Kāds ir Dieva nodoms?

DAUDZI cilvēki, kas šaubās par visvarena, mīloša Dieva esamību, jautā: ja Dievs pastāv, tad kāpēc viņš ir pieļāvis tik daudz ciešanu un ļaunuma visā cilvēces vēstures gaitā? Kāpēc viņš pieļauj bēdīgo stāvokli, kāds vērojams mūsdienās? Kāpēc viņš neko nedara, lai likvidētu karus, noziedzību, netaisnību, nabadzību un citas nelaimes, kas daudzās zemēs vēršas plašumā draudīgā ātrumā?

Daži izsaka domu, ka Dievs esot radījis Visumu, novietojis cilvēkus uz Zemes un pēc tam atstājis tos pašu ziņā. Saskaņā ar šo uzskatu, Dievu nevarētu vainot nelaimēs un ciešanās, ko cilvēki ir sagādājuši paši sev alkatības un nepareizas saimniekošanas dēļ.

Taču citi nepiekrīt šādai teorijai. Lūk, piemēram, ko sacīja fizikas profesors Konjerss Herings, kurš sevi uzskata par ticīgu cilvēku: ”Man nav pieņemama doma par Dievu, kas senos laikos ir iedarbinājis milzīgu ”pulksteņa mehānismu” un kopš tā brīža no malas noraugās, kā cilvēki pūlas risināt dzīves problēmas. Viens no iemesliem, kāpēc šāds viedoklis man šķiet nepieņemams, ir tas, ka mana zinātniskā pieredze nedod nekādu pamatu atzīt jebkuru ”pulksteņa mehānismam” līdzīgu Visuma modeli par vienīgi un galīgi pareizo. Zinātniskās teorijas.. vienmēr būs iespējams pilnveidot arvien lielākā un lielākā mērā, taču, es esmu pārliecināts, tās vienmēr izrādīsies nepilnīgas. Manuprāt, saprātīgāk ir ticēt varenai dzīvai būtnei, kas padara šādu uzlabošanu vienmēr iespējamu.”

Dievam ir nodoms

Sākotnējais Dieva nodoms bija tāds, lai uz zemes dzīvotu taisnīgi, pilnīgi cilvēki. Pravietis Jesaja rakstīja: ”Tā saka tas Kungs, kas radīja debesis, Dievs, kas veidoja zemi, — Viņš to nav radījis par tuksnešaini, bet lai tā būtu apdzīvota.” (Jesajas 45:18.)

Dievs bija iecerējis padarīt zemi apdzīvotu nevis tieši radot visus cilvēkus, bet ļaujot cilvēkiem pašiem radīt pēcnācējus un piepildīt zemi. Kad Ādams un Ieva sacēlās pret Dievu, viņa sākotnējais nodoms palika nemainīgs, tomēr, lai īstenotu ar cilvēkiem un zemi saistīto nodomu, bija nepieciešams koriģēt dažas detaļas.

Aptuveni 6000 gadus Dievs ir ļāvis cilvēkiem darboties neatkarīgi no viņa vadības. Tieši to mūsu pirmvecāki izvēlējās pēc savas brīvas gribas. (1. Mozus 3:17—19; 5. Mozus 32:4, 5.) Tā kā cilvēkiem ir dota iespēja būt neatkarīgiem no Dieva un valdīt pašiem pār sevi, nepakļaujoties Dieva varai, ir kļuvis skaidri redzams, ka cilvēki nav spējīgi noteikt savu dzīves gājumu un nespēj ar panākumiem valdīt pār citiem cilvēkiem.

Jehova, protams, jau iepriekš paredzēja šādu iznākumu. Viņa iedvesmoti, uz to ir norādījuši Bībeles sarakstītāji. Piemēram, pravietis Jeremija rakstīja: ”Es zinu, Kungs, ka cilvēka dzīves ceļš nav viņa paša rokās, ka savā dzīvē vīrs nevar droši noteikt savu gājumu.” (Jeremijas 10:23, LB-65r.)

Gudrais Salamans runāja par to, cik bēdīgas ir sekas, kad cilvēki mēģina valdīt pār citiem, kā viņi to ir darījuši gadsimtiem ilgi. ”Visu to es esmu redzējis, cenzdamies novērot ikvienu darbību, kas norisinās zem saules, kamēr viens cilvēks valda pār citiem sev par nelaimi.” (Salamans Mācītājs 8:9.)

Tomēr nekādi nevar teikt, ka Visvarenais Dievs ”no malas noraugās, kā cilvēki pūlas risināt dzīves problēmas”. Pastāv pamatots iemesls, kāpēc viņš ir ļāvis paiet vairākiem tūkstošiem gadu, lielākoties neiejaucoties cilvēku dzīvē.

Kas ar to ir panākts

Cilvēces vēsturē pagājušie 6000 gadi var likties ilgs laiks, ja to salīdzina ar vidējo cilvēka mūža garumu, kas nesasniedz 100 gadus. Bet saskaņā ar Dieva laika iedalījumu un viņa viedokli par laika ritumu šie gadu tūkstoši ir kā sešas dienas — nepilna nedēļa! Apustulis Pēteris rakstīja: ”To vien turiet vērā, mīļie, ka viena diena tam Kungam ir kā tūkstoš gadi, un tūkstoš gadi kā viena diena.” (2. Pētera 3:8.)

Pēc tam Pēteris atspēkoja jebkādus apvainojumus, ko Dievam kāds varētu izvirzīt, vainojot viņu nevērībā vai laika vilcināšanā: ”Tas Kungs nevilcina savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās.” (2. Pētera 3:9.)

Kad atvēlētais laiks būs pagājis, Radītājs darīs galu mūsu skaistās planētas nepareizai izmantošanai. Viņš būs ļāvis paiet pietiekami ilgam laikam, lai kļūtu skaidrs, ka cilvēki nav spējīgi valdīt un ka viņi nevar likvidēt karus, vardarbību, nabadzību, slimības un citus ciešanu cēloņus. Līdz ar to pati dzīve būs pierādījusi to, ko Dievs cilvēkiem sacīja iesākumā: viņi var gūt panākumus tikai tad, ja pakļaujas Dieva vadībai. (1. Mozus 2:15—17.)

Bībeles pravietojumu piepildīšanās liecina, ka mēs dzīvojam bezdievīgās sistēmas ’pastaro dienu’ pēdējā posmā. (2. Timotejam 3:1—5, 13; Mateja 24:3—14.) Laiks, kad Dievs pieļauj no viņa neatkarīgas cilvēku valdīšanas formas, kā arī ļaunumu un ciešanas, tuvojas beigām. (Daniēla 2:44.) Drīz cilvēki pieredzēs vislielākās bēdas, kādas pasaulē jebkad bijušas, un to kulminācija būs ’cīņa Dieva visuvaldītāja lielajā dienā’ — Harmagedons. (Atklāsmes 16:14, 16.) Šajā cīņā, kas notiks Dieva vadībā, neies bojā Zeme — Dieva roku darbs —, bet tajā saņems ”samaitāšanu tie, kas zemi samaitā”. (Atklāsmes 11:18.)

Dieva tūkstoš gadu Valstība

Pēc Harmagedona uz zemes būs miljoniem cilvēku, kas būs palikuši dzīvi. (Atklāsmes 7:9—14.) Piepildīsies pravietojums, kas lasāms Salamana Pamācību grāmatas 2. nodaļas 21. un 22. pantā: ”Taisnīgie apdzīvos zemi un arī tiklie un dievbijīgie paliks tajā, bet bezdievīgie no zemes tiks izdeldēti, un Dieva vārda nonicinātāji tiks no turienes izskausti.”

Saskaņā ar Dieva nodomu pēc taisnīgās Harmagedona cīņas iestāsies īpašs tūkstoš gadu ilgs laika posms. (Atklāsmes 20:1—3.) Tā būs Dieva Dēla Jēzus Kristus, Dieva debesu Valstības Ķēniņa, tūkstoš gadu valdīšana. (Mateja 6:10.) Priekpilnajā laikā, kad pār zemi valdīs šī Valstība, neskaitāmi miljoni cilvēku tiks piecelti no nāves miega un pievienosies tiem miljoniem, kas būs palikuši dzīvi Harmagedonā. (Apustuļu darbi 24:15.) Viņi visi pamazām sasniegs pilnību, un tad — Kristus tūkstoš gadu valdīšanas beigās — uz zemes dzīvos tikai pilnīgi vīrieši un sievietes, Ādama un Ievas pēcnācēji. Dieva nodoms būs spoži un veiksmīgi piepildīts.

Īstenojot savu nodomu, Dievs ””nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis.” Tas, kas sēdēja goda krēslā, teica: ”Redzi, visu es daru jaunu.”” (Atklāsmes 21:4, 5.) Viņa nodoms kļūs par īstenību pavisam tuvā nākotnē — par to nevar būt ne mazāko šaubu. (Jesajas 14:24, 27.)

[Attēls 5. lpp.]

Dieva jaunajā pasaulē cilvēki būs laimīgi un dzīvos mūžīgi