Neatminētais Viljams Šekspīrs

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA LIELBRITĀNIJĀ

VILJAMS ŠEKSPĪRS ir iemantojis pasaules ievērojamākā dramaturga slavu. Enciklopēdijā The New Encyclopædia Britannica teikts, ka ”daudzi viņu uzskata par visu laiku izcilāko dramaturgu. Viņa lugas.. mūsdienās tiek uzvestas tik bieži un tik daudzās valstīs kā neviena cita autora dramaturģiskie darbi.” Tās ir tulkotas vairāk nekā 70 valodās.

Runājot par Šekspīra plašā literārā mantojuma autorību, The World Book Encyclopedia atzīmēts: ”Neviens ievērojams šekspirologs neapšauba, ka šīs lugas un dzejoļus ir sarakstījis Šekspīrs.” Tomēr daži to apstrīd. Uz ko viņi balsta savus iebildumus?

Šekspīrs piedzima 1564. gadā Stretfordā pie Eivonas, un 52 gadus vēlāk, 1616. gadā, viņš nomira šajā pašā pilsētiņā. Par viņu ir sarakstītas neskaitāmas grāmatas — daudzas no tām ir gadiem ilgu cītīgu pētījumu rezultāts —, kuru autori ir pūlējušies noskaidrot svarīgo un intriģējošo jautājumu: vai Viljams Šekspīrs tiešām ir sarakstījis tos darbus, par kuru autoru viņš tiek uzskatīts?

Galvenās problēmas

Šekspīra lugas liecina, ka to autoram ir bijusi neparasti bagāta pieredze dažādās dzīves jomās. Piemēram, viņam ir bijusi izpratne par jurisprudenci, un savos darbos viņš ir plaši izmantojis juridiskus terminus un zināšanas par juridiskiem precedentiem. 1860. gadā sers Džons Baknils grāmatā Medical Knowledge of Shakespeare norādīja, ka Šekspīram bijušas dziļas zināšanas medicīnā. Tāpat viņš ir labi pārzinājis piekūnu dresēšanu, medības un citas izpriecas, kā arī karaliskā galma etiķeti. Kā teicis šekspirologs Džons Mičels, viņš ir bijis ”rakstnieks, kas zinājis itin visu”.

Šekspīra lugās piecas reizes attēlota kuģa katastrofa, un jūrniecības terminu lietojums viņa darbos vedina uz domām, ka autors ir bijis pieredzējis jūrnieks. Vai Šekspīrs ir ceļojis pāri savas dzimtenes robežām? Varbūt viņš ir bijis varmācīgi savervēts dienestam flotē? Vai viņš ir piedalījies spāņu Neuzvaramās armādas sagraušanā 1588. gadā? Apstiprinoša atbilde kaut vai uz vienu no šiem jautājumiem būtu arguments par labu Šekspīra autorībai, taču nav nekādu pierādījumu, kas apstiprinātu kādu no minētajām varbūtībām. Līdzīgas neskaidrības rada arī Šekspīra kompetence militārajos jautājumos un kājnieku leksikas prasmīgais lietojums.

Šekspīra darbos bieži sastopami Bībeles citāti. Viņš tos būtu varējis iemācīties no savas mātes, bet nav pierādījumu, ka viņa būtu pratusi lasīt. Domājot par Šekspīra Bībeles zināšanām, rodas nākamais jautājums: kāda bija viņa izglītība?

Cilvēks ar plašu izglītību?

Viljama Šekspīra tēvs Džons nodarbojās ar cimdu izgatavošanu, vilnas audumu tirgošanu un, iespējams, arī ar miesnieka amatu. Viņš bija cienījams pilsonis, taču lasīt neprata. Kaut arī nav sarakstu, kuros būtu norādīti Stretfordas gramatikas skolas skolēnu vārdi, mūsdienās lielākā daļa pētnieku uzskata, ka bērnībā Viljams ir tajā mācījies. Daudzus gadus vēlāk viņa draugs dramaturgs Bens Džonsons izteicās, ka Šekspīrs zinot tikai ”mazliet latīņu un vēl jo mazāk grieķu valodu”, — šie vārdi, iespējams, norāda, ka Šekspīrs bija ieguvis vienīgi pamatizglītību.

Taču no lugām redzams, ka autors ir pamatīgi pārzinājis sengrieķu un seno romiešu literatūru, kā arī franču, itāliešu un spāņu literatūru un varbūt arī valodu. Turklāt viņam ir bijis ārkārtīgi plašs vārdu krājums. Mūsdienās izglītots cilvēks sarunās parasti lieto ne vairāk kā 4000 vārdu. Džons Miltons, 17. gadsimta angļu dzejnieks, savos darbos izmantoja ap 8000 vārdu. Bet Šekspīra vārdu krājumā, pēc kāda pētnieka datiem, ietilpa ne mazāk kā 21 000 vārdu!

Grāmatas un rokraksti

Visas Šekspīra mantas bija rūpīgi uzskaitītas viņa trīs lappuses garajā testamentā, taču ne grāmatas, ne rokraksti tur nebija pieminēti. Vai tie tika atstāti Šekspīra vecākajai meitai Sūzanai? Ja tā būtu bijis, tad vēlāk tie noteikti būtu sadalīti starp viņas mantiniekiem. 18. gadsimtā kāds garīdznieks, ko intriģēja šī mīkla, pārbaudīja visas privātās bibliotēkas 80 kilometru rādiusā ap Stretfordu pie Eivonas, bet neatrada nevienu sējumu, kas būtu piederējis Šekspīram.

Ar lugu rokrakstiem saistās vēl lielāka problēma — nav zināms neviens Šekspīra lugu oriģināls. Trīsdesmit sešas lugas bija iekļautas pirmajā folio izdevumā, kas nāca klajā 1623. gadā — septiņus gadus pēc Šekspīra nāves. Viņa dzīves laikā iznāca daudz izdevumu, kas bija publicēti, neievērojot autortiesības, tomēr Šekspīrs, kaut arī viņš bija izveicīgs biznesmenis, neko neuzsāka, lai tiesas ceļā apturētu to publicēšanu.

Uz Londonu — pretī slavai

Ceļojošo aktieru trupas bija raksturīga Elizabetes laikmeta Anglijas iezīme, un 1587. gadā vairākas trupas viesojās Stretfordā pie Eivonas. Ja Šekspīrs pievienojās šiem aktieriem, viņš varēja nokļūt Londonā tā paša gada rudenī. Ir zināms, ka viņš tika uzņemts Londonas ievērojamākajā aktieru trupā Lord Chamberlain’s Men, kas vēlāk kļuva pazīstama ar nosaukumu King’s Men. Kopš tā laika, kad Šekspīrs ieradās galvaspilsētā, viņa dzīve sāka iet kalnup. Ar laiku viņš iegādājās nekustamos īpašumus Londonā un Stretfordā pie Eivonas. Taču par Šekspīra dzīvi posmā no 1583. līdz 1592. gadam — par šiem būtiskajiem ”trūkstošajiem gadiem” — nav nekādu drošu ziņu.

1599. gadā Sautvorkā tika uzcelts teātris ”Globuss”. Jau pirms tam Londonā bija parādījušās ar Šekspīra vārdu parakstītas lugas, taču viņš nebija kļuvis slavens ar to, ka ir šo lugu autors. Kad Šekspīrs nomira, viņam netika sarīkotas greznas bēres kā citiem dramaturgiem, piemēram, Benam Džonsonam un Frānsisam Boumontam, kas abi ar iespaidīgām ceremonijām tika apbedīti Londonā, Vestminsteras abatijā.

Iespējamie kandidāti

Vai Šekspīra vārds tika izmantots, lai slēptu īstā autora vai pat vairāku autoru identitāti? Mēģinot noteikt iespējamo autoru, ir izvirzīts vairāk nekā 60 kandidatūru. To vidū ir, piemēram, dramaturgs Kristofers Mārlovsa, kā arī tādi negaidīti kandidāti kā kardināls Vulzijs, sers Volters Rolijs un pat karaliene Elizabete I. Kuras kandidatūras, pēc Šekspīra autorības apšaubītāju domām, pelnījušas vislielāko ievērību?

Pirmais kandidāts ir Frānsiss Bēkons, kas izglītojies Kembridžas universitātē. Bēkons, kas bija trīs gadus vecāks par Šekspīru, kļuva par ievērojamu juristu un ieņēma augstu amatu karaliskajā galmā, un viņa spalvai pieder daudz sacerējumu. Teorija, ka Šekspīra darbu īstais autors varētu būt Bēkons, pirmo reizi izskanēja 1769. gadā, bet pēc tam vairāk nekā 80 gadus to vairs nepieminēja. 1885. gadā tika nodibināta Bēkona biedrība, kuras mērķis bija atbalstīt šo teoriju, un Bēkona piekritēji, aizstāvot savu versiju, ir norādījuši uz daudziem faktiem. Piemēram, Bēkons ir dzīvojis apmēram 32 kilometrus uz ziemeļiem no Londonas, netālu no Sentolbansas — pilsētas, kas Šekspīra darbos pieminēta 15 reizes —, bet Šekspīra dzimtā pilsēta Stretforda pie Eivonas viņa darbos nav minēta ne reizi.

Savi piekritēji ir arī tādiem kandidātiem kā piektajam Ratlendas grāfam Rodžeram Menersam un sestajam Dārbijas grāfam Viljamam Stenlijam. Viņiem abiem bija laba izglītība un plaša galma dzīves pieredze. Bet, ja autors tiešām būtu kāds no viņiem, kāpēc viņam tas būtu bijis jāslēpj? 1939. gadā profesors P. Porohovšikovs, izvirzīdams argumentus par labu Ratlendas grāfam, rakstīja: ”Viņa pirmie sacerējumi tika publicēti anonīmi un pārējie ar pseidonīmu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka lugu rakstīšana publiskajiem teātriem netika uzskatīta par pēra cienīgu nodarbošanos.”

Daži izsaka pieņēmumu, ka Šekspīra lugas sarakstījusi vesela autoru grupa un katrs no tiem ieguldījis kopējā darbā savas zināšanas. Bet varbūt Šekspīrs, būdams pieredzējis aktieris, rediģēja un pielāgoja skatuvei citu autoru lugas? Par Šekspīru ir teikti vārdi, ka viņš savos rokrakstos nekad neesot ”dzēsis nevienu rindu”. Tā varētu būt taisnība, ja viņš būtu rediģējis citu dramaturgu manuskriptus, izdarot tajos tikai nelielus labojumus.

Kāds tomēr ir galvenais iemesls, kāpēc daži apšauba, ka Šekspīrs ir lugu īstais autors? The World Book Encyclopedia sacīts: ”Cilvēki atteicās ticēt, ka tās būtu varējis uzrakstīt kāds aktieris no Stretfordas pie Eivonas. Šekspīra vienkāršā, laucinieciskā izcelsme neatbilda viņu priekšstatam par ģēniju, kas rakstījis šīs lugas.” Tālāk enciklopēdijā atzīmēts, ka gandrīz visi pārējie, kas ir uzskatīti par iespējamiem Šekspīra darbu autoriem, ir ”bijuši aristokrātijas vai citu sabiedrības augstāko slāņu pārstāvji”. Kā redzams, daudzi no tiem, kas apšauba Šekspīra autorību, domā, ka ”šīs lugas varēja sacerēt vienīgi izglītots, izsmalcināts augstākās sabiedrības cilvēks”. Taču, kā jau bija minēts raksta sākumā, vairākums Šekspīra dzīves un daiļrades pētnieku ir pārliecināti, ka lugu autors tiešām ir pats Šekspīrs.

Vai ir sagaidāms, ka drīzumā šis strīdīgais jautājums tiks galīgi atrisināts? Šķiet, tas ir maz ticams. Ja vien netiks izdarīti jauni atklājumi — atrasti oriģinālie rokraksti vai noskaidroti līdz šim nezināmi fakti par tā dēvētajiem ”trūkstošajiem gadiem” —, Viljams Šekspīrs, šis ”izcilais vārda mākslas ģēnijs”, joprojām paliks līdz galam neatminēta mīkla.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 24. lpp.]

Rakstītprasme un vārds

Līdz mūsu dienām ir saglabājušies četri dokumenti, uz kuriem ir seši paraksti, kas, iespējams, uzrakstīti ar Viljama Šekspīra roku. Viņa vārds ir tikai daļēji salasāms, un tā rakstījums nav konsekvents. Daži pētnieki ir izteikuši pieņēmumu, ka Šekspīra testamentu viņa vietā ir parakstījuši juristi, un, pēc dažu cilvēku domām, līdz ar to rodas jautājums, kāda ir bijusi Viljama Šekspīra rakstītprasme. Nav saglabājies neviens viņa rokraksts. Šekspīra meita Sūzana prata parakstīt savu vārdu, taču nav pierādījumu, ka viņa būtu mācējusi uzrakstīt kaut ko vairāk. Otra Šekspīra meita, Džūdita, kurai bija tuvas attiecības ar tēvu, parakstījās, uzvelkot krustu, — viņa neprata rakstīt. Neviens nezina, kāpēc Šekspīrs neparūpējās par to, lai viņa bērni varētu izmantot tās vērtīgās priekšrocības, ko paver literatūras pasaule.

[Attēli 23. lpp.]

Tāds Šekspīrs attēlots agrīnajos portretos, taču nav skaidri zināms, kāds viņš patiesībā izskatījies

[Norāde par autortiesībām]

Culver Pictures

Encyclopædia Britannica/11th Edition (1911)