Belsacars — Babilonijas ķēniņš
VIŅŠ bija Nabonīda pirmdzimtais dēls un Nabonīda līdzvaldnieks Babilonijas impērijas pēdējos pastāvēšanas gados. Bībelē viņu ir pieminējis vienīgi pravietis Daniēls, un ilgu laiku Bībeles kritiķi ir apstrīdējuši faktu, ka Belsacars ir bijis ’Bābeles ķēniņš’. (Daniēla 5:1, 9; 7:1; 8:1.) Tomēr arheologu atrastie senie teksti ir pierādījuši Bībeles vēstījuma precizitāti.
Daniēla 5:2, 11, 18, 22 Nebukadnecars ir nosaukts par Belsacara ’tēvu’ un Belsacars par Nebukadnecara ’dēlu’. Grāmatā Nabonidus and Belshazzar (R. P. Douertijs, 1929) ir teikts, ka Belsacara māte droši vien bija Nitokrisa, Nebukadnecara (II) meita. Ja tas tā bija, tad Nebukadnecars bija Belsacara vectēvs. (Salīdzināt 1. Mozus 28:10, 13 vārda ”tēvs” lietojumu.) Tomēr ne visus zinātniekus pilnībā pārliecina pierādījumi, kas pamato šo radniecību. Tāpat varētu būt, ka Nebukadnecars, būdams iepriekšējais valdnieks, Belsacaram bija kā tēvs attiecībā uz impērijas troni. Asīrieši līdzīgi lietoja izteicienu ”Omrija dēls”, lai norādītu uz Omrija pēcteci.
Vai laicīgā vēsture apstiprina to, ka Belsacars bija Babilonijas valdnieks?
Kādā ķīļraksta plāksnītē, kas ir datējama ar to gadu, kad Babilonijas tronī pēc Avil-Marduka (Evil-Merodaha) kāpa Neriglisars, sakarā ar naudas darījumu ir pieminēts kāds ”Belsacars, ķēniņa augstākais valstsvīrs”. Pastāv iespēja, kas gan nav vēl pierādīta, ka šeit ir runa par Bībelē minēto Belsacaru. Kādā 1924. gada izdevumā bija publicēts sena ķīļraksta dokumenta atšifrējums, kas bija nosaukts par ”Nabonīda vēstījumu pantos”, un šis dokuments skaidri apliecināja Belsacara ķēnišķīgo stāvokli Babilonijā un paskaidroja, kā viņš bija kļuvis par Nabonīda līdzvaldnieku. Par Nabonīda karagājienu uz Teimu, kas notika viņa valdīšanas trešajā gadā, minētajā dokumentā ir teikts: ””Nometni” viņš uzticēja savam vecākajam (dēlam), pirmdzimtajam [Belsacaram], karavīri visā valstī tika nodoti tā (pakļautībā). Viņš nodeva (visu) tā pārziņā, uzticēja tam ķēniņa varu, un viņš pats [Nabonīds] devās garā ceļojumā kopā ar Akadas karaspēku; viņš devās uz Teimu (tālu) rietumos.” (Ancient Near Eastern Texts, Dž. Pričarda redakcijā, 1974, 313. lpp.) Tāpēc kopš Nabonīda trešā valdīšanas gada Belsacaram noteikti bija ķēniņa vara, un šis gads acīmredzot atbilst Daniēla norādītajam ’Bābeles ķēniņa Belsacara pirmajam valdīšanas gadam’. (Daniēla 7:1.)
Nabonīda hronikā, citā senā dokumentā, tika atrasts izteikums, kas attiecas uz Nabonīda septīto, devīto, desmito un vienpadsmito valdīšanas gadu. Tas skanēja šādi: ”Ķēniņš (bija) Teimā, (kamēr) princis, valstsvīri un viņa armija (bija) Akadā [Babilonijā].” (Assyrian and Babylonian Chronicles, A. Greisons, 1975, 108. lpp.) Pēc visa spriežot, savas valdīšanas laikā Nabonīds bieži uzturējās ārpus Babilonas, un, lai gan Nabonīds neatteicās no augstākā valdnieka amata, administratīvos pienākumus savā prombūtnē viņš uzticēja dēlam Belsacaram. To pierāda vairāki senajos arhīvos atrastie dokumenti, no kuriem redzams, ka Belsacaram bija valdnieka prerogatīvas un ka viņš izdeva pavēles un rīkojumus. Vairākus jautājumus, kas pieminēti Belsacara dokumentos un pavēlēs, parastā situācijā risinātu augstākais valdnieks Nabonīds, ja vien viņš būtu klāt. Tomēr Belsacars joprojām palika tikai otrais valdnieks impērijā, un tāpēc Daniēlam viņš varēja piedāvāt būt tikai par ’trešo valsts valdībā’. (Daniēla 5:16.)
Tiesa, oficiālajos dokumentos Belsacars ir nosaukts par ”kroņprinci”, bet Daniēla grāmatā viņš ir nosaukts par ’ķēniņu’. (Daniēla 5:1—30.) Kāds arheoloģisks atradums Sīrijas ziemeļos deva iespējamo izskaidrojumu. 1979. gadā tika atrakta kāda senās Gozanas valdnieka statuja dabiskā lielumā. Tās pamatnē bija iekalti divi uzraksti, viens asīriešu valodā, otrs aramiešu valodā — valodā, kurā sarakstīts Daniēla stāstījums par Belsacaru. Šiem diviem gandrīz vienādajiem uzrakstiem bija viena ievērības cienīga atšķirība. Uzraksts asīriešu valodā, kas bija visas impērijas valoda, vēstīja, ka šī bija ”Gozanas valdnieka” statuja. Bet aramiešu valodā, kurā runāja vietējie iedzīvotāji, šis valdnieks bija nosaukts par ”ķēniņu”.
Arheologs un lingvists Elans Milards rakstīja: ”Ņemot vērā Babilonijas dokumentus un jaunatrastos uzrakstus uz šīs statujas, tas nav nekas neparasts, ka tādos neoficiālos tekstos, kāda bija Daniēla grāmata, Belsacars ir nosaukts par ”ķēniņu”. Viņš rīkojās kā ķēniņš, kā sava tēva pārstāvis, lai gan oficiāli, iespējams, nebija ķēniņš. Daniēla stāstījumā precīza atšķirības norādīšana nebija tik būtiska un tā būtu radījusi tikai neskaidrības.” (Biblical Archaeology Review, 1985. gada maijs/jūnijs, 77. lpp.)
Babilonijas augstākajiem valdniekiem bija jābūt priekšzīmīgiem dievu godināšanā. Seši ķīļraksta dokumenti, kas aptver laika posmu no piektā līdz trīspadsmitajam Nabonīda valdīšanas gadam, liecina par Belsacara uzticību babiloniešu dievībām. Šajos dokumentos ir stāstīts, ka Belsacars, Nabonīda prombūtnē veikdams ķēniņa pienākumus, ziedoja zeltu, sudrabu un dzīvniekus tempļiem Erehā un Siparā, tādā veidā rīkodamies atbilstoši savam ķēnišķīgajam stāvoklim.
Belsacara valdīšanas beigas
539. g. p.m.ē. 5. oktobra naktī (pēc Gregora kalendāra; pēc Jūlija kalendāra — 11. oktobrī) Belsacars sarīkoja milzīgas dzīres saviem tūkstoš dižciltīgajiem, kā par to stāstīts Daniēla grāmatas 5. nodaļā. (Daniēla 5:1.) Tajā laikā Babilonu bija aplenkuši persieša Kīra un viņa sabiedrotā mēdieša Dārija karaspēki. Pēc senebreju vēsturnieka Josefa Flāvija vārdiem (kas savukārt citē babiloniešu vēsturnieku Bērosu), Nabonīds bija patvēries Borsipā pēc tam, kad bija cietis sakāvi kaujā ar mēdiešu un persiešu karaspēku. (Against Apion, I, 150.—152. lpp. [20.].) Ja tas tā bija, tad pašā Babilonā ķēniņa funkcijas pildīja Belsacars. Dzīru rīkošana aplenktajā pilsētā nešķiet nekas neparasts, ja atceramies, ka babilonieši pašpārliecināti uzskatīja pilsētas mūrus par neieņemamiem. Vēsturnieki Hērodots un Ksenofonts ir pieminējuši, ka pilsētā bija bagātīgi pārtikas krājumi un tāpēc iedzīvotāji neraizējās par iespējamo trūkumu. Hērodots raksta, ka tajā naktī pilsētā valdīja svētku noskaņojums, cilvēki dejoja un līksmojās.
Dzīrēs Belsacars, vīna apreibināts, lika atnest Jeruzalemes tempļa traukus, lai viņš un viņa viesi, viņa sievas un blakus sievas varētu dzert no tiem un godināt babiloniešu dievus. Šīs prasības iemesls noteikti nebija dzeramo trauku trūkums, bet tādā veidā pagānu ķēniņš apzināti pauda savu nicinājumu pret izraēliešu Dievu — Jehovu. (Daniēla 5:2—4.) Viņš izaicināja Jehovu, kas bija iedvesmojis pravietojumus par Babilonas krišanu. Vēl pirms brīža Belsacaru ne mazākā mērā neuztrauca tuvumā esošais ienaidnieka karaspēks, bet, kad pēkšņi parādījās roka un sāka kaut ko rakstīt uz pils sienas, viņš sāka drebēt izbailēs. Ceļiem ļodzoties, Belsacars sasauca visus gudros, lai tie viņam izskaidrotu uz sienas uzrakstītos vārdus, bet velti. Tālāk ir stāstīts, ka tad ķēniņiene (”vecā ķēniņiene, ķēniņa māte,” LB-65) ieteica griezties pie Daniēla, kas spēj dot izskaidrojumu. (Daniēla 5:5—12.) Daļa zinātnieku domā, ka ķēniņiene nebija Belsacara sieva, bet viņa māte, kas visticamāk bija Nebukadnecara meita Nitokrisa. Daniēls, Dieva iedvesmots, atklāja brīnumainās vēsts nozīmi un pravietoja par Babilonas krišanu mēdiešu un persiešu rokās. Kaut gan padzīvojušais pravietis nosodīja Belsacara zaimojošo rīcību — to, ka ķēniņš bija lietojis Jehovas pielūgsmei domātos traukus, lai slavinātu dievus, kas ne redz, ne dzird un kam nav prāta —, Belsacars izpildīja doto vārdu un iecēla Daniēlu par trešo valdnieku savā iznīcībai nolemtajā valstī. (Daniēla 5:17—29.)
Belsacars nesagaidīja nākamās dienas rītu — viņš tika nogalināts tajā pašā naktī, 5. oktobrī 539. g. p.m.ē., kad, saskaņā ar Nabonīda hroniku, ”Kīra (II) armija bez kaujas ienāca Babilonā”. (Assyrian and Babylonian Chronicles, 109., 110. lpp.; skat. arī Daniēla 5:30.) Kad Belsacars bija miris un Nabonīds, visticamāk, padevies Kīram, Jaunbabilonijas impērija beidza pastāvēt.
[Attēls 29. lpp.]
Babilonas tempļa māla cilindrs, kurā minēts ķēniņš Nabonīds un viņa dēls Belsacars