Pusgadsimts totalitārisma varā
Pastāstījis Lembits Toms
1951. gadā man piesprieda desmit gadus vergu darbos Sibīrijā. Mūs veda tūkstošiem kilometru, līdz nonācām nometnē tālu aiz polārā loka. Darbs bija ārkārtīgi smags, klimats skarbs, un dzīves apstākļi — briesmīgi. Atļaujiet pastāstīt, kāpēc es tur nokļuvu un kāpēc mūsu ciešanas tomēr nebija veltīgas.
ESMU dzimis 1924. gada 10. martā Igaunijā. Mans tēvs tika uzskatīts par inteliģences pārstāvi, taču mūža otrajā pusē viņš saimniekoja ģimenes lauku mājās Igaunijas vidienē, Jervas apriņķī. Mūsu lielajā, luterticīgajā ģimenē bija deviņi bērni, no kuriem es biju visjaunākais. Kad man bija 13 gadu, tēvs nomira.
Nākamajā gadā es pabeidzu pamatskolu. 1939. gada septembrī, kad sākās Otrais pasaules karš, manu brāli Ērihu iesauca armijā, un man nebija iespējams turpināt mācības. Vēlāk, 1940. gadā, Igauniju anektēja Padomju Savienība, bet vēl pēc gada Igauniju ieņēma vācu karaspēks. Vācieši ieslodzīja Ērihu, taču viņš tika atbrīvots un 1941. gada augustā atgriezās Igaunijā. 1942. gadā es iestājos lauksaimniecības skolā.
Kad 1943. gadā uz Ziemassvētkiem biju atbraucis no skolas paviesoties mājās, mana māsa Leida ieminējās, ka mūsu ģimenes ārsts ir stāstījis viņai par Bībeli. Viņš bija iedevis Leidai dažas Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrības izdotas brošūras. Es tās izlasīju un tūlīt pat uzmeklēju doktoru Arturu Indusu, kurš sāka studēt ar mani Bībeli.
Apstākļi spiež pieņemt lēmumu
Tikmēr kaujas starp Vāciju un Padomju Savienību turpinājās. 1944. gada februārī padomju karaspēks jau bija pie Igaunijas robežas. Ērihu iesauca vācu armijā, un es arī saņēmu pavēli par mobilizāciju. Es biju pārliecināts, ka Dieva likums aizliedz nogalināt citus cilvēkus, un doktors Induss apsolīja, ka viņš palīdzēs man sameklēt vietu, kur paslēpties, līdz karš beigsies.
Kādu dienu mūsu sētā ieradās policists kopā ar vietējo civilās aizsardzības dienesta vadītāju. Viņiem bija pavēlēts mani arestēt, jo bija radušās aizdomas, ka es mēģinu izvairīties no karadienesta. Tad es sapratu, ka man jābēg no mājām, citādi es nokļūšu vācu koncentrācijas nometnē.
Es atradu patvērumu kādam Jehovas lieciniekam piederošās lauku mājās. Lai stiprinātu savu ticību, slēpšanās laikā es pēc iespējas vairāk lasīju Bībeli un Sargtorņa biedrības literatūru. Reiz naktī es atlavījos uz mūsu mājām, lai paņemtu kaut ko ēdamu. Māja bija pilna ar vācu karavīriem, jo mans brālis Ērihs bija saņēmis dažu dienu atvaļinājumu un iegriezies mājās kopā ar draugiem. Tonakt man izdevās piedarbā slepus parunāt ar Ērihu. Tā bija pēdējā reize, kad es viņu redzēju.
Tikko izdodas izglābties
Tajā pašā naktī, kad jau biju atgriezies mājās, kurās es slēpos, tās tika pārmeklētas. Vietējais policists un civilās aizsardzības dienesta vīri bija ieradušies, reaģējot uz saņemto ziņojumu, ka te kāds slapstās. Es ieslīdēju pagrīdē un pēc maza brīža izdzirdēju virs galvas klaudzam apkaltus zābakus. Draudēdams saimniekam ar šauteni, virsnieks kliedza: ”Šajās mājās kāds slēpjas! Pa kurieni mēs varam iekļūt pagrīdē?” Es varēju saskatīt, kā gaismas stars no viņu kabatas lukturīša slīd apkārt, meklējot mani. Parāvos vēl mazliet atpakaļ, gulēju savā paslēptuvē un gaidīju. Kad viņi aizgāja, es vēl kādu laiku nenācu ārā, lai būtu drošs, ka briesmas ir garām.
Pirms bija uzausis rīts, es pametu šīs mājas, juzdamies pateicīgs Jehovam, ka mani neatrada. Kristīgie brāļi palīdzēja man atrast citu paslēptuvi, kur es paliku līdz vācu okupācijas beigām. Vēlāk es dzirdēju, ka policists un vietējais civilās aizsardzības dienesta vadītājs ir nogalināti — to laikam izdarīja krievu partizāni. 1944. gada 19. jūnijā es kristījos ūdenī, tā simboliski parādīdams, ka esmu veltījis sevi Dievam, un mana māsa Leida arī kļuva par Jehovas liecinieci.
1944. gada jūnijā Padomju Savienība sāka atkarot Igaunijas teritoriju, un pēc pāris mēnešiem es varēju brīvi atgriezties mājās, lai palīdzētu lauku darbos. Taču novembrī, neilgi pēc manas atgriešanās, es saņēmu pavēli par iesaukšanu krievu armijā. Apņēmības pilns, es drosmīgi liecināju iesaukšanas komisijai. Viņi man pateica, ka padomju iekārtu neinteresē mani uzskati un ikvienam ir jādienē armijā. Tomēr līdz pat kara beigām man izdevās palikt brīvībā, un es cītīgi palīdzēju apgādāt ticības biedrus ar Bībeles literatūru.
Darbība pēckara gados
Pēc tam, kad 1945. gada maijā karš beidzās un tiem, kas pārliecības dēļ bija atteikušies dienēt armijā, tika izsludināta amnestija, es atgriezos skolā. 1946. gada sākumā es nonācu pie secinājuma, ka lauksaimniecības jomā man Igaunijā nav nekādu perspektīvu, jo padomju sistēmā privātās saimniecības tika kolektivizētas. Tāpēc es pārtraucu mācības un sāku vēl vairāk piedalīties Valstības sludināšanā.
Valdot padomju varai, mēs vairs nevarējām turpināt savu kalpošanu atklāti. Sakari ar Sargtorņa biedrību bija pārtrūkuši Otrā pasaules kara laikā. Tāpēc es palīdzēju ar vecu mimeogrāfu pavairot to literatūru, ko mēs bijām saglabājuši no iepriekšējiem gadiem. Turklāt mēs darījām, ko varējām, lai organizētu draudzes sapulces.
1948. gada augustā VDK (Valsts drošības komiteja) sāka vajāt Jehovas lieciniekus. Pieci no tiem, kas vadīja mūsu darbu, tika apcietināti un ieslodzīti, un drīz kļuva skaidrs, ka VDK grib arestēt mūs visus. Lai organizētu sludināšanu, uzmundrinātu mūsu kristīgos brāļus un palīdzētu tiem, kas ieslodzīti cietumā, tika izveidota četru brāļu komiteja, kurā ietilpu arī es. Tā kā man joprojām bija iespējams samērā brīvi ceļot apkārt, mans uzdevums bija uzturēt sakarus ar ticības biedriem.
Padomju varas pārstāvjiem Igaunijā mēs nosūtījām oficiālu protesta vēstuli, kas bija datēta ar 1948. gada 22. septembri. Tajā bija raksturota mūsu organizācija un mūsu darbības mērķis, kā arī izteikta prasība atbrīvot mūsu ticības biedrus, kas ieslodzīti cietumā. Kāda bija atbilde? Jauni aresti. 1948. gada 16. decembrī mēs nosūtījām vēl vienu protesta deklarāciju, kas bija adresēta Igaunijas PSR Augstākās Tiesas kolēģijai, pieprasot atzīt mūsu brāļu nevainīgumu un atbrīvot viņus. Gan šī, gan citu lūgumu kopijas joprojām glabājas Tallinas arhīvos.
Braukāt apkārt bija bīstami, jo mēs nevarējām saņemt vajadzīgos dokumentus. Tomēr mēs apmeklējām draudzes Aravetē, Otepē, Tallinā, Tartu un Veru, izmantodami saviem braucieniem motociklu ar blakusvāģi, — šo jaudīgo motociklu, kuram bija motors ar četru cilindru bloku, bijām nopirkuši no kāda krievu virsnieka. Savu transportlīdzekli mēs pa jokam saucām par ”kaujas ratiem”.
Mūsu protests nonāk līdz Staļinam
1949. gada 1. jūnijā vēl viens lūgumraksts tika nosūtīts Igaunijas Padomju Sociālistiskās Republikas augstākajām amatpersonām, kā arī PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam Nikolajam Šverņikam. Uz šī dokumenta, kura kopiju mums izsniedza Tallinas arhīvā, ir Nikolaja Šverņika zīmogs, kas norāda, ka viņš ir saņēmis šo lūgumrakstu un nosūtījis tā kopiju Padomju Savienības valsts vadītājam Josifam Staļinam. Dokumenta nobeigumā ir sacīts:
”Mēs prasām, lai Jehovas liecinieki tiktu atbrīvoti no ieslodzījuma un viņu vajāšana tiktu izbeigta. Dieva Jehovas organizācijai, kas izmanto Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrību, ir jāļauj netraucēti sludināt labo vēsti par Jehovas Valstību visiem Padomju Savienības iedzīvotājiem; pretējā gadījumā Jehova pilnīgi iznīcinās Padomju Savienību un Komunistisko partiju.
Mēs to pieprasām Dieva Jehovas un viņa Valstības Ķēniņa Jēzus Kristus vārdā, kā arī visu ieslodzīto ticības biedru vārdā.
Paraksts: Jehovas liecinieki Igaunijā (1949. gada 1. jūnijs).”
Vajāšanas pieaug
1950. gada pirmajā pusē mēs saņēmām trīs Sargtorņa numurus no kāda, kurš bija atgriezies no Vācijas. Lai visi kristīgie brāļi varētu gūt labumu no šīs garīgās barības, mēs nolēmām 1950. gada 24. jūlijā sarīkot kopsanāksmi kāda Bībeles skolnieka siena šķūnī netālu no Otepē. Bet VDK kaut kā uzzināja par mūsu plāniem un gatavojās veikt masveida arestu.
Pie dzelzceļa stacijas Paluperā, kur brāļiem bija jāizkāpj no vilciena, bija novietotas divas kravas automašīnas ar karavīriem. Turklāt pie Otepē — Paluperas ceļa netālu no kopsanāksmes vietas slēpnī gulēja karavīrs ar rāciju. Kad daži brāļi, ko mēs bijām gaidījuši ierodamies agri, noteiktajā laikā neparādījās, mums radās aizdomas, ka mūsu plāni ir atklāti.
Es paņēmu līdzi Ellu Kikasu, vienu no mūsu kristīgajām māsām, un drāzos ar motociklu uz dzelzceļa staciju, kas bija divas pieturas pirms Paluperas. Vilciens tikko bija piebraucis, un mēs ar Ellu iekāpām tajā katrs savā galā un skrējām cauri vagoniem, saukdami, lai visi kāpj ārā. Kad liecinieki izkāpa, mēs norunājām sarīkot savu kopsanāksmi citā šķūnī nākamajā dienā. Tā VDK plāni masveidā arestēt lieciniekus tika izjaukti.
Tomēr divus mēnešus pēc šīs kopsanāksmes sākās plaši aresti. 1950. gada 22. septembrī mani aizveda uz nopratināšanu, un tas pats notika arī ar trīs pārējiem brāļiem, kas ietilpa komitejā, kura pārraudzīja sludināšanas darbu Igaunijā. Mūs astoņus mēnešus turēja VDK cietumā, kas atradās Tallinā Pagari ielā. Vēlāk mūs pārveda uz parastu cietumu Kaldas ielā — tas bija iesaukts par Bateriju. Tur mēs pavadījām trīs mēnešus. Salīdzinājumā ar VDK cietumu, kur mūs turēja pagrabā, šis cietums pie pašas Baltijas jūras bija tīrais kūrorts.
Smagie apstākļi Sibīrijā
Drīz pēc tam man piesprieda desmit gadus Sibīrijā, un kopā ar Hari Enniku, Aleksandru Hermu, Albertu Kozi un Leonhardu Krībi es tiku izsūtīts uz nometni tālajā Noriļskā. Tur saule vasarā divus mēnešus pēc kārtas nenoriet, bet ziemā divus mēnešus vispār neparādās virs apvāršņa.
1951. gada augustā sākās mūsu brauciens no Tallinas uz Noriļsku — pirmajā ceļa posmā mūs veda ar vilcienu. Mēs nobraucām apmēram 6000 kilometru: caur Pleskavu, Ļeņingradu (tagad Sanktpēterburga), Permu, Sverdlovsku (tagad Jekaterinburga) un Novosibirsku līdz Krasnojarskai pie Jeņisejas upes. Oktobra sākumā mūs Krasnojarskā iesēdināja liellaivā, un velkonis to vilka pa upi vairāk nekā 1600 kilometru uz ziemeļiem. Pēc divām nedēļām mēs sasniedzām Dudinku, nelielu pilsētiņu aiz polārā loka. Dudinkā mūs atkal iesēdināja vilcienā, ar kuru mēs veicām nākamo, 120 kilometrus garo ceļa posmu līdz Noriļskai. Pēdējos piecpadsmit kilometrus no Noriļskas stacijas līdz nometnei, kas atradās ārpus pilsētas, mēs nostaigājām kājām, sniegot pamatīgam sniegam.
Kamēr mēs braucām pa upi, kāds bija nozadzis manas ziemas drēbes, tā ka man bija jāiztiek ar vasaras mēteli, cepuri un pavisam viegliem apaviem. Bija pagājušas daudzas nedēļas, kopš bijām atstājuši Tallinu, un mēs bijām novārguši garajā ceļā, turklāt nebijām saņēmuši savu jau tā niecīgo dienas pārtikas devu. Daži izsūtītie neizturēja un paģība. Mēs pārējie palīdzējām viņiem tikt uz priekšu, kamēr tika atvesti zirgi, un tad mēs ievietojām viņus zirgu vilktajās ragavās.
Pēc ierašanās nometnē mūs reģistrēja, aizveda uz pirti un izsniedza dienas pārtikas devu. Barakas bija siltas, un drīz vien es iegrimu ciešā miegā. Taču nakts vidū atmodos no asām sāpēm — man bija iekaisušas ausis. Nākamajā rītā man sniedza medicīnisko palīdzību un piešķīra atbrīvojumu no darba. Bet uzraugi bija nikni, ka es nespēju strādāt, un mani piekāva. Es uz mēnesi tiku ieslodzīts viennīcā par ”miera traucēšanu nometnē”, kā viņi izteicās. Par laimi, es saņēmu medikamentus no nometnes slimnīcas, un viennīcā man izdevās atgūt veselību.
Pirmā nometnē pavadītā ziema bija visgrūtākā. Lielākoties mums bija jāstrādā atklātās niķeļa rūdas raktuvēs, darbs bija ļoti smags, un pārtika, ko saņēmām niecīgā daudzumā, bija slikta. Kad daudziem sāka parādīties cingas simptomi, mums sāka injicēt C vitamīnu, lai apkarotu šo slimību. Taču mums bija prieks nometnē satikties ar daudziem ticības biedriem no Moldāvijas (tagad Moldova), Polijas un Ukrainas.
Pārmaiņas ieslodzīto dzīvē
1952. gada pavasarī ieslodzītajiem sāka maksāt nelielu algu, un mums radās iespēja nopirkt kaut ko ēdamu, lai papildinātu savu ēdienkarti. Turklāt daži liecinieki sāka saņemt pārtikas sūtījumus kastēs ar dubultu dibenu, kurās bija paslēpta Bībeles literatūra. Kāds liecinieks no Moldāvijas reiz saņēma metāla kārbu ar cūku taukiem. Kad tauki bija apēsti, kārbas dibenā atklājās no cūkas kuņģa izgatavots iesaiņojums. Tajā atradās trīs Sargtorņa numuri!
Pēc Staļina nāves 1953. gada 5. martā ieslodzīto dzīve krasi izmainījās. Sākumā izcēlās streiki un dumpji, kad ieslodzītie pieprasīja atbrīvošanu. Lai apspiestu nemierus, tika atsūtīts karaspēks. Noriļskā kādas sacelšanās laikā gāja bojā 120 ieslodzītie, bet liecinieki neiesaistījās šajos nemieros, un neviens no viņiem netika ne nogalināts, ne ievainots. 1953. gada vasarā darbs niķeļa rūdas raktuvēs uz divām nedēļām apstājās. Vēlāk dzīve nometnē kļuva vieglāka. Daļa ieslodzīto tika atbrīvoti, un citiem samazināja soda termiņu.
Uzticīgs liecinieks
Pēc šī nemieru perioda mani pārvietoja uz citu nometni, kas atradās uz dienvidiem no Noriļskas, Irkutskas apgabalā netālu no Taišetas. Tur es satiku savu pirmo Bībeles skolotāju Arturu Indusu. Viņš bija atteicies strādāt nometnē par ārstu, labāk izvēlēdamies darīt citu darbu, kas prasīja lielāku fizisku piepūli. Viņš paskaidroja: ”Sirdsapziņa man neļāva parakstīt atbrīvojumu no darba gluži veseliem ieslodzītajiem, kam bija piešķirts privileģēts stāvoklis pārējo ieslodzīto vidū, kamēr citi, kas patiešām bija slimi, tika spiesti strādāt.”
Tajā laikā brālis Induss jau bija novārdzis un slims, jo viņš nebija pieradis pie smaga fiziska darba. Tomēr viņš man sacīja, ka ciešanas ir garīgi attīrījušas viņa sirdi. Mēs bijām kopā apmēram trīs nedēļas. Pēc tam viņu ievietoja nometnes slimnīcā, un tur viņš nomira 1954. gada janvārī. Kaut kur bezgalīgajos taigas plašumos atrodas viņa bezvārda kaps. Viņš nomira, būdams uzticīgs kristietis, un gaida augšāmcelšanu.
Atbrīvošana un mājupceļš
1956. gadā uz mūsu nometni tika atsūtīta Augstākās Padomes Prezidija komisija, kuras uzdevums bija pārskatīt ieslodzīto personiskās lietas. Kad mani izsauca komisijas priekšā, ģenerālis, kas vadīja šo komisiju, man jautāja: ”Ko jūs darīsiet pēc atbrīvošanas?”
”Kad pienāks laiks, tad redzēsim,” es atbildēju.
Man lika iziet no telpas, un, kad es atkal biju iesaukts iekšā, ģenerālis sacīja: ”Jūs esat Padomju Savienības ļaunākais ienaidnieks — ideoloģisks ienaidnieks.” Taču viņš piebilda: ”Mēs jūs atbrīvosim, bet paturēsim jūs acīs.” 1956. gada 26. jūlijā es tiku atbrīvots.
Divas dienas es viesojos pie ukraiņu lieciniekiem Sujetihas ciemā Taišetas tuvumā. Viņi bija izsūtīti uz turieni 1951. gadā. Pēc tam es četras dienas uzkavējos Tomskas apgabalā netālu no tās vietas, uz kurieni bija izsūtīta mana māte. No dzelzceļa stacijas es gāju kājām 20 kilometrus līdz Grigorjevkas ciemam. Tur es redzēju cilvēkus dzīvojam vēl sliktākos apstākļos, nekā daudzi no mums bija pieredzējuši nometnēs. Mana māsa Leida bija izlaista no koncentrācijas nometnes Kazahijā (tagad Kazahstāna) un atbraukusi uz šejieni pirms dažiem mēnešiem, lai apciemotu māti. Bet, tā kā Leidas pase bija konfiscēta, viņa vēl joprojām nebija varējusi atgriezties Igaunijā.
Spiediens Igaunijā
Galu galā es pārrados Igaunijā un tūlīt devos uz savu vecāku mājām. Ieraudzīju, ka Sibīrijā dzirdētās baumas ir patiesas: visas mūsu ēkas ir nojauktas. Dažas dienas vēlāk es saslimu ar poliomielītu. Es ilgi nogulēju slimnīcā, un arī pēc iznākšanas no turienes man bija jāturpina ārstēties. Līdz pat šai dienai es staigāju pieklibodams.
Drīz mani pieņēma darbā tajā pašā uzņēmumā, kurā biju strādājis 1943. gada vasarā, — Lehtses kūdras kombinātā. Ar darbavietas palīdzību dabūju dzīvokli, un, kad māte ar Leidu 1956. gada decembrī atgriezās no izsūtījuma, viņas apmetās pie manis Lehtsē.
1957. gada novembrī es apprecējos ar Ellu Kikasu, kas arī nesen bija pārbraukusi mājās no koncentrācijas nometnes Sibīrijā. Divus mēnešus vēlāk mēs pārcēlāmies uz Tartu un apmetāmies mazā dzīvoklītī privātā mājā. Man galu galā izdevās Tartu dabūt darbu, un es sāku strādāt par šoferi rajona patērētāju biedrībā.
Sibīrijā es biju pārtulkojis no krievu valodas igauniski desmit Sargtorņa studējamos rakstus un biju tos atvedis līdzi uz mājām. Vēlāk mēs saņēmām grāmatu From Paradise Lost to Paradise Regained (No zaudētās līdz atgūtajai paradīzei), un arī to mēs pārtulkojām igauniski. Pēc tam mēs šo grāmatu pavairojām, pārrakstīdami to ar rakstāmmašīnu. Visu šo laiku VDK mūs neatlaidīgi izsekoja. Tā kā viņu izsekošanas metodes mums bija pazīstamas, mēs vienmēr bijām modri un piesardzīgi kā vajāti zvēri.
VDK akcijas
Sešdesmito gadu sākumā VDK uzsāka apmelošanas kampaņu pret lieciniekiem. Mēs ar sievu kļuvām par galveno uzbrukumu mērķi. Presē parādījās ķengu raksti, un mūs nosodīja radio un televīzijas pārraidēs. Divreiz VDK organizēja atklātas sapulces manā darbavietā. Turklāt par mani tika sacerēta satīriska komēdija un ar profesionālu aktieru piedalīšanos uzvesta Tallinas teātrī ”Estonia”. Šī situācija man atgādināja Dāvida vārdus: ”Par mani tenko tie, kas sēž vārtos, par mani dzied vīna dzērēji.” (Psalms 69:13.)
Šīs akcijas, kuru mērķis bija mūs nomelnot, turpinājās līdz 1965. gadam, kad notika pēdējā sapulce, kas tika sarīkota Darbaļaužu veselības aizsardzības namā Tartu. Šajā sapulcē bijām klāt mēs ar Ellu, kā arī VDK darbinieki un krietns ļaužu pūlis. Vairākas reizes, kad Ella atbildēja uz jautājumiem, auditorija viņai aplaudēja. Bija skaidri redzams, ka klausītāji ir mūsu pusē. VDK darbinieki bija vīlušies un saniknoti par tādu iznākumu.
Garīgais izsalkums tiek apmierināts
Kaut gan komunisti centās apturēt mūsu literatūras izplatīšanu, kopš sešdesmito gadu vidus mēs varējām diezgan labi apgādāt savus kristīgos brāļus ar literatūru. Tomēr slepenā literatūras tulkošana un iespiešana prasīja daudz laika un enerģijas. Domādams par manu pagrīdes darbību un literatūras transportēšanas paņēmienu, kāds VDK aģents man reiz teica: ”Jūs, Tom, esat kā čemodāns ar dubultu dibenu.”
Sapulces mums, protams, bija jārīko slepeni mazās grupiņās, un sludinājām mēs neformāli. Brāļiem bija jābūt gataviem, ka viņu dzīvesvietā jebkurā laikā var notikt kratīšana, tāpēc Sargtorņa biedrības literatūra bija jāpaslēpj ļoti rūpīgi. Taču pat tādos apstākļos izdevās atrast ne mazums cilvēku, kas iemīlēja Bībeles patiesību un nostājās Valstības pusē.
Kad astoņdesmitajos gados valsts vadītājs Mihails Gorbačovs sāka savas reformas, mums radās iespēja brīvāk kalpot Dievam. Visbeidzot 1991. gadā Padomju Savienība izira un Jehovas liecinieki tika oficiāli atzīti. Patlaban Tartu mums ir četras draudzes, un nesen tika pabeigta mūsu Ķēniņvalsts zāļu kompleksa celtniecība. Šobrīd Igaunijā ir vairāk nekā 3800 liecinieku, kas piedalās sludināšanā, — tolaik, kad pirms vairāk nekā pusgadsimta es sāku savu kalpošanu, viņu skaits nebija lielāks par kādiem piecdesmit.
Gandarījuma pilna kristieša dzīve
Es nekad neesmu šaubījies par to, ka, pieņemdams lēmumu kalpot Jehovam, esmu izdarījis pareizo izvēli. Kad atskatos uz savu dzīvi, es jūtu dziļu gandarījumu un prieku, redzot, ka Jehovas organizācija nenogurdināmi virzās uz priekšu un cilvēku, kas vēlas kalpot Jehovam, kļūst aizvien vairāk.
Esmu bezgala pateicīgs Jehovam, ka visus šos garos gadus viņš savā mīlestībā ir vadījis un sargājis manu sievu un mani. Doma par to, ka Jehovas taisnīgā sistēma ir pavisam tuvu, mums allaž ir devusi garīgu spēku. Vērodami, kā brīnišķīgā kārtā pieaug Jehovas kalpotāju skaits, mēs esam pilnīgi pārliecināti, ka mūsu ciešanas nav bijušas veltīgas. (Ebrejiem 6:10; 2. Pētera 3:11, 12.)
[Karte 12., 13. lpp.]
(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)
Kartē attēlots divus mēnešus garais ceļš no Tallinas uz bēdīgi slaveno Noriļskas nometni
Tallina
Pleskava
Sanktpēterburga
Perma
Jekaterinburga
Novosibirska
Krasnojarska
Dudinka
Noriļska
POLĀRAIS LOKS
[Norāde par autortiesībām]
Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.
[Attēls 14. lpp.]
Arturs Induss, nelokāms kristīgais moceklis
[Attēls 14. lpp.]
Kopā ar citiem ieslodzītajiem Sibīrijā 1956. gadā. Es esmu ceturtais no kreisās puses aizmugurējā rindā
[Attēls 15. lpp.]
Mēs ar sievu pie bijušās VDK ēkas, kur mēs bieži tikām pratināti