākajām Amerikā. Viņu celtās pilsētas bija tikpat lielas kā tā laika Eiropas pilsētas,” atzīmēts The World Book Encyclopedia.

Leģendas par acteku izcelsmi

Par vareno acteku izcelsmi ir zināms pavisam maz. Spriežot pēc leģendām, acteku nosaukums ir radies no vārda ”actlan”, un šis vārds, kā tiek uzskatīts, nozīmē ’baltā zeme’. Bet neviens nav noskaidrojis, kur atradās teiksmainā Actlana, un nevar droši zināt, vai tāda vispār ir pastāvējusi.

Leģendas vēstī, ka acteki esot bijusi pēdējā, septītā cilts, kas aizgājusi no Actlanas. Pēc sava dieva Uicilopočtli pavēles viņi devušies meklēt zemi, kas kļūtu par viņu dzimteni. Daudzus gadu desmitus cilts klejojusi pa zemi, pieredzējusi neaprakstāmas grūtības, cietusi milzīgus zaudējumus un nepārtraukti karojusi ar apkārtējām ciltīm. Bet klejojumi nevarēja turpināties mūžīgi. Kā stāsta viena no pazīstamākajām leģendām, Uicilopočtli esot teicis, ka viņa ļaudis ieraudzīs zīmi: ērgli, kas uzmeties uz kaktusa. Acteki esot ieraudzījuši šo zīmi uz kādas purvainas saliņas Teskoko ezerā. Šeit acteki esot pārtraukuši savus ceļojumus un sākuši celt pilsētu, kas vēlāk kļuva pazīstama kā Lielā Tenočtitlana (šis vārds nozīmē ’akmens, kas paceļas virs ūdens’). Daži vēsturnieki uzskata, ka pilsētas nosaukums ir cēlies no teiksmainā virsaiša Tenoča vārda. Tagad Tenočtitlanas paliekas atrodas zem Mehiko pilsētas.

Acteki bija lieliski celtnieki un amatnieki. Pakāpeniski aizberot ezeru, viņi paplašināja pilsētu. Mākslīgi uzbērti dambji savienoja salu ar krastu. Pilsētā un ap to bija izveidoti daudzi kanāli.

Šajā laikā cilvēkus, kas cēla pilsētu, parasti nesauca par actekiem. Leģenda vēstī, ka tad, kad tauta devās prom no Actlanas, dievs Uicilopočtli esot tai devis jaunu nosaukumu — meksikas. Ar laiku šajā vārdā sāka saukt visu zemi un tās iedzīvotājus.

Meksikas jeb acteki nebija vienīgie šīs zemes iedzīvotāji. Tā kā visapkārt bija ienaidnieki, viņiem bija jāapvienojas ar kaimiņu tautām. Visi, kas nevēlējās pieņemt acteku noteikumus mierīgā ceļā, tika ierauti nežēlīgā karā. Actekiem karš bija izdevīgs. Viņu saules dievs Uicilopočtli bija tikai viens no daudzajiem dieviem un dievietēm, kam pastāvīgi bija jāziedo asiņojošas sirdis un cilvēku upuri. Šie upuri tika nodrošināti galvenokārt uz karagūstekņu rēķina. Tā kā ienaidnieki zināja, kas notiek ar gūstekņiem, viņi ļoti baidījās no actekiem.

Acteki ieņēma aizvien jaunas teritorijas ap Tenočtitlanu, un pēc neilga laika viņu valsts robežas jau bija iesniegušās Centrālamerikā. Acteku kultūrā ienāca jauni reliģiskie priekšstati un ieražas. Acteku mantnīcas sāka pildīties ar pasakainām bagātībām — nodevām, kas tika prasītas no pakļautajiem valdniekiem. Strauju uzplaukumu pieredzēja mūzika, literatūra un tēlotājmāksla. ”Acteku tēlnieku darbi izceļas ar tādu māksliniecisko spēku, ka viņus noteikti var saukt par apdāvinātākajiem tēlniekiem visā vēsturē,” teikts žurnālā National Geographic. Kad ieradās spāņi, viņi ieraudzīja acteku kultūru pašā tās plaukumā.

Spāņu iekarojumi

Acteku valdnieks Montesuma II 1519. gada novembrī pats sagaidīja spāņus un viņu vadoni Ernanu Kortesu, uzskatīdams, ka Kortesā ir iemiesojies acteku dievs Kecalkoatls. Spāņi bija iepriecināti par viesmīlību, kādu viņiem parādīja māņticīgie acteki. Bet acteki rīkojās ļoti vieglprātīgi, parādīdami spāņiem Tenočtitlanas zeltu. Kortess sāka kalt plānus, kā tikt pie acteku bagātībām, un nolēma spert diezgan pārgalvīgu soli — sagūstīt Montesumu viņa paša pilsētā. Stāsta, ka Montesuma esot padevies gandrīz bez pretestības. Kortesam izdevās bez kaujas pakļaut milzīgas valsts galvaspilsētu.

Tomēr uzvarai, kas bija gūta bez cilvēku upuriem, drīz vien sekoja nežēlīga asinsizliešana. Kortesam bija jāpamet pilsēta un jādodas uz piekrasti, lai atrisinātu pēkšņi radušos sarežģījumus, tāpēc savus pienākumus viņš uz laiku uzticēja Pedro de Alvarado, kurš bija diezgan nenosvērts cilvēks. Baidīdamies, ka Kortesa prombūtnes laikā Tenočtitlanas iedzīvotāji sacelsies pret viņu, Alvarado nolēma uzbrukt pirmais. Viņa vadībā tika noslepkavoti daudzi acteki, kas bija sapulcējušies, lai svinētu svētkus. Kad Kortess atgriezās, pilsētā valdīja haoss. Sākās kauja, kuras laikā Montesuma gāja bojā. Iespējams, viņu nogalināja spāņi. Pēc spāņu versijas, Kortess esot pierunājis Montesumu, lai tas iet pie tautas un aicina savus pavalstniekus pārtraukt cīņu. Kad Montesuma to esot izdarījis, viņa paša tauta viņu nomētājusi ar akmeņiem. Kortess ar nelielu karavīru vienību tik tikko izglābās.

Būdams pārguris un ievainots, Kortess pārgrupēja savus kareivjus. Spāņiem pievienojās vietējās ciltis, kas neieredzēja actekus un gribēja nokratīt ienīsto jūgu. Tagad Kortess varēja atgriezties Tenočtitlanā. Sākās asiņainas kaujas, kuru laikā acteki esot upurējuši saviem dieviem sagūstītos spāņu kareivjus. Tas saniknoja Kortesa vīrus un vairoja viņu apņemšanos uzvarēt, lai ko tas maksātu. Kā rakstīja kāds acteku autors, kareivji no ciltīm, kuras acteki bija pakļāvuši, metās cīņā, ”nežēlīgi atriebdamies par meksiku [acteku] rīcību pagātnē un pilnīgi aplaupīdami viņus”.

Lielā Tenočtitlana krita 1521. gada 13. augustā. Spāņi un viņu sabiedrotie ieguva neierobežotu varu pār actekiem. Žurnālā National Geographic par šo laiku ir teikts: ”No vēstures viedokļa vienā acumirklī Mezoamerikas lielās pilsētas un ceremoniālie centri pārvērtās drupās, jo spāņi siroja pa zemi zelta meklējumos. Vietējie iedzīvotāji tika padarīti par vergiem un pievērsti kristietībai, un acteku valsts, pēdējā varenā iezemiešu civilizācija, izzuda.”

Spāņu iekarojumi nenozīmēja tikai politiskas izmaiņas. Iekarotāji ieviesa katolicismu — jaunu reliģiju, kurai acteki bieži vien tika pievērsti ar zobena palīdzību. Tiesa, acteku reliģija bija saistīta ar asinsizliešanu un elkiem. Taču katolicisms nevis iznīcināja pagānisma tradīcijas, bet izveidoja neparastu sajaukumu ar acteku reliģiju. Dievieti Tonancinu, ko acteki pielūdza Tepejaka kalnā, nomainīja Gvadelupas Jaunava. Gvadelupas bazilika stāv tieši tajā vietā, kur kādreiz iezemieši pielūdza Tonancinu. (Bazilika atrodas vietā, kur esot notikusi brīnumaina Jaunavas Marijas parādīšanās.) Kad par godu Jaunavai tiek svinēti svētki, dievlūdzēji bazilikas priekšā griežas savu senču pagānisko deju ritmā.

Vai acteki ir uzvarējuši cīņā par savu pastāvēšanu?

Kaut arī acteku lielvalsts jau sen vairs nav, tās ietekme ir jūtama arī mūsdienās. Tādi vārdi kā ”šokolāde”, ”tomāts” un ”čili” ir aizgūti no nauatla — valodas, kurā runāja acteki. Un lielākā daļa Meksikas iedzīvotāju ir spāņu iekarotāju un iezemiešu pēcteči.

Daudzos Meksikas rajonos joprojām noteicošā ir indiāņu kultūra, jo vairākas etniskās grupas cenšas saglabāt savu senču tradīcijas. Meksikā ir reģistrētas 62 iezemiešu grupas un 68 dialekti. Saskaņā ar Nacionālā statistikas, ģeogrāfijas un informācijas institūta nesen veiktu pētījumu, vairāk nekā pieci miljoni cilvēku, kas vecāki par pieciem gadiem, runā kādā no pamatiedzīvotāju valodām. Žurnālā National Geographic ir atzīts, ka ”šie cilvēki, kas kolonizācijas, diktatoru valdīšanas un revolūciju laikos ir bijuši bezspēcīgi un dzīvojuši lielā nabadzībā, tomēr ir saglabājuši savu valodu, paradumus un nesatricināmu cerību atgūt pašnoteikšanās tiesības”.

Tomēr gandrīz visi lepno acteku pēcnācēji joprojām dzīvo lielā trūkumā un tik tikko spēj nopelnīt iztiku ar darbu savās nelielajās saimniecībās. Daudzi dzīvo nomaļos rajonos, kur ir ļoti ierobežotas iespējas iegūt izglītību. Tāpēc viņiem ir maz izredžu uzlabot savu materiālo stāvokli. Tas pats ir sakāms par daudziem Meksikas un Centrālamerikas pamatiedzīvotājiem. Ir cilvēki, kas cenšas tam pievērst sabiedrības uzmanību. Rigoberta Menču, Nobela prēmijas laureāte no Gvatemalas, reiz teica: ”Mums jānojauc barjeras, kas pastāv starp etniskajām grupām, starp indiāņiem un metisiem, valodu grupām, vīriešiem un sievietēm, izglītotajiem un neizglītotajiem.”

Ar nožēlu jāsecina, ka nelaimes, kas piemeklēja actekus un joprojām sagādā grūtības viņu pēctečiem, ir vēl viens piemērs, kas apliecina, ka ”cilvēks valda pār citiem sev par nelaimi”. (Salamans Mācītājs 8:9.) Lai mainītos nabadzīgo un apspiesto zemeslodes iedzīvotāju dzīves apstākļi, ir nepieciešams kaut kas vairāk nekā pārliecinoši vārdi un politiķu solījumi. Šī iemesla dēļ daudzi cilvēki, kas runā nauatlā, ar prieku ir pieņēmuši Bībeles vēsti par ”valstību”, kas valdīs pār visu pasauli. (Daniēla 2:44; skat. ielogojumu.)

Daudzi cilvēki tomēr uzskata, ka nav pareizi mācīt iezemiešiem Bībeli. Viņuprāt, nauatlā runājošo cilvēku reliģija — katolicisma un acteku pagānisko tradīciju sajaukums — ir viņu kultūras sastāvdaļa, kas noteikti jāsaglabā. Bet cilvēki, kas atver sirdi Bībeles vēstij, iegūst brīvību no aizspriedumiem un reliģiskiem maldiem. (Jāņa 8:32.) Vienīgā patiesā cerība daudzajiem tūkstošiem acteku pēcnācēju ir piedāvāta Bībelē.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 20. lpp.]

”MAN PATĪK DALĪTIES AR PATIESĪBU NAUATLĀ”

ES ESMU dzimusi nelielā Meksikas ciematā Santa Marija Tekuanulko, kas atrodas kādus 60 kilometrus no Mehiko. Tas ir skaists ciemats, kas ir izvietojies uz pakalniem, un tā iedzīvotāji pelna iztiku, audzējot puķes. Kad puķes sāk ziedēt, skatienam paveras ļoti krāšņa aina. Kādreiz visi Santa Marijas iedzīvotāji runāja nauatlā, seno meksikāņu valodā. Es atceros, ka visām mājām bija nosaukumi — nauatlā, protams. Mājas, kurās es dzīvoju, sauca Ačičakpa, kas nozīmē ’vieta, kur ūdens tek’. Lai pastāstītu, kā atrast manas mājas, es parasti minēju apkārtējo māju nosaukumus. Daudzām mājām pat tagad ir savi nosaukumi. Runāt spāniski es iemācījos 1969. gadā, kad man bija 17 gadu. Es uzskatu, ka nauatls ir ļoti skaista valoda. Diemžēl tagad šajā valodā runā tikai vecākie ciema iedzīvotāji, jaunieši to tikpat kā nemāk.

Es biju vienīgā, kas mūsu ciemā studēja Bībeli ar Jehovas lieciniekiem. Tad pēkšņi visi ciema iedzīvotāji uzstāja, lai es kopā ar saviem bērniem pametu ciemu. Mani spieda dot ziedojumus katoļu baznīcai, bet es atsacījos to darīt. Pat radinieki ar mani pārstāja sarunāties. Lai gan es izjutu tādu pretestību, es kristījos 1988. gada decembrī. Es pateicos Jehovam, ka manas trīs meitas kalpo par pilnas slodzes sludinātājām un ka dēls ir kristījies. Man patīk dalīties patiesībā ar Santa Marijas iedzīvotājiem. Veciem cilvēkiem es sludinu nauatlā. Esmu stingri apņēmusies kalpot mūsu mīlošajam Dievam Jehovam, kas ir iejūtīgs pret visu tautību cilvēkiem. (Atsūtīts.)

[Diagramma 17. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

LIELĀKĀS KULTŪRAS UN IEVĒROJAMI NOTIKUMI AMERIKAS UN PASAULES VĒSTURĒ

1200 p.m.ē. — 1550 m.ē.

INKVIZĪCIJA SPĀNIJĀ

1500 m.ē.

RENESANSE EIROPĀ

ACTEKI

KRUSTA KARI

TOLTEKI

1000 m.ē.

BIZANTIJA

500 m.ē.

TEOTIVAKANA

AGRĪNĀ KRISTIETĪBA

ROMA

SAPOTEKI

GRIEĶIJA

ĒĢIPTE

500 p.m.ē.

MAIJI

OLMEKI ASĪRIJA

1000 p.m.ē.

[Karte/Attēls 18. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

ACTEKU VALSTS

MEKSIKA

Tenočtitlana

GVATEMALA

[Attēls]

Lielās pilsētas Tenočtitlanas paliekas atrodas zem mūsdienu Mehiko

[Norāde par autortiesībām]

Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.

[Attēls 15. lpp.]

Acteku kalendārs

[Attēls 19. lpp.]

Acteku pielūgsmes vieta — Teotivakanas Saules piramīda

[Norāde par attēla autortiesībām 15. lpp.]

Gleznojums 15., 16. lappusē: Djego Rivera. ”Meksika gadsimtu gaitā” Nacionālā pils, Mehiko

[Norāde par attēla autortiesībām 17. lpp.]

Ērglis un zīmējumi 18. lappusē: Djego Rivera. ”Meksika gadsimtu gaitā”. Nacionālā pils, Mehiko