Kāpēc par to jārunā?

”Dzelzs tiek ar dzelzi uzasināta, un vīrs trin vīru.” (Bībele, Salamana Pamācības 27:17.)

ASMEŅUS nevar uztrīt, sitot tos vienu pret otru. Lai tos uzasinātu, ar tiem jāapietas daudz saudzīgāk. Līdzīgi ir ar cilvēkiem: pastāv gan pareizs, gan nepareizs veids, kā asināt prātu, runājot vienam ar otru, it īpaši, ja runa ir par tādiem jautājumiem, kuros cilvēki ir viegli aizskarami, piemēram, par reliģiju.

Pirmām kārtām mums jārespektē otra cilvēka pašcieņa un jāapliecina tas gan ar vārdiem, gan ar savu izturēšanos. ”Jūsu runa lai aizvien ir tīkama, ar sāli sālīta, lai jūs zinātu, kā ikvienam atbildēt,” sacīts Bībelē. (Kolosiešiem 4:6.) Laipna un patīkama — it kā ”ar sāli sālīta” — runa neskan dogmatiski, pat ja runātājs ir pārliecināts, ka viņam ir taisnība, bet viņa sarunas biedrs maldās.

Laipnība var izpausties arī tajā, kā mēs klausāmies. Mūsu klausīšanās neliecina par laipnību, ja mēs pārtraucam runātāju vai arī īstenībā viņu nemaz nedzirdam, jo domās jau gatavojam savu nākamo argumentu. Sarunas biedrs, visticamāk, pamanīs, ka mūs acīmredzot nemaz neinteresē viņa viedoklis, un droši vien izbeigs sarunu. Tāpat mēs nekādā gadījumā nedrīkstam ar piespiešanu vai iebiedēšanu censties panākt, lai otrs cilvēks mainītu savu viedokli. Galu galā Dievs ir tas, kas patiesības sēklai atsaucīga klausītāja sirdī ’dod spēku augšanai’. (1. Korintiešiem 3:6.)

Brīnišķīgu paraugu mums ir rādījis apustulis Pāvils, kurš savā kalpošanā izmantoja saprātīgus argumentus un pārliecināšanu. (Apustuļu darbi 17:17; 28:23, 24.) Pāvils runāja ar cilvēkiem par reliģiju visur, kur vien viņš tos sastapa, piemēram, tirgus laukumā un ļaužu mājās. (Apustuļu darbi 17:2, 3; 20:20.) Jehovas liecinieki cenšas sekot šim paraugam, iedami visur, kur var sastapt cilvēkus, un risinādami ar viņiem uz Rakstiem balstītas sarunas.

Izvairieties no pārpratumiem

Izraēliešu tauta tikko bija apmetusies Apsolītajā zemē, kad pārpratums, kas izcēlās kāda altāra dēļ, gandrīz izraisīja viņu starpā brāļu karu. Tā tautas daļa, kas apmetās uz dzīvi austrumos no Jordānas, uzcēla altāri, bet pārējās ciltis maldīgi iedomājās, ka šis altāris ir paredzēts viltus pielūgsmei, tāpēc tās sagatavojās iet karot pret saviem tautas brāļiem, lai tos pārmācītu. Tomēr apdomība guva virsroku. Potenciālie uzbrucēji vispirms aizsūtīja savus pārstāvjus noskaidrot, kādam nolūkam altāris uzcelts. Sev par lielu atvieglojumu viņi uzzināja, ka tas ir vienkārši piemineklis, ”liecības zīme”, kuras mērķis ir atgādināt visām ciltīm par to vienotību Dieva Jehovas priekšā. Sarunas glāba stāvokli — un daudzu cilvēku dzīvību. (Jozuas 22:9—34.)

Līdzīgi arī mūsdienās pārpratumi bieži vien kļūst par atsvešināšanās un pat aizspriedumu cēloni. Piemēram, ir cilvēki, kas uzskata Jehovas lieciniekus par reliģiskiem fanātiķiem, jo ir dzirdējuši, ka liecinieki atsakās no asins pārliešanas. Taču daudzi no tiem, kas ir personīgi izjautājuši lieciniekus par šo tēmu, ir bijuši patīkami pārsteigti, uzzinot, ka liecinieku nostājai ir pamatojums Bībelē un ka pastāv droši un iedarbīgi alternatīvi ārstēšanas paņēmieni. (3. Mozus 17:13, 14; Apustuļu darbi 15:28, 29.) Ņemot vērā problēmas, kas saistītas ar asins krājumiem, kāds korespondents pat rakstīja: ”Paldies Dievam, ka Jehovas liecinieki veicina pētījumus asins aizstājēju jomā.”

Citi savukārt nevēlas runāt ar lieciniekiem, jo viņiem ir stāstīts, ka Jehovas liecinieki neticot Jēzum Kristum. Taču tāds apgalvojums ir pilnīgi nepamatots. Patiesībā liecinieki uzsver Jēzus nozīmi mūsu glābšanā, izskaidrojot, ka viņš ir Dieva Dēls, ko Dievs atsūtīja uz zemi izpirkt cilvēkus no grēka un nāves. Apspriežot ar lieciniekiem jautājumu par Jēzu Kristu, daudzi cilvēki ir noskaidrojuši šo pārpratumu. (Mateja 16:16; 20:28; Jāņa 3:16; 14:28; 1. Jāņa 4:15.)

Patiesība — populāra vai nepopulāra?

Daudzus, iespējams, izbrīnī tas apstāklis, ka reliģiskos jautājumos vispārpieņemtais ceļš lielākoties ir nepareizais ceļš. Pats Jēzus Kristus mācīja: ”Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati, un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.” (Mateja 7:13, 14.)

Noas dienās bija tikai astoņi cilvēki, kas runāja patiesību par garīgiem jautājumiem, — Noa, viņa sieva, trīs dēli un dēlu sievas. Tāpēc ka viņi sludināja brīdinošu vēsti un būvēja šķirstu, citi viņus noteikti izsmēja un pat lamāja. Tomēr Noa un viņa ģimene nebija iebiedējami: viņi turpināja sludināt un būvēt. (1. Mozus 6:13, 14; 7:21—24; 2. Pētera 2:5.) Arī tad, kad tika iznīcinātas Sodoma un Gomora, pavisam nedaudzi — tikai trīs cilvēki — paklausīja Dieva norādījumiem un izglābās no bojāejas. (1. Mozus 19:12—29; Lūkas 17:28—30.)

Bet kā ir mūsu dienās? ”Ja Kristus tagad atkal nāktu miesīgā ķermenī, cilvēki droši vien viņu atkal nogalinātu,” kāds vīrietis teica, sarunādamies ar vienu no Jehovas lieciniekiem. Viņš domāja, ka Jēzus mācības un augstās morāles normas mūsu dienās būtu tikpat nepopulāras kā pirms 2000 gadiem. Vai arī jums tā liekas?

Ja tā ir, jums ir taisnība, jo Jēzus brīdināja savus mācekļus: ”Jūs būsit visu tautu ienīsti mana vārda dēļ,” — un šis paredzējums ir piepildījies. (Mateja 24:9.) Romā ebreju reliģiskie vadoņi apustulim Pāvilam par kristietību teica: ”Par šo sektu mums ir zināms, ka tai visur pretojas.” (Apustuļu darbi 28:22.) Tomēr kristietības nepopularitāte neatturēja Kristus mācekļus dalīties savā ticībā ar citiem. Tāpat tā neatturēja godprātīgus cilvēkus sarunāties ar kristiešiem. (Apustuļu darbi 13:43—49.)

Mūsdienās Jēzus sludinātā vēsts ir vēl svarīgāka nekā jebkad agrāk. Kāpēc? Tāpēc, ka apstākļi pasaulē liecina: mēs patlaban dzīvojam šīs sistēmas ”pēdējās dienās” un šis laika posms beigsies ar zemes attīrīšanu no ļaunuma. Jēzus salīdzināja mūsu laiku ar Noas dienām. (2. Timotejam 3:1—5, LB-65r; Mateja 24:37—39.) Tas nozīmē, ka tagad nav īstais laiks, lai, neko nepārbaudot, uzskatītu, ka tas, kam mēs ticam, noteikti ir pareizs, jo mūžīga dzīve tiks dota vienīgi tiem, kas pazīst Dievu un ’pielūdz viņu garā un patiesībā’. (Jāņa 4:24; 2. Tesaloniķiešiem 1:6—9.)

Kā atrast pareizo ceļu

Frānsiss Bēkons, 17. gadsimta angļu filozofs, esejists, jurists un valstsvīrs, patiesības meklētājiem ieteica ”apsvērt un izvērtēt”. Savukārt Tomass Džefersons, viens no pirmajiem ASV prezidentiem, sacīja: ”Saprāts un brīva izpēte ir vienīgie iedarbīgie līdzekļi pret maldiem. [..] Tie ir maldu dabiskie ienaidnieki.” Tātad, ja mēs patiešām meklējam patiesību, mēs ’apsvērsim un izvērtēsim’ faktus un centīsimies likt lietā ”saprātu un brīvu izpēti”.

Norādīdams, kāpēc tāda pieeja ir būtiska, britu zinātnieks sers Hermans Bondi atzīmēja: ”Tā kā patiesa var būt ne vairāk kā viena reliģija, uz atklāsmi balstītas reliģijas jomā iespēja, ka cilvēks cieši un godīgi tic kaut kam nepatiesam, ir ārkārtīgi liela. Šim acīmredzamajam faktam, kā varētu sagaidīt, būtu bijis jāiedveš cilvēkiem zināma pazemība, jāuzvedina uz domu, ka neatkarīgi no tā, cik dziļa ir cilvēka ticība, viņam tomēr var nebūt taisnība.”

Bet kā lai cilvēks nosaka, vai viņš patiešām atrodas uz ’šaurā ceļa, kas aizved uz dzīvību’? Jēzus mācīja, ka Dievs ir jāpielūdz patiesībā. Ja divas mācības ir pretrunā viena ar otru, saprāts liek secināt, ka tās abas nevar būt patiesas. Piemēram, cilvēkiem vai nu ir dvēsele, kas turpina dzīvot pēc nāves, vai arī viņiem tādas dvēseles nav. Dievs vai nu iejauksies cilvēku dzīvē, vai neiejauksies. Dievs vai nu ir trīsvienība, vai arī nav. Tie, kas meklē patiesību, vēlas atrast pareizas atbildes uz tādiem nozīmīgiem jautājumiem. Jehovas liecinieki ir pārliecināti, ka Dievs mums ir devis šīs atbildes savos Rakstos — Bībelē.a

Tā kā ”visi šie raksti ir Dieva iedvesti”, galvenais paņēmiens, kā pārbaudīt dažādas mācības, ir salīdzināt tās ar Bībelē teikto. (2. Timotejam 3:16, LB-65r.) Tā ir iespējams ’pareizi saprast [”pārbaudīt”, LB-26], kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs’. (Romiešiem 12:2.) Vai, šādi pārbaudot, jūs varat atrast apstiprinājumu, ka tas, kam jūs ticat, tiešām balstās uz Bībeli? Ir svarīgi, lai tas tā būtu, jo Dievs nevēlas, ka jūs tiktu pievilts kopā ar ”visu pasauli”. (Atklāsmes 12:9.)

Vai ir vajadzīgi skolotāji?

Jēzus neiedeva saviem mācekļiem pāris rakstu rituļu un neteica: ”Te ir visas atbildes uz jūsu jautājumiem. Ejiet mājās un atrodiet tās paši.” Gluži pretēji, viņš pacietīgi un laipni mācīja viņiem Dieva vārdus. Tie, kas pieņēma Jēzus mācības, pārņēma arī viņa metodes un lietoja tās, kad paši savukārt mācīja citus. Tā, piemēram, rīkojās māceklis Filips. Viņš runāja ar kādu godprātīgu etiopiešu galminieku, kurš jau agrāk bija iepazinis Rakstus, kontaktēdamies ar ebrejiem. Tomēr šim cilvēkam bija vajadzīga palīdzība. Tāpēc Filips — kristiešu draudzes pārstāvis — bija saņēmis uzdevumu palīdzēt viņam. Ja galminieks nebūtu gribējis runāt par reliģiju, viņš nebūtu uzzinājis par Jēzus nozīmi Dieva nodomā. Šis etiopietis ir lielisks piemērs visiem, kas cenšas noskaidrot patiesību. (Apustuļu darbi 8:26—39.)

Vai jūs esat gatavs runāt par saviem reliģiskajiem uzskatiem un uzdot jautājumus, kā to darīja etiopiešu galminieks? Tā rīkodamies, jūs noteikti daudz ko iegūsiet. Jehovas liecinieki labprāt apspriež Bībeli ar cilvēkiem, kuri patiesi vēlas uzzināt, kas tajā rakstīts. Liecinieki nepiedāvā citiem savus personiskos uzskatus, bet gan cenšas parādīt cilvēkiem, kas sacīts pašā Bībelē.

Etiopietis uzzināja vairākus būtiskus faktus par Jēzu Kristu, piemēram, to, kā Dievs izmantos Jēzu mūsu glābšanai. Mūsdienās Dieva nodomu piepildīšana ir daudz tuvāk nekā toreiz. Šeit uz zemes drīz notiks iespaidīgas un brīnišķīgas pārmaiņas. Kā būs stāstīts nākamajā rakstā, tās skars ikvienu, kas dzīvo uz zemes. Protams, kādā veidā šīs pārmaiņas mūs skars, tas būs atkarīgs no mūsu nostājas un rīcības.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 7. lpp.]

Etiopiešu galminieks ar prieku iesaistījās sarunā par Bībeli